Валентина Талубьева – Неси этот дар людям

Valentīna Talubjeva - Nes šo velti cilvēkiem

20 12 05

Autors Valentīna Talubjeva

Pieņemts 02.12.2020.

Mīļotais Kristus, SKS-1 6. nodarbībā tika apskatīta tēma par negatīvu un pozitīvu enerģiju atšķiršanu, to vibrāciju līmeņiem, un kā attīrīt savu astrāli-mentālo plānu no negatīvām domām un emocijām. Es nolēmu izanalizēt un saprast cēloni, kāpēc rodas domas un emocijas, pirmām kārtām negatīvas, jo tās neļauj turēt savu gaismu augstu, laižot lejā pa vibrācijām.

Kā zināms no psiholoģijas, pārestības sajūta, niknums, agresija, skaudība, bailes – tie ir slimību cēloņi fiziskajā plānā, tas ir, tiem ir psihosomatiska daba. Negatīvas domas un emocijas bloķē mūsu čakru sistēmu, kura tiešā veidā ir saistīta ar orgāniem un organisma sistēmām kopumā. Rezultātā ķermenis sāk ciest, rodas dažādas slimības. Ir karmiskas slimības, kuru cēloņi, kā likums, slēpjas iepriekšējos iemiesojumos.

Varbūt es kaut ko pagaidām neesmu apzinājusies, bet jūtu, ka ir dziļāki cēloņi zemu vibrāciju enerģijām, kuras no emocijām ir kļuvušas par jūtām?

Jēzus: Tas tā ir, dārgā. Jūtas nav radušās tukšā vietā. Un, proti, runa nav tikai par negatīvu domāšanu, jo pie tādas domāšanas noved noteikti dzīves apstākļi. Bērns nepiedzimst agresīvs un bailīgs, mantkārīgs vai skaudīgs. Viņš tāds kļūst, dzīvojot sociumā. Tātad jau agras bērnības periodā viņš iegūst pieredzi, kā dzīvot bez mīlestības, bet, ja mīlestība ir, tad tā visbiežāk ir ar nosacījumiem. Cilvēks kļūst par slēgtu sistēmu, dievišķā saikne pārtrūkst, kaut arī piedzimstot tā ir. Un tikai ar laiku aiziet patiesais garīgums un beznosacījuma mīlestība.

Mums vajag dvēselei tādu pieredzi, kad mēs kļūstam socializētas personības ar zombētu apziņu un prevalējošu ego? Tas tiek dots, lai mēs iemācītos izdzīvot, izmantojot instinktus? Taču tā eksistē dzīvnieki, bet mēs esam sapratīgas būtnes, mēs esam cilvēki, Cilvēki. Tad kāpēc Radītājs apveltīja mūs ar saprātu, sirdi, dvēseli? Ne tālab taču, lai mēs to visu aizmirstu un pakļautos izdzīvošanas instinktiem? Pēc būtības, cilvēku pamata masa dzīvo, pildot zemākā ego funkcijas, bet tas ir pašsaglabāšanās instinkts, vairošanās instinkts, dzimtas saglabāšanas instinkts, kuri savā starpā ir cieši saistīti. Tikai nelielam procentam iedzīvotāju rodas vajadzība pēc garīgas attīstības, un arī tā visbiežāk ir reliģijas uzspiesta koncepcija – ticēt Dievam, savā būtībā izkropļota. Tikai nedaudzi sāk mosties no dualitātes miega, meklējot dzīvu Dievu, meklējot dievišķo patiesību, kura, kā izrādās, ir nevis ārpusē, bet mūsu pašu iekšienē.

Kādam ir ļoti izdevīgi, lai cilvēce dzīvotu gara tumsībā ar aizvērtu sirdi un klapēm apziņas priekšā.

Mīļotā dvēsele, tas, par ko tu runā, ir skaidri zināms apzinātībā dzīvojošajiem indivīdiem, jo viņi atnāca jau kā cilvēces skolotāji ar tādu garīgo potenciālu un tādu garīgo pieredzi, ka jebkurš dzīves notikums izraisa viņos grūdienu uz vēl lielāku apziņas apskaidrošanos un, tātad, uz atkal-apvienošanos ar Dievu un beznosacījuma mīlestības iemantošanu.

Vai tiešām jebkurš?

Jā, tas tā ir.

Bet bērnībā apziņa vēl dus, kaut arī dvēsele mostas mīlestībai. Bērnam gribas, lai viņu pa īstam mīlētu, un, tikai kad viņš nejūt mīlestību no ārienes no saviem vecākiem, pirmkārt, no saviem mīļajiem un tuvajiem, otrkārt, un pēc tam arī no sociuma kopumā, tad aizveras un nocietinās dvēselē. Viņš kļūst personība, piemērota izdzīvošanai sociālajā vidē.

Daži paliek mīloši, ar atvērtu sirdi un vārīgu dvēseli, bet nepiemēroti dzīvei sociumā. Lūk, viņi, ir mūsu cerība. Un tādu cilvēku dzimst arvien vairāk.

Manuprāt, pārestības sajūta un niknums nerastos, ja cilvēkam būtu barojoša vide mīlestības audzēšanai. Bet sabiedrība nav ieinteresēta tādos cilvēkos “ne no šīs pasaules”.

Ne velti tādu mīlestību apdzied dzejnieki, mūziķi, mākslinieki – patiesi radītāji, apveltīti just ar dvēseli, kuri iedvesmu smeļ no Mīlestības Avota tiešā veidā, taču daudziem no viņiem bija grūti dzīvot sociālajā vidē.

Visos laikos ir dzimuši patiesi radītāji, kuri dzīvoja mīlestības stāvoklī un šo sajūtu pasniedza caur savu meistarību – mākslu modināt cilvēku dvēseles mīlestībai.

Tādējādi pārestības un citu zemu sajūtu cēlonis – mīlestības trūkums. Tieši mīlestības trūkums noved pie ķermeņa, dvēseles un gara slimībām, jo cilvēks ir kopums prāts/gars/ķermenis, kā saka Viena Likums.

Mīlestība dziedina. Viņa ir Dievs, tā viņa daļa, kura kā cements sasaista vienoti Visu Kas Ir.

Mīlestības Avots nav ārpusē. Viņš ir katra cilvēka būtnes iekšienē.

Modinot mīlestību sevī, mēs kļūstam vienoti ar Dievu, Dievišķās Uguns avotu. Tātad, vai ir jēga apskaidroties prātā? Varbūt pietiek pamosties kā dvēselei un kļūt par Mīlestību, tās avotu šeit, uz Zemes?

Dārgā dvēsele, atkal-apvienošanās ar Dievu arī ir sevis kā Avota iemantošana, dievišķās saiknes iegūšana, kura ir jo stiprāka, jo vairāk cilvēkā mīlestības, visā viņa būtnē.

Tu jūti manu Mīlestību savā sirdī, bet sirds ir visu zināšanu glabātuve. Jo vairāk dvēselē dievišķās mīlestības, jo dziļāka Saikne un augstāka apzinātība. Un tā ir Patiesība.

Pateicos, Jēzus. Mīlu, godāju un gaidu katru tikšanos ar tevi.

Bija prieks ar tevi tikties un sajust tavas dvēseles mīlestību. Pieņem manu mīlestību un nes šo velti cilvēkiem. Tavs brālis, Jēzus.

 

Pievienots 05.12.2020

http://www.sanatkumara.ru/stati-2020/nesi-etot-dar-liudyam

Tulkoja Jānis Oppe