Наталья Иванова Мой муж – моя родственная душа

Natālija Ivanova - Mans vīrs – man radniecīga dvēsele

18 08 30 01

Vai jūs ticat Dvēseles pārceļošanai, kā tam ticu es? Vai jūs ticat, ka pagātnes dzīve – tie nav ne izdomājumi, ne mūsu fantāzija, bet reāli eksistējoši notikumi?

Vai jums ir bijusi sajūta, ka savu mīļoto cilvēku jūs pazīstat, šķiet, simts gadus, neraugoties uz to, ka pazīšanās ilgst tikai trīs dienas?

Mana ģimenes dzīve sākumā nebija veiksmīga. Nē, strīdu nebija, traukus nedauzījām. Vienkārši, kā izrādījās, uzskatu, dzīves vērtību, vēlmju nesakritība ātri sagrāva mūsu ģimenes savienību.

Skumji. Bet kaut kur taču ir jāklīst manai pusītei pasaulē? Kur gan tu esi, mans kārotais un ilggaidītais bruņinieks?

Un, lūk, liktenis man reiz pieveda pie jauna cilvēka… Sirds nodrebēja… Lūk, viņš, mans nākamais mīļotais cilvēks. Kāpēc nākamais? Nu tāpēc, kā tikko viņu ieraudzīju, tā uzreiz sapratu, ka tas ir viņš, mana ilggaidītā un tuvā pusīte.

Sk. arī Garīgās attiecības: Dvēseles-Dvīņi un Radniecīgās Dvēseles[1].

 

Mums ar tevi vienas asinis…

Satikusi šo jauno cilvēku, es sajutu, ka mēs ar viņu esam ideāli piemēroti viens otram. Un patiešām, mums izrādījās ļoti daudz kopīgu interešu, uzskatu par pasauli.

Mums pat izrādījās līdzīgi telefona numuri, un mēs kādreiz bijām dzīvojuši uz vienas ielas, un pat mājas numuriem bija vairāki vienādi cipari.

Mēs pat bijām mācījušies vienā laikā vienā universitātē, vienā kursā. Un, kaut arī fakultātes mums bija dažādas, tās piederēja vienai dabas zinātņu kategorijai.

Apbrīnojamas sakritības… Taču ar to tās nebeidzās. Ar laiku mēs uzzinājām, ka mūsu vecāki kādu laiku ir dzīvojuši vienā ciematā, bet daudzi radinieki, kurus mēs braucam pieminēt, dus mierā praktiski blakus.

 

Puzle pie puzles – iznāk aina

Radniecīgas dvēseles atpazīšanas sajūta mums praktiski radās vienlaikus. Tas ir kā klikšķis – un viss ir kļuvis skaidrs. Tiesa, sākumā mēs kautrējāmies runāt par to viens ar otru.

18 08 30 02

Taču ar laiku “pužļu” spēle kļuva par mūsu aizraušanos. Mēs atminējāmies mūsu dzīves epizodes, atradām kopīgus momentus un radījām sev “Mūsu sakritību karti”.

Mēs nopirkām tīru sagatavi ar lielām puzlēm, izgrieztām no koka, paši zīmējām mūsu atmiņu sižetus un likām kopā tādu apbrīnojamu un unikālu dzīves ainu.

Cik labi mums ir kopā! Tāda sajūta, ka mēs, mūsu Dvēseles ir mājās.

Radniecīgu Dvēseļu siltuma, mājīguma sajūta nepamet mūs, lai kur mēs neatrastos: slapjā teltī zem lietusgāzes, vasarnīcas lapenē vai mūsu mājīgajā, vecajā mājiņā, kura līdz šim laikam glabā mūsu vecāku un vecvecāku siltumu un atmiņu.

Lai arī ne visi viņi dzīvoja mūsu mājā, taču mums ir mūsu mazā ģimenes relikvija – mūsu dzimtas koks, kuru mēs rūpīgi glabājam un pakāpeniski, samērā ar jauniem atradumiem, papildinām.

 

Es rokas tavas skūpstīšu…

Skaisti vārdi no dziesmas, un cik ļoti tie mums ir piemēroti… Jau cik gadus esam kopā, bet mūs līdz šim laikam fiziski velk vienu pie otra. Pastāvīgi gribas pieskarties, piespiesties mīļajam plecam, un tas notiek tik dabiski, tik nepastarpināti.

Prieka, laimes, siltuma un vienkārši svētlaimes sajūta pārņem mūsu ķermeņus tādos apkampienos, pieskārienos.

Sk. arī Ceļojums uz Indiju un tikšanās ar mīļoto no pagātnes dzīves.

18 08 30 03

Mēs vērīgi raugāmies mīļajos sejas vaibstos, izbaudām katru izteikto domu, katru darbību, rīcību vienam priekš otra. Ko gan tur runāt, līdz šim laikam mīlestības skūpsti nav zaudējuši savas spilgtās sajūtas un burvību.

Bet reiz, pirms daudziem gadiem, čenelingā man atnāca dīvaina četrrinde:

Вы хотите меня, возьмите…

Только губы не трожь, не дам…

Этот дар не для вас, простите…

Душу я никому не отдам…

Jūs gribat mani, paņemiet…

Tikai lūpas neaiztieciet, neļaušu…

Šī velte nav jums, piedodiet…

Dvēseli es nevienam neatdošu…

 

Bet es atradu savu otro pusīti, un man nevajag atdot savu Dvēseli: mēs esam saplūduši vienā veselā.

 

Deja vu

Dažreiz man šķiet, ka tas, ko mēs sakām un par ko sapņojam, jau ir bijis ar mums tur, tajā mūsu pagātnes dzīvē.

Kaut kādas mirkļa sajūtas, kustības, uzskati un vēl kaut kas nenotverams, taču ļoti pazīstams tiek iznests mūsu šodienas atmiņas virspusē. Droši vien tas ir deja vu.

Sk. arī Reinkarnācija un deja vu.

 

Mūsu domas – tās ir zvaigznes

Jau pašā mūsu kopdzīves sākumā mēs brīnījāmies, cik saskanīgas ir mūsu domas. Pietika man kaut ko padomāt, kā vīrs uzķēra manis neizteiktos vārdus un pabeidza manu domu.

Kā spožas zvaigznītes, sākumā balsī neizteiktas, šīs domas mūs sajūsmināja, izraisīja prieka, mūsu Dvēseļu vienotības sajūtu.

Savas pusītes pusvārds, pusžests, jūtas, emocijas, kopīgās domas – vai tad tas neliecina, ka mēs esam pazīstami jau sen, ka mūsu Dvēseles ir bijušas saistītas ar kādām mums nezināmām saitēm.

18 08 30 04

Neteikšu, ka mums nekad, nekad nerodas nekādi pārpratumi. Tā būtu nepatiesība. Taču šie gadījumi ir tik reti, ka pat nepaliek atmiņā. Mūsu dzīvē nav ķildu, nodevības vai viltus.

Mēs visā ticam viens otram un ne reizi neesam par to šaubījušies. Pat tad, kad vienam nākas aizbraukt vai vienkārši uz ilgu laiku iziet no mājas pie draugiem, paziņām, mēs esam mierīgi un ar prieku vēlam patīkamu atpūtu un laimīgu ceļu.

Neredzamie Dvēsele pavedieni

Pat no attāluma mēs jūtam viens otru un nezaudējam neredzamo saikni. Mūsu sajūtas ir saasinātas, un, ja mīļotajam cilvēkam viss ir labi, mana Dvēsele dzied no prieka.

Un, ja pēkšņi kaut kas ir noticis un mīļotais cilvēks ir piedzīvojis kādas nepatikšanas, mana Dvēsele traucas viņam palīgā.

Būdama Reinkarnacionikas Institūta 1. kursa studente, vairākos iegremdējumos es izteicu nodomu atrast kopīgus iemiesojumus ar manu Dvēseles otro pusīti.

Viņa bija vilka ķermenī, mana sieva un pat dēls. Un, lūk, tagad iemiesojusies mana vīra ķermenī. Esmu laimīga – mūsu Dvēseles pusītes ir saplūdušas vienotā veselā. Runā, ka tā ir Dvīņu Liesma[2]. Nu bet par to jau nākamais stāsts.

Saprast savu attiecību līmeni palīdzēs mini-grāmata “Kā atrast savu radniecīgo dvēseli” (“Как найти свою родственную душу”).

 

P.S. Jums ir nācies sastapties ar savas Dvēseles pusītēm? Pastāstiet par to.

Natalija Ivanova

Natālija Ivanova

 

Reinkarnacionikas institūta 1. kursa studente. Tiecos pēc miera un harmonijas visā, rakstu, zīmēju, mācu bērnus, iedvesmoju un iedvesmojos.

 

Pievienots 30.08.2018

https://journal.reincarnationics.com/lyubov-iz-proshlogo/

Tulkots ar lapas administrācijas atļauju

Tulkoja Jānis Oppe


[1] Skat. http://www.sanatkumara.lv/index.php/11-dazadi/1190-irina-telinska-garigas-attiecibas-dveseles-dvini-un-radniecigas-dveseles (Tulk. piezīme)

[2] Skat. http://www.sanatkumara.lv/index.php/11-dazadi/809-irina-akulova-dvinu-liesma-tiksanas-kura-maina-dzivi-23-pazimes (Tulk. piezīme)