Татьяна Бегляк - Интеграция событий прошлого — залог равновесия в настоящем

Tatjana Begļaka - Pagātnes notikumu integrācija – ķīla līdzsvaram tagadnē

17 03 23 01

Viss, kas ir bijis izpausts, nekad neizzūd. Tas integrējas dievišķās matērijas lielajā ķermenī, kuru mēs saucam par “kolektīvo neapzināto”.

Ja mēs mēģināsim aizmirst mūsu nelaimīgos un sāpīgos pārdzīvojumus pašreizējā dzīvē, tad tie izpaudīsies no jauna mūsu nākotnes dzīvē un prasīs noteiktu darbu reinkarnācijas nākamajā ciklā, iespējams, vēl asākā formā, lai mācība tiktu apgūta.

Taču mēs varam krist Avota visvarenās līdzcietības priekšā un palūgt viņam palīdzību mūsu psihiskās un emocionālās dziedināšanās procesā.

Dziedināšana un integrācija – tās ir viena vesela divas nedalāmas daļas. Noraidot to, ko neesam gatavi pieņemt šajā momentā, mēs patiesībā dodam šai lietai spēku.

Varbūt tas skan dīvaini, bet tikko kā mēs piekrītam uzņemties atbildību par visām mūsu darbībām, mēs sākam ceļu uz uzvaru pār dēmonu.

Reakcija būs pozitīva (tāpat kā mūsu gremošanas sistēmai), ja tas, ko mēs izvēlamies norīt, atrodas harmonijā ar mūsu labā, goda un derīguma izpratni.

Ja mēs uzskatām sevi augstāk (vai zemāk) par tādas atbildības uzņemšanos, piemēram, mūsu Ego sāk iet sava velosipēda izgudrošanas ceļu, jeb mēs orientējamies uz lēmumu pieņemšanu attiecībā uz sociālām tendencēm sabiedrībā, dzīves ceļā mūs gaida kārtējās nepatikšanas.

Sk. arī: Par to, cik derīgi ir atcerēties pagājušās dzīves: kā izdziedināties ar reinkarnacionikas palīdzību.

Tas nav mēģinājums atcelt vai iznīcināt Ego. Mums visiem vajag būt egoistiskiem, bet pareizās proporcijās.

Iznīciniet Ego vispār, un jūs izrādīsieties grūtā stāvoklī pasaulē, kura ievērojamā mērā darbojas atbilstoši egoistiskiem principiem.

 

Līdzsvara princips

Tā vienmēr ir bijis un vienmēr būs, tāpēc ka viss tiecas uz līdzsvaru. Līdzsvars – tā ir dzīves māksla. Māksla, kura ir jāapgūst, lai izdzīvotu.

17 03 23 02

Līdzsvars nenozīmē ieņemt tikumisku pozīciju, sēžot uz sētas lauka vidū, kur, no vienas puses, tiek audzētas ģenētiski modificētu augu ražas, bet otrā izmanto organiskās zemkopības metodi. Tas nemaz nav līdzsvars.

Atteikšanās rīkoties, kad saduries ar acīmredzamu nepareizību, pēc būtības ir noziegums. Einšteins šajā sakarā ir teicis: "Pasaule ir bīstama vieta, ne tāpēc ka tajā ir tie, kas dara ļaunu, bet tāpēc, ka ir tie, kas redz ļaunu un neko nedara.”

Tas ir pilnīgi pareizs spriedums.

Reāls līdzsvars, uz kuru mēs tiecamies mūsu ikdienas dzīvē, ietver sevī to, ka rūpīgi izvērtējam katru notikumu, kurš mūs ir novedis grūtā stāvoklī, un pieņemam lēmumu, kurš nodrošina vislabvēlīgāko iznākumu.

Tāds līdzsvars nevar tikt sasniegts bez daudzpusīgas viengabalainas domāšanas aktīvas dalības un apzinātas izmantošanas.

Sk. arī: Kā iegūt dvēseles mieru un līdzsvaru.

Kad mums rodas problēma vai šķērslis, kurš, šķiet, iedzen mūs strupceļā, mums nav acīmredzamas atbildes, kā to pārvarēt.

Tomēr pārvietojiet to plašākā, universālākā kontekstā, atkāpieties un paskatieties uz to atkal, un pēkšņi parādīsies risinājums. Jūs varat šo risinājumu neredzēt, aprobežojoties tikai ar esošās dzīves notikumiem.

Varbūt, lai izprastu situāciju, jums vajadzēs paskatīties dažas pagājušās dzīves un telpu starp dzīvēm.

17 03 23 03

Bet pareizs risinājums mums ir nepieciešams, lai sasniegtu līdzsvaru. Līdzsvars – tā ir dinamiska lieta.

Pieņemsim, ka jūs esat ar kaut ko aizrāvušies, tieši iesaistīti tajā un virzāties pa stingri novilktu virvi, kura iet pa šā “kaut kā” pašu vidu, pārvēršot viņu par to, kas vairs nav šķērslis, bet radošs un pozitīvs transformācijas un izmainīšanas akts.

Tā ir īstās dzīves mākslas būtība! Nav absolūti nekā, ko mēs nevarēsim sasniegt, kad apgūsim šo prasmi. Tas ir tas, ko vajag iemācīties.

Tāpat kā, radot visas gudrās un lieliskās lietas, izejas materiālam vajag pielikt ne mazums spēku, lai pārvērstu to par kaut ko skaistu un saskanīgu ar augstām vibrācijām.

Nekas dižens, nepieliekot apzinātus, pastāvīgus pūliņus, šajā trešās dimensijas telpā netiek sasniegts.

 

Pagātnes pieredzes integrācija

Līdzīgi notiek ar mūsu pagātnes pieredzes integrāciju. Tas, kas mūs vajā mūs no mūsu pagātnes, nespēs mūs izbiedēt, ja mēs nolemsim uz to paskatīties kā uz pieredzi, svarīgu mūsu attīstībai.

Ir grūti sev pateikt: “Labi, man nebija taisnība lielāko laika daļu, bet patiesībā es tagad redzu, ka darbības, kuras es izdarīju, bija tās, par kurām es izšķīros pēc paša labas gribas.

Iespējams, man vajadzēja iziet šo pieredzi kā kādu nepieciešamu apmācības vijumu, bez kura man nebūtu iespējas iepazīt dažas ārkārtīgi svarīgas patiesības.

17 03 23 04

Un es sāku redzēt, ka īstenībā šīs patiesības man tagad ļauj ātrāk virzīties uz priekšu un atbrīvoties no vecajām fobijām.”

Tā, kas tiek uztverts kā bloks, pārvēršana tajā, kas kļūst pretstats tam, ir viens no pašiem dzīvi apliecinājošākajiem insaitiem, kuri jebkad notiks.

Un, tikko kā pamats ir ielikts, tādu pārveidojumu skaits mūsu dzīvē aug līdz bezgalībai. Galu galā mēs esam svētīti ar bezgalīgu apziņu, bet nevaram to zināt, kamēr vismaz neizpaudīsies kāds viņas elements.

Viņš nekļūs acīmredzams, ja mēs nedosim pretsparu tiem lielajiem pārbaudījumiem, kurus mums liek priekšā dzīve.

Tātad tie, kas pašreizējā laikā iet cauri kārtējai gaļasmašīnai, turieties: jūsu mocītājs var kļūt par jūsu pestītāju.

Daudzi uzskata, ka viņu sāpju un ciešanu avots ir bērnības pārdzīvojumi.

Eksistē tendence mūsu vecākus vainot mūsu pašu trūkumos, lai redzētu sevi savu agrīno gadu apstākļu izkropļotu un kļūtu par upuri idejai, ka šos trūkumus nevar pārvarēt.

Bet, patiesību sakot, tas tā nav. Tā nebūs vienkārši fantāzija – pieņemt, ka mēs pilnīgi varam izvēlēties mūsu dzimšanas apstākļus.

Mēs piezemējāmies tur, kur mums vajadzēja piezemēties, lai būtu vēl viena iespēja pārvarēt iepriekšējās neatrisinātās problēmas. Mums ir daudz iespēju izlabot savas kļūdas, apzinoties sevi vienotībā ar bezgalīgo visumu.

Tāda ir lielās kosmiskās spēles daba, lai mūžībā katram mums dotu iespēju pārvarēt mūsu vājības un virzīties pa apzinātas esības vilinošo ceļu. Taču neviens nav teicis, ka tā būs viegla pastaiga pa priekš mums ar zīdu izklātu ceļu no mīlestības un gaismas.

17 03 23 05

Mums ir “gribas brīvība”, sava veida līgums, kuru Augstākais noslēdza ar Cilvēku no paša sākuma. Mums tika doti visi līdzekļi, nepieciešami, lai mūsu dzīvi padarītu saskanīgu ar dievišķo ieceri.

Mūsu Radītājs neiejauksies un nepildīs mūsu darbu mūsu vietā. Pat ja kāds no rieta līdz rietam lūdzas par viņa iejaukšanos.

Taču pienāks brīdis, kad mēs spēsim saprast, ka Viņš mīt iekšienē katrā būtnē, kura viņu meklē.

Un ka cilvēks var tikt, un tiks mācīts savā izvēlētajā ceļā līdz tam brīdim, kamēr viņš ir patiess, tiecas izzināt patiesību un spēj būt pietiekoši uzmanīgs pret savu dvēseli, lai klausītos intuīcijas balsi.

Lai sekotu šim kursam, pirmajai patiesībai, kuru vajag atrast sevī, ir jābūt savu vecāku godāšanai. Pat ja viņi ir likuši mums ciest.

Tāpēc ka viņi neapšaubāmi visdrīzāk cieta no tādām pašām problēmām savā bērnībā, un tā tālāk pagātnē – līdz bezgalībai.

Lielākā daļa vecāku visdrīzāk nezināja neko labāku, kā diktēt tādus audzināšanas nosacījumus, kādus viņi uzskatīja par vispiemērotākajiem savam laikam.

Mēs gan viņus, gan sevi padarām sliktus, neatbrīvojoties no savām pārestībām, kuras bieži pavada smaga audzināšana. Pagātnes pieredzes patiesā integrācija sākas ar vecās bagāžas nomešanu un dziļu atvieglojuma nopūtu.

Sk. arī: Vai mums ir izvēles brīvība, jeb audzināšana nosaka mūsu dzīvi.

17 03 23 06

Tomēr dažu īpašu bargu bērnības apstākļu gadījumā rētu ārstēšana var aizņemt daudz laika. Laiku visa mūža garumā un par vairāk. Viss, ko mēs mūsu dzīvē darām un pārdzīvojam, paliek ar mums.

Bet, tikko mēs esam samierinājušies ar mūsu ļoti lielajām grūtībām, tas, kas apgrūtināja mūs, lēni noiet dibenplānā, aiziet ēnā.

Sāpes nevar vienkārši aizvākt, taču tās var mierīgi un dziļi pieņemt un integrēt mūsu pašreizējā kustībā uz pilnīgu apzināšanos. Kad tas ir izdarīts, sāpes mūs vairs netraucē, un tukšumu piepildīs līdzcietība.

Tad mēs varam doties mūsu piedzīvojumā, kuru sauc dzīve, atbrīvoti no veco, sev pašiem uzspiesto aplamo priekšstatu smagās nastas. Piedzīvojumā, kur mēs paši esam pie stūres.

Piedzīvojumā, kurš vai nu stiprinās, vai arī salauzīs mūs. Un pat ja notiks otrais, tad tikai tāpēc, ka tieši tas bija nepieciešams, lai trupinātu.

Esiet drosmīgi.

 

Autors: Džulians Rouzs (Julian Rose[1]) ir starptautisks aktīvists un rakstnieks. Viņš ir sarakstījis divas grāmatas: “Mainām kursu dzīvei (Changing Course for Life)” un “Aizsargājam dzīvi (In Defence of Life)”.

Avots: http://www.wakingtimes.com/2016/08/25/concerning-integration-past-experiences/

 

P.S. Padalieties komentāros, vai jums pagājušo dzīvju pieredzes integrēšanas pašreizējā iemiesojumā pieredze? Kādas apzināšanās jums atnāca?

 T Beglak

Tatjana Begļaka

Tulkotāja, angļu valodas skolotāja, reinkarnacionikas konsultante.

http://tatbegliak.ru/

 

Pievienots 23.03.2017

https://journal.reincarnationics.com/integratsiya-sobytij-proshlogo/

Tulkots ar lapas administrācijas atļauju

Tulkoja Jānis Oppe

 


[1] Skat. http://www.julianrose.info/ (Tulk. piezīme)