Татьяна Зотова Как души умерших общаются с живыми

Tatjana Zotova - Kā mirušo dvēseles sazinās ar dzīvajiem

15 06 25 01

Daudziem, kas zaudējuši tuviniekus, ir pazīstamas sajūtas, kuras izraisa zaudējums. Tukšums, skumjas un mežonīgas sāpes dvēselē. Sēras par aizgājušajiem tuviniekiem ir viens no pašiem sāpīgākajiem psiholoģiskajiem stāvokļiem.

Taču ir daudz ziņu par to, ka dzīvie saņem vēstījumus no smalkās pasaules.

Neņemsim vērā pētniekus, kas mērķtiecīgi pēta iespējas divpusējiem sakariem ar aizkapa pasauli.[1] Ir ne mazums cilvēku, kas apgalvo, ka viņi nepieliek nekādas pūles, lai redzētu mirušo dvēseles. Vīzijas, pēc viņu domām, notiek neviļus.

Šajā rakstā jūs uzzināsiet, kā mirušo dvēsele sazinās ar dzīvajiem.

 

Iestrēgušie starp pasaulēm

Cilvēki bieži nobīstas, kad viņu mājās skaidri ir dzirdami soļi tur, kur neviens nestaigā. Paši no sevis ieslēdzas ūdens krāni un gaismas slēdži, ar apskaužamu regularitāti var krist priekšmeti no plauktiem. Citiem vārdiem, ir novērojama poltergeista aktivitāte. Bet kas notiek patiesībā?

Lai saprastu, kurš vai kas iznāk ar mums uz sakariem mirušo vārdā, vajag iztēloties, kas notiek pēc nāves.

Pēc fiziskā ķermeņa nāves dvēsele tiecas atgriezties pie Radītāja. Dažas dvēseles to izdarīs ātrāk, bet citām būs nepieciešams lielāks laiks. Jo augstāks ir dvēseles attīstītības līmenis, jo ātrāk viņa sasniegs Mājas.

Taču dvēsele dažādu iemeslu dēļ var aizkavēties fiziskajai pasaulei pēc blīvuma vistuvākajā astrālajā plānā. Dažreiz mirušais neapzinās, kas notiek un kur viņš atrodas. Viņš nesaprot, ka ir miris. Viņš nespēj atgriezties fiziskajā ķermenī un iestrēgst starp pasaulēm.

Viņam viss joprojām ir kā agrāk, izņemot vienu: dzīvie cilvēki pārstāj tādus kā viņš redzēt. Tādas dvēseles pieņemts uzskatīt par spokiem.

15 06 25 02

Uz cik ilgu laiku dvēsele-spoks aizkavēsies blakus dzīvo pasaulei, ir atkarīgs no dvēseles attīstītības līmeņa. Pēc cilvēku mērogiem noteiktas dvēseles atrašanās laiks paralēli dzīviem cilvēkiem var ilgt desmitgades vai pat gadsimtus. Tādām kā viņa var būt vajadzīga dzīvo palīdzība.

 

Zvans no viņpasaules

Telefona zvani no smalkās pasaules iemītniekiem ir viens no sakaru veidiem. Mobilajos telefonos pienāk īsziņas, atskan zvani no dīvainiem numuriem ar daudziem cipariem. Mēģinot uz šiem numuriem atzvanīt vai aizsūtīt atbildi, noskaidrojas, ka tāds numurs neeksistē, bet vēlāk tas vispār pazūd no telefona atmiņas.

Tādus zvanus, kā likums, pavada ļoti spēcīgs troksnis, līdzīgs vējam uz lauka vai skaļiem sprakšķiem. Caur sprakšķiem izpaužas kontakts ar mirušo pasauli. It kā pārplīst aizsegs starp pasaulēm.

Frāzes ir īsas, un runā tikai piezvanījušais. Zvani, kas pienāk uz mobilajiem telefoniem, ir novērojami pirmajā laikā pēc tam, kad cilvēks ir miris. Jo tālāk no nāves dienas, jo retāki tie kļūst.

Tādu zvanu adresāti var arī nenojaust, ka piezvanījušais nav starp dzīvajiem. Tas noskaidrojas vēlāk. Pilnīgi iespējams, ka tādus zvanus veic spoki, kuri paši neapzinās savu fizisko nāvi.

Par ko runā mirušie, kad zvana pa telefonu?

Dažreiz, zvanot pa telefonu, mirušie var lūgt palīdzību.

Piemēram, kādai sievietei vēlu vakarā piezvanīja jaunākā māsa, kura lūdza viņai palīdzēt. Taču sieviete bija ļoti nogurusi, tāpēc apsolīja pārzvanīt nākamās dienas rītā un palīdzēt ar visu, ko varēs.

Bet pēc piecām minūtēm piezvanīja jaunākās māsas vīrs un pavēstīja, ka jau divas nedēļas viņa sieva ir mirusi un viņas ķermenis atrodas tiesu medicīnas ekspertīzes morgā. Viņu notriecis automobilis, un vadītājs no avārijas vietas aizbēdzis.

Dvēseles, piezvanot pa telefonu, var brīdināt par briesmām dzīvajiem.

15 06 25 03

Jauna ģimene brauca automobilī. Pie stūres sēdēja meitene. Mašīnu sanesa, un viņa brīnumainā kārtā neapmeta kūleni, nobraucot no trases. Tajā laikā zvanīja meitenes mobilais telefons.

Kad visi nedaudz atjēdzās, noskaidrojās, ka zvanīja meitenes māmiņa. Viņai pārzvanīja, un viņa drebošā balsī pajautāja, vai viss ir kārtībā. Uz jautājumu, kāpēc viņa vaicā, sieviete atbildēja: “Zvanīja vectētiņš (viņš nomira pirms sešiem gadiem), pateica: “Viņa vēl ir dzīva. Tu vari viņu izglābt.”.”

Bez mobilajiem telefoniem mirušo balsis var izdzirdēt datora skaļruņos kopā ar tehniskiem trokšņiem. Izšķirtspējas pakāpe tām var variēties no pavisam klusas un tikko sadzirdamas līdz salīdzinoši skaļai un labi sadzirdamai.

 

Spoku atspulgs spogulī un ne tikai

Cilvēki stāsta, ka redz savu tuvinieku atspulgus spoguļos, kā arī televizoru ekrānos un datoru monitoros.

Meitene redzējusi diezgan blīvu mātes siluetu desmitajā dienā pēc bērēm. Sieviete “sēdējusi” blakus uz krēsla, kā to darīja dzīves laikā un skatījusies pār meitas plecu. Pēc dažiem mirkļiem siluets pazudis un vairs nav parādījies. Vēlāk meita sapratusi, ka mātes dvēsele atnākusi pie viņas atvadīties.

Reimonds Mūdijs (Raymond Moody) savās grāmatās stāsta par ļoti senu tehniku, kad, vērīgi raugoties spogulī var nodibināt kontaktu ar nelaiķi. Tādu tehniku senatnē izmantoja priesteri. Tiesa, spoguļu vietā viņi izmantoja traukus ar ūdeni.

Nesagatavots cilvēks var spogulī ieraudzīt tā, kas nomiris, tēlu, garām ejot paraugoties tajā. Attēls var vai nu transformēties no tā, kurš skatās, atspulga vai arī parādīties blakus tā atspulgam, kurš raugās no spoguļa.

15 06 25 04

Bez zīmēm, kuras smalko plānu iedzīvotāji atstāj ar tehnikas un kaut kādu sadzīves priekšmetu palīdzību, mēģinājumi nonākt kontaktā tiek realizēti tiešā veidā. Tas ir, cilvēki fiziski jūt svešu garu klātbūtni, dzird viņu balsis un pat atpazīst smaržas, raksturīgas viņu nelaiķu tuviniekiem dzīves laikā.

 

Klātbūtne, sajūtama ar tausti

Aizkapa klātbūtni jutīgi cilvēki sajūt kā vieglu pieskārienu vai vējiņu. Bieži mātes, zaudējušas savus bērnus, stipru sēru brīdī jūt, ka it kā kāds viņas apskauj vai glāsta matus.

Iespējams, ka brīžos, kad cilvēki izjūt stipru vēlēšanos ieraudzīt aizgājušos tuviniekus, viņu smalkie ķermeņi spēj uztvert smalkāku plānu enerģijas.

 

Mirušie lūdz palīdzību dzīvajiem

Dažreiz cilvēks atrodas neparastā stāvoklī. Viņš jūt, ka viņam kaut kas ir jāizdara, viņu uz kaut kurieni “velk”. Viņš nesaprot, kas tieši, taču apmulsuma sajūta viņu nepamet. Viņš vārda tiešā nozīmē nevar atrast sev vietu.

Natālija:

“Mēs aizbraucām pie radiem uz citu pilsētu, kur kādreiz dzīvoja mani vectētiņš un vecmāmiņa. Bija pirmdiena, bet rīt – Vecāku diena. Es nevarēju atrast sev vietu, mani uz kaut kurieni vilka, es jutu, ka man kaut kas ir jāizdara. Ģimene gaidīja rītdienu. Viņi neatcerējās, kur atrodas mana vectētiņa kaps, – kapsēta bija nojaukta un visi orientieri novākti.

Nevienam neteikusi, es viena devos uz kapsētu – meklēt vectētiņa kapu. Todien es to neatradu. Nākamo dienu, trešo, ceturto – bez jēgas. Un stāvoklis neatlaiž, tikai pastiprinās.

Atgriezusies savā pilsētā, es izjautāju māmiņu, kā izskatījās vectēva kaps. Izrādās, ir fotogrāfija ar pieminekli ar zvaigzni galā, uz vectēva kapa. Un mēs aizbraucām – šoreiz ar māsu un manu meitu. Un mana meita atrada viņa kapu!

Mēs to sakopām, nokrāsojām pieminekli. Tagad visi tuvinieki zina, kur apglabāts vectētiņš.

Pēc tam man it kā nasta no pleciem novēlās. Tāda sajūta, ka man bija jāaizved tuvinieki pie viņa kapa.”

 

Saucošā balss

Dažreiz, atrodoties cilvēku pārpildītās vietās, jūs ļoti skaidri varat dzirdēt mirušā saucošu balsi, līdzīgu uzsaucienam. Tas notiek, kad skaņas ir sajauktas, un negaidīti.

Pēc dabas tādas balsis var pieskaitīt elektromagnētisku balsu tipam, kuras pēta zinātnieki.

Tikai tās skan reālā laika režīmā. Mēdz būt – brīžos, kad cilvēks par kaut ko stipri aizdomājas, viņš var izdzirdēt uzvedni mirušā balsī.

 

Tikšanās ar mirušo dvēselēm sapņos

Ir daudz cilvēku, kuri stāsta, ka viņiem rādās mirušie.[2] Un attieksme pret tādu tikšanos sapņos ir neviennozīmīga. Kādu tā baida, kāds cenšas to iztulkot, uzskatot, ka tādā sapnī ir paslēpts svarīgs vēstījums. Un ir arī tādi, kas sapņus par mirušajiem nopietni neuztver. Viņiem tas vienkārši ir sapnis.

Par ko mēdz būt sapņi, kuros mēs redzam tos, kuru vairs nav mūsu vidū:

  • mēs saņemam dažāda veida brīdinājumus par priekšā stāvošiem notikumiem;
  • mēs sapņos uzzinām, kā “iekārtojušās” mirušo dvēseles citā pasaulē;
  • saprotam, ka viņas lūdz piedošanu par savu rīcību dzīves laikā;
  • caur mums var nodot vēstījumus citiem;
  • mirušo dvēseles var palūgt dzīvajiem palīdzību.

Var pat uzskaitīt varbūtējos cēloņus tam, kāpēc mirušie rādās dzīvajiem. Saprast to var tikai tas, kam mirušais ir parādījies.

15 06 25 05

Neatkarīgi no tā, kādā veidā cilvēki dabū zīmes no nelaiķiem, var ar pārliecību runāt par to, ka viņi cenšas iziet uz sakariem ar dzīvajiem.

Tuvinieku dvēsele turpina par mums rūpēties, pat atrodoties smalkajā pasaulē. Diemžēl ne visi un ne vienmēr ir gatavi tāda veida kontaktiem. Visbiežāk tie cilvēkiem izraisa paniskas bailes. Atmiņas par tuviem cilvēkiem ļoti dziļi iespiežas mūsu atmiņā.

Iespējams – lai tiktos ar aizgājēju, pietiek atvērt pieeju mūsu pašu zemapziņai.

P.S. Vai jums ir bijuši kontakti ar nelaiķiem? Iespējams, jums ir zināmas citas zīmes, aizgājēju dvēseļu atstātas? Lūdzu, dalieties savās domās komentāros!

Tatjana Zotova

Tatjana Zotova

Žurnāla korespondente

https://journal.reincarnationics.com/

 

Pievienots 25.06.2015

https://journal.reincarnationics.com/kak-dushi-umershih-obshhayutsya-s-zhivymi/

Tulkots ar lapas administrācijas atļauju

Tulkoja Jānis Oppe


[1] Skat. http://www.sanatkumara.lv/index.php/11-dazadi/2622-tatjana-zotova-zinatnieki-ir-uz-slieksna-lai-raditu-slazdus-dveselei (Tulk. piezīme)

[2] Skat. http://www.sanatkumara.lv/index.php/11-dazadi/2605-tatjana-zotova-kapec-sapnos-radas-mirusie-radinieki (Tulk. piezīme)