Gerrit Gielen - The Inner Love Flow

Gerits Gilens - Mīlestības iekšējā plūsma

Priekšvārds

Šķiet, ka mēs vienmēr meklējam mīlestību, un mēs to īpaši vēlamies un gaidām no līdzcilvēkiem: bērnībā no vecākiem un vēlāk dzīvē no partnera. Īpaši pēdējais bieži sagādā vilšanos, kas daudzos gadījumos izraisa rūgtus pārmetumus. Laulības šķiršanu bieži pavada milzīgs naids un aizvainojums; cilvēki jūtas nodoti. Partneris nesniedza mums mīlestību, kad domājām, ka tā mums pienākas, un tagad acīmredzot esam bez mīlestības.

Kāpēc mums tik ļoti ir vajadzīga šī otra cilvēka mīlestība? Vai tāpēc, ka mēs paši sev nespējam dāvāt mīlestību? Acīmredzot mums kaut kas ar to nav labi, citādi daudzās šķiršanās būtu mazāk dramatiskas.

Mums visiem ir mīlestības avots, pretējā gadījumā mēs nespētu mīlestību sniegt. Bet kāpēc mēs paši jūtamies tik nemīlēti?

Kas bloķē šo avotu un aptur mīlestības iekšējo plūsmu? Un kas vispār ir mīlestība?

Šajā rakstā es vēlos šiem jautājumiem pievērsties, un es sākšu ar pēdējo jautājumu.

 

Kas vispār ir mīlestība?

Atbildot uz šo jautājumu, mēs ātri nonākam pie definīcijas: “izjūtam dziļu pieķeršanos otram”. Tomēr te pastāv problēma: “pieķeršanās” ir sava veida sinonīms mīlestībai, tāpēc šī definīcija mums neder, tā ir apļveidīga. Ir grūti definēt kaut ko tik ierastu kā mīlestība, tāpēc mēģināsim to aprakstīt, aplūkojot tās īpašības.

Sāksim ar to, ka mīlestība ir beznosacījuma. Nosacīta mīlestība nav īsta mīlestība. Vecāki, kuri mīl bērnu tikai tad, ja viņš atbilst noteiktām cerībām, patiesībā nemīl šo bērnu. Ja jūs patiešām kādu mīlat, jūs pieņemat šo cilvēku pilnībā, ieskaitot visus viņa trūkumus. Mīlestība stāv pāri mūsu domām, kas ir pareizi un kas nepareizi.

Mīlestība ir enerģija, enerģija, kas kaut ko sniedz; jūs uzreiz jūtaties labāk, kad saņemat mīlestību no kāda. Mīlestība liek justies pamanītam, atvieglotam un uzplaukt.

Mīlestība ir arī vienojoša: mēs jūtamies saistīti ar tiem, kurus mīlam.

Tas nozīmē, ka mīlestība ir sniedzoša un savienojoša enerģija, kura saka “jā” gan gaišajam, gan tumšajam; tā ietver abus. Mīlestība apvieno lietas, kas ir salauztas, mīlestība dziedina. Tā ir enerģija, kura visu apskauj, visu dziedina, visu atkal savieno. Šķiet, ka visumu veido bezgalīgi daudz dzīvības formu, unikālu dzīvību. Mīlestība ir iekšējā saikne starp visām šīm dzīvībām, kas viņas padara vienotas.

Tā paceļas virs visām laiktelpām un sadalījumiem. Šos sadalījumus padara iespējamus tikai laiks un telpa, un tos veido mūsu spriedumi; piemēram, par labu un ļaunu.

Tātad mīlestība būtībā ir enerģija, kura pārsniedz laiku un telpu, labu un ļaunu: savienojoša un dziedinoša enerģija, kura slēpjas aiz visām formām.

Mistiķi bieži saka, ka viss ir viens. Mīlestība ir spēks, kas liek tam tā būt. Tā ir visu formu vienotības realitāte; realitāte, kas ieskauj un caurauž visas šīs formas. Tas ir augstākais apziņas lauks, kas no iekšienes ir saistīts ar visu, ar avotu.

Brīdī, kad mēs otram sakām: “Es tevi mīlu,” mēs ļaujam šai realitātei atgriezties mūsu sirdīs. Tad mēs uz brīdi paceļamies līdz vienotības līmenim un atlaižam laiktelpas, kuros esam sevi ievietojuši. Tad uz brīdi pazūd laiks un telpa, kā arī visi spriedumi par otru. Lūk, ko dara mīlestība. Mīlestība liek apzināties mūžīgo, pastāvīgo realitāti. Mīlestība ir visuma galvenā, fundamentālākā realitāte, lai arī tā ir pretrunā ar visiem domāšanas veidiem, kas realitāti klasificē laiktelpās. Rezultātā daudzi cilvēki dzīvo spriedzē starp to, ko mūsu domas mums stāsta par sevi un apkārtējo realitāti, un to, ko jūt mūsu sirdis: sienas pret vienotību; atšķirtību pret savienotību.

 

Mīlestības avots mūsos

Ko es domāju ar avotu?

Runājot par avota jēdzienu, mēs bieži domājam par izcelsmes jēdzienu. Piemēram, mūs ir radījis Dievs, tāpēc tas ir mūsu avots, izcelsme. Vai arī visums tika radīts lielajā sprādzienā; tas ir visa avots.

Šāds domāšanas veids ir problemātisks, jo tad mēs avotu novietojam ārpus sevis, izmantojot milzīgu atdalītību laikā: šī atdalītība ir domu konstrukcija: ticība, ka mēs esam nošķirti no avota.

Šāda pārliecība nav pareiza. Mēs nekad neesam nošķirti no avota.

Avots ir kaut kas, pastāvošs ārpus laika un telpas, tas ir, avots ir tagad, avots ir šeit. Avots nav ārpus mums, bet gan mūsos. Mēs esam mīlestības avots, mēs esam mīlestība.

Tāpēc priekš mums vajadzētu būt ļoti dabiskam, ka esam saistīti ar avotu, jūtam mīlestību tādi, kādi esam. Tas nozīmē būt tiem, kas jūs patiesībā esat; pilnīgi pieņemot sevi.

Tā tam vajadzētu būt. Tātad, kur kaut kas ir nogājis greizi? Jāsaka, dēļ tā, ko mēs domājam par sevi. Dēļ visām domu konstrukcijām, kas mūs atsvešina no avota.

Kad mēs domājam par realitāti ārpus mums, mēs domājam arī par sevi. Ja mēs realitāti ārpus mums redzam kā cīņu “visi pret visiem”, tas nozīmē, ka mēs esam pretrunā ar sevi. Cilvēki, kas skarbi vērtē citus, nemīl sevi.

 

Ko mēs jūtam pret sevi?

Paraudzīsimies uz to. Ko jūs jūtat pret sevi?

Vai uzskatāt sevi par labu cilvēku? Vai uzskatāt sevi par pietiekami labu, lai jums būtu tiesības uz mīlestību?

Daudzi cilvēki tā nedomā. Viņi par sevi domā tik slikti, ka viņiem nepārtraukti jāslēpj sava patiesā būtība un domas no citiem. Viņi redz citus kā normālus, bet sevi ne.

Citiem vārdiem, mēs uzskatām, ka mīlestību būtu pelnījuši tikai labi cilvēki, ka mīlestība ir jānopelna. Tātad šī ir kļūda numur viens. Mīlestība ir beznosacījuma, un tieši cilvēkiem, kuri sevi dēvē par sliktiem, mīlestība ir nepieciešama visvairāk. Tas, ko mēs saucam par ļaunumu, ceļas no mīlestības trūkuma.

Vai nevarētu būt tā, ka visas šīs ļaunās domas, kas jums ir, viss, par ko jums ir kauns, ceļas no mīlestības trūkuma?

Ja jūs domājat, ka jums nav tiesību uz mīlestību, jo jūsu domas ne vienmēr ir tik jaukas, kaut arī tās rodas mīlestības trūkuma rezultātā, jūs nekad to nesasniegsiet. Jūs esat ieslēguši sevi domu lokā, kas pārklāj jūsu iekšējo pasauli kā tumšs mākonis.

Šis bloķējums ir svarīgs. Mīlestības trūkuma dēļ mūsos ir radies daudz sliktu, dusmīgu un baiļpilnu domu un jūtu. Un to dēļ mēs sevi neuzskatām par mīlestības cienīgiem. Tādā veidā mēs sevi iesprostojam negatīvā aplī, kurā neļaujam mīlestībai ienākt, un tāpēc zaudējam saikni ar avotu. Tas atspoguļojas pārliecībā, ka starp avotu un mūsu pasauli ir milzīga laika un telpas plaisa.

 

Atļaujiet mīlestību

Kā mēs varam atbrīvoties no šāda veida reakcijas? Vispirms domājot par mīlestību citādi; uzskatot mīlestību par kaut ko, kas ir beznosacījuma. Patiesai mīlestībai nav nosacījumu. Mīlestība, kura izvirza prasības – “Es tevi tik ļoti mīlu, jo tev ir tas...” – nav mīlestība, tā ir šantāža.

Mīlestība ir ne tikai beznosacījuma, mīlestība patiešām vēlas plūst visur, kur tā ir nepieciešama. Tāpat kā gaisma ilgojas padarīt tumsu gaišāku, mīlestība ilgojas maigi pieskarties un mierināt visas sāpes, visas bēdas, visas dusmas. Beidziet turēties pretī. Noņemiet bloķējumus starp mīlestības avotu sevī un bērnu sevī, kurš tik ļoti ilgojas pēc mīlestības.

Atlaidiet domu, ka jums nav tiesību uz mīlestību. Visam, kas pastāv, ir tiesības mīlēt. Un mīlestība īpaši vēlas ieplūst tumšajās vietās jūsos. Beidziet vienreiz turēties pretī.

Galvenais ir pārtraukt domāt, ka jūs neesat avots.

Kā to izdarīt? Tas ir ļoti vienkārši: pieņemiet, ka jūs tieši šobrīd esat avots.

Sakiet sev: “Es esmu avots, es vienmēr esmu bijis šis avots. Es mīlu sevi.” Ļaujieties šai domai jūsu galvā, kaut arī sajūtas vēl var arī nebūt. Tas ir pirmais solis.

Tad pajautājiet sev: “Kurai manis daļai tagad visvairāk vajag mīlestību?” Ieskatieties sevī. Iztēlojieties, ka kaut kur jūsos slēpjas nobijies vai dusmīgs cilvēks, kurš domā, ka viņam nav tiesību uz mīlestību, kurš var domāt, ka viņš ir slikts, ka viņš ir atšķirīgs, ka viņš ir nepiederīgs.

Tad sajūtiet, cik ļoti šim cilvēkam vajag mīlestību, ka savā sirdī jūs vēlaties mīlēt šo cilvēku.

Tagad jūs atklājāt patiesību: jūs esat mīlestība, jūs esat avots.

Un nu ļaujiet mīlestībai ieplūst šajā zaudētajā sevis daļā. Apkampiet viņu un sakiet tai maigus, mīļus vārdus: “Es redzu tevi, tu esi daļa no manis, tu esi piederoša, mēs ejam kopā.”

Iekšējās mīlestības plūsmas nodrošināšana sastāv no trīs posmiem:

– Apzinieties, ka visumā visam ir tiesības uz mīlestību, arī jums, un jūs esat gatavi atvērties mīlestībai.

– Iztēlojieties, ka jūs esat avots. Ka jūs neesat nabadzīgi, bet bagāti, bagāti ar mīlestību.

– Tad ļaujiet mīlestībai no avota plūst līdz viszaudētākajai daļai sevī.

Pirmo reizi veicot šo vingrinājumu, jūs, iespējams, nejūtat lielu mīlestību. Bet pamazām jūsos kaut kas atvērsies. Lēnām tas sāks plūst.

 

Mīlestības iekšējā plūsma

Iekšējo mīlestību bloķē aplamas domas, kuras izriet no dziļas pārliecības, kura mums saka, ka esam no avota nošķirti. Padomājiet par seno ticību cilvēka Krišanai: Dievs viņu izraidīja no paradīzes.

Cilvēks ir sarežģīta būtne. Mūsos ir daļa, kas ir nošķirta no avota; taču personība, kura vēlas pieredzēt brīnišķīgo dzīves piedzīvojumu, visuma atklāšanu, joprojām ir avots. Ar vienu kāju mēs stāvam tūkstoš formu pasaulē, ar otru kāju – mūžīgajā avotā. Tās ir mūsu abas puses – mūsu būtības polaritāte. Visam esošajam ir tāda pati polaritāte, tāpēc mēs varam teikt, ka viss ir viens.

Mīlestības iekšējā plūsma rodas, kad mēs pilnībā ielaižam sevī šo divu pušu apziņu un pilnībā atlaižam domas, kas tās šķir. Mazais cilvēka “es” mūsos, mūsu personība, tad nonāk iekšējās saules starojošajā mīlošajā gaismā. Tumšo domu mākoņu, kas bloķē gaismu, vairs nav.

Brīdī, kad personība atkal ļauj ienākt gaismai, mīlestība sāk plūst. Šī iekšējā plūsma nodrošina saikni ar dzīves ārējo plūsmu. Mēs vairs neesam ieslodzīti stingrās domās, mēs atgriežamies dzīvē. Mēs atkaļ ļaujam dzīves plūsmai sevi nest un jūtam, ka mīlestība ir ne tikai mūsos, bet arī mums visapkārt.

 

Visbeidzot, aktivizējiet mīlestības plūsmu pasaulē

Mēs visi ilgojamies pēc pasaules, kurā būtu vairāk gaismas, mīlestības un harmonijas, taču nekad to nesasniegsim, ja turpināsim ticēt, ka mūs ietekmē līdzcilvēku sliktie nodomi, un turpināsim viņus kritizēt. Tādā veidā mēs tikai kļūstam raupjāki, radām cīņu un dualitāti. Tādējādi mēs, balstoties uz mūsu spriedumiem un dusmām, radām būrus, kuros mēs ieslēdzamies – nodalījumus, kas bloķē gan dzīves, gan mīlestības plūsmu. Projicējot savu tumsu uz līdzcilvēkiem, mēs neredzam tumsu sevī, un kāda mūsu daļa paliek bez mīlestības plūsmas.

Risinājums ir raudzīties uz saviem līdzcilvēkiem ar mīlestības acīm.

Šādi raugoties, mēs varam viņos saskatīt labo, mīlestību.

Šādi raugoties, mēs atkal varam saprast, ka neviens nav piedzimis par noziedznieku, ka pastāv atšķirība starp cilvēka uzskatiem un viņa patieso dabu.

Ļaujot sevī plūst mīlestībai, mēs uzsākam arī mīlestības plūsmu apkārtējā pasaulē.

Tikai tā tiks izveidota jaunā Zeme, pasaule, pēc kuras mēs tik ļoti ilgojamies.

Jaunā Zeme galarezultātā ir jaunās Zemes atspulgs mūsos pašos: cilvēkā, kurš tiek radīts, kad mēs pilnībā iegremdējam savu personību savas mīlestības gaismā, tā avota gaismā, kurš mēs esam.

 

© Gerrit Gielen

Angļu valodu rediģējis Franks Tehans (Frank Tehan)

https://www.jeshua.net/articles/by-gerrit/the-inner-love-flow/

Tulkoja Jānis Oppe