Ксения Шульга - Забота со вкусом насилия

Ksenija Šulga - Gādība ar vardarbības piegaršu

17 04 21

Droši vien katrs cilvēks kaut reizi ir sadūries ar gādības izpausmi, no kuras ir gribējies aizbēgt. Kad vienlaikus jūti gan niknumu (es to negribu un neesmu to lūdzis!), gan vainas sajūtu (viņa taču tā cenšas!), gan bezspēcību, neizprotot to, kas notiek, – it kā tu būtu iedzīts stūrī.

Kad stāvi izvēles priekšā – atteikties no gādības un “aizvainot” cilvēku vai pieņemt viņu un nodot sevi (uzlikt cepuri, kad tev nav auksti; apēst vēl vienu pīrāga gabaliņu, tāpēc ka “pati cepu”; klusējot paņemt sev līdzi kārbiņu lečo, kurš tev negaršo).

Gādības aizsegā otrs uzstājīgi liek priekšā “izdarīt labu”, nedzird tevi, neinteresējas par vēlmēm, neatlaidīgi spiežot un panākot savu. Kā anekdotē:

“Ģimene atnākusi uz restorānu, oficiante vēršas pie bērna:

– Ko jums, jaunais cilvēk?

– Hamburgeru un saldējumu, – atbild zēns.

Te iejaucas māmiņa:

– Viņam salātus un vistas kotleti, lūdzu.

Oficiante, turpinot skatīties uz zēnu:

– Saldējumu ar šokolādi vai ar karameli?

– Māmiņ, māmiņ! – kliedz bērns. – Tante domā, ka es esmu īsts!”

Zem “gādības” plīvura patiesi jūties neīsts (manas vēlmes nav svarīgas, es neesmu svarīgs).

Jāsaka gan – gādību paudošais var pat interesēties par tavām vēlmēm: “cik tev kartupeļus uzlikt?”, taču, atbildot uz “paldies, es nevēlos”, tūlīt pat dāsni saliek tos šķīvī, sakot “ēd, ēd, tas ir noderīgi (tu taču esi tik tieviņa, izsalkusi u.c.)”. Kas var vienkārši padarīt traku ar savu “divkāršo vēstījumu” (es par tevi interesējos, taču man ir nospļauties, ko tu gribi). Kad neviļus sāc sev jautāt: “Ei, ar mani viss ir kārtībā? Es vispār esmu?”

Mīlestība, gādība, maigums, kaislība – viss var būt vardarbība, ja nebalstās uz otra cilvēka atbildes reakciju. Nez kāpēc cilvēki bieži savu gaišo jūtu uzplūdā to aizmirst. Un liek vienlīdzības zīmi: mīlu, tātad man ir tiesības paust mīlestību jebkurās formās un jebkurā daudzumā. Tā, kā protu. Apbučot, nejautājot, vai otram tas ir patīkami vai jau pietiek. Prasīt teikt vārdus par mīlestību, kad otrs to darīt negrib. Gādīgi uzlikt uz šķīvja papildu, kad mīļotais jau paēdis.

Tāda “gādība” ir daudz smalkāk un viltīgāk uzbūvēta, daudz dziļāk iekļūst un ievaino, nekā tieša agresija. Jo taču niknumā, dusmās un, pazeminot otru, ir vienkāršāk aizsargāties. Un te ir bail sagraut attiecības – ar vecākiem, mīļotajiem, draugiem. Bail – tāpēc ka mēs visi bērnībā nebijām līdz galam pabaroti ar mīlestību un baidāmies to pazaudēt. Tāpēc ka otrs nesapratīs, apvainosies, aizies, noraidīs, jo viņš taču ir absolūti pārliecināts, ka nodara labu un cērt nelabojamu noderīgumu. Un šī pārliecība palielina tā spēku līdz neticamiem apmēriem un noņem kauna uzplūdu, kurš pavada vardarbības aktu veselīgiem cilvēkiem.

Paužot tamlīdzīgu “gādību”, cilvēks patiesībā rūpējas par sevi (kad baidās, ka viņu pametīs, un mēģina kļūt neaizstājams, kad grib saņemt kaut ko pretī, kad uzskata otru par dumjāku, bezpalīdzīgāku utt., un tāpēc uzspiež viņam savu laimes redzējumu). Tāda maiga vardarbība ir rezultāts viņa nedrošībai vai citām iekšējām problēmām. Viņš vienmēr gaida pateicību un paklausību, apvainojas, ja viņu ignorē, krīt panikā, ja gādību nepieņem. Netiek pieļauta pat doma, ka otram ir tiesības uz izvēli (tajā skaitā arī uz to, lai slikti ar sevi izrīkotos).

Saduroties ar tādu gādību, ir svarīgi saprast, ka jūs neesat atbildīgi par citu cilvēku jūtām. Viņiem ir tiesības just visu, ko vēlas, sakarā ar jums, taču viņi ir atbildīgi tikai par to, kā rīkosies ar savām jūtām.

Ir svarīgi atļaut sev uzstādīt robežas un izmantot tiesības tās aizsargāt tā, kā šajā brīdī jūs uzskatāt par vajadzīgu: atdalīt sevi no svešā, uzstādīt barjeras, būt uzmanīgam pret to, kas notiek attiecībās, piedot sev, ja uzreiz nav izdevies parūpēties par savu komfortu u.c.

Ir svarīgi saprast, ka patiesa gādība vienmēr ir orientēta uz otru un ņem vērā viņa intereses – kad cilvēkam ir svarīgs otrs un viņa labklājība, viņš dzird otru, vienmēr ir uzmanīgs pret viņa prasībām un neko neprasīs pretī. Paužot neviltotu gādību, cilvēks atrod un sniedz otram nevis to, ko viņš domā “viņam vajag”, bet to, kas atbilst otra dabai. Kā līdzībā par zivi un cigareti:

“Kāds cilvēks atrada krastā bezpalīdzīgi sitošos dzīvu zivi un mēģināja saprast, kāds gan ir iemesls tik nožēlojamam viņas stāvoklim. Viņam šķita, ka viņai ir ļoti riebīgi gulēt uz zemes. Viņš iedomājās, kas būtu ar viņu, ja viņš ilgi gulētu slapjās smiltīs. Viņš noņēma šalli, izveidoja no tās spilvenu un uzlika uz tā zivi. Taču pastāvējis, viņš ieraudzīja, ka viņa nejūtas ne par matu labāk, viņa jau mētājas agonijā, zaudē dzīvības spēkus.
Garām gāja vēl kāds cilvēks, viņš ieinteresējās par notiekošo. Pienāca, pajautāja, kas par lietu. Cilvēks viņam paskaidroja: “Tā un tā, zivs slikti jūtas, es viņai piedāvāju mīkstu paklāju, taču viņai vienalga ir slikti.” Viņš saka: “Principā es tā jūtos, tā uzvedos, kad neuzsmēķēšu apmēram pusotras stundas.” Viņš aizdedzināja cigareti, un ielika to zivij mutē, vēloties atvieglot viņas ciešanas. Zivij no tā kļuva vēl sliktāk. Trešais cilvēks, ejot garām, apstājās un ieraudzīja, ka guļ zivs un smēķē uz paliktas šalles. Guļ, smēķē, mētājas, dauza ar asti. Šis cilvēks bija turīgs. Viņš zināja, ka visas problēmas atrisina nauda. Viņš, aiz līdzcietības pret šo zivi, izvilka 100 dolāru banknoti un pabāza to aiz spuras. Garām gāja vēl kāds cilvēks, ieraudzīja trīs stāvošos pie zivs, kura gulēja uz šalles ar cigareti mutē un 100 dolāru banknoti azotē, mētājās agonijā jau ar pēdējiem spēkiem. Viņi skatījās, un visi savā veidā bija nesaprašanā. Kāpēc? Jo viņi taču lika priekšā pašus labākos risinājumus, lai palīdzētu šai dzīvajai būtnei, taču nez kāpēc viņai vieglāk nepalika. Un tikai šis ceturtais cilvēks vienkārši izņēma cigareti, atdeva 100 dolāru banknoti, šalli un ielaida zivi ūdenī. Un viņi visi bija pārsteigti, cik mundra viņa ir bez naudas, cigaretēm un mīkstām mēbelēm… Cik labi viņa jūtas vienkārši kā zivs ūdenī!”

 

Pievienots 21.07.2017

https://psy-practice.com/publications/lichnye-otnosheniya/zabota_so_vkusom_nasiliya/

Tulkoja Jānis Oppe