Татьяна Зотова Чем может обернуться изгнание из рода

Tatjana Zotova - Par ko var izvērsties izraidīšana no dzimtas

15 09 01 03

Mana vieta dzimtā – tas ir tas balsts, kurš ļauj man justies veselā daļai. Justies tai daļai, bez kuras dzimta nebūs pilnīga.

Saprast, kāda vieta dzimtā ir mana, – tas ir tas, kas man pietrūka vairāku gadu garumā.

 

Pagātnes sekas šodien

Pēdējos dažus gadus mani nepameta sajūta, ka es esmu atrauta daļa no kaut kā lielāka.

Šī atrautības sajūta mani pavadīja jebkurā kolektīvā, lai kur es nenonāktu. Vienmēr viegli varēju justies atsevišķi no kolēģu draudzīgās kopienas.

Pāršķirstot atmiņā kolektīvus, kuros es biju iesaistīta pa šiem savas dzīves gadiem, nevarēju saprast: kāpēc vienmēr tā notiek?

Un tikai nesen, pievērsusi uzmanību ģimenei, kurā es uzaugu, un pēc tam arī savai dzimtai, es sapratu, ka nekad neesmu jutusies dzimtas daļa. Kā baltā vārna – jā, bet dzimtas daļa – nē.

Nebiju iztikusi bez ģimenes draugu novērojumiem, kas kopš bērnības apgalvoja, ka “vecākā meita un dēliņš, uzreiz redzams, ir tēta, bet šī vispār kā ne no jūsu ģimenes”.

Ap gadiem trīsdesmit es biju tā apaugusi ar svešiem šabloniem, ka vairākas reizes pieķēru sevi pie domas, ka esmu pieņemtais bērns ģimenē. Un, uzzinājusi, ka mana asinsgrupa atšķiras no māmiņas un tēta, praktiski kritu panikā.

Man gadījās unikāla iespēja iepazīt savu dzimtu patstāvīgi: Reinkarnacionikas Institūta otrajā kursā mēs nodarbojāmies ar dzimtas programmu izstrādāšanu.

Es izmantoju iespēju patstāvīgi ieraudzīt, kas tieši notika senču dzīvē, kāpēc tas notika un kā rīcība ietekmē pašlaik mani un manu ģimeni.

Sk. arī Dzimtas karma un pagājušie iemiesojumi

Savi iemiesojumi dzimtā – spēcīgs resurss dzīves scenāriju mainīšanai.

 

Kas ir dzimta?

Sākumā es līdz galam nestādījos priekšā, kas ir dzimta. Ir tēta ģimene, ir māmiņas ģimene – tas taču nav viens vesels? Izrādās, piedzimusi tieši šiem vecākiem, esmu sasaistījusi katra no viņiem dzimtu vienā, savā.

Tikai vēlāk es uzzināju, ka, dalot vienoto dzimtu uz māmiņas un tēta, es tādā veidā kaut ko nepieņemu savos vecākos un viņu ģimenēs.

Saziņa ar dzimtu notika vienā no iegremdēšanās seansiem. Mani senči nostājās pēc visiem kanoniem: māmiņas līnija – pa kreisi man aizmugurē, tēta – pa labi.

Uzaicinājusi visu savu dzimtu, es palūdzu ieņemt savas vietas tiem, kuri ir vai nu aizmirsti, vai arī nebija pieņemts pieminēt viņus:

  • izraidītos
  • aizmirstos
  • spitālīgos
  • nedzemdētos
  • pašnāvniekus
  • alkoholiķus
  • jukušos
  • noziedzniekus

Pakāpeniski māmiņas un tēta līnijas saplūda vienotā masā, kur vairs nebija tukšu vietu. Tad es savām acīm ieraudzīju, ka mana dzimta ir vienota. Un es reiz tiku no tās izraidīta.

Tie, kas to darīja, neaizdomājās, ar ko draud pēctečiem dzimtas locekļu izraidīšana no tās.

Sk. arī Kāpēc vīrieši dzimtā dzer

Par dzimtas alkoholisma programmām

 

Izraidīšana no dzimtas

Pēkšņi kopējā cilvēku masā, tuvāk pašam dzimtas sākumam, kāds sakustējās. Kustība nāca no tēta līnijas. Kāds skrēja cauri visai dzimtai, izskrēja no kreisās, māmiņas līnijas.

Skrēja jauna sieviete no indiāņu cilts. Trīs vīrieši-kolonizatori zirgos no tēva līnijas dzina viņu cauri visai dzimtai, apmētājot ar akmeņiem.

Atskrējusi līdz man, sieviete nokrita, pastiepjot man roku ar vārdiem “Palīdzi man!”.

15 09 01 04

Tas līdzinājās Ziemeļamerikas pamatiedzīvotāju sagrābšanai no kolonizatoru puses.

Par ko viņa tika dzīta? Šī sieviete tajā dzīvē atnesa dzimtai zināšanas par Garu. Par to, ka nav izredzētu cilvēku, par kādiem tie sevi uzskatīja. Visi cilvēki ir vienlīdzīgi.

Senči pa tēva līniju bija rasisti. Viņi uzskatīja, ka dzimtai ir jābūt “bez piemaisījumiem, tīrai”. Tikai tīrai dzimtai ar tīrām asinīm ir tiesības eksistēt. Viņa ienāca viņu dzimtā parādīt, ka tā nav.

Šīs sievietes uzdevums bija salauzt dzimtas ierobežojumus un parādīt, cik milzīga un spilgta ir šī pasaule.

Viņas gars izrādījās stiprāks par vīrieša, kuru viņa iemīlēja, garu. Viņa gāja viņam līdzi, uz viņa pasauli, no kuras viņš nespēja viņu aizsargāt.

Pakāpeniski man atnāca izpratne, ka šī sieviete esmu es pati.

Viņai izdevās tikai parādīt šiem cilvēkiem, ka viņi dzīvo ietvaros, kas atdala viņus no harmoniskās pasaules, kurā viņi var tikt iekļauti.

 

Citādā pasaule

Pateicoties šai sievietei, es ieraudzīju pavisam citādu, harmonisku pasauli. Skuju koku mežs, pilns ar putniem un dzīvniekiem, ezeri, kuros peldējās cilvēki…

Mūsu šodienas pasaule, kur mēs pa lielākai daļai tiecamies pēc materiāliem labumiem, ir ļoti šaura. Tajā ir bālas, gandrīz caurspīdīgas krāsas.

15 09 01 05

Indiāņu sieviete man parādīja, cik bezgalīga un spilgta ir pasaule, ja pret to pagriezties ar seju. Naudai, kura virza mūs šodienas dzīvē, nav nekāda sakara ar šo pasauli.

Grūtības, kas rodas saziņā ar bērniem šodien, ir rezultāts tam, ka mēs esam novērsušies no šīs pasaules uz materiālu labumu pusi.

 

Iepazīšanās ar dzimtas vecajo

Iegremdēšanās laikā es iepazinos ar dzimtas vecajo. Viņa iznāca man pretim ļoti senas indiāņu sievietes izskatā ar gariem baltiem matiem. Kreisajā rokā viņa turēja garu zizli, kura galā sēdēja ērglis.

Viņa man kaut ko teica, taču es nesapratu, ko tieši.

Es vērsos pie viņas ar lūgumu dot uzvedni, kur ir mana vieta dzimtā.

Sk. arī Miera nesēji – manas dzimtas misija

Par dzimtas misiju un dvēseles uzdevumu

 

Dzimtas lokā

Manā apziņā izvērsās aina: mežā naktī deg ugunskurs. Tā atblāzmās redzami cilvēku un vigvamu silueti.

Ap ugunskuru sēž visu vecumu cilvēki: jaunās māmiņas aijā zīdaiņus, bērni, pieaugušie un vecīši sēž uz baļķiem apkārt milzīgam ugunskuram.

Šeit viegli var atpazīt virsaiti galvassegā no putnu spalvām. Visi ir pamiruši, gaidot stāstus no dzimtas vecajās – senās sievietes ar garu zizli.

15 09 01 06

Viņa dzied par pasaules radīšanu, par senajiem gariem, par to, kas bijuši viņu senči.

Šajā lokā ap uguni katrs ieņēma savu vietu, tika ievērota stingra hierarhija. Bija jūtama skaidra paaudžu saikne.

Redzot šo ainu, mani sāka smacēt asaras. Man bija sāpīgi, ka manā reālajā dzīvē nav tāda loka. Un te kāds mani pagrūda no muguras. Tā bija vecajā, kura mani atveda uz šo apmetni.

Sperot neapņēmīgus soļus, es piegāju pie ugunskura. Uz mirkli stāsts aprāvās. Cilvēki, ieraudzījuši mani, klusējot pavirzījās sāņus, un es ieņēmu parādījušos vietu.

Vienā pusē no manis sēdēja jauns vīrietis – indiānis, viņš man kaut ko teica.

Otrā pusē – pieaugusi sieviete.

Visi sadevās rokās. Aplis saslēdzās. Tajā brīdī sāka nākt dažādu enerģiju plūsmas. Man kļuva mierīgi un viegli. Es sajutu savienošanos ar cilvēkiem ap ugunskuru, sajutos kā daļa no kaut kā milzīga.

 

Senču dāvana

Pēkšņi es biju nonākusi naksnīgā norā blakus senai augstai biezai eglei.

Vecajā man iedeva melnu pavedienu kamoliņu. Tūlīt pat kamoliņš izlēca no manām rokām un sāka ātri ripot. Es sekoju tam gar savas dzimtas rindām.

Mirklis, un, lūk, es jau stāvu blakus savam vīram, kurš ir pa kreisi.

Šķita, ka bez visaptverošām pateicības jūtām pret savu dzimtu es tajā brīdī vairāk neko nejutu. Gribējās apkampt viņu visu.

Sk. arī Meditācija. Dziedināšanās ar dzimtas mīlestības enerģiju

Sajūtiet savas dzimtas atbalstu!

Iegremdēšanās laikā mana vieta dzimtā tika nofiksēta. Tā bija apzīmēta ar spilgtu dzeltenu punktu visas dzimtas priekšgalā.

Redzot savu dzimtu no augšas, es jutu mieru un aprimumu. Nebija kustības dzimtas iekšienē, un katrs, kurš reiz bija viņā iemiesojies, ieņēma savu vietu.

Tagad es zinu, ka man ir naksnīga nora ar ugunskuru mežā, ir mans pašas ceļš – pavedienu kamoliņš.

Un galvenais – man vienmēr ir manas dzimtas atbalsts un tikai mana, apstiprināta vieta dzimtā.

 

P.S. Un kā jūs jūtat savu dzimtu? Dalieties, lūdzu, komentāros!

Tatjana Zotova

Tatjana Zotova

Žurnāla korespondente

https://journal.reincarnationics.com/

 

Pievienots 01.09.2015

https://journal.reincarnationics.com/mesto-v-rodu/

Tulkots ar lapas administrācijas atļauju

Tulkoja Jānis Oppe