Elvita Rudzāte - Pateicība – sirds atmiņa

11.07.2020

Dažādās reliģijās un mācībās māca attīstīt pozitīvo īpašību PATEICĪBA. Pateicība atver vārtus uz piedošanu un mīlestību. Nav iespējams mīlēt, ja neizjūti pateicības jūtas par to, kas tev ir dots. Daudzi domā, ka viņiem maz ir dots, bet tā nav patiesība. Dievs mums ir tik daudz ko devis, bet mēs to nenovērtējam. Piemēram, mēs dzīvojam ļoti skaistā valstī, kur mainās gadalaiki. Īpaši šogad dabiskās pļavas ir bagātīgas ar dažādiem ziediem, bet cik daudziem ir bijusi iespēja redzēt dabiskās pļavas?

Tikai tad, kad tu sajutīsi pateicību par visu, ko tev Dievs ir devis, tikai tad tu varēsi atvērties mīlestībai, jo pateicība ir sirds atmiņa, bet sirdī mājo Mīlestība, kas ir Dievs.

Kāpēc tik svarīgi mums ir iemācīties pateikties? Pateicības jūtas rada pozitīvu enerģiju, kas savukārt neitralizē negatīvo enerģiju, dodot iespēju raudzīties uz dzīvi plašāk, ieraugot labo sliktajā, jaunas iespējas un izaicinājumus. Pateicība sagatavo tevi mīlestības jūtām. Tikai cilvēks, kas spēj mīlēt, var būt laimīgs.

Kāpēc pateicību nedrīkst pieprasīt? Pateicība, kas nākusi no sirds, dod prieka izjūtu gan pateicības devējam, gan pateicības saņēmējam. Kad cilvēks apzināti kādam pateicas, tad cilvēkam pieaug apmierinātība ar dzīvi un sevi. Kad cilvēks ir apmierināts, tad viņā atveras čakras jeb enerģētiskie centri, un Dievišķā enerģija plūst caur cilvēku, to dziedinot un radot laimes izjūtu. Kad caur cilvēku plūst Dievišķā enerģija, viņš savienojas ar Dievu, bet šī savienošanās notiek dažādos līmeņos, jo tā ir saistīta ar mūsu apziņas līmeni un pateicības līmeni.

Kad pateicība tiek pieprasīta, tad cilvēks sev priekšā izveido enerģētisko sienu, kurai netiek cauri Dievišķā enerģija. Šādā situācijā slikti jūtas gan pateicības devējs, gan pateicības saņēmējs. Pateicība ir kļuvusi par instrumentu, kas tiek savtīgi izmantota un nevar dot labumu.

Apskatīsim pateicības līmeņus:

  1. līmenis: pateicība par saņemto palīdzību.

Mēs varam pateikties, pasakot vārdu “paldies”, mēs varam pateikties uzdāvinot dāvanu vai ziedojot naudu. Mēs varam pateikties ar savu darbu, sniedzot pretī savu palīdzību. Pateicības veidi ir dažādi.

Nav noslēpums, ka mediķi saņem pateicības no izārstētajiem pacientiem. Vai tas ir slikti? Nē, tas nav slikti, tas ir tikai normāli, ka pacients jūt nepieciešamību pateikties – notiek dabiska enerģijas apmaiņa. Slikti ir tad, ja ārsts pieprasa vai netieši norāda kādu pateicību vēlas saņemt. Šādā gadījumā tā vairs nav pacienta sniegtā pateicība no sirds un tā nesniedz enerģētisku labumu ne ārstam, ne pacientam. Šādā gadījumā ārsts pārkāpj Hipokrāta zvērestu. Tas pats attiecas uz dziedniekiem, kas sniedz palīdzību saviem pacientiem, pieprasot par sniegto palīdzību atlīdzību. Pacientam noteikti ir jāpateicas dziedniekam, jo ir jānotiek enerģijas apmaiņai, bet nedrīkst pateicību pieprasīt. Dziednieki, pieprasot pateicību, zaudē Dieva doto dāvanu, jo Dievs visu redz un nepieļauj, ka Dievišķā enerģija tiek izmantota savtīgos nolūkos.

  1. līmenis:pateicība par to, ka tu esi.

Mums ir jāpateicas par visiem mīļiem cilvēkiem – dzīvesbiedru, bērniem, vecākiem, tuviniekiem, draugiem, kolēģiem, kaimiņiem, garīgā ceļa līdzgājējiem, kas mums ir doti. Izjūtiet to prieku, ka jums ir kāds par ko jūs priecājaties, kas viņš jums ir. Pasakieties tiem, kam vēlaties pateikties ar pavisam vienkāršiem vārdiem: “Paldies, ka tu esi.” Tomēr atcerieties, ka jums nekas nepieder. Tāpēc izbaudiet ikdienas kopā pavadīto laiku, lai brīdī, kad Dievs jūs šķirs, jūs spētu pateikties par kopā pavadīto laiku, nevis raudāt par zaudējumu.

  1. līmenis: pateicība dabai.

Vairums cilvēku nenovērtē ļoti nozīmīgu Dieva dāvanu – dabu. Cilvēkiem vajadzētu pateikties zemei par to, ka viņa pabaro mūs un visu dzīvo radību. Šobrīd vairums lauksaimnieku zemi piesārņo ar minerālmēsliem, lai raža būtu bagātīgāka un lieto ķīmiju, lai nogalinātu nezāles. Bet vai viņi ir padomājuši, cik gadi zemei ir nepieciešami, lai attīrītos no šā piesārņojuma? Vai zemnieki pateicas zemei par to, ko viņa tiem ir devusi, jo ir galvenā viņu materiālās labklājības nodrošinātāja?

Cilvēkiem vajadzētu pateikties ūdenim, ka tas palīdz uzturēt mūsu un visas dzīvās radības dzīvību. Cilvēks var ilgu laiku iztikt bez barības, bet viņš nevar iztikt bez ūdens. Tas pats attiecas uz visu citu dzīvo radību, bet kāpēc mēs tik nevērīgi izturamies pret ūdeni, to piesārņojot?

Cilvēkiem vajadzētu pateikties gaisam, ka mums ir ko elpot un vējam, ka viņš mūs veldzē karstumā, aizpūš projām visus sārņus.

Cilvēkiem vajadzētu pateikties mežam, ka tas ražo skābekli, priecē mūsu dvēseles un baro ar meža veltēm.

Cilvēkiem vajadzētu pateikties saulei, ka tā mūs silda un dod gaismu – gan ārējo, gan iekšējo. Ja nebūtu saules, nespētu izaugt augi, kas mums nepieciešami, lai eksistētu. Bet vai cilvēki ir padomājuši, ka sauli var aizēnot cilvēka nevērīgā attieksme pret dabu (rūpniecības atkritumi, karu radītais piesārņojums utt.) un ko tad cilvēks darīs, kā uzturēs sevi pie dzīvības bez saules un gaismas?

Cilvēkiem vajadzētu pateikties puķēm, kukainīšiem, putniem, zvēriem un visai citai dzīvai radībai, kurai pateicoties mēs tikai varam eksistēt un dzīvot labklājībā. Bet kāpēc cilvēks to uzskata par pašsaprotamu? Tikai tad, kad tā vairs nebūs, tikai tad cilvēks sapratīs, ko savas rīcības dēļ ir zaudējis.

Pateicība dabai ir pateicība Dievam par visu, ko Viņš mums ir devis. Pat, ja neesi ticīgs, tu nevari noliegt, ka dabas dāvanas mums ir nepieciešamas, bez tām mēs nespējam eksistēt un dzīvot. Tāpēc mūsu senči pateicās Zemes mātei, Ūdens mātei, Vēja mātei, Saules mātei, Meža mātei un Dievam, jo viņi saprata kādu dāvanu viņi saņem no Dieva un šī gudrība ir saglabāta Latvju Dainās. Vai nav pienācis laiks arī mums saprast kādu dāvanu mēs saņemam un par to pateikties tādā veidā kā katrs to protam – ar vārdiem un labiem darbiem, kā arī ziedojot naudu, lai palīdzētu dabu attīrīt no cilvēka radītajiem piesārņojumiem.

  1. līmenis: pateicība sev.

Cilvēkam vajadzētu pateikties savai Dvēselei, ka tā sniedz tik dažādas izjūtas – gan prieku, gan bēdas. Ja nebūtu dažādības izjūtās, tad mēs justos kā roboti.

Cilvēkam vajadzētu pateikties savam Garam, ka pateicoties Tam, viņš ir tik daudz uzzinājis, jo Gars vēlas attīstīties un tādējādi mudina cilvēku darboties un mācīties. Kāda gan būtu cilvēkam dzīve, ja viņš neko nedarītu? Tā būtu ļoti garlaicīga.

Cilvēkam vajadzētu pateikties savam fiziskajam ķermenim, kas dod iespēju darboties un attīstīties. Cilvēkam vajadzētu pateikties katram ķermeņa orgānam, ka tie darbojas saskaņā ar citiem orgāniem, ļaujot cilvēkam pilnvērtīgi dzīvot. Cilvēkam vajadzētu pateikties arī slimajam orgānam par sniegto mācību, kuras neizpratnes dēļ orgāns ir saslimis. Cilvēkam vajadzētu pateikties saviem Smalkajiem ķermeņiem, ka pateicoties tiem notiek cilvēka garīgā attīstība.

Cilvēkam vajadzētu pateikties savai Apziņai, kurai pateicoties cilvēks piedzīvo daudz skaistu brīžu, brīnumu un iepazīst Dievu.

  1. līmenis: pateicība skolotājam, Guru, Mācībai.

Sensenos laikos skolotājs tika uzskatīts par viscienījamāko cilvēku sabiedrībā. Kāpēc mūsdienās viss ir mainījies? Tāpēc, ka nav daudz skolotāju, kas darbu dara kalpojot Dievam un viņa radībām, nedomājot par saņemto atlīdzību un novērtējumu. Tomēr mēs varam priecāties, ka vēl šādi skolotāji pastāv arī mūsdienās un mums viņiem ir jāpateicas par viņu nesavtīgo darbu un rādīto piemēru. Nav lielākas laimes bērnam vai jaunietim sastapties ar šādu skolotāju, jo skolotāja dotais ir ceļa maize visai turpmākajai dzīvei.

Laimīgi ir tie cilvēki, kuriem ir izdevies sastapt savā dzīvē Patiesu Guru, no kura cilvēks var mācīties pareizi dzīvot, pārvarot savus trūkumus un risinot pieļautās kļūdas, kā arī dzīvē radušās problēmas. Tomēr mūsdienās cilvēki nevērīgi izturas arī pret Guru mācīto, jo nespēj to vēl novērtēt, jo uzskata, ka laicīgā dzīvē viss ir savādāk, ka Dievišķie likumi ir domāti Guru nevis parastiem cilvēkiem. Skumji, ka Guru ir jāaiziet, nespējot atmodināt cilvēku nocietinātās sirdis un mantkārīgos prātus. Savukārt tie cilvēki, kas esat sapratuši Guru sniegto palīdzību, esiet pateicīgi par to.

Laimīgi ir tie cilvēki, kuriem ir izdevies atrast Mācību, kurai sekot. Mūsdienās grāmatnīcās veikalu plaukti ir pilni ar viltus mācībām, kas nevis cilvēku ved pie Dieva, bet tieši otrādi, pierāda, ka bez Dieva var labi iztikt, ka ar visu galā var tikt pats cilvēks, ja tikai viņš ir pietiekami gudrs. Arī šie cilvēki agrāk vai vēlāk saprot savas aplamās domāšanas sekas, bet ne visiem tas izdotas šīs dzīves laikā. Daudziem būs nepieciešamas daudz dzīves, lai nonāktu līdz Patiesībai. Tāpēc tie cilvēki, kuri ir atraduši Patieso Mācību, kura ved pie Dieva, esiet Mācībai par to pateicīgi. Esiet pateicīgi, ka Mācība jums ir palīdzējusi pārvarēt dzīves grūtības un palīdzējusi ieraudzīt Patiesās Vērtības.

  1. līmenis: pateicība grūtībām un nelabvēļiem.

Visi cilvēki ir sastapušies ar dažādām dzīves grūtībām un daudzi ir piedzīvojuši nelabvēļu veiktās negatīvās rīcības sekas. Bet cik daudzi sliktā ir iemācījušies ieraudzīt labo? Cik daudzi ir mācījušies no piedzīvotajām grūtībām? Cik daudzi ir gatavi pateikties grūtībām un saviem nelabvēļiem? Tie, kuri būs izpratuši sliktā labo pusi, tie būs gatavi pateikties sliktajam, kuram pateicoties viņi ir auguši Garā. Tātad arī sliktais ir labs. Tāpēc apziņas visaugstākajā punktā vairs nepastāv nodalīts labais un sliktais, jo viss ir vienots.

Brīdī, kad sajutīsi pateicības jūtas, tu spēsi labāk izprast savus nelabvēļus un tos cilvēkus, kuri tevi ir sāpinājuši. Tavs Augstākais Es palīdzēs tev izprast tavas neapgūtās mācības un tu atvērsies piedošanai, bez kā nevar patiesi mīlēt. Ieraugot sliktajā labo tu izjutīsi pateicību par šo gūto pieredzi, jo tieši šī pieredze tevi stiprinās iet uz priekšu un nebaidīties saskarties ar dzīves grūtībām, kuras tevi sagaidīs.

  1. līmenis: pateicība Dievam.

Cilvēkam vajadzētu pateikties par visu, kas viņam ir dots, Dievam. Jo tikai Dievs mums dāvā dzīvesbiedru, bērnus, pajumti, ēdienu, darbu, naudu, veselību un visus citus labumus, kurus saņemam. Bet kāpēc cilvēki ir neapmierināti ar dzīvi? Tāpēc, ka nespēj novērtēt to, kas viņiem ir dots un par to pateikties?

Mācīsimies pateikties. Sāksim ar pirmo līmeni uz virzīsimies tālāk. Jo tālāk tiksim, jo labāk jutīsimies līdz sasniegsim augstāko punktu, kad mēs nespēsim atrast vārdus, lai pateiktos Dievam, jo mūs būs pārņēmusi svētlaimes izjūta. Tieši tāpēc Svētie cilvēki aicina godāt Dievu, jo viņi šo līmeni ir sasnieguši, viņi zina kāpēc tas ir tik svarīgi, viņi ir piedzīvojuši savienošanos ar Dievu un novēl to piedzīvot arī mums. Bet, lai mēs sasniegtu šo līmeni, mums ir jāiemācās pateikties. Kad būsim iemācījušies pateikties, tad arī mūsu sirdis atvērsies piedošanai un mīlestībai, ko mēs tik ļoti vēlamies apgūt, ejot garīgās attīstības ceļu. Redziet, cik dzīvē viss ir vienkārši, cik daudz dzīvē var sasniegt tikai ar PATEICĪBU.

Autore: Elvita Rudzāte

 

Pievienots 11.07.2020.

https://domatajs.lv/pateiciba-sirds-atmina/

Publicēts ar autores atļauju