2022.11.12.
To man pastāstīja paziņa, sākumklašu skolotāja kādā no Kanādas skolām (tas praktiski ir bērnudārzs pēc mūsu izpratnes).
“Mums ir daudz bērnu no imigrantu ģimenēm. Ir no Āfrikas, ir no arābu valstīm, ir no Indijas, no Ķīnas. No kurienes tik nav. Visi tikko ieradušies pirmajās dienās vai nedēļās ir piesardzīgi, mēdz būt, – raud, pierod pie skolas, vēl jo vairāki – angliski nerunā. Bet pēc tam sāk spēlēties ar vienaudžiem, apgūst pirmos 3, 5, 10, pēc tam 20 vārdus angliski – un aiziet, pēc gada pļāpā angliski bezmaz vai labāk par saviem skolotājiem un gandrīz vienmēr labāk par saviem vecākiem.
Un, lūk, iestājas pie mums jauns zēns, 5 gadi. Vecāki nesen ir pārbraukuši no kādas arābu valsts, šķiet, Marokas. Paši angliski runā ar lielām grūtībām, bet zēns – tikai arābu valodā un nekā citādi. Un šis zēns mūsu grupā bija pirmais bērns mūsu praksē, kurš veselus divus mēnešus pat nemēģināja spēlēties ar citiem bērniem, bet caurām dienām raudāja un mēģināja aizbēgt pie mammas katru reizi, kad atvērās ieejas durvis, kožot un skrāpējot visus, kas neļāva viņam to izdarīt.
Galu galā izzuda visas mūsu cerības, ka zēns pakāpeniski pieradīs un nomierināsies, un mēs pasaucām bērnu, viņa vecākus un tulkotāju – studenti arābieti, kurai bija prakse kaimiņu skolā. Māmiņa mūs centās pārliecināt (nezinu, cik patiesi), ka bērnam skolā viss patīk, īpaši –,ka skolā ir daudz interesantu rotaļlietu, un, atnākot mājās no skolas, dēls viņai ilgi un ar sajūsmu šīs rotaļlietas apraksta. Dēls, pēc viņas vārdiem, nekad nav teicis, ka viņš baidās no skolotājiem vai no grupas biedriem, vai no vēl kaut kā skolā un iet uz skolu diezgan labprāt, taču sāk rūgti raudāt, tikko kā ierauga pašu skolas ēku.
Viņa raudāšanas iemesls viņai nav saprotams. Tēvs tam maz ko varēja piebilst, spriežot pēc visa, viņš ar mazo dēlu kontaktēja ne pārāk bieži.
Vārdu sakot, bērns raud 6 stundas katru dienu, atrodoties skolā, un iemesls tam nav skaidrs nevienam!
Es mēģinu vērsties pie paša zēna caur tulkotāju: “Kāpēc tu šeit raudi? Tu no manis bīsties?”
“Nē!” – “Tu bīsties būt viens bez mammas?” – “Nē!” – “Tu bīsties sarunāties ar citiem bērniem?" – “Nē!”
“Tad kāpēc gan tu katru dienu raudi, no kā tu bīsties?”
“Es bīstos no šaitāna!”
Ahā! Šaitāni, iblisi un džini… Kā nu bez tiem.
Ļoti aktuāli pēdējā laikā.
Apspriežos ar kolēģi (spāni).
Saku: “Ko darīsim? Personīgi man pieredzes cīņā ar šaitāniem pagaidām nav bijis. Pat ar pareizticīgo velniem man nav bijusi darīšana. Pirmais gadījums manā bagātajā pedagoģiskajā praksē.”
Kolēģis saka: “Es arī ar šaitāniem pagaidām neesmu kontaktējies. Varbūt pasaukt mullu? Vai varbūt imamu? Skolas padome viņiem pat var samaksāt par to. Pēc panta “kultūras daudzveidības ievirzes skolās”. Kļūsim par pirmo “atšaitāno” skolu mūsu skolu apgabalā. Pie mums vedīs visus musulmaņu bērnus.”
Domāju, kamēr tas imams līdz mums tiks, šis zēns kārtējo reizi mēģinās aizbēgt no skolas, viņam tas, nedod Dievs, izdosies, viņš metīsies uz braucamās daļas un...
Nē, kaut kas ir jādara tieši uzreiz.
Jautāju zēnam: “Un kur atrodas tas šaitāns, no kura tu bīsties?”
Rāda sev uz sirds rajonu.
Ahā. Tātad vismaz šaitāns nav manī, nav skolas direktorā un nav skolas tualetē. Tas vien ir labi. Kaut gan, no otras puses, varbūt viņš ar to domā savu psihisko slimību?
Ak, bijis nebijis…
“Lūk, skaties,” es viņam saku. “Es pielieku roku tavai sirdij, izvelku ārā tavu šaitānu no tavas sirds, saspiežu dūri ar šaitānu un – izmetu šo šaitānu. Tālu, tālu! Viņa vairs nav tavā sirdī!”
Puika pamāj ar galvu man un – skrien spēlēties ar vienaudžiem.
Todien viņš vairs neraudāja!
Pirmās pāris stundas bez asarām divu mēnešu laikā mūsu skolā.
Mamma sēž un skatās uz to ar kvadrātiskām acīm!
Jā, nu ko tur mamma – es pati biju nelielā autā (прифигела)!
Kolēģis spānis melanholiski saka: ”Vari tagad likt laikrakstā sludinājumu “Ludmila no Krievijas! Sekmīga pieredze velnu un šaitānu izdzīšanā! Iedzimta eksorciste!”.
Ar nepacietību gaidu šo zēnu rīt…