Наталья Голубкина День равноденствия. Поиск утраченных обрядов

Natālija Golubkina - Ekvinokcijas diena. Zudušo rituālu meklēšana

16 03 19 01

Katru gadu pavasara sākumā mūsu planētai iestājas svarīgs moments – pavasara ekvinokcijas diena, kad diena vienāda ar nakti. Pēc tam diennakts gaišā puse kļūst garāka, atnesot prieku visam dzīvajam uz Zemes.

Mūsu senčiem šim momentam bija milzīga nozīme, un viņi to atzīmēja ar īpašiem rituāliem un tradīcijām.

Gribat par tiem uzzināt?

 

Pārrakstītā vēsture. Vai tā ir zaudēta uz visiem laikiem?

Jo jūs taču zināt, ka vēsture bieži tiek pārrakstīta, lai izpatiktu eksistējošajai valdībai vai baznīcai.

Mēs paši kļuvām par lieciniekiem tam, kā politiskās iekārtas maiņa Krievijā 20. gadsimtā noveda pie skata uz pagātnes notikumiem vairākkārtējas mainīšanās.

Tika pārrakstītas mācību grāmatas, no pjedestāliem tika gāzti vieni pieminekļi un uzstādīti citi, nomainījās varoņi un elki.

Es pati 2005. gadā biju lieciniece tādai scēnai:

Ekskursijā pa Prāgas pilsētu gids krievu tūristu grupai pārliecināti stāstīja, kā amerikāņu karaspēks atbrīvojis Čehijas galvaspilsētu.

Kāda meitene neizturēja un pauda sašutumu:

“Nu kā jūs ko tādu varat runāt? Mans vectētiņš, sarkanarmietis, personīgi piedalījās Prāgas atbrīvošanā no fašistiem! Un tā ir jūsu pateicība? Jūs vismaz krieviem par amerikāņiem nestāstiet!...”

Ja jūs interesē viena vai otra kultūra, vēstures laikmets, vai esat sadūrušies ar to, ka dažādos avotos tiek sniegta dažāda, reizēm pat pretrunīga informācija?

Bet daži vēstures slāņi vispār ir slēpti no mums zem laika smiltīm: nav palicis ne rakstisku, ne citu materiālu liecību.

Labākajā gadījumā – mīti un leģendas. Taču arī tie nes sev līdzi daudz neskaidra, piedomāta daudz vēlāk, izkropļota.

Jums gribētos atjaunot pagātnes notikumus un tās zināšanas, kuras tika zaudētas uz visiem laikiem?

Kā reinkarniste ar lielu pieredzi un stāžu, atbildīgi paziņoju: “Tas ir iespējams!”

Viens no piemēriem, kad tiek atjaunota, šķiet, uz visiem laikiem zaudēta informācija par Jēzus Kristus dzīvi, viņa apmācību un tapšanu, ir Doloresas Kenonas (Dolores Cannon) grāmata “Jēzus un Eseji[1]”.

Bez informācijas par Jēzu kā vēsturisku personību viņa savā grāmatā detalizēti apraksta eseju kopienu, kura tika uzskatīta gandrīz par mistisku, jo kristīgās baznīcas kalpotāju centienu dēļ par viņiem nav saglabājušās nekādas ziņas.

Doloresa Kenona:

“Es vienkārši gribu pastāstīt par cilvēkiem, kuri savu dzīvi veltīja Zināšanu sargāšanai un glabāšanai un ar kuriem man, kā man šķiet, ir ļoti cieša iekšēja saikne. Zināšanu iznīcināšana man ir viena no pašām šausmīgākajām lietām.

Man šķiet, ka šie cilvēki ir nodevuši man simbolisku lāpu cauri tūkstošiem gadu un kilometru. Es šo informāciju ieguvu ne tam, lai tā krātu putekļus kaut kur plauktā. Nodoms bija, ka tā ir jāatklāj cilvēkiem, kas alkst pēc zināšanām.

Šie cilvēki, eseji, gluži kā čukstētu pašā ausī. “Raksti! – viņi man saka. – Pārāk ilgi tika slēptas mūsu zināšanas. Raksti, neļauj zināšanām izzust.””

Tādējādi jūs spēsiet pavērt noslēpuma aizsegu jebkuram vēstures notikumam, kas noticis pirms daudziem gadiem, gadsimtiem vai pat tūkstošgadēm. Un šodien mēs aplūkosim senus svētkus – pavasara ekvinokcijas dienu.

 

Pavasara ekvinokcijas diena senajās kultūrās

Jūs jau tagad varat izmantot rezultātus mūsu pētījumam par senajiem sakrālajiem slāvu svētkiem – Koljādu (Коляда), kur mēs atradām ļoti interesantus vecus rituālus.

Un, tā kā mums ārā ir pavasaris, tad tuvojas nākamais astronomiskais notikums – pavasara ekvinokcijas diena, kuru mūsu senči uzskatīja par vienu no galvenajam gadā.

Šī diena tiek svinēta visdažādākajās Eirāzijas, Amerikas un Ziemeļāfrikas kultūrās:

Meteņi (Масленица) vai to senākā priekštece Komojedjica (Комоедица) slāviem, Navruzs musulmaņu zemēs, katoļu karnevāli Venēcijā, Romā un Riodežaneiro.

16 03 19 02

Par relatīvi nesenām tradīcijām, to nozīmi un svinēšanas veidiem pavasara ekvinokcijā informāciju var atrast mūsdienu grāmatās un rakstos.

Bet mani ieinteresēja, kas ir bijis vēl agrāk, pirms vairākiem tūkstošiem gadu. Kādi rituāli notika toreiz, un kāda tiem bija nozīme.

Tātad ar Reinkarnacionikas Institūta 1. kursa studentiem mēs devāmies šajā ceļojumā.

 

Pavasara ekvinokcijas diena priesterienēm

Atceras Natālija N.:

“Tajā dienā iestājas nakts un dienas līdzsvars. Pēc tam diena pieaug. Tā ir zināma nulles līnija, pēc kuras sākas pavasaris, jauns gads, mostas daba, koki, putni.

Tajā brīdī ir svarīgi pareizi “nonullēties”, nomest visas nevajadzīgās slimības, programmas, izlaist savam ķermenim cauri gaišās enerģijas plūsmu no kosmosa, piepildīties ar to. Un jaunajā gadā ieiet jau prieka un piepildītības stāvoklī.

Priesterienes iemiesojumā gatavošanās pavasara ekvinokcijas dienai noritēja veselu diennakti.

Svarīgi bija saņemt pirmos pavasara saules starus, piepildīt savu templi un sevi ar gaišajiem spēkiem uz visu nākamo gadu, lai tas būtu gaišs, spēcīgs, priecīgs.

Slāvu iemiesojumā viss bija saistīts ar prieka svētkiem: tika pasniegtas dāvanas, plaši svinēts, cilvēki piepildījās ar pavasara, saules enerģijām, kas ietekmēja auglību un zemkopību.

Jo vairāk cilvēku un dāvanu bija, jo sekmīgāki bija svētki un priekšā stāvošais gads.

Tika dāvināti cepumi, olas kā jaunas dzīves simbols, pankūkas kā saules simbols, kaut kas no ēdiena, krelles no dzeltena akmens kā saules, gaismas, jaunā gada simboli.

Tika sadedzināts ziemas biedēklis, aizvadīts miegainais stāvoklis. Daudz riņķa deju.”

16 03 19 03

 

Sieviešu prakses pavasara ekvinokcijas dienā

Dažas pētījuma dalībnieces nonāca daudz senākā laikā – pirms 40 tūkstoš gadiem. Tas ir tā sauktās tautu vēdiskās kultūras periods; tās bija slāvu priekšteči.

Nebrīnieties, ka nākamajos stāstos runa būs par rituāliem, kas saistīti ar augiem. Saskaņā ar mūsu pētījumiem tajos laikos klimats stipri atšķīrās no mūsdienām.

Atceras Natālija J.:

“Esmu jaunas meitenes ķermenī ar sasukātiem matiem. Rituāls sākas, pienākot naktij. Liekamies gulēt tā agrāk un mostamies pirms rītausmas.

Tas ir pats spēcīgākais laiks.

Nobriedušas meitenes (mūsu ir 13) šo rituālu iziet atklātā laukā pilna mēness gaismā.

Tā jēga – auglība, nākamā bērna veselība, sievietes ķermeņa piepildīšana ar spēku. Mēs sazināmies domās, ar skatieniem, atrodoties pa pusei meditatīvā stāvoklī ar savu pieprasījumu.

Mēs stāvam aplī, kurš pastiprina mūsu sievišķās enerģijas, radot vienādu telpu. Katru meiteni pēc kārtas mēs novietojam apļa centrā ar viņas personīgo pieprasījumu.

Mēs esam tērptas apģērbos no zālēm, kuras bagātina ķermeni, pastiprina spēju just dabu, savu izredzēto un mūsu noslieces šajā dzīvē. Man tā ir saziņa ar dzīvniekiem.

Manu zāļu tērpu pina mana vecvecmāmiņa, vecmāmiņa viņai palīdzēja. Viņa vāc zāles, zinot visas to smalkās enerģijas, mērcē tās. Pirms apģērbju šo tērpu, es aplejos ar ūdeni, kurā bija iemērktas zāles.

Atrodoties apļa centrā, es gribu nodibināt saikni ar mēness gaismas dievieti (mēs viņu saucam par Nimu), sajust viņas enerģijas. Man jau ir izredzētais, man būs ģimene, es zinu, kādi man būs bērni. Taču man ar to nepietiek, es gribu dziļāku garīgo saikni ar dievieti.

Visas meitenes ir ļoti garīgas, un es to jūtu. No viņām nāk svētība un neviltota vēlme, lai mans nodoms realizētos. Pilnīgi nav skaudības.

Un šo svētību papildina pilnā mēness spēks un gaisma; viņš tos atdod mums, cilvēkiem. Tas palīdz man manu vēlmju realizācijā.

16 03 19 04

Pēc tam mēs skaitām pateicības lūgšanu Mēnesim un ejam uz upi. Tas notiek jau rītausmā.

Mēs uzģērbjam savu apģerbu, bet zāles drānas vēlāk ierokam tajā vietā, kur dzīvojam, lai tās piepildītu ar mūsu ķermeņa enerģiju augus, kuri tur aug,

Mēs visas ieejam tekošajā ūdenī, lai tas aiznesu visu pagājušo un mēs paliktu momentā šeit un tagad.

Ūdens mums māca, ka pats svarīgākais moments ir pašreizējais.

Viņš ir dzīvs, es jūtu, kā viņā māca mani tāpat, kā mana vecmāmiņa un vecvecmāmiņa. Es visa trīcu no satraukuma. Un es jūtu milzīgu pateicību ūdenim: es ar viņu dzīvoju, es dzeru viņu katru dienu, raugos viņā kā spogulī.

Un viņš māca man, kā pats bez kurnēšanas un pretenzijām, negaidot cieņu, apmazgā un dzirdina visu pasauli, katru dzīvu būtni. Viņš veic lielu darbu, neko neprasot pretī.

Mani piepilda šī zināšana, un tās dziļums mani satriec.

Tas ir tas, ko es gribēju – šo dievišķo zināšanu – tu mīli, neko negaidot pretī, atdodot sevi visu un savu mīlestību bezgalīgi, un tā nebeidzas! To man māca ūdens.

Pēc tam mēs sēžam krastā un stāstām, kura ko ir saņēmusi un apzinājusies, maināmies ar savu pieredzi. Rītausmā sagaidām sauli, pasmeļot ūdeni saujiņās un piedāvājot to Priekam – tā mēs saucam Sauli.

Mēs to darām trīsreiz, un ūdens aiztek starp pirkstiem. Katra darbība ir piepildīta ar dziļu jēgu. Nav bezjēdzīgu darbību, dziļums ir katrā solī, apjēgumā. Tas ir dabiski, mēs tā dzīvojam.

Un rītausmā mēs kopā ar ģimenēm pulcējamies vienā vietā. Tur būs daudz rituālu, saistītu ar auglību, ar attiecībām.”

 

Zālēm vainagos ir īpaša nozīme

Atceras Natālija Nagornaja:

“Esmu sievietes ķermenī upes krastā. Bieza zāle. Blakus man sēž divas jaunākas meitenes. Mēs pinam vainagus.

16 03 19 05

Tie nav parasti – tie ir sievietēm, kam tas nepieciešams. Dienas otrā puse, saule vairs nekarsē. Zālē guļ dvielis. Pienāk sieviete, atraitne, un nostājas uz tā.

Meitenes pin vainaga pamatu, bet es pinu iekšā vērmeles, skaitot vārdus, lai noņemtu zaudējuma rūgtumu un noharmonizētu viņu. Uz uzlieku vainagu viņai galvā. No vainaga ap viņu un caur viņu kā stabs sāk iet enerģija. Vainags tiek dots uz visu gadu.

Gada laikā viņas stāvoklim jānoharmonizējas. Viņa kādu laiku stāv un aiziet.

Nāk citas vientuļas sievietes, bet gadījumi ir dažādi: atraitne, vēl neprecēta. Arī viņām es iepinu īpašas zāles. Vainags pēc tam tiek piekārts gultas galvgalī. Zālītes no tā var izmantot uzlējumiem un dzert.

Arī man galvā ir vainags – kā bezgalīgi daudzas pienenes ar zelta stariem, kas iet uz augšu un krustojas virs vainaga. Tajā ir visdaudzveidīgākās zāles. Fiziski tas ir vainags, bet enerģētiski tas ir līdzīgs kronim.

Visu to dienu, kamēr bija spoža saule, viņas enerģija piepildīja manu vainagu.

Un pēc tam es šo enerģiju nododu sievietēm pēc viņu vajadzībām, harmonizējot viņas vajadzīgajos rajonos. Un arī es pati uzlādējos ar šo sauli.

Neprecētajai es iepinu piparmētru un avenes tā, lai viņas runa būtu salda un būtu vēsuma un saldums balanss, nebūtu pārmērība ne uz vienu, ne otru pusi, lai noharmonizētu sievišķības enerģijas.

Meitene vairāk izskatās pēc pusaugu zēna. Vainags piešķirs viņai vairāk sievišķības.

Cita sieviete lamājas ar savu vīru. Es viņai iepinu balto panātri. Tas piepildīs viņu ar mierīgumu, kad viņa lamājas un vīrišķais sākums ņem virsroku.

Garu zāli, līdzīgu grīslim, iepinu meitenei ap 9 gadiem kopā ar citām zālēm. Es nododu viņai savas zināšanas, kaut gan man ir divas meitas mazliet vecākas par viņu. Mazulītei kopš dzimšanas atklājas zināšanas.

Un es viņu kopā ar savām 9 un 13 gadu pusaugu meitenēm apmācīšu. Tā meitene aug ģimenē ar rupju valdonīgu tēvu, un, lai viņu noharmonizētu, es viņai iepinu grīsli.

Vainags viņai ir mazliet par lielu, taču kā uzreiz mainās stāja, viņa pat gluži kā kļūst nedaudz garāka!

No piparmētras un avenēm ir labi gatavot uzlējumu. Tas dos nomierināšanos un harmonizāciju. Tas līdzināsies efektam, kuru meitenes saņem vainaga veidā.”

16 03 19 06

 

Kā augi palīdz bērniem atklāt savas īpašības

Atceras Aelita K.:

“Es redzu sevi kā ļoti vecu cilvēku ar sirmiem matiem, kurš sēž norā. Uz ceļiem man guļ augi. Pie manis pēc kārtas nāk 5-6 gadus veci bērniņi. Un es dodu viņiem kādu augu kā dāvanu un nākamā gada simbolu.

16 03 19 07

Katrs bērns priekšā stāvošās vasaras laikā līdz rudens ekvinokcijas dienai domās par tām īpašībām un jēgām, kuras simbolizē viņam iedotais augs.

Zēns saņēma sarkanā āboliņa ziedu. Viņam ir jāizjūt, kādas īpašības simbolizē āboliņš, un jāatklāj tās sevī.

Sarkanais āboliņš simbolizē vīrišķo pašcieņu, atbildību un tiešumu. Tā ir atslēga zēnam no šo īpašību atklāšanas sevī.

Meitenei dodu vistas akluma ziedu, to vēl sauc arī par kodīgo gundegu – prieka, atklātības un… kulinārās mākslas – prasmes gatavot ar enerģiju piepildītu ēdienu savai ģimenei – ziedu.

Citam zēnam pasniedzu robainu, pienenei līdzīgu lapu ar rūgtu garšu –, lai justu rūgtuma balansu augos, prastu atpazīt rūgtus augus, kas nav ēdami, bet var dziedēt, ietekmēt cilvēka enerģiju.

Meitenei tiek dotas baltās panātres ziedkopas –, lai nebaidītos teikt cilvēkiem patiesību, nebaidītos sāpināt ar saviem vārdiem. Patiesība ir nepieciešama, tā nes labumu un ne obligāti apdedzina.

16 03 19 08

Bērniņi lepni rāda savas dāvanas-uzdevumus ģimenēm, kuras gaida viņus netālu.

Rudens ekvinokcijas dienā bērni atkal sapulcēsies, un katrs visu priekšā stāstīs, ko viņš ir atklājis šajā augā.

Viņi atrod dziļāku jēgu un tā pakāpeniski nosaka savu turpmāko attīstības ceļu. Tas tiek darīts vienu reizi mūžā kā iniciācija.”

 

Pavasara ekvinokcijas diena pie druīdiem

Anna G.:

“Francijas ziemeļrietumi. Esmu druīds – vecs vīrs gaišā ietērpā, stāvu pakalna virsotnē akmens priekšā ar seju pret austrumiem rītausmā. Aiz muguras stāv cilvēki. Es turu rokās koka laivu ar viršiem. Paceļu to virs galvas.

Cilvēki nometas uz viena ceļgala. Es radu lūgšanu-apsveikumu saulei. Tā ir rūnas Dagaz – transformācijas un jaunas dienas rūnas – enerģija. Es sveicu Rītausmas Jaunavu. Es redzu viņu ar platu izkapti, mirdzošās bruņās un ar šķēpu rokās.

Apsveicis nolieku laivu uz akmens. Pēc tam mēs nokāpjam no pakalna, kopienā ir svētki. Visi līksmojas un dejo, taisa riņķa deju. Dejo arī pāri.

Es sēžu nomaļus, un pie manis pienāk tie, kam vajag palīdzību. Lūk, jauns pāris. Viņi grib apvienoties vienā ģimenē un lūdz svētību. Es caur sevi translēju rūnu enerģiju un svētu viņus. Es nāku uz šejieni, lai veiktu rituālus, un cilvēki paši nāk pie manis, kad viņiem vajadzīga palīdzība.

Šodien ir pārejas, stāvokļa maiņas, transformācijas diena.

16 03 19 09

Tā ir laba, lai atstātu pagātnē skumjas, visu, kas nospieda, lai izmainītos un dzīvotu priekā. Jo vairāk prieka būs šajā dienā, jo vairāk labklājības un labu dienu būs nākamajā gadā.

Vakars, svētku beigas. Mēs pavadām sauli, dedzinām laivu. Tā deg brīdī, kad saule aiziet aiz apvāršņa. Virši ir saskanīgi ar ziemu un aukstumu.

Tās ir atvadas no ziemas. Tā ir velte un apsveikums pavasarim. Ar to svētki ir beigušies, un es atstāju kopienu.”

 

Meditācija-ceļojums uz pagātni

Bet tagad, izmantojot meditāciju, jūs varat patstāvīgi aizstaigāt uz vienu no savām iepriekšējām dzīvēm un palūkoties, kas jūs tur bijāt, ar ko nodarbojāties, un, iespējams, atradīsiet kaut ko svarīgu sev šajā brīdī.

 

Jūs kaut kā atzīmējat pavasara ekvinokcijas diena. Un, ja jā, kādas tradīcijas un prakses jūs izmantojat?

Natalija Golubkina

Natālija Golubkina

Reinkarnacionikas konsultante.

Reinkarnacionikas institūta 1. un 2 kursa kapteine. Projekta vadītāja un grāmatas “Kādas dvēseles ceļojums” autore

http://ngolubkina.ru/

 

Pievienots 19.03.2016

https://reincarnationics.com/den-ravnodenstviya-poisk-utrachennyh-obryadov/

Tulkots ar lapas administrācijas atļauju

Tulkoja Jānis Oppe


[1] Skat. https://www.koob.ru/cannon/jesus_essenes (Tulk. piezīme)