Наталья Голубкина Удивительный способ приобрести домик — просто поговорить с ним!

Natālija Golubkina - Apbrīnojams paņēmiens, kā iegūt namiņu – vienkārši parunāties ar viņu!

16 10 01 01

Vai jūs ticat, ka priekšmetiem ap mums ir sava dvēsele? Vai arī cilvēks, kurš sarunājas ar lietām, ir traks? Gribat uzzināt, kā tas var palīdzēt jums pašu ikdienišķāko jautājumu risināšanā?

Dalīšos savā stāstā. Es vairākus gadus sapņoju par savu namiņu. Un, lūk, mēs ar māmiņu nolēmām pārdot mūsu ģimenei piederošo dzīvokli un nopirkt mājas man un manai māsai.

Mēs izlikām to pārdošanai. Labs stāvoklis, teicams rajons. Taču pagāja 2 mēneši, un pircēji tā arī neatradās.

Un, lūk, sarunā ar manu paziņu es papukojos par šo problēmu. Un viņa saka: “Nu jā! TĀ jūs vispār to nepārdosiet!”

“Kā tas ir TĀ?” – es jautāju.

“Nu jūs taču visa ģimene esat tajā iekrampējušies un neatlaižat! Vajag atlaist to savā iekšienē. Un vēl var ar viņu parunāties.

Te man notika viegls īssavienojums! No tāda rakursa es uz šo jautājumu vēl nebiju palūkojusies. Un kāpēc gan nepamēģināt?

16 10 01 02

Ir tāds termins – ANIMISMS (no latīņu vārda anima – dvēsele un animus – gars). Zinātnē to ieviesa G. Štāls (Georg Ernst Stahl) 18. gadsimta sākumā. Tas nozīmē ticību dvēselēm un gariem, kā arī tam, ka visa dzīvā un nedzīvā daba, stihijas ir dzīvas.

Es aizdomājos un sapratu – patiešām, mēs visa ģimene šo dzīvokli ļoti mīlam. Tas ir tik gaišs un mājīgs! Un cik daudz burvīgu un patīkamu momentu ar to ir saistīts!

Un arī žēl – dzīvoklis ir Maskavā –, nav nekāds joks. Tūkstošiem cilvēku par to sapņo, bet mēs aizgriežam degunu, sak’, nepatīk galvaspilsētā dzīvot.

16 10 01 03

Un, lūk, vakarā, jau guļot gultā, es vēršos pie mūsu dzīvokļa. Vienkārši risinu dialogu domās, jūtot tā lauku, tā telpas enerģētiku.

Es pateicos tam par visu, kas ar to ir bijis saistīts, pateicu, kā es to mīlu, un izteicu savu nodomu to atlaist, lai virzītos tālāk.

Un vēl es palūdzu viņam pašam atrast sev jaunus saimniekus. Tādus, kas tam patiktu.

Nākamajā dienā es pazvanīju māmiņai un visu viņai izstāstīju. Māmiņa uzklausīja un, man par izbrīnu, sāka pretoties: “Nu varbūt patiešām naudu kaut kā atradīsim, bet dzīvokli nepārdosim. Ir tik žēl!”

Kaut arī viņa formāli piekrita pārdošanai, patiesībā negribēja, ka tas notiktu. Mēs parunājām, es palūdzu viņai pacensties atlaist mūsu dārgumu. Māmiņa padevās.

Un jūs neticēsiet – jau nākamajā dienā mums piezvanīja aģents un pavēstīja jaunumu, ka pircēji ir iemaksājuši drošības naudu! Tā es savā pieredzē pārliecinājos, ka tas darbojas! Un vēl neticami ātri!

16 10 01 04

Taču ar to stāsts nebeidzas. Kamēr mēs meklējām pircējus dzīvoklim, es paralēli meklēju mums jaunu ligzdiņu.

Būdama ar pieredzi, ko nozīmē dzīvot lielā mājā, es zināju, cik tas ir apgrūtinoši un dārgi. Un tāpēc es iztēlē zīmēju mazu, ērtu un mājīgu namiņu.

Pētot tirgus piedāvājumus, es ieraudzīju, ka par to summu, kura ir manā rīcībā, es varu sev atļauties vai nu zemes gabalu ar pavisam vecvecu namiņu, kuru paredzēts nojaukt, vai, kā alternatīvu, – vecu dzīvokli, kur gadus 30 nav bijis remonta.

Un cik tajos vēl ir jāiegulda! Jutos mazliet nomākta…

16 10 01 05

Taču Visums mums pasniedza īstu dāvanu! Izrādījās, ka nesen ir sākuši ražot pilnīgi inovatīvu produktu – Antinamiņu.

Tas ir pilnīgi gatavs mazs namiņš ar visām iekšējām ērtībām, mēbelēm, sadzīves tehniku un dizainera interjeru. Tas pilnīgi tiek salikts rūpnīcā un jau gatavs atvests tur, kur jums vajag.

Un arī cena izrādījās visai pievilcīga. Es tajā iemīlējos no pirmā acu uzmetiena un sapratu, ka tas ir tieši tas, ko es gribu!

Kad es pazvanīju namiņa pārdevējam, viņš atbildēja: “Cik gan laikus jūs zvanāt! Tieši pēc nedēļas mēs visas tiesības realizēt mājas atdodam citai kompānijai, un tur būs pilnīgi citādi nosacījumi un cenas.

Un, starp citu, ražošanā pašlaik stāv pēdējais namiņš, kuru mēs varam pārdot paši. Taču tam jau ir pircēji, kas to vēlas.

Viņi ir tieši galīgā lēmuma pieņemšanas procesā. Pēc 4 dienām viņi dos atbildi, un tad namiņš kļūs vai nu viņu, vai jūsu.”

Es atrados neticamā samulsumā! Mans sapnis bija tik tuvu! Ko gan darīt? Un te galvā ienāca ideja – parunāt ar pašu namiņu!

16 10 01 06

Un, lūk, es domās vēršos pie viņa, lūdzu viņu kļūt par mūsējo. Es stāstu viņam, cik laimīgi mēs viņā būsim, kā viņu mīlēsim un piepildīsim ar prieku viņa telpu.

Protams, satraukums bija, bet es vairs nebrīnījos, kad pēc norunātā termiņa beigām mums paziņoja, ka iepriekšējie interesenti ir atteikušies no pirkuma. Un, atbilstoši, namiņš ir mūsu!

Var ticēt, var neticēt. Kāds teiks, ka tās ir sakritības. Bet es tagad vienmēr ar mīlestību un pateicību attiecos pret savu namiņu, automobili un visām lietām, kuras man kalpo.

Varbūt ne velti pašas visdažādākās ciltis un tautas dažādās mūsu planētas daļās kopš senseniem laikiem un līdz šai dienai tic, ka stihijām, kokiem, upēm, akmeņiem un pat vienkārši vietām ir savs gars jeb dvēsele.

Viņi var mums palīdzēt vai reizēm pat kaitēt, ja ticam stāstiem par poltergeistu.

16 10 01 07

Jūs varat pamēģināt arī paši mazliet sazināties ar to telpu, kas jūs aptver. Iespējams, tas ļaus arī jums atrisināt kādu savu jautājumu vai problēmu.

Šeit nav sarežģītu tehniku, vajag vienkārši uzticēties sev un savām sajūtām, piemeklēt savus vārdus un nodibināt saikni ar pasauli ap jums.

Varbūt jums ir tamlīdzīga pieredze? Dalieties savā stāstā!

Natalija Golubkina

Natālija Golubkina

Reinkarnacionikas konsultante.

Reinkarnacionikas institūta 1. un 2 kursa kapteine. Projekta vadītāja un grāmatas “Kādas dvēseles ceļojums” autore

http://ngolubkina.ru/

 

Pievienots 01.10.2016

https://reincarnationics.com/razgovor-s-domikom/

Tulkots ar lapas administrācijas atļauju

Tulkoja Jānis Oppe