Наталья Голубкина Могли ли жить вместе люди и динозавры?

Natālija Golubkina - Vai cilvēki un dinozauri varēja dzīvot kopā?

16 05 30 01

Šis raksts ir tiem, kas interesē atminēt vēstures mīklas!

Mācoties Reinkarnacionikas Institūtā, jūs varat ne tikai atrast atbildes uz jums ļoti svarīgiem jautājumiem, atrast sasāpējušu problēmu risinājumus, nodibināt kontaktu ar saviem Audzinātājiem un Sargeņģeļiem, bet arī izdarīt daudz apbrīnojamu atklājumu visdažādākajās sfērās.

Un varbūt jums ir kaut kas, kas piesaista jūsu uzmanību?

Varbūt jūs interesējaties par vienu vai otru valsti, kultūru, noteiktu vēstures laikmetu vai nacionālu tradīciju?

Tad, visticamāk, jūs varējāt būt dzīvojis tajos laikos vai tajā apvidū, kurš jūs vilina.

Jo, kā likums, interese taču nemēdz būt tukša. Tā pievelk mūs kaut kā ļoti svarīga izpratnei. Tā mūsu Dvēsele sarunājas ar mums!

 

Kā var izmantot Dvēseles atmiņu par iepriekšējām dzīvēm

Kad es mācījos 1. kursā, mēs pulcējāmies interešu grupās un veicām dažādus pētījumus:

  • kā darbojas Reiki enerģija,
  • kādas mēdz būt citplanētu pasaules,
  • kā dzīvoja cilvēki Senajā vēdiskajā Krievzemē,
  • kas ir seksuālā enerģija un kā tā izpaužas,
  • kas ir Indigo bērni un kā iemācīties ar viņiem pareizi mijiedarboties
  • un vēl ļoti daudzus citus.

Tādu pētījumu gaitā mēs saņēmām atbildes uz saviem jautājumiem, noderīgas prakses un jaunus darbību paņēmienus, kurus sekmīgi pielietojām savā dzīvē.

Bet ir arī cilvēki, kuriem interesē vēsture.

Turklāt kā valstu, tautu un civilizāciju vēsture, tā arī mūsu planētas Zeme vēsture.

 

Iki akmeņu noslēpums

16 05 30 02

Es reiz skatījos dokumentālu filmu par Peru atrastajiem Iki akmeņiem, uz kuriem attēlotas dažādas dinozauru sugas.

Ir daudz tādu, kuri mūsdienu zinātniekiem nav zināmi. Viņi ir attēloti tādās pozās, kādas var attēlot, tikai skatoties uz dzīvu natūru.

Bet pats apbrīnojamākais, ka daudzi no viņiem ir attēloti kopā ar cilvēkiem.

Saskaņā ar oficiālo vēsturi starp dinozauru laikmetu un saprātīgu cilvēku parādīšanos ir pagājuši miljoniem gadu.

Bet te viņi spēlē mājas mīluļu lomu: lūk, mazs reptilis uz ceļiem meitenei, bet daži tiek izmantoti mājas darbiem.

Es domāju, ka jums ir labi zināms, cik pilna mūsdienu vēsture ir ar falsifikāciju, cik bieži tiek noklusēti acīmredzami fakti un interesanti arheologu, astronomu un vēsturnieku atradumi tikai tāpēc, ka neiederas vispārpieņemto teoriju saskanīgajā koncepcijā.

Jums gribētos uzzināt, kā bija patiesībā, izmantojot Dvēseles atmiņu?

16 05 30 03

Pašlaik es jau esmu Reinkarnacionikas Institūta pasniedzēja, taču pētnieciskais gars nezaudē man savu pievilcību.

Īpaši aizraujas elpa, kad satieku studentus, kuriem šī interese ir saskanīga. Un tad mēs kopā laižamies satraucošā ceļojumā pa Zemes vēstures taciņām.

Un šoreiz mēs nolēmām paskatīties savus iemiesojumus laikos, kad cilvēki un dinozauri pastāvēja līdzās un savstarpēji mijiedarbojās.

 

Ģimenes medību dinozaurs

Viktorija J.

“Redzu, kā vīrietis ar šķēpu jāj uz maza, bet ātra dinozaura.

Un man ir sajūta, ka dinozaurs – tā esmu es.

Viņš ir uz četrām ķepām. Priekšējās ir augstākas par pakaļējām, garš kakls un astīte. Kakls resns, ķepiņas īsas. Āda uz kakla kā reptilim, bet pārējais ķermenis gludāks.

Viņš ir te zaļi pelēkā, te violeti zaļā krāsā. Ķepas beidzas ar četriem melniem nagiem ar vienu perpendikulāru pirkstu, kurš ļoti traucē.

Vēderiņš gaiši zaļš un ļoti jutīgs, tas ir jāpiesargā. Astīte kā ķirzakai, resna un rumpja puses garumā. Galva olveidīga kā čūskai ar ļoti mīlīgu sejas izteiksmi.

Viņš ir ļoti veikls, bet nepavisam nav agresīvs. Labi skrien un lielākoties ar priekšķepām, bet ar pakaļējām sevi piestumj.

Es teiktu, ka tas ir “priekšējās piedziņas” dinozaurs.

16 05 30 04

Uz viņa jāj cilvēks ar šķēpu rokās, sēžot taisni uz viņa muguras. Melns vīrietis gurnautā no plēstām ādām. Viņš ir muskuļots ar vingru vēderu.

Kājas ir ļoti spalvainas ar dīvainiem pirkstiem – tiem ir melni nagi, rupjas saplaisājušas pēdas. Melni gari mati, nelīdzeni apgriezti kušķiem. Ir ļoti pinkaina bārda un uzacis.

Viņi jāj uz vulkānu, pa kreisi ir okeāns. Apkārt ir mežs un džungļi. Dinozaurs apmierināts jautri un naski lēkšo pa smiltīm. Redzu, kā uz visām pusēm laižas lapās citi cilvēki, līdzīgi liliputiem. Un jātnieks gluži kā savirknē viņus uz šķēpa.

Tas izskatās pēc medībām. Viņi izklīst. Es bieži skatos uz kalnu, kaut kam ir jānotiek. Sajūta, ka no turienes tūlīt iznāks ļoti liels dinozaurs, no kura vajag slēpties.

Teritoriāli tas ir Austrālijas vietā, bet toreiz zemes virsmas bija daudz mazāk. Vēlāk okeāns izžuva, un zemes virsma atkailinājās. Kad iznāca dinozaurs, viņu visi pielūdz, no viņa baidās. Viņš vienkārši apēd tos, ko grib. Un tas ir saprātīgs dinozaurs.

Mans dinozaurs baidās no viņa un cenšas nenonākt viņam acīs. Kad viņš nāk, dzirdama dimdoņa, redzama ēna. Taču mēs neslēpjamies, bet vienkārši ceram, ka viņš sagrābs kādu citu. Mēs vienkārši pieņemam viņu kā dotumu.

 

Kā notiek cilvēka un dinozaura tuvināšanās

16 05 30 05

Tas ir ģimenes dinozaurs.

Katram zēnam ģimenē ap 7 gadiem vai pat pusaudzim tiek iedota ola, un viņš pats audzinās savu dinozauru.

Ir daudz dažādu sugu ģimenes dinozauru, bet ir arī pilnīgi savvaļā dzīvojošu. Kad reptilis bija izšķīlies, blakus viņam bija viņa lielā māte. Tas notiek ligzdā. Un pēc tam mazuli mātei atņem.

Sākumā atnāk zēns. Meitenēm būs citi dinozauri, ne medību. Bērni nāk pie dinozaura un spēlējas ar viņiem kā ar kaķēniem. Šie mazuļi ir tādā pašā izmērā kā 14 gadus veci bērni.

Dzīvnieki ir ļoti labvēlīgi. Es redzu, kā viņam no rīkles tek siekalas. Kad mazuļi paaugsies, cilvēki paņems viņus ģimenēs.

16 05 30 06

Dinozaurs visu redz citādi – varavīkšņainās krāsās. Viņš nepazīst cilvēka sugu, viņš redz tikai viņa siltuma starojumu. Jo siltāka būtne, jo sarkanāku krāsu viņa iegūst. Kaut gan cilvēkam ir visas krāsas.

Bet liels dinozaurs ir zili zaļš. Smaržas arī jūtu citādi: pazīstu asins smaržu, bet citas nesaprotu. Tikai siltumu varu atpazīt.

Es ēdu gan lapas, gan gaļu. Gaļu man dod cilvēki, lai audzinātu manī dzīvnieku, tādā veidā pieradinot pie naskuma, kustīguma. Vispār es esmu zālēdājs. Zālēdāji dinozauri ir ļoti maigi.

Esmu ļoti draiskulīgs, jauns, paužu suņa prieku, lēkāju un skraidu. Ļoti ātri augu. Zēns ar mani sarunājas, pastaigājas, kaut ko stāsta. Es viņu klausos un saprotu.

Kad zēns izaugs, viņam būs bērni, ģimene. Es zinu, ka mani nogalinās, un tāpēc man ir skumīgi.

16 05 30 07

Reiz es saslimu, daudz guļu, sarāvies kamolā, kļuvis apātisks.

Mana saimnieka meitai parādās mazs jauns dinozaurs-meitene. Viņa man ļoti patīk, kaut gan es saprotu, ka mani nomainīs. Man no tā ir rūgti.

Mazulīte guļ pie manis. Viņa ir rozā violeta ar spārniņiem. Ļoti mīlīga un maiga. Nedaudz prot lidot.

Kad pienāk laiks, saimnieks diezgan mierīgi vienkārši nogalina mani.

Bet dinozaurs, gluži otrādi, ļoti varonīgi pieņem savu nāvi, it kā tā tam vajadzētu būt. Un dvēsele izlido ļoti ātri ar izpildīta pienākuma sajūtu.”

900 miljonu gadu eksperimentu laikā pa planētu staigāja daudz dīvainu un eksotisku formu. Ar dažām no tām jūs esat pazīstami, ieskaitot dinozaurus.

Tādas DNS formas radās kā blakusprodukti no mūsu pētījumiem un citu grupu, kuras strādāja kopā ar mums, pētījumiem.

Jūsu mitoloģijā šis periods ir zināms kā Pāna Zeme (Pāns – būtne no grieķu mitoloģijas).

Šī civilizācija dzīvoja 100 miljonu gadu cikla sākumā; nav nejaušība, ka šis cikls veido apmēram pusi no jūsu Saules apriņķojuma ap jūsu Galaktikas centrālo Sauli.

Sels Reičels (Sal Rachele) “Dibinātāji par Zemes vēsturi, 2. daļa[1]

 

Lidojošais reptilis-dējējs

Natālija N.

“Tā ir Urāla teritorija, lapkoku mežs.

Redzu kanjonu ar slāņainām nogāzēm. Apakšā bieza zāle. Un es lidoju apļiem.

Esmu kaut kas vidējs starp vārnu un pterodaktili: brūnā krāsā ar cietām plēvēm starp pirkstiem un nagiem. Izskatos pēc drakona no multfilmām.

Es kā vista – dēju olas. Tās laiž mani lidot barības meklējumos. Tie ir sīki dzīvnieki, līdzīgi kāmjiem. Un pēc tam es atgriežos pagalmā ar baļķu sētu. Un norā ar nopļautu zaļu zāli ir vieta, kur izdēju olas.

Man ir neparasta redze – pelēka, monohroma ar mirdzumiem un zibšņiem.

16 05 30 08

Cilvēki pret mani attiecas labestīgi. Man glauda zvīņaino pakausi, kaklu, un es jūtu skrāpējošu skaņu no tulznainās rokas un manas raupjās ādas.

Tā ir sieviete, klāta melniem izspūrušiem matiem un ar kājām, ieģērbtām vilka ādās, pēc piegriezuma līdzīgām kovboja biksēm. Viņai ir zema piere, dziļi iesēdušās acis, žoklis izvirzīts nedaudz uz priekšu.

Viņai nav siltu jūtu pret mani, viņa glauda mehāniski. Man patīk spēlēties ar viņas bērniem. Viņi ripinās lejā pa manu asti. Esmu viens, man neviena nav, un esmu pieķēries cilvēka bērniem.

Kad es izšķiļos no olas, blakus ir vēl 2 olas un māmiņa. Uzreiz pēc piedzimšanas māmiņas uzmanību novērš, bet mani paņem. Un vairs es viņus neredzēšu. Augu ļoti vientulīgi zālē. Man nes ūdeni un ēdienu.

Taču neviens ar mani nekontaktējas. Cilvēki man pieķērušies nav, mani audzina darbam. Agrāk viņiem jau ir bijis putns-drakons, bet ar viņu kaut kas notika, un tad paņēma mani.

Bet, kad cilvēkiem rodas bērni, mēs savstarpēji pieķeramies. Viņi nes man ēst ne tikai zāli, bet arī graudu putru, sutinātu pelnos – to, ko viņi paši ēd. Es dēju milzīgas olas reizi nedēļā. Cilvēki tās ierok pelnos un pēc tam ēd.

Es dzīvoju 180 gadus un mirstu no vecuma, kad vairs nav spēka. Saimnieks gribēja mani nogalināt, lai lieki neķēpātos, bet paaugušies mazbērni neļauj viņam to darīt. Viņi mani baro un gaida, kad tas viss beigsies. Es klusi nomirstu zālē kanjonā, kad pienācis mans laiks. Jūtu vientulības skumjas.

Citus dzīvniekus saimniecībā es neredzu, mani tur atsevišķi. Un tikai, kad lidoju, es redzu savus sugas brāļus. Mēs sēžam kokos. Vienīgais, kas mani šeit tur, – tas ir kontakts ar sugas brāļiem. Sazināmies telepātiski. Viņi ir tikpat vientuļi. Arī viņus savāc agrā bērnībā. Mūsu tikšanās vientulību atvieglo.

Ir vēl viens dinozaurs zālēdājs cilvēka saimniecībā. Uz viņa jāj.

Es dažreiz varu pacelt bērnus nelielā augstumā, kamēr viņi vēl nav smagi. Stāvā klintī cilvēka rokām ir izrakta ala. Un zem klints nokares atrodas liels pavards, uz kura gatavo ēdienu. Tā kā nav vēja un ala silst no zemes, tur ir silti. Cilvēki medī mežacūkām līdzīgus dzīvniekus un ēd tos.”

 

Drakons-aukle septiņām paaudzēm

Natālija J.

“Esmu čūskveidīgas dabas būtne ķermenī ar spārniem un ķepām, kura ļoti līdzīga drakonam. Man acis nav šauras kā čūskai, bet kā japāņu zīmētajiem drakoniem. Un ļoti jutīgas ūsas kā antenas, tās visu jūt ļoti vērīgi.

Momentā, kur es nonācu, es audzinu meiteni no ģimenes, rādot pasauli no augšas. Viņa sēžas man uz kakla, viņai nav bail, un mēs lidojam ne pārāk augstu. Es jūtu, cik var pacelties, lai viņa varētu elpot.

16 05 30 09

Es dzīvoju ģimenē trešajā cilvēku paaudzē, kuri dzīvo uz šīs zemes. Tā ir vieta, kur ir koki un kalni, saldūdens ezeri, taču tās nav manas dzimtās mājas. Apkārtnē ir daudz dzīvnieku, līdzīgu dažādiem dinozauriem. Un es skaidri zinu, ka viņi nav agresīvi un cilvēkiem neuzbrūk, pat gaļēdāji.

Dzīvo harmonijā ar pasauli. Bīstamība ir tikai tad, ja viņi ienāks cilvēka teritorijā un sagraus, samīs kaut ko. Tāpēc es zinu, ka manas siekalas izdala smaržu, ar kuru es iezīmēju teritoriju, kur dzīvo mana ģimene.

Es varu spļaut uguni, taču ļoti sen to neesmu darījusi. Esmu dzimusi citā vietā, mani piesauca meitene. Es piedzimu tur, kur ir ļoti daudz tādu kā es, vesela apmetne.

Mēs esam ļoti saprātīgi. Man ir ļoti jutīga redze, labāka nekā cilvēkiem. Es jūtu visas cilvēku vibrācijas, viņu domas, dzīvniekus, augus un apzinos to viegli.

Mēs varam viegli pieņemt jebkuru formu, ne tik lielu ar ķepām un spārniem, kad tas nepieciešams.

Kādā dzīvnieka evolūcijas momentā viņš garīgi augšupceļas, tas ir, viņš vairs neiemiesosies, bet aizies uz augstākām sfērām pēc ķermeņa nāves.

Augstākās sfērās dzīvnieki atrodas suverēnā formā. Turklāt augstākajos ēteriskajos un zemākajos zvaigžņu plānos ir daudz dažādu radījumu, piemēram, Pegazs un drakons.

Šīs būtnes attīstījās agrīnajās zemes plāna formās un sasniedza vibrācijas līmeni, kurā var lidot debesīs.

Zemes gari, dēvas, citi gari un fejas ir suverēnas būtnes, kas mīt augstākajos astrālajos un zemākajos ēteriskajos plānos.

Drakona gadījumā var būt dzīvības formas, kas atgādina čūsku, kuras suga attīstījās no Pūķa Alfas zvaigžņu sistēmas un pašlaik mīt augstākās sfērās, palīdzot citām dvēselēm, tajā skaitā Gaišajiem Drakoniem.

Tikko kā dzīvnieks (vai cita dzīvības formā) augšupceļas garīgi, viņš spēj pieņemt formas, raksturīgas augstākām dimensijām (vai vismaz dimensijām, kur forma vēl ir nozīmīga koncepcija).

Kādā momentā tādas dzīvnieku dvēseles attīstīsies aiz visas formas ietvariem un ienāks Dievišķajās sfērās.

Sels Reičels (Sal Rachele) “Dvēseles integrācija[2]

Tāpat arī šī vieta atrodas uz Zemes, taču citā telpā. Kalnos, pēc sajūtām pašos lielākajos un senākajos, stabilākajos, kā Himalaji, ir portāls uz mūsu telpu. Uz mūsu Zemes fiziski mūsu nav. Tur mums ir augi, bet nav ūdenskrātuvju (jūru, upju) – tā ir mūsu vietas īpatnība.

Es jūtu ļoti ciešu saikni un aicinājumu, gluži kā es būtu ļoti vajadzīga, spēcīgu vēlmi, lai es būtu blakus.

Es lidoju, kaut gan varu telpā pārvietoties. Man patīk lidot!

Aizlidoju līdz portālam un pārvietojos uz citu dimensiju šajā pašā punktā. Tā ne ar ko neatšķiras: debesis un gaiss, taču tās ir divas paralēles vienā un tajā pašā vietā.

Tā es nonāku ģimenē. Esmu mātīte. Tur mani gaida un sveic.

16 05 30 10

Tā ir ģimene, kur ir daudz bērnu. Stāv padzīvojusi sieviete, es viņu nepazīstu, arī vīrietis man nav pazīstams. Un ir jauns pāris un daudz bērnu. Un šī jaunā sieviete mani gaidīja un juta vajadzību pēc manis.

Es it kā viņu labi pazīstu. Mēs esam kā divi iemīlējušies, kas kaislīgi vēlas būt kopā. Es ļoti priecājos par tikšanos! Es esmu ļoti saprātīga. Mēs atšķiramies tikai pēc ķermeņa formas.

 

No kurienes sievietei zināšanas, kā piesaukt drakonu

Tās ir zināšanas, kas tiek nodotas no paaudzes paaudzē šajā ģimenē. Ne katrs to var izdarīt. Viņai apziņa ir citāda, viņa ir gluži kā augstāk nekā visi pārējie. Viņai ir rokraksti, tīstokļi ar skaistiem burtiem – buramvārdiem.

Tās ir skaņas, kas viņu savieno ar telpu un atklāj dažādas realitātes, paralēles. Viņa nav aizņemta tikai ar ģimeni. Viņai ir talants, un mēs bijām ar viņu pazīstamas pagātnē.

Viņa ir ģimenes locekle tur, kur es dzīvoju. Arī viņa bija drakons, kurš aizgāja ļoti agri. Mums bija spēcīga saikne, mēs visur bijām kopā, sazinājāmies, dziedājām himnas.

Pēc aiziešanas viņa piedzima cilvēku ģimenē, kur dzimtā tiek nodotas zināšanas un spējas, kas aptver visas dzīves sfēras, visuma izpratni.

Ja mēs šobrīd runājam par ķermeni, dvēseli utt., tad viņu zināšanas liecina par vispārēju harmoniju; viņi nedala pasauli daļās, ķermeņos.

Tā ir kā pasaules-ēkas instrukcija, informācijas plūsma. Un, ja tava apziņa ir noskaņota uz šīm plūsmām, tad tu tās saņem. Tā tad arī ir šo cilvēku īpatnība – lūk, šis apziņas noskaņojums.

16 05 30 11

Šī sieviete atminas savu dzīvi drakona ķermenī, viņai ir šīs dzīves izjūta. Viņa zina, ka nevar tur nokļūt, un tāpēc piesauc mani, jo es varu nonākt paralēlā telpā, man piemīt šis spēks.

Un viņa uztic man savus bērnus, grib, lai mēs būtu kopā. Es varu audzināt viņas bērnus un dzīvot šīs pasaules sabiedrībā.

Kā viņa sauc?

Viņa apsēžas un koncentrējas vienā punktā – centrā starp uzacīm un runā ar mani ar domas spēku, taču neietērptu vārdos, bet kā tīru nodomu. Tas ir pavisam citāds spēks.

Viņa pat pašlaik pati var pieņemt citu formu, taču viņa nepārkāps dabas likumus. Viņa saprot, ka viņas ģimenei, tās realizācijai, ja es būšu blakus, viņa kļūs sekmīgāka. Un viņa uztic man savus bērnus.

Pats svarīgākais, ko es dodu bērniem, – iespēju redzēt pasauli no augšas. Un es redzu, kā pasauli redz bērns!

Man ir dabiski redzēt pasauli no augšas, taču, kad to redz bērns, viņam iekšienē rodas pilnības, sajūsmas, pilnvērtības sajūta. Man ir spēcīga saikne ar vienu meiteni. Viņa ir īpaša citu bērnu vidū.

Mēs labi viena otru saprotam. Viņa sēžas uz mana kakla, aptver ar rokām, piekļauj vaigu manam kaklam, un mēs paceļamies!

Viņai patīk lidojums, pasaules skats no augšas. Es jūtu ļoti trīsošu saikni. Man nav raksturīgs maigums, es esmu ļoti precīza, konkrēta, bet viņa sniedz man jaunu izjūtu.

Vēl daudz ko es dodu bērniem, taču man ir grūti paskaidrot. Ir situācijas dabiska procesa gaitā.

Piemēram, tu raugies uz upi, tās plūsmu un apjēdz laika, dzīves tecējuma būtību. Tā ir izpratne starp rindām. Tā arī mums mēdz būt neverbālas situācijas. Kā dialogs starp rindām.

Mēs ilgi raugāmies acīs viena otrai. Tā ir kaut kāda atvērtība, dabiskā dzīve.

16 05 30 12

Šajā vietā dzīvo daudz dažādu cilvēku un dzīvnieku. Iedzīvotāji dzīvo blīvi. Taču dzīvo miermīlīgi savās diezgan lielajās teritorijās. Blakus dzīvo dzīvnieki.

Ir vietas, kur dzīvnieku ir vairāk, taču viņi var atnākt pie cilvēkiem. Nav tāda stingra sadalījuma, kā pašlaik – cilvēku un dabas pasaulē.

Ir interesants augs, kas aug mūsu zemē, un dzīvnieki to pastāvīgi ēd. Bet, ja es iezīmēju savu teritoriju, tad šie dzīvnieki pie mums neiegriežas.

Mēs tagad viņus saucam par dinozauriem. Taču man šķiet dīvaini viņus tā saukt. Viņi ir dažādi: ir ar gariem kakliem, ir lidojoši, ir jauktas formas, liela to daudzveidība.

Es dzīvoju atklātā telpā, barojos no saules, pēc ēdiena nav nepieciešamības. Esmu tā ierīkota, ka saule ir mana pati galvenā barība.

Ja debesis sedz mākoņi, tad es uzlidoju virs tiem, lai pabarotos no saules gaismas. Tas man ir kardināli nepieciešams.

Es varu kaut ko ēst, kad bērni mani baro no rokas, bet varu arī neēst. Varu sazināties arī ar dzīvniekiem Nejūtos šeit sveša.

Es nezinu, kāda jēga ir mūsu pasauļu atšķirībai. Vienkārši pieņemu to, ka esmu šeit. Un atpakaļ mani nevelk, jo man te ir labi.

16 05 30 13

Es dzīvoju ilgi. Nomainās šīs ģimenes septiņas paaudzes, kad es viņus atstāju.

Mans ķermenis noveco dabiskā veidā, man jau ir grūti lidot, jūtu diskomfortu. Es mierīgu aizeju uz citu vietu, saprotot, ka manu lielo ķermeni nevajag atstāt uz šīs zemes.

Mēs dzimstam ne no olām!

Es dzimu, tāpat kā visi dzīvnieki, jau pilnvērtīga un apzinoša, atminoties un apzinoties visu. Pavisam mazs laiks paiet, lai iedzīvotos ķermenī, pierastu pie kustībām un iemācītos lidot. Un ķermenis aug ļoti ātri. Man ir sajūta, ka dinozauri aizgāja uz to vietu, kur bija drakoni.

Kad es sev pajautāju, kur ir dinozauri, vai viņi ir izmiruši, tad atnāca atbilde, ka viņi nav izmiruši, bet vienkārši aizgājuši uz paralēlu realitāti. Un viņi turpina dzīvot.

Viņi ir ļoti draudzīgi, viņi neuzbrūk, nav cietsirdīgi, kā to rāda mūsdienu filmās. Viņiem nav dzīvnieku apziņas, viņi vienkārši dzīvo pēc instinktiem. Viņi ir ļoti saprātīgi.

Un ziniet, kur ir jēga? Iekšējā laimē! Šie bērni tā uz mani raudzījās vienmēr! Un man tas raisīja tik lielu smaidu.

Es – tā esmu es manā uztverē. Taču viņi mani pieņēma kā kaut ko diženu. Un sajūta no viņu plaukstiņām, kas skar manu degunu…

Neviens bērns cauri visām paaudzēm (to ģimenē bija 13) neraudzījās uz mani tramīgi! Kaut arī es apzinājos, ka izskatos draudoši.”

 

Dinozauri bija saprātīgas būtnes!

Natālija N. un Viktorija J. pilnībā apstiprināja sajūtu, ka dinozauri ir pilnīgi saprātīgi.

Pat saprātīgāki par tiem cilvēkiem, pie kuriem viņi dzīvoja. Viņiem ir kāds viedums, izpratne par notiekošo. Ja cilvēki ir saformēti vairāk uz izdzīvošanu, tad dinozauriem ir plašāks redzējums, viedums.

Tāda sajūta, ka viņi ir bijuši vienmēr, zina ļoti daudz un pret visu attiecas mierīgi. Izpratnes dziļuma un iekšējās pašcieņas sajūta.

Tas bija ļoti negaidīti!

Nebija pieradināšanas procesa kā tāda. Dzīvnieki cilvēkiem ticēja, saprata, ka viņiem to vajag. Tā ir zināma pašuzupurēšanās forma.

16 05 30 14

Viktorija J.

“Māmiņa-dinozauriene nedzīvoja kā vista ģimenē. Viņa ar mīlestību gaidīja brīdi, kad atnāks pēc viņas mazuļiem. Kad atnāk bērni ar viņiem spēlēties, viņa to viegli pieņem.

Sajūta par māmiņu-dinozauru – tā ir kā “Pasaules Māte”. Viņa ir ļoti liela pati par sevi, un viņai ir neticami milzīgs mīlestības līmenis!

Viņa ir daudz lielāka par saviem bērniem, un tēviņi viņai mainās. Es nejutu, ka viņai ir pastāvīgs pāris. Viņa ir ļoti labvēlīga pret cilvēkiem.

Taču ne visi bija tādi.

Tiranozaurs, vulkāna valdnieks, visus turēja bailēs, kā dievība, kura aprij visu, ko gribas.

Nebija dresūras procesa. Mēs vienkārši spēlējāmies un kopā pastaigājāmies, sazinājāmies. Zēns man kaut ko teica, taču runa viņam bija diezgan atpalikusi.”

Lūk, tādā veidā, sajūtu, jūtu un emociju līmenī, var atminēties savas Dvēseles pieredzi visdažādākajās formās un visdažādākajos laikos. Un caur tēlu un analoģiju valodu saņemt jums šajā momentā aktuālu informāciju.

Protams, es nevaru apgalvot, ka tas, ko mēs redzam mūsu darba procesā, ir absolūta patiesība. Te svarīga ir “uztveres un nodošanas kanāla tīrība”.

Taču tās jūtas, emocijas un sajūtas, ko mēs pārdzīvojam seansu laikā, palīdz noticēt, ka ko tādu izdomāt nav iespējams!

Un, ja jums ir interesanti, tad es aicinu jūs apgūt šo apbrīnojamo sevis un mūsu Visuma izzināšanas instrumentu un pamēģināt izpētīt visu, ko jums gribēsies, atklāt kaut ko svarīgu un interesantu sev!

Tagad, sākot ar jauno 1. kursa 14. plūsmu, kura startē 2016. gada 11. jūnijā, bez visām mūsu parastajām nodarbību tēmām, tādām kā:

- dažādas iepriekšējās dzīves

- telpas starp dzīvēm pētīšana

- iepazīšanās ar jūsu Audzinātājiem

- tehnika darbā ar bailēm un ierobežojošām pārliecībām

Mēs iekļāvām priekš jums jaunas interesantas pētnieciskas tēmas:

  • ārpuszemes un necilvēciskie iemiesojumi,
  • jūsu Dvēseles dzimšanas moments,
  • kopīgi iemiesojumi ar radiniekiem un ar viņiem noslēgtie līgumi,
  • situāciju aplūkošana, kā dažādos dzīves momentos mums palīdz Augstākie Spēki.


Natalija Golubkina

Natālija Golubkina

Reinkarnacionikas konsultante.

Reinkarnacionikas institūta 1. un 2 kursa kapteine. Projekta vadītāja un grāmatas “Kādas dvēseles ceļojums” autore

http://ngolubkina.ru/

 

Pievienots 30.05.2016

https://reincarnationics.com/lyudi-i-dinozavry/

Tulkots ar lapas administrācijas atļauju

Tulkoja Jānis Oppe


[1] Skat. https://www.koob.ru/rachelle/earth_history (Tulk. piezīme)

[2] Skat. https://www.koob.ru/rachelle/integratciya_dushi (Tulk. piezīme)