Евгения Горева – Как вспомнить детство
Jevgēnija Goreva - Kā atcerēties bērnību
|
Saturs Vai gribat atcerēties bērnību? |
Vai gribat atcerēties bērnību?
Man ļoti gribējās atcerēties bērnību, vēl pirms es atnācu uz Reinkarnacionikas Institūtu un sāku attīstīt savu dziļo atmiņu. Domāju, ka galvenā nozīme ir motivācijai.
Pirms daudziem gadiem es mācījos Ritmoloģijas Institūta (Институт ритмологии Евдокии Марченко (ИРЛЕМ)) programmā “Nekas nejaušs nemēdz būt” un pat vadīju šīs nodarbības.
|
“Katrs, kurš visus savas dzīves notikumus ir izlicis pa zīmju-virknēm (знакоряд) un pierādījis, ka viņš to ir izdarījis pareizi, iegūst tiesības saukties par ritmologu, bet pats galvenais, ka viņa dzīve atbrīvojas no nastām. Ritmologs atceras visu par visu, turklāt nav svarīgi, kad viņš tam ir pamodies: vai viņam bija mēnesis pēc kalendāra, vai 33 gadi. Savākuši visu savu dzīvi zīmē, jūs pārliecināties, ka nekā nejauša nemēdz būt, bet pasaule nav nekas cits kā atspulgs. J.D. Marčenko (Евдокия Дмитриевна Марченко)” |
Toreiz mums priekšā stāvēja gandrīz neatrisināms uzdevums – kā atcerēties savas agrīnās bērnības notikumus?
Daži mēģināja balstīties uz vecāku, radinieku stāstiem, bet dažreiz arī viņi nevarēja noskaidrot “sen pagājušu dienu lietas”, vai arī pret šo aculiecinieku atmiņām nerādās uzticība šī paša senuma dēļ.
Šajā gadījumā rodas loģisks jautājums: kā izlikt savas dzīves notikumus zīmju-rindā, ja savas pirmās zīmes vienkārši neatceries?
Un, kā “Matricā” Pīfija teica Neo: “Jautājums ved tevi!”...
Mana dzīves trajektorija dabiskā veidā atveda mani pie mācībām, bet vēlāk ar pie kapteines darba Reinkarnacionikas Institūtā.
Studenti no Bāzes kursa, kurā es “kapteiņoju”, apgūst metodes darbam ar savu atmiņu, pirmām kārtām trenējoties uz sava pašreizējā iemiesojuma bērnības, zīdaiņa vecuma un intrauterīnā etapa.
Vairumam iznāk atcerēties bērnību ar daudziem saviem bērnības, zīdaiņa vecuma momentiem, stāvokļiem, veikt radikālus atklājumus sevī, savā sākotnē. Un itin bieži pilnīgi izmainīt savu pieaugušā viedokli, ka bērnībā:
- nebija nekā interesanta,
- tā bija slikta,
- mani nemīlēja un tml.
Pēc trīs apmācības nedēļām mūsu studenti pārliecinās, ka pieaugušajam piemītošā vērtēšana bloķē un/vai izkropļo mūsu dzīvo bērnības atmiņu un tur, tajā lieliskajā periodā ir tik daudz:
- stāvokļu, pilnu ar bērnības svaigumu,
- iegulu ar pozitīvām emocijām, no sajūsmas līdz aizgrābtībai,
- tuvinieku mīlestības, vērstas mūsu virzienā.
Bērnības atmiņas – tā vienkārši ir ala ar dārgumiem!
Bet man-ritmoloģei ir svarīgi ne tikai šie dārgumi, ka gaisma un enerģija, bet arī šīs dzīvības enerģijas modeļi, arhitektūra, zīmju raksti.
Ir vērts sniegt piemēru no mācību perioda Reinkarnacionikas Institūtā – cik lieliski bija atjaunota atmiņā savu zīmju-rindu gabaliņus. Tos, kuru agrāk ļoti pietrūka zīmju ainas pilnībai.
Zīmju-virkņu gabaliņi par tēmu: pirmtakts
Māmiņas vēderiņā kustinu pirkstiņus un plaukstiņas un jūtu fiziskā šķidruma, kurā atrodos, blīvumu. Un šī sajūta dāvā apbrīnojamu mani piepildošu prieku.
Nākamās atmiņas: pirmā pelde, esmu ūdenī, tas ir silts, caurspīdīgs, spīguļo, mirdz, un kāda gādīgās rokas atbalsta manu ķermenīti. Es tāpat, kā arī agrāk, kustinu pirkstiņus un staroju sajūsmā par maigo un plūdeno sajūtu.
Atcerējos, ka pirmajos dzīves gados, līdz gadiem 7, daudz laika pirms gulētiešanas es pavadīju, spēlējoties ar ūdeni. Varēju veselu stundu sēdēt, peldinot rokas tekošā ūdenī un spēlējoties ar strūklu. Ūdens enerģija mani apbūra, nomierināja. Es kritu burvīgā brīnišķīgā svētlaimes stāvoklī.
Reiz, ap gadiem 7, mēs ar māsu sacentāmies, – kura ilgāk nosēdēs dīķī, aizturot elpu. Jau nonākusi zem ūdens, es atvēru acis, manas rokas automātiski tuvojās sejai, un es sāku kustināt pirkstiņus. Jutos drošībā un komfortā un apzinājos, ka varu zem ūdens bez elpošanas nosēdēt ļoti ilgi.
It kā laiks būtu palēninājies, es redzēju, kā iznira māsa, bet man bija labi šeit, ūdens iekšienē. Es pasēdēju vēl nedaudz, un tikai augošā vēlēšanās uzgavilēt, jūtoties kā uzvarētājai, izrāva mani no zemūdens transa.
Bija interesanti konstatēt, ka apziņa (Dvēsele, Gars) ne visu laiku atrodas ķermenī, kurš aug vēderā māmiņai. No sākuma – tu vienkārši mēģini neilgi ievietoties embrijā, pārbaudi – vai viss ir kārtībā. Un pēc tam atlido-aizlido, it kā inspicē, vērtē procesa dinamiku un, ja viss ir labi, – iekšienē neatrodies.
Atcerējos vienu tādu momentu, kad ielidoju savā ķermenī, kurš brieda citas, māmiņas dzīves, iekšienē, mājīgi iekārtojos viņā kā mīkstā, aizsargātā namiņā, un apmierināta atzinos sev: “Cik labi es esmu noslēpusies!”
Māmiņas vēderiņā, jau būdama liels auglītis, es jutu gaismu ar atvērtām un aizvērtām acīm, tiešā veidā ar smadzenēm, viegli varēju atšķirt dienu no nakts. Mākslīgu gaismu no dabiskās.
Plikas galvas sajūta. Es – zīdainis, man uz galvas ir viegla pūciņa. Māmiņa glāsta manu galvu, skūpsta galvvidu. Ak, šī burvīgā labpatika, kuru aizmirsti vai kura notrulinās, kad esi ticis pie matiem.
Pati par sevi galva toreiz pēc sajūtām – kā atkailināts vads, tu jūti gaisa plūsmas, skaņas un gaismas viļņus, dažādu enerģiju plūdumu, kuras iet caur smadzenēm.
Krāsu un gaismas kaleidoskops – pirmo bērnības gadu rotaļas. Ar aizvērtām acīm tu ar dūrītēm spied uz plakstiņiem un berz tos. Pēc tam – uz iekšējā ekrāna apburta vēro zaigojošas krāsas, kustīgus attēlus. Tos var ilgi apcerēt, bet bija starpība – ja turklāt sēdēji ar seju pret sauli vai biji tumsā.
Ap 3 gadiņiem man uzdāvināja mazu bērniem domātu kaleidoskopu, kuru es labprāt griezu un kratīju, baudot mainīgās mozaīkas ainu. Mozaīka no krāsainiem stikliņiem – to es uzzināju, izjaukusi savu rotaļlietu.
Ja riekšava krāsainu stikliņu un spogulis ļauj redzēt tādus interesantus kustīgus rakstus, tad kas notiek man galvā, kad es skatos savas iekšējās bildītes?... No kurienes tās rodas?...
“Jautājums ved tevi!”...
Pašlaik, kad es strādāju Reinkarnacionikas Institūtā ar studentiem, palīdzot viņiem atcerēties viņu bērnības, zīdaiņa vecuma un agrīnākus momentus, dažreiz mēdz būt, ka saņemu personīgu bonusu: asociatīvi kopā ar viņiem izdodas atpakot vēl kādu savas pagātnes fragmentu…
Un katru reizi brīnos: ņemot vērā, cik dziļas, spēcīgas un patiesas ir šīs bērnības jūtas un sajūtas, kā es varēju tās aizmirst???
“…Pakāpeniski dzīve savāksies jums kā burvīga mozaīka, un tad jūs ieraudzīsiet apbrīnojamu savas dzīves gleznu un sapratīsiet, ka nekā nejaušas nemēdz būt.”
Atļaujiet sev atcerēties!
Ko jūs par to domājat? Gribētos mazliet piedalīties?
P.S. Ja jums ir svarīgas aizmirstas atmiņas no bērnības, tad rekomendēju jums izmantot Reinkarnacionikas Institūta bezmaksas nodarbības, lai tās aktivizētu.[1]
|
Citi stāsti no cikla “Kādēļ Ritmologam Reinkarnacionika” |
Pievienots 08.06.2017
https://gor-evgeniya.ru/vspomnit-detstvo/
Tulkoja Jānis Oppe
[1] Šķiet, šādas bezmaksas nodarbības vairs nepastāv. Reinkarnacionikas Institūts ir pārtapis Reinkarnacioloģijas Akadēmijā (https://ru.reincarnatiology.com/). (Tulkotāja piezīme 22.03.2021.)
[2] Skat http://www.sanatkumara.lv/index.php/dazadi/11-dazadi/3038-jevgenija-goreva-panemieni-ka-paildzinat-cilveka-dzivi (Tulk. piezīme)
[3] Skat http://www.sanatkumara.lv/index.php/dazadi/11-dazadi/3039-jevgenija-goreva-smadzenes-ka-visums (Tulk. piezīme)