Евгения Горева Как рождаются души. Начало

Jevgēnija Goreva - Kā dzimst dvēseles. Sākums


17 04 24 01Domāju, ka sapratīgo būtņu vairākumam interesē ne tikai atbildēt uz jautājumu: kā dzimst dvēsele, bet arī viss savas dvēseles stāsts:

  • Vai bija tāds laiks, kad tevis, tavas dzirkstelītes vēl nebija?
  • Kādi spēki veda pie tavas Dvēseles izveidošanās?
  • Vai tava Dvēsele atšķiras no citām Dvēselēm? Ar ko un kāpēc?
  • Kā tavs sākums, tava vēsture ietekmē to, kāds tu esi tagad?

17 04 24 02

Vēl mācoties Reinkarnacionikas Institūtā, mēs grupas sastāvā veicām iegremdēšanos atmiņas dziļumos, lai pētītu jautājumu: kā dzimst dvēseles.

Ar izbrīnu un interesi noklausījos citu audzēkņu stāstus, bet dalīties varu tikai savā. Stāsti visiem ir dažādi, kaut gan ir līdzīgi, jau kļuvuši klasiski, tēli un algoritmi.

Varbūt kādam raksts šķitīs dīvains vai sarežģīts, bet padomājiet – nemaz nav viegli no kādas dzīvības formas uztveres un attēlošanas valodas pārtulkot citā valodā, saprotamā mūsu cilvēciskajam saprātam.

Cilvēces semantiskā sistēma ir pavisam citāda. Tāpēc – kā nu izdosies…

17 04 24 03

Saturs

Kā parādās Dvēseles – mans stāsts

Un kas bija vēl agrāk?

Dvēseles silīte un bērnudārzs

Manas pirmās mājas

Pirmie soļi

Secinājumi un kāds labums ir no zināšanas, kā piedzima Dvēsele

 

Kā parādās Dvēseles – mans stāsts

Sākumā atnāk iekšēja sajūta: es atrodos ūdens vai kaut kā ūdenim līdzīga iekšienē.

Skatos no malas, redzu ūdens telpu un tajā kaut ko, konusam-lāstekai līdzīgu, pilnu ar nodalījumiem ar daudzkrāsainām sporām – punktiem-dzirkstelītēm.

Atkal no iekšienes jūtu šo apbrīnojamo stāvokli, kad es – tas esmu gan Es, gan Mēs.

Es atrodos konusa iekšienē, mans personīgais nodalījums atrodas lejā, tā smailē, tajā pašā laikā ar savu apziņu es jūtu visus pārējos. Apkārtējās dzirkstelītes – tie ir mani brāļi-māsas, tādi paši kā es.

17 04 24 04

 

Un kas bija vēl agrāk?

Gribu uzzināt, kāda bija manas Dvēseles radīšana, kādos apstākļos viņa aizmetās, kāds bija sākotnējais impulss. Pieprasījums… un atmiņas atklājas.

Es visu redzu citas būtnes acīm. Redzu kristāliskus sūtņus, viņi izskatās kā zemes plāna krūmāji, kas sastāv no dažādiem kristāliem. Viņi ir pie Avota.

Notiek līguma slēgšana. Viņu pasaulei vajag noteiktu skaitu dvēseļu jaunam vairošanās ciklam.

Un Avots (jūtu viņu kā Lielo Māti) izgatavo mūs.

Es redzu, ka no Avota lauka, no tās daļas, kuru es uztveru kā sirdi, plūst zelta vilnis. Avota priekšā esošajām kristāliskajām būtnēm ir rezervuārs-konuss, kurā viņi savāc radīto zelta enerģiju.

Uzreiz notiek zelta enerģijas lauka dalīšanās daļiņās. Šīs daļiņas arī ir mūsu individuālās dvēseles.

Atrodu sevi tilpumā – tajā brīdī esmu kopējās zelta masas daļiņa. Es sākotnēji nonāku savā vietā, manā namiņā konusa smailē.

17 04 24 05

Sajūta, ka uzreiz ir apziņa. Svētlaime, visaptveroša sajūta: viss ir manī, viss esmu es. Visu pieņemu, ieskaitot sevi. Beznosacījuma mīlestība un pieņemšana, taču stāvoklis pasīvs: es – vienkārši esmu, es – absolūta laime.

Māte-Avots nodod savus bērnus zemākiem līmeņiem, uz savām pasaulēm, uz saviem radījumiem. Dvēseles ir radīšanas elements, mēs ietveram sevī vienoto Mātes enerģiju. Mēs visu viņai atgriezīsim pilnībā, bagātinot ar savu pieredzi. Tāds ir dzīves process.

Kristāliskās būtības, kuras mūs saņēma, ir ļoti apmierinātas – viņām ir paredzēta sevis atražošana. Viņām vajag sākotnējās matricas dvēseļu veidā, lai nodotu pašu labāko, kas sakrāts viņu individualitātēs, – mums, tīrām dvēselēm, lai tālāk turpinātu viņu pasaules attīstību.

17 04 24 06

 

Dvēseles silīte un bērnudārzs

Sākotnējo dvēseļu grupu, kurā mana dvēsele aizmetās, apvieno krāsa, kā kvalitāte – mēs esam zeltainas, mēs esam mīlestības pilnas. Mums sākotnēji ir ļoti liels tilpums, jo mūs sadalīja lielos fragmentos. Šķiet, mums stāv priekšā kāds nopietns uzdevums.

Tieši manas dvēseles individualitātes sākumā nav, esmu zelta spora-dzirkstelīte, viena no daudzām.

Individualitāte parādās, kad notiek mūsu pieredzes nodošana un saņemšana no kristāliskajām būtnēm. Viņām nākamās paaudzes atražošana tiek nodrošināta – caur domformām.

Katra kristāliskā būtne ir individualitāšu kolektīvs. Un katra no šīm individualitātēm apkārt vienai no mums, mazajām dvēselēm, kas atrodas kopīgajā konusā, taisa kaut ko līdzīgu placentai.

Šī placenta ir piesūcināta ar individuālās kristāliskās būtības atmiņu, viņas pašu labāko pieredzi.

Mēs sakotēji saņemam tikai to, ko par vērtīgu uzskata mūsu priekšteči, – viņu atmiņu un zināšanas, pieredzi un prasmes.

Es saņemu pieredzi no citas būtnes, kura reiz auga un attīstījās tajā pašā sākotnējā konusa-lāstekas vietā, tā smailē.

17 04 24 07

Tas ir, mana mātes-tēva būtne savu bērnību telpas ziņā pavadīja tajā pašā kopīgā namiņa istabiņā, kur arī es. Tas sniedz mūsu dvēseļu bāzes, sākotnējo raksturlielumu zināmu atbilstību.

Pēc tam, kad Lielā Māte mūs ir radījusi un ar savu pieredzi ir sabarojušas mūsu vecākās kristāliskās būtnes, mēs visu uzzinām par šo pasauli. Mūsos uzreiz ir ielikta milzīga zināšanu un pieredzes bāze. Tā ir daudzu paaudžu pieredze.

Kad mēs pirmo laiku atrodamies šīs lāstekas iekšienē, mums notiek kaut kas līdzīgs nobriešanai, piebarošanai ar pieredzi no vecāku atmiņas placentas.

Tas līdzinās sapņiem, sapņiem nomodā, kad nesaprotu – kā informācija tā ir, kuru es pašlaik pārstrādāju. Es pārskatu šo pieredzi kā savu, tā man ir reāla. Tā notiek apmācība. Norit it kā mūsu, jauno dvēseļu programmēšana – dzīvei un attīstībai šajā pasaulē, tās uzdevumiem.

Mēs tagad esam šīs pasaules bērni, turklāt mūsos ir iesūknēta pati labākā tās pieredze.

Var teikt, ka sākotnēji esam vecāki par saviem vecākiem, tāpēc ka savu personīgo pieredzi sākam viņu pieredzes maksimumā.

17 04 24 08

 

Manas pirmās mājas

Kas tā ir par pasauli, kur ir šī realitāte un kur attiecībā pret to (telpiski, hronāli) atrodas mūsu Zeme, – es nezinu.

Ir centrālā zvaigzne-saule, uz visām planētām ir dzīvība. Būtnes, kas apdzīvo katru planētu, ar saviem sensoriem ir savienotas ar centrālo sauli un cita ar citu.

Būtnes uz mūsu planētas ir līdzīgas kristāliskiem krūmiem, ļoti mobiliem un elastīgiem. Viņi var kustēties, var iesakņoties, starp viņiem notiek kādi viļņveidīgi procesi. Cilvēku dzīvei tas vispār nelīdzinās.

Viņi sazinās cits ar citu, uztver un pārraida ļoti daudz kosmiska starojuma. Attīstība notiek, padarot uztveri smalkāku, caur jaunu enerģiju un sajūtu krāšanu, to iekļaušanu kopīgajā dzīvē, arvien sazarotākā.

17 04 24 09

 

Pirmie soļi

Katra no mums – jaunajām būtnēm – iepriekšējo paaudžu pieredzes esamības dēļ ir ļoti apzinoša. Uzmanīt mūs nevajag un palīdzēt mums arī.

Mēs pašas zinām, ko un kad darīt: kādā veidā mēs nobriestam, kad un kā liksim gatavības “eksāmenu” un kad mēs pievienosimies pārējām iepriekšējām radinieku paaudzēm.

Kopš noteikta momenta mēs, kā sapratīgas dzirkstelītes, periodiski izlidojam no sava kokona-lāstekas un rotaļājamies cita ar citu, radot dažādas formas, krāsainas un ģeometriskas.

Mēs labi protam kopīgi mijiedarboties, veidojot vienotu kolektīvu struktūru, darbojoties kā viens saskaņots organisms.

Kad mēs sajutām, ka ir laiks, – mēs iznākam no ūdens. Sākumā esam vienota būtne, kura līdzīga irstošiem zariem.

Mūsu jaunais uzdevums – jaunajā mums vidē sablīvēt kopīgo apvalku, apaugot ar kādu savdabīgi mirdzošu lauka struktūru. Tā ir sākotnējā kolektīvā matērija.

Mēs mēģinām realitātē atkārtot tos tēlus, kurus mūsu atmiņā ielikuši priekšgājēji.

17 04 24 10

Ļoti interesanti (un tik patīkami un pazīstami) ir justies gan kā kolektīvai būtnei, gan kā individualitātei, kurai ir noteikta funkcija kopīgajā struktūrā.

Sākumā mēs esam vienota būtne, kuru veido daļiņu-dvēseļu komplekts, radīts vienā momentā. Tālāk mēs varam dalīties mazāk “apdzīvotās” kolektīvās būtībās.

Pieaugusi būtne – tas ir kristālisks krūms apmēram no 12 dvēselēm, no kurām katrai ir sava funkcija, sava loma, savs raksturs, sava misija kopīgajā organismā, kurš mēs esam.

Mēs rotaļājamies, mēs pieņemam dažādas formas, salīdzinot savas dzīvās sajūtas ar tām zināšanām un atmiņu, kas mūsos ir ieliktas no vecāku pieredzes placentas.

Apkārtējā telpa – daudz lauku, viļņu, kodu, formu. Aizrauj milzīgi daudz tiešo sajūtu. Ūdenī – bija vairāk informācijas iekšējai lietošanai, – šeit ir ārēju enerģiju un plūsmu telpa. To ir bezgalīgi daudz…

17 04 24 11

 

Secinājumi un kāds labums ir no zināšanas, kā piedzima Dvēsele

Vajag ņemt vērā, ka manas Dvēseles bāzes pieredze tika saņemta no vecāku būtnes atmiņas, – viņa reiz brieda tajā pašā sākotnējās matricas vietā, ar tām pašām īpašībām, tāpēc šīs programmas ir paaudžu noslīpētas.

Kas no tās sākotnējās formas, kuru pieņēma mana Dvēsele, eksistē manī pašlaik?

  • Man ir dabiski būt daļai no kaut kā lielāka, kopīga lauka, egregora.
  • Tajā pašā laikā es tiecos palikt atsevišķa no kolektīva, jo sajūgums ar “kaimiņu” dvēselēm bērnu namiņā sākotnēji bija tikai caur vienu “sieniņu”. Esmu maksimāli brīva no citiem, būdama robežsargs.
  • Tāpēc man sākotnēji ir vairāk ārējās sensorikas nekā man tuvajām Dvēselēm. Taču, uztverot visus iespaidus no ārējās pasaules, es nododu tos citām, rūpējoties par savas grupas attīstību…

Bija ārkārtīgi interesanti konstatēt tagad, esot Cilvēkam uz planētas Zeme, ka manas būtības pamatā – ielikta tā, sākotnēji uzsūktā unikālā Dvēseles programma, kuru viņa iznesusi cauri visiem laikiem un pasaulēm.

Iepazīt un saprast sevi tādā dzīvā un tiešā veidā ir unikāla pieredze. Informācija, kas atrodas zemapziņas apcirkņos, ienāk apziņā un… lai top Gaisma!

17 04 24 12

Tagad, kad jūs uzzinājāt vienu no daudzām svešām vēsturēm, – vai jums interesē savas Dvēseles vēsture? Vai jūs to zināt?

 

Pievienots 24.04.2017

https://gor-evgeniya.ru/kak-rozhdayutsya-dushi/

Tulkoja Jānis Oppe