Евгения Горева Далекое будущее. Итоговая Нота

Jevgēnija Goreva - Tāla nākotne. Kopsavilkuma Nots

17 07 15 01Jūs interesē tāla nākotne?

Kad es sāku nodarboties ar Reinkarnacioniku un aktīvi izmantot terminu “iepriekšējās dzīves” sarunās, tad mani draugi, pilnīgi progresīvi cilvēki, pamatoti man jautāja: “Žeņa, nu kāpēc tu rocies tajā pagātnē?”.

Un izteica man savu “Fu!!!”

Kaut arī mani argumenti bija praktiski un saprātīgi (pēc mana ieskata), taču šo sarunu procesā es galīgi apzinājos, ka pašā dziļākajā līmenī pagātnei piemīt cilvēkiem mazāks statuss un nozīmība nekā nākotnei (par tagadni pagadiām paklusēšu). Un nevajag peldēt pret šo viņiem dabisko straumi. Bez nepieciešamības.

Nonācu arī pie secinājuma (uz vispārīgās garīgās teorijas un savu praktisko eksperimentu pamata): to, ko Reinkarnacionikā ir ierasti saukt par iepriekšējām dzīvēm, – loģiskāk saukt par paralēlajām dzīvēm.

Jo tikai mūsu lineārajam zemes plāna laikam taču piemīt pagātne-tagadne-nākotne.

17 07 15 02

Tai mūsu daļai, kura atrodas ārpus iemiesojumiem un vāc pieredzi, eksistē šīs pieredzes cēloņi-procesi-sekas, bet visi iemiesojumi notiek vienlaikus. Un dažreiz cēloņi tam, kas ar mums notiek tagad, atrodas nevis pagātnē, bet tur, tālu nākotnē.

Vai var apzināti un pēc nodoma aplūkot nākotnes dzīves?

Atbilde ir iegūta praksē, par ko tad arī tiek stāstīts šajā rakstā!

Fragments no seansa. Nodoms: apmeklēt iegremdējumā tālu nākotni

...Es lielā ātrumā pārvietojos telpā, planēju virs planētas. Planēta ir lodes formā, šķiet, tā ir Zeme.

– Tā Zeme, kuru tu vēro, kaut kā atšķiras no pašreizējās?

– Jā, pēc sajūtām atšķiras, tā ir gaišāka, diezgan patīkama, aicinoša, viesmīlīga. Zemei ir sievišķas vibrācijas.

Pēc krāsas: mazāk gaišzilā, mazāk zaļā, vairāk gaišu plankumu un caurspīdīguma, bet no mana augstuma ir grūti pateikt – kas tas tāds ir.

– Un tu pati kā pašlaik izskaties?

– Kā enerģētisks sabiezējums, pēc formas līdzīgs komētai ar nelielu daudzkrāsainu perlamutra asti, kura veidojas, ātri pārvietojoties.

Pašlaik es lielā ātrumā turpinu laisties lejā, steidzos, jo gribas ātrāk tikt līdz vietai, līdz Zemes telpai.

17 07 15 03

Iestrēgstu kādā gaišā slānī, kā mākonī, tas mani piebremzēja. Nesaprotu – tā jau ir Zeme, vai es vēl esmu atmosfērā, it kā iestrēdzis.

Bez kustības es esmu blīvs perlamutra sabiezējums, līdzīgs lodītei, taču tā ir viegla.

...Sapratu, ka mākonis bija kā amortizators, it kā mani saudzīgi pieņēma tajā. Es ar pateicību mākoni atstāju, nonāku caurspīdīgā atmosfērā, turklāt mans ātrums ir samazinājies, tagad es pārvietojos plūstoši.

Pagaidām viss ir izplūdis, aprises izsmērētas. Pamazītēm apskatu apkārtni.

– Kas iezīmējas?

– Gaismas, siltuma sajūta. Redze ir izsmērēta, nav fokusējuma, lai skaidri ieraudzītu ainu.

– Vai tev ir izpratne, zināšana – kādēļ tu esi šeit?

– Esmu atnācis uz Zemi, pēc kārtējās pieredzes.

– Pēc cilvēciskas vai citas?

– Esmu jaunā kvalitātē, atnācu šurp sabiezējuma formā, šajā formā arī plānoju atrasties.

17 07 15 04

Es nonāku gaisa upē, tā kustas, atdodos šai plūsmai. Mani plūstoši nes, tas ir diezgan patīkami, priecīgi.

– Kādas citas būtnes ir blakus, kādas citas dzīvības formas?

– Es neesmu viens ūdens upē, plūsmā. Tādi paši sabiezējumiņi, dažādā lielumā, lielāki vai mazāki par mani, dažādās krāsu kombinācijās virzās kopā ar mani. Enerģētika viņiem ir dažāda.

Manī viņi izraisa ziņkāri, izjūtu par viņiem interesi. Sākumā es pieskatos pie viņiem, netuvinos. Esmu fokusēts uz savām sajūtām, uz plūsmu, kura iet caur mani.

– Paskaties – kāds ir nākamais šī iemiesojuma etaps?

– Sajūtas mainās līdz ar laiku, plūsma ir kļuvusi patīkamāka, maigāka. Es pats esmu kļuvis vieglāks, gaisīgāks, caurspīdīgāks. Ir izmainījusies pat sabiezējuma struktūra samērā ar virzību šajā vilnī.

Un interesanti – kurš un kas ir apkārt, kādēļ es esmu šeit. Iepazīstos ar apkārtējiem sabiezējumiem, ar telpu.

17 07 15 05

– Kā tas notiek?

– Es it kā iztaustu viņus, un man iekšienē ir instruments, spējas, kad es skenēju, nolasot informāciju no apkārtējiem. Notiek identifikācija – kādi viņi ir attiecībā pret mani. Ir līdzīgi sabiezējumi, ir zemāk par vibrāciju līmeni, ir augstāk.

Atbilstoša ir arī mana attieksme pret viņiem, ir atkarīga no vibrāciju līmeņa.

– Ko tālāk?

– Es jau pietiekami ilgi šeit atrodos, un man jau ir draugi, kas man ir interesanti, ir radusies tuvā apkārtne.

– Un tu virzies tajā pašā gaisa plūsmā?

– Šī ir plūsma, kas ieskauj visu Zemi, mēs visi atrodamies tās iekšienē un virzāmies kopā ar to.

– Tu esi sapratis – kādēļ tu esi šeit?

– Jā, es jau to zinu. Tas ir saistīts ar Zemi, kā ar būtību. Mēs radām, lūk, šo enerģētisko plūsmu apkārt planētai. Tā ir Zemes barošana, uz mūsu vibrāciju rēķina šī plūsma piesātinās ar enerģijām, un apkārt Zemei tiek radīts kokons.

17 07 15 06

Zeme visa ir klāta ar šo enerģētisko plūsmu, notiek enerģētiska apmaiņa un Zemes barošana. Tas viņu uztur, tas ir dzīvīgi svarīgi viņai kā planētai, kā dzīvam organismam. Tāda, lūk, simbioze.

Es pildu ļoti svarīgu funkciju. Es esmu viens no daudziem, un man patīk tas, ko es daru. Jūtu, cik Zeme ir pateicīga. Bet ir vēl kaut kas svarīgs…

– Sakoncentrējies uz šo svarīgo, kas tas ir?

– Tā ir simbiozes būtība, tas ir abpusēji svarīgi, kā planētai, tā arī mums visiem. Notiek savstarpēja palīdzība, mēs papildinām viens otru, uz tā rēķina notiek vispārēja izaugsme un attīstība.

Mēs, sabiezējumi, – nesam kosmosa enerģijas, katrs savu individuālu vibrāciju. No tām tiek radīta unikāla kosmosa melodija, un tā ieskauj visu Zemi.

Zeme lidinās šajā melodijā, papildinot šo melodiju ar savu skanējumu. Tā ir grandioza darbība. Viss kustas, griežas: Zeme, mūsu plūsma-kokons ap viņu, un viss skan. Iznāk unikāla simfonija.

17 07 15 07

Un, kad katrs nospēlēs savu partiju, viss notiks – šis triumfs, kulminācijas punkts.

Katram tas dos pacelšanos, savā līmenī, tas vibracionāli visus pasviedīs augšup. Tajā jūtama grandiozitāte, spēks.

– Šajā momentā uz Zemes blīvajā plānā ir kādi iedzīvotāji?

– Jā, tā ir bioloģiska dzīvības forma, tur norit savi procesi, tie atšķiras no šodienējiem. Bet mani tas īpaši neskar, es jūtu savas misijas svarīgumu.

Kad es ieraudzīju un sapratu visu ainu, to, uz ko man jātiecas, tas mani aizrāva. Izpratne iestājās ne uzreiz, tas bija process, pieaugšana pa etapiem. Pamazām atklājās zināšana.

Mana būtne bija aizņemta ar piedalīšanos šī orķestra, kurš spēlē savu simfoniju, kulminācijas sasniegšanā. Šī momenta dēļ mēs visi te sapulcējāmies.

Laika ziņā šī simfonija – gatavojās ļoti ilgi, tā ir visa darba, mūsu vispārējās kopīgās dzīves rezultāts.

17 07 15 08

– Un cik būtņu piedalās šajā simfonijā?

– Daudz, daudz, iedomājies visu Zemi, tā ir ietīta plūsmā, un šī plūsma ir pilna ar sabiezējumiņiem, kas ir dažādi pēc sava skanējuma, struktūras. Viņi atnāca šurp no dažādām vietām.

Tajā ir jēga – jo katrs taču skan savā veidā, kā viena orķestra instrumenti. Katram ir sava balss, savas vibrācijas, sava melodija. Un, kad visas šīs balsis un melodijas kopā ieskanēsies vienotā simfonijā, – tad viss arī notiks.

– Bet vai šim orķestrim ir diriģents?

– Jā, neapšaubāmi. Man gribas nosaukt viņu Tēvs, mēs visi esam viņa bērni.

– Kā tu uztver Tēva klātbūtni un dalību?

– Es viņu vienmēr jūtu un zinu, ka viņš vienmēr ir ar mums, atbalsta mūs. Vienotības sajūta ar viņu, mēs esam viņa bērni, nosūtīti šurp, lai izpildītu šeit savus uzdevumus, misijas. Tā mums ir kā skola.

Taču notiekošais ir svarīgs visiem, katram no mums, un svarīgs Zemei.

17 07 15 09

– Ko tu mācies šajā skolā?

– Es slīpēju savu skanējumu. Fiziskajā ķermenī nav šo vibrāciju uztveršanas un pārraidīšanas instrumenta. Jums šīs frekvences ir tuvāk ultraskaņai, ļoti smalkas un augstas. Jo smalkāks, jo augstāks ir skanējums – jo kvalitatīvāka izrādās melodija.

– Iedzīvotāji, kas dzīvo uz Zemes, piedalās simfonijā, palīdz jums?

– Jo tīrāka un gaišāka ir viņu dzīve, jo vieglāk mums un Zemei vieglāk. Jo vairāk lejā starp iemiesotajiem un bioloģiskajiem ķermeņiem tumšu plankumu, jo mums grūtāk strādāt. Un mūsu vibrācijas nedaudz pazeminās, palēninās, kļūst raupjākas.

Bet galvenokārt uz Zemes ir gaiši šajā periodā, ir nelieli tumšā ielāsmojumi, bet tie neietekmē kopīgo pozitīvo ainu. Pamatā Zeme ir viegla un gaiša. Nelieli traucējumi no iedzīvotājiem. Mūsu plūsma neapstājas, tā vienmēr ir kustībā.

– Kāds ir pīķa moments šim tavam periodam, maksimums?

– Viss notiekošais tiecas uz kulminācijas punktu, šī orķestra noslēdzošo koncertu. Kad visi ir gatavi, kad katrs skan uz savu iespēju un spēku, kurus viņš spēj tagad nodemonstrēt, robežas. Tas ir noslēdzošais eksāmens.

17 07 15 10

– Un tālāk?

– Pieklusums, it kā klusums… Mēs nospēlējām simfoniju. Pauze. Viss ir mierīgi, kā atpūtas periods. Pauze starp izelpu un jaunu ieelpu. Viss ir pamiris.

Man ir tukšuma sajūta pēc padarītā darba, kad ir beidzies.

– Kas tālāk ar tevi būs?

– Esmu izmainījies kvalitatīvi – no sākotnējās formas, kurā atnācu šurp, man ir palicis tikai apvalks, iekšienē ir pilnīgs caurspīdīgums.

Es paskatos atpakaļ – ne visiem no mums ir tā, katrs ir savā stadijā, bet visi ir pavirzījušies. Tas ir vispārējs triumfs, sasniegums, tajā skaitā Zemei. Viss ir noticis.

Un es zinu, ka man nav jāatgriežas. Mani pasauca, es vienkārši sajutu, ka ir laiks. Viegluma sajūta, kā gaisa baloniņam. Atdalos no šīs plūsmas un aizeju tālumā.

Apbrīnojama ir viegluma sajūta, ar kādu es atstāju šo plūsmu, strūklu, kur kādu laiku atrados. Atgriežos mājās, uz augšu. Manā iekšienē ir brieduma sajūta, tā atšķiras no sajūtas, ar kādu es laidos lejā.

Kustos viegli un plūstoši, nav blīvuma un ātruma, kuri bija agrāk. Pašcieņas sajūta. Atkal eju cauri mākonim-spilvenam, kurš bremzē telpu.

Tālāk iet vertikāla virzība, it kā nokļūstu augšupejošā kanālā-pūsmā. Sajūta, ka gribu ātrāk nokļūt mājās, virzoties pa pazīstamu ceļu, “paātrinot soli”.

17 07 15 11

– Bet vai tev ir sajūta, ka no šīm tavām mājām, no kurienes tu startēji savā misijā uz Zemes, vēl kāds piedalījās?

– Jā, ir tāda sajūta, ka katram, kurš iemiesojies uz Zemes, ir jāiziet cauri tamlīdzīgai simfonijai. Tas ir kā tavu iemiesojumu pēdējais akords, kā parāda atdošana tavai planētai.

– Ritmoloģisko terminu “kopsavilkuma nots” var pielietot šai darbībai, simfonijas fināla stāvoklim tās dalībniekiem?

– Jā, un tā ir pilnīga sajūsma!

– Tas ir, visas dvēseles, kas jebkad iemiesojušās uz Zemes, visas piedalījās šajā simfonijā?

– Jā, katra savā etapā, katra savā laikā. Tā ir kā pabeigšana, kā atvadīšanās.

– Pēc tam iemiesojumi uz Zemes vairs nav vajadzīgi?

– Tie ir iespējami, tā ir tava izvēle, vienkārši tev vairs nav piesaišu, parādu. Tu esi brīvs…

17 07 15 12

Pateicos manai draudzenei Svetlanai, kuras iegremdēšanās seanss Nākotnē tika ielikts par pamatu šim vēstījumam.

Starp citu, šis raksts turpina stāstus:


Kurš ir pabijis par pavadoni paralēlajās dzīvēs, zina par pavadoņu “bonusu” – bez informācijas mēs varam saņemt enerģiju un stāvokļus (nelielās, bet jūtamās devās), kurus izdzīvo klienti iegremdējumā.

Un, kaut arī pēc aprakstītā seansa ir pagājuši jau 5 gadi, sajūsmas efekts no dalības tajā iegremdējumā neizzūd. Redzams, tā ir nākotnes enerģija, kas tā ietekmē cilvēku.

No tādā veidā iegūtā “kopsavilkuma nots” stāvokļa – smadzenēm ir tukšuma sajūta, kā starp izelpu un ieelpu…

Bet jūs – gribat iegūt brīnumainu pieredzi, apmeklējot savu tālo nākotni? Uzzināt – kādi kļūs cilvēki, attiecības starp viņiem, kā izmainīsies civilizācija?

Lūdzu, rakstiet, veikšu seansu vai konsultāciju[3].

 

Pievienots 17.07.2017.

https://gor-evgeniya.ru/dalekoe-budushchee/

Tulkoja Jānis Oppe


[1] Skat. http://www.sanatkumara.lv/index.php/11-dazadi/2801-jevgenija-goreva-dveseles-kosmiskais-celojums-kosmosa-lielie-noslepumi (Tulk. piezīme)

[2] Skat. http://www.sanatkumara.lv/index.php/11-dazadi/2802-jevgenija-goreva-dveseles-kosmiskais-celojums-ekspedicija-uz-zemi (Tulk. piezīme)

[3] Skat. http://www.sanatkumara.lv/index.php/11-dazadi/3030-jevgenija-goreva-konsultacija (Tulk. piezīme)