Наталья Голубкина – Прошлые жизни Паши или помнят ли дети прошлые жизни
Natālija Golubkina - Pašas iepriekšējās dzīves jeb vai bērni atceras iepriekšējās dzīves
Bērni stāsta par pagātnes dzīvi vecākiem diezgan bieži, taču ne katrs vecāks ir gatavs uzmanīgi uzklausīt tik neparastu informāciju.
Mans dēls Paša nesen tika rādīts pārraidē “Sensacionālo materiālu diena. Atdošu dvēseli labās rokās”.
Man bieži jautā, vai bērni var skatīties iepriekšējās dzīves? Tas nav bīstami viņu trauslajai psihei? Un ko darīt, ka bērns pēkšņi stāsta dīvainus stāstus?
Dalīšos ar jums savā personīgajā stāstā.
|
Saturs |
Viss sākās ar to, ka es izlasīju Kerolas Boumenas (Carol Bowman) grāmatu “Bērnu iepriekšējās dzīves[1]”. Dēlam Paškam tobrīd bija gadi divi.
Grāmatā tiek stāstīts, ka bērni 3-4 gadu vecumā visbiežāk spontāni un viegli atceras savas iepriekšējās dzīves. Reizēm viņi par to stāsta pieaugušajiem.
Taču, tā kā rietumu, tajā skaitā arī mūsu, krievu, kultūrā šī tēma ir ne pārāk izplatīta, tad bērnu stāsti tiek uztverti kā fantāzijas.
Par viņiem smejas un lūdz apklust un vairāk neko tādu nerunāt. Bērni noslēdzas un pārstāj stāstīt savus stāstus. Bet tas nenozīmē, ka viņi tos neatceras.
Un, lūk, izlasījusi grāmatu, es, jau sagatavota teorētiski, ar nepacietību gaidīju, vai kas tamlīdzīgs notiks arī ar manu bērnu.
Viss notika kā pēc saraksta. Paša spēlējās vecmāmiņas istabā. Un pēkšņi viņa izskrien ar kliedzienu: “Tu paskaties, ko viņš dara! Kas tad tās tādas par spēlēm!”
Es nobijusies ieeju istabā un redzu, ka Paša guļ uz grīdas, acis aizvērtas: “Esmu karā. Es visus nošāvu. Un mani nošāva. Es nomiru.”
Es mierīgi piegāju pie dēla, palīdzēju viņam piecelties un aizvedu no vecmāmiņas, cenšoties neizdarīt asas kustības. Kad mēs palikām vienatnē, es sāku akurāti jautāt, kādu spēli viņi spēlēja un kas notika.
Mazulis sāka pēkšņi stāstīt, ka atnākuši zaldāti un viņu nošāvuši. Es turpināju izjautāt: “Tu arī biji zaldāts?”
– “Nē. Es sienas būvēju. Bet viņi atnāca, visu sagrāva. Es sāku uz viņiem šaut. Un viņi mani arī nošāva.”
Mana ar karu saistītā pieredze
Jāsaka, ka kara tēma man bija nozīmīga. Proti, mani kopš pašas bērnības mocīja nakts murgi.
Bieži miegā es mēģināju aizbēgt un paslēpties no fašistiem, kuri bija piepildījuši visu pilsētu. Es skrēju iekšā vārtrūmēs un klauvēju pie visām durvīm, lai atrastu paslēptuvi. Es biju pavisam viena!
Un tā stindzinošā lipīgo baiļu, nē, drīzāk pat neapzinātu, nekontrolējamu šausmu sajūta – tā paralizēja mani. Es ļoti baidījos no šiem sapņiem!
Un tikai reiz es sapnī redzēju, ka esmu atradusi paslēptuvi. Man palīdzēja kāds precēts pāris. Es noslēpos pagrabā, nolaižot tā lūku virs savas galvas.
Pēkšņi šī lūka paceļas, un fašists pārsit manu galvu ar laidi. Jau no malas es redzu savu pārsisto galvaskausu un tā satura putriņu…
Tikai ap gadiem 25 kāds psihologs man pateica, ka tas ļoti līdzinās reinkarnacioniskiem sapņiem.
Redzams, šī nāve bija ļoti negaidīta un emocionāli traumatiska manai dvēselei. Tāpēc tik spēcīgi iespiedās šausmu emocijas manī.
Tas izskaidro arī to, ka nevaru mierīgi skatītes Uzvaras parādi, klausīties kara dziesmas un vispār skart kara tēmu. Uzreiz riešas asaras un žņaudz neizturamas sāpes sirdī!
Tieši tāpēc kara tēma manā ģimenē bija aizliegta. Kad es uzzināju, ka piedzims zēns, pirmais, ko es pateicu vīram:
“Mums mājā nebūs nevienas šautenes vai pistoles, nekādu tanku un raķešu! Kategoriski! Nekā tāda, kas saistīts ar karu!”
Šajā situācijā bērna spēlētā aina izskatījās vēl negaidītāka un dīvaināka.
Kā atšķirt fantāzijas no atmiņām?
Tālāk sākās mans izjautāšanas un detaļu noskaidrošanas periods. Man nebija psihologa iemaņu, un es nepazinu reinkarnacioniku. Tāpēc darbojos intuitīvi, uz labu laimi.
“Un kas tie zaldāti bija? Viņi bija fašisti?” – “Nē. Vienkārši zaldāti.” – “Vai vēl kāds bija ar tevi?” – “Jā, ar mani bija bērns.”
Visbiežāk Paša stūrgalvīgi atkārtoja vienas un tās pašas frāzes. Viņš neaprakstīja detaļas.
Bet tajā pašā laikā viņa saspringtais ķermenītis, cieši sažņaugtās dūrītes un asais, nemaz ne bērnišķīgais skatiens liecināja, cik svarīgi viņam ir tas, ko viņš runā.
Šīs sarunas ilga laiku pa laikam divu mēnešu garumā. Pēdējā vakarā es sēdēju krēslā, bet Paša stāvēja manā priekšā un veselu stundu nevarēja apstāties: “Māmiņ, pajautā vēl kaut ko!” – viņš impulsīvi lūdza.
Un es atkal un atkal uzdevu jautājumus. Viņš atkal un atkal atstāstīja vienu un to pašu situāciju. Bija vēls vakars, es saucu viņu likties gulēt. Bet viņš mani neatlaida.
Bija skaidra sajūta, ka viņam vajag izrunāties, izliet no sevis to, kas tik ļoti ir iekšienē sakrājies, gluži kā pārtrūcis augonis.
Par tādu situāciju vispār nevienam īpaši nepastāstīsi. Diez vai sapratīs. Un pie tam es stādos priekšā, ka uzreiz rastos jautājums: Bet vai tās nav fantāzijas?
Būdama ar tamlīdzīgu pieredzi, teikšu, ka Pašas izdomātie parastie stāsti manāmi atšķīrās no tā, kas notika aprakstītajā gadījumā.
Bija skaidri jūtams bērna ļoti spēcīgs emocionāls un pat fizisks sasprindzinājums, viņam pavisam neraksturīga nopietnība un koncentrēšanās.
Un arī tas, cik uzmanības un laika viņš veltīja šai vienai epizodei.
Kerola Boumena grāmatā “Bērnu iepriekšējās dzīves” raksta:
“Bērni ieiet transā un iznāk no transa daudz vieglāk un biežāk nekā pieaugušie.
Ja jūs esat vērojuši bērnus, īpaši mazus bērnus, tad droši vien esat pamanījuši, ka viņu acis paplašinās un elpošana kļūst citāda, kad viņu skatiens sastingst un viņi skatās tukšumā kādu laiku.
Šķiet, ka viņi aiziet uz savu pašu pasauli, neapzinoties, kas notiek apkārt. Faktiski šajos momentos viņi ieiet viegla transa stāvoklī, viņu uzmanības fokuss ir vērsts uz iekšējo realitāti.
Ko tieši viņi tādā stāvoklī pārdzīvo, mēs nezinām. Bet psihologi uzskata, ka bērniem, kas spēj bieži un ilgi aiziet sevī, piemīt pats visaugstākais intelekts un radošās spējas.
Tādējādi tas ir ne vienkārši drošs stāvoklis, tas vēl arī nes bērniem labumu.”
Dziedinošais efekts no iepriekšējo dzīvju caurskates
Beidzot lavīna nobruka. Ar to sarunas par karu beidzās. Vēl vairāk, kad pēc pāris nedēļām es pajautāju: “Atceries, ko tu man stāstīji?” – “Nē, neatceros,” – atbildēja dēls, izbrīnīti uz mani paskatījies.
Vairāk šī tēma mūsu ģimenē nepacēlās. Un man līdz šim laikam sapņi par fašistiem nerādās kopš tā momenta, kad es sapratu un pieņēmu, ka tā ir manas pagātnes pieredze un tagad jau viss beidzies.
Ņemot vērā to, kas notika ar Pašu, manu personisko pieredzi, gadījumus, aprakstītus grāmatās, situācijas ar klientiem un studentiem, es nonācu pie secinājuma, ka tamlīdzīgas spontānas atmiņas par iepriekšējām dzīvēm rodas tad, kad mums pagātnē ir traumatiska, nepabeigta pieredze.
Visbiežāk tā ir pēkšņa un\vai vardarbīga nāve, kas atstājusi ļoti spēcīgu emocionālu nospiedumu dvēselē. Un tad, lai turpinātu savu tālāko ceļu, dvēsele tiecas pabeigt tādu pieredzi, pielikt punktu.
Un, kad tas notiek caur savu atmiņu emocionālu pārdzīvošanu, to izrunāšanu un tā tālāk, dvēselei kļūst vieglāk. Viņa var pieņemt to, kas ar viņu notika, atlaist šo pieredzi un mierīgi iet tālāk.
Tajā tad arī ir tamlīdzīgu atmiņu vērtība!
Bērns atpazīst cilvēkus un vietas no iepriekšējām dzīvēm
Un, ja atgriežamies pie Pašas, tad varu teikt, ka šis gadījums nebija vienīgās viņa iepriekšējo dzīvju atmiņas. To ir bijis daudz, un tās izpaužas dažādi.
Tas var attiekties uz vietām un cilvēkiem, kurus bērns atpazīst šajā dzīvē.
Manu jaunāko māsu Paša ir redzējis reizi gadā. Tas ir, tikai trīs reizes. Taču tas ir vienīgais cilvēks, kuru viņš no visas sirds dievina!
Reiz vakarā pēc sarunas pa Skype ar manu māsu Paša jautā:
– Ksjuša ir tava māmiņa?
– Nē, viņa ir mana māsiņa.
– Tā ir MANA māmiņa!
Un viņš patiešām attiecas pret viņu īpaši. Viņa atbild viņam ar to pašu un ļoti rūpējas par viņu.
Kad Pašam bija gandrīz 4 gadi, mēs pabijām lāzeru gaismas 3D šovā Invalīdu Nama pagalmā Parīzē. Skats bija neticams!
Uzvedums par vēsturisku tēmu par Napoleonu, revolūciju un abiem pasaules kariem. Tieši mūsu acu priekšā pils sienas pārvērtās te drupās, te karaliskās zālēs, te kaujas laukos, te klavieru spēlējošos taustiņos…
Aprakstīt to vārdiem nav iespējams!
Napoleons! Tik tikko šovs bija beidzies, un mēs sākām virzīties uz izejas pusi, kad Paša nogāza pār mani jautājumu lavīnu: Kas viņš bija? Ko darīja? Kur dzīvoja? Un kas ir viņa ģimene?
Ejot runāt nav ērti, metro ir ļoti trokšņaini. Es mēģināju viņu pierunāt paciesties līdz mājām un tur parunāt, bet to bija grūti izdarīt.
Jau, kad mēs atlidojām uz mājām, uz Krieviju, man nācās atrast informāciju par Napoleonu, lai apmierinātu mazuļa neremdināmo zinātkāri. Man palīgā nāca četru sēriju franču filma.
Apbrīnojami, bet četrus gadus vecs bērns varēja stundām skatīties Bonaparta kaujas, intrigas un dzīvi, aizrautīgi raugoties ekrānā! Un tad es atcerējos divus gadus vecu notikumu.
Paša ieraudzīja attēlu, kur bija attēloti franču armijas zaldāti uz Gīzas piramīdu fona Ēģiptē. Viņš noreaģēja momentāni: “Es tur biju!” Taču tad mēs to atstājām bez ievērības.
Un tikai tad, kad es sāku nodarboties ar reinkarnacioniku, es varēju paskatīties, kāpēc gan bērnu tā piesaistīja un satrauca Napoleona tēls.
Izrādās, viņš bija viņa svītā, cīnījās plecu pie pleca un piedalījās Imperatora Ēģiptes kampaņā. Viņš bija uzticīgs savam vadonim un kvēli mīlēja viņu.
Tāpēc spēcīgās jūtas viegli nāca atmiņā jaunā iemiesojumā.
Atmiņas var uzpeldēt kādās sadzīves situācijās, pat nesaistītās ar tām tiešā veidā. Tomēr parādās sajūtas, ka tas ir tas.
Piemēram, tāda frāze no bērna mutes: “Kad es biju liels, es braucu ar pelēku ātro palīdzību uz Stavropoli…”
Vai: “Kad es biju jauns, tad strādāju te (un rāda uz HES attēlā) un strāvu ražoju.”
Nu un, protams, tas, ar ko bērns aizraujas, jums varēs pavēstīt daudz ko! Pašas gadījumā tie bija visdažādākie ļoti sarežģīti mehānismi, sistēmas.
Jau 2 gadu vecumā viņš pa visu mājas verandu uzbūvēja “benzīntanku sistēmu” no šņorēm, zābakiem un citiem pie rokas esošiem materiāliem. Un viņš taču jau viegli izrunāja visus šos garos saliktos vārdus!
Ienākot jebkurā ēkā vai dzīvojamā telpā, viņš tūlīt pat sāka skenēt un skaidrot, kur atrodas apkures, ūdensapgādes caurules, atšķirot vienas no otrām, kur tiek padota gāze, kur ir ierīkota ventilācija un ugunsgrēka signalizācijas sensori.
Nu bet jau pēc tam sākās aizraušanās ar dažādām dīvainām ierīcēm no konstruktora, ar elektrības ražošanu un tās pārvadīšanu.
Neatstāja bez ievērības ģenētiku un gēnu inženieriju.
Ilgi un sīki pētīja tēmu – kosmoss, Visuma uzbūve un lidojumi uz Marsu.
Pavērojiet savus bērnus un mazbērnus, paklausieties, kā un ko viņi spēlē rotaļās. Protams, daudz ir uzvējojušas televīzijas pārraides, multfilmas un datorspēles.
Vēl jo svarīgāk ir veikt savus novērojumus un pēc iespējas agrākā vecumā.
Situācija ar Pašu ir zīmīga vēl arī ar to, ka mums mājās nekad nav bijis televizors. Ar filmām un multenēm viņš iepazinās ap trīs gadiem un bija ārkārtīgi izvēlīgs to klāstā.
Tāpēc ietekme no ārienes bija minimāla.
Jebkurā gadījumā, ja jūs būsiet pietiekami uzmanīgi pret savu bērnu un viņa uzvedību, tad bez pūlēm sapratīsiet “to īpašo” stāvokli, kurš atšķir iepriekšējo dzīvju atmiņas no bērna fantāzijām.
Pat jums pašiem sāks skriet skudriņas pa ādu, kad jūs to sapratīsiet.
Ko darīt, ja jūsu bērns stāsta neparastus stāstus
Jana Stīvensona (Ian Stevenson), Kerolas Boumenas (Carol Bowman), Maikla Ņūtona (Michael Newton) grāmatās ir aprakstīti tūkstošiem gadījumu, kad cilvēki, atcerējušies savas pagātnes dzīves, to traumējošos momentus, izdziedināja pašreizējās bailes.
Un viņiem kļuva ievērojami vieglāk dzīvot tālāk.
Un tas, ka daudzi bērni atceras savu pagātni, – ir vērtīga dabas velte, unikāla iespēja izdziedināt dvēseles traumas. Jo taču ne vienkārši tāpat atnāk šīs atmiņas.
Tāpēc nelaidiet garām momentu un izmantojiet savu iespēju!
|
Nav obligāti jābūt speciālistam vai psihologam. Ir svarīgi vienkārši klausīties un palīdzēt izdzīvot uzplūdušās emocijas un pārdzīvojumus, atrodoties blakus un atbalstot savu bērnu.
Tādā veidā jūs palīdzēsiet viņam atbrīvoties no kādām pagātnes bailēm vai traumām un iet dzīvē tālāk bez liekiem smagumiem dvēselē.
Iespējams, jums arī ir tamlīdzīga pieredze – dalieties! Vai jums noderēs šis stāsts? Kas tajā bija noderīgs tieši jums?
 |
Natālija Golubkina Reinkarnacionikas konsultante. Reinkarnacionikas institūta 1. un 2 kursa kapteine. Projekta vadītāja un grāmatas “Kādas dvēseles ceļojums” autore |
Pievienots 06.10.2016
https://reincarnationics.com/proshlye-zhizni-detej-pomnyat-li-deti-proshlye-zhizni/
Tulkots ar lapas administrācijas atļauju
Tulkoja Jānis Oppe
[1] Skat. https://royallib.com/book/boumen_kerol/proshlie_gizni_detey_kak_vospominaniya_o_proshlih_giznyah_vliyayut_na_vashego_rebenka.html (Tulk. piezīme)