Алеся Егорова Страх голода. Родовые программы

Aļesja Jegorova - Bailes no bada. Dzimtas programmas

20 05 13 01

Šodien, izziņotās pandēmijas apstākļos, daudziem cilvēkiem ir aktivizējušās bailes. Es arī noreaģēju uz informāciju, kura, gluži kā vīruss, izplatījās pasaulē ātrāk par pašu koronavīrusu.

Man aktivizējās bailes no bada, par ko es rakstīju savā iepriekšējā rakstā[1]. Pēc šo baiļu izstrādāšanas regresa seansā es sajutu, ka tās ir būtiski samazinājušās.

Taču pirmās mierīguma reakcijas, saistītas ar badu, vietā manā priekšā arvien biežāk sāka uzpeldēt stāsts, ko stāstīja mana vecmāmiņa par badu, kurš trakoja Ukrainā 1932.-1933. gados.

 

Bads ir šausmīgāks par karu

Es bieži iztaujāju vecmāmiņu par visu, ko pārdzīvojusi mana dzimta. Un viņa stāstīja stāstu pēc stāsta: visu, ko atcerējās par sevi, savu bērnību, saviem vecākiem un savu vecmāmiņu.

Tās ir vērtīgas atmiņas, kurs es bieži ierakstīju diktofonā un kuras daudz ko palīdzēja saprast.

Bija daudz stāstu par karu, revolūcijas periodu, pēckara periodu. Klausoties viņu, es jutu, it kā neredzama kinolente tītos acu priekšā vai veca grāmata pāršķirtu lapas, nomainot laikmetu pēc laikmeta.

Visvairāk mani satrieca divi stāsti, kad vecmāmiņa bija nonākusi zem bombardēšanas pie upes un Ukrainā organizētajā bada laika periodā. Abi stāsti bija ļoti šausmīgi, kurus bez asarām nebija iespējams klausīties.

20 05 13 02

Un pēc visa dzirdētā, kad vecmāmiņa bija man izstāstījusi visu, ko atcerējās, es reiz pajautāju: “Vecmāmiņ, jūs tik daudz visa kā esat pārdzīvojusi. Sakiet, kas ir šausmīgāks: karš vai bads?”

Nez kāpēc tajā momentā man bija interesanti izdzirdēt atbildi uz šo jautājumu. Man šķita, ka nav nekā šausmīgāka par karu.

Vecmāmiņas atbilde pārsteidza: “Meitiņ, karš – tas ir ļoti šausmīgi, taču bads ir daudz šausmīgāks. Šausmīgi, kad nav ko ēst un nav ar ko barot bērnus, un šo ēdienu nav, kur ņemt, pavisam nav, kur ņemt.”

Sk. arī Mana dzīve Lielā Tēvijas kara laikā.

 

Senču bada pārdzīvošanas pieredze

Es jutu, ka situācija, kura šodien ir radusies ar koronavīrusu, ne tikai iedarbināja manī bailes no bada no iepriekšējām dzīvēm, bet arī ir aktivizējusi kādu dzimtas programmu.

Kad biju pārskatījusi pagātnes iemiesojumu, kurā bija pirmcēlonis Dvēseles smalkajās struktūrās saglabātajām bailēm, es ieraudzīju vēl arī senču pieredzes ietekmi.

Acu priekšā pastāvīgi bija vecmāmiņa, kura stāstīja vienu no pašiem spilgtākajiem stāstiem par bada laika periodu, kas viņai bija palicis prāta no bērnības. Es it kā ar katru šūniņu jutu viņas bailes.

Manai vecvecmāmiņai, vecmāmiņas māmiņai, brīnumainā kārtā bija izdevies saglabāt lādi ar graudiem. Viņa to ieraka pagalmā, kad no mājām tika izslaucītas visas pārtikas rezerves.

Un, par laimi, naktī nolija, un no rīta atnākušie kareivji, ar asiem durkļiem izdurstījuši zemi, tā neko arī neatrada.

Šie graudi vecvecmāmiņai, kura viena audzināja trīs bērnus, palīdzēja izdzīvot tādā grūtā periodā. Viņa sūtīja manu vecmāmiņu, vēl vienu meitu un dēlu uz mežu lasīt ozolzīles, kuras tika maltas miltos un jauktas ar nelielu daudzumu kviešu miltu.

20 05 13 04

Maize iznāca melna, kā kvēpi, ļoti negaršīga. To nebija iespējams ēst, taču tas bija vienīgais, ar ko vecvecmāmiņa baroja bērnus.

Un kādu dienu, kad viņa jau kavēja darbu, cepot šo maizi, pie viņiem uz mājām atnāca brigadieris uzzināt, kāpēc viņa nav darbā.

Ieraudzījis, ka viņa cep maizi, viņš paņēma blakus stāvošo ūdens spaini un salēja krāsni ar ūdeni, kliedzot, ka nekavējoties ir jādodas uz darbu.

Vecvecmāmiņa paķēra gatavu klaipu un pajautāja: “Tu ar tādu maizi vai tad baro savus bērnus?! Ļauj man līdz galam izcept maizi, un es atnākšu.”

Iespējams, kaut kas cilvēcīgs uzvirmoja brigadiera dvēselē, tāpēc ka viņš uzreiz izskrēja no mājas un vairs nekad nenāca un neko nepieprasīja.

Es pēc tam skatījos, kā mana jau vecā vecmāmiņa saslaucīja katru drupatiņu, neizmetot tās un neļaujot zust nevienam maizes gabaliņam. Tagad es sapratu, no kurienes tāda trīsoša attieksme un kas aiz tās stāvēja.

 

Dzimtas programmas aktivizācija

Šis stāsts atkal un atkal uzpeldēja man acu priekšā, un es redzu nepieciešamību izstrādāt bailes no bada ar reinkarnacionikas metodes palīdzību. Šaubu nebija, ka ir sākusi darboties dzimtas programma.

Mūsu Dvēsele atnāk uz šo pasauli ar saviem uzdevumiem, un bieži mēdz būt tā, ka Dvēseles uzdevumi sakrīt ar dzimtas uzdevumiem. Tādējādi caur pašreizējās dzīves pieredzes izdzīvošanu mēs varam atrisināt kā savus, tā arī dzimtas neatrisinātos jautājumus.

Bieži mēdz būt, ka mēs paši bijām iemiesojušies šajā dzimtā. Un sencis, kurš kaut ko sadarīja, iedarbināja negatīvo vai pozitīvo, esam tieši mēs. Jebkurā gadījumā mēs varam situāciju izlabot un izmainīt savu un savu pēcteču nākotni.

Sk. arī Meditācija: iepazīšanās ar dzimtu.

 

20 05 13 04

Pēc baiļu no bada izstrādāšanas caur savas pagātnes dzīves caurskatīšanu man vairs nebija šaubu, ka šajā gadījumā ir sakrituši manas Dvēseles uzdevumi un kaut kādi dzimtas uzdevumi. Atlika tikai izstrādāt šo jautājumu un uzzināt, kādi tieši.

 

Dzimta – resursa avots un palīgs

Konsultācijas procesā satiekos ar dzimts Glabātāju un rūpīgi pētu situāciju māmiņas dzimtā, kura tā mani ietekmēja.

Labi bija tas, ka mūsu dzimtā neviens nav miris no bada. Visi izdzīvoja un ieguva izdzīvošanas pieredzi, kura savukārt izrādījās resurss manai Dvēselei.

Tas man bija apbrīnojami un negaidīti. Izrādījās, ka ar manu dzimtu man ir kontrakts, bet es agrāk nebiju iemiesojusies šajā dzimtā.

Vienu svarīgu dzimtas programmu es jau agrāk jau biju izmanījusi uz labvēlīgo pusi, un tagad dzimta deva man resursu, lai izstrādātu manas bailes no bada.

Es arī paskatījos, vai bailes no bada ir tēta dzimtā, kur senči arī pārdzīvoja badu un smago briesmīgo laiku. Bet arī šeit visi izdzīvoja, spēja atrast iespēju pabarot bērnus un sevi.

Konsultācijas procesā es ieraudzīju algoritmus un stratēģijas, kuras dzimtai palīdzēja no abām pusēm ne tikai pārdzīvot badu, bet būt sekmīgai arī pirms tam, pareizi sadalīt finanses un pelnīt.

Īpaši vērtīga bija manu senču prasme gan pa māmiņas līniju, gan pa tēta līniju nepadoties pēc tam, ka viņiem visu atņēma kolektivizācija.

Viņi prata piecelties un sākt visu no jauna, izdzīvojot nenoteiktības un haosa apstākļos, kas ir īpaši vērtīgi man šodien.

Sk. arī Darbs ar dzimtu: nepieņemtie, izdzītie. Kā atgriezt dzimtas spēku.

 

20 05 13 05

Mūsu senči izdzīvoja dažādu pieredzi: kā negatīvu, tā arī pozitīvu. Kaut kādas programmas mūs ierobežo un ietekmē destruktīvi, taču mēs varam dzimtai palīdzēt tās izstrādāt, lai dzimta plauktu.

Es ne vienkārši ieguvu mierīgumu, bet saņēmu kolosālu resursu un atbalstu. Aiz manis ir mani senči un viņu pieredze.

 

P.S. Jūs jau saņemat savas dzimtas atbalstu, spēku un enerģiju?

Alesja Jegorova

Aļesja Jegorova

Reinkarnacionikas konsultante, transformācijas koučs, žurnāla “Reinkarnacionika” korespondente

https://www.instagram.com/alesya.yegorova/?hl=ru

 

Pievienots 13.05.2020

https://journal.reincarnationics.com/strah-goloda-v-rodu/

Tulkots ar lapas administrācijas atļauju

Tulkoja Jānis Oppe


[1] Skat. http://www.sanatkumara.lv/index.php/dazadi/11-dazadi/2712-alesja-jegorova-vispareja-panika-aktivizeja-bailes-no-bada-celonis-izradijas-pagatnes-dzive (Tulk. piezīme)