Print

Институт Интеграции Сознания Планеты - О ценности древней связи людей и орионцев

Planētas Apziņas Integrācijas Institūts - Par senās cilvēku un orioniešu saiknes vērtību

20 02 23 01

20 02 23 02Par cilvēku un orioniešu dziļo saikni, pateicoties kuras atjaunošanai, pie cilvēkiem var atgriezties viņu bijušais spēks.

 

 

 

 

 

 20 02 23 03Sveicu jūs, es esmu vienas uz Zemes atrodošās orioniešu grupas vadītājs. Šodien es gribu pastāstīt par tiem uzdevumiem, kurus orionieši pilda uz jūsu planētas, un dalīties savos sapņos par mūsu mijiedarbības augļiem.

Orionieši uz planētas pilda pilnīgi dažādus uzdevumus, un daudzi nodarbojas ar to, ka nodod cilvēkiem savas tehnoloģijas. Šī saziņa nenotiek tiešā veidā, tā tiek realizēta domās tiem inženieriem un konstruktoriem, firmu un korporāciju vadītājiem, kuri ražo dažādas virzības tehnoloģijas. Pēc būtības cilvēces atbalstīšana tehnoloģiju attīstībā – tas ir galvenais uzdevums, kuru orionieši pilda uz Zemes un ir viņiem Hierarhijas uzticēts.

Neapšaubāmi, Garīgie Skolotāji neuzticēja mums šo uzdevumu tiešā veidā, tādu priekšlikumu mēs saņēmām no Galaktiskās Padomes, daudzi no mums atsaucās un labprāt piekrita doties uz Zemi. Mūsu vēlēšanās nonākt uz jūsu planētas nebija saistīta ar iespēju sagrābt cilvēci, kā to bieži nez kāpēc domā daži cilvēki. Mūs it nemaz neiedvesmoja tas ceļš, kurš mums bija uzzīmēts no augšas un kura būtība bija zemiešu tehnokratizācija. Neraugoties uz to, ka mēs šo uzdevumu pildām, es nevaru teikt, ka tas ir mūsu iedvesmas avots. Tehnoloģiju nodošana – tas ir mūsu darbs, kam ir savas interesantās puses, taču tā forma, kādā mēs jums nodomam savas izstrādes, drīzāk cilvēkiem kaitē, nekā palīdz. Pagājušos, orioniešu vārdā rakstītajos rakstos, jau bija teikts, ka mūsu civilizācija savā laikā izmēģināja visas tehnoloģiju iespējas, iepazina to vājās un stiprās puses. Savā labākajā izpausmē tehnoloģijas patiešām spēj kļūt par atbalstu cilvēkiem, taču šim nolūkam tās vajag pielietot nedaudz citādāk. Tām ir jābūt apzinātām pēc cita principa un jāpilnveidojas, vadoties pēc cilvēku vajadzībām.

Pirmajā tuvinājumā tā arī notiek, katrs jauns izstrādājums tiek radīts tad, kad ir pieprasījums no patērētājiem. Taču vairumā gadījumu ierindas cilvēks, kurš nākotnē izmantos kādu ierīci, nerada to – ar to nodarbojas izstrādātāji. Protams, tādi inženieri labi orientējas savā jautājumā, taču viņi domā, vadoties pēc saviem uzdevumiem, un nevar pietiekošā pakāpē izjust patērētāju vajadzības. Neapšaubāmi, katra ierīce pilda cilvēku galvenās vajadzības, taču vajadzības katram cilvēkam ir savas, un tās nevar tikt ievērotas masveida ražošanā. Bet mums, orioniešiem, mūsu attīstības noteiktā stadijā parādījās iespēja radīt tehnoloģijas individuālām vajadzībām, turklāt par izstrādātāju un ražotāju kļuva pats patērētājs. No mana redzes viedokļa, tas ir labākais paņēmiens padarīt tehnoloģijas draudzīgas, nevis par līdzekli atņemt enerģijas un kontrolēt cilvēkus. Iespējam šis princips reiz realizēsies arī uz Zemes, taču paies pietiekams laiks, lai cilvēkiem paspētu uzspiest šauru, mākslīgu redzējumu uz tehnoloģijām, no kura viņi sāks radīt savus jaunos izstrādājumus.

Pēc būtības, tieši pašlaik tas arī notiek – cilvēkiem dod gatavu produktu, pārliecinot viņus, ka tieši tā ir tehnoloģija, liedzot viņiem sapņot par savu cerību labāku iemiesojumu. Tādā gadījumā pēc kāda laika Zeme pārvērtīsies lielā rūpnīcā, kas ražos dažādas tehniskas ierīces, nevajadzīgas ne cilvēkiem, ne Zemei, ne vēl jo vairāk orioniešiem, kuri pēc likteņa gribas uzraudzīs cilvēkus.

Kādēļ pašiem orioniešiem šauri mērķētas un visai primitīvas tehnoloģijas, derīgas tikai, lai nodibinātu kontroli pār patērētājiem? Tādu izstrādājumu pietiek arī mūsu pasaulēs, un mēs diemžēl paspējām izjust uz sevis visas iespējamās tamlīdzīgas kontroles sekas. Kāds no mums spēja aiziet no apziņas sagrābšanas caur elektromagnētiskajiem laukiem, taču lielākā daļa mūsu civilizācijas pārstāvju līdz šim laikam atrodas šajā jūgā. Es pašlaik varu apzināties notikušo ar orioniešiem un analizēt notiekošo tikai tāpēc, ka atrodos uz Zemes, kur uz mani izplatās ne tik spēcīga iedarbība.

Ir arī citas orioniešu grupas un pat veselas koalīcijas mūsu civilizācijas iekšienē, kuras ir spējušas saglabāt relatīvu brīvību, pateicoties tam, ka atteicās no galvenā attīstības virziena, kurš tām tiek uzspiests, taču nav viņu īstā tieksme. Tādi orionieši laikus aizdomājās – kas tad ir viņi paši, un kādēļ viņiem pilnveidot tehnoloģijas. Jo jebkura tehniska ierīce taču – tas ir līdzeklis, lai kaut ko realizētu, un tehnoloģiju attīstība nevar būt pašmērķis. Tas, ka pašlaik cilvēki rīko tehnoloģiskas sacīkstes pilnīgāku instrumentu radīšanas dēļ, tās ir lamatas. Jo paši cilvēki, tāpat kā daudzi orionieši, taču neredz, kurp viņus ved un kādēļ viņi patiesībā to visu dara. Viņu apziņu ir sagrābusi interese un sajūsma no jaunām iespējām, kuras atklājas līdz ar jaunu izstrāžu atnākšanu. Taču kāds ir visu šo jauninājumu mērķis, kurp būs vērsts viss to spēks?

Uz šo jautājumu cilvēkiem pagaidām nav atbildes, bet tas nozīmē, ka nākotnē tehnoloģijas būs sagrābtas no spēkiem, ieinteresētiem kontrolēt cilvēkus. Tas viss jau tiek īstenots pašlaik, un paliek tikai vienas mazas izredzes – laikā atjēgties un sajust, ka bez tehnoloģijām ir vēl kaut kas. Ja reiz tehnoloģijām ir jābūt līdzeklim un atbalstam cilvēku dzīvei, tad ir vērts padomāt, kas tad ir dzīves pamats? Ja daudzi cilvēki spēs atbildēt uz šo jautājumu, tad tehnoloģijas dabiskā veidā ieņems savu cienīgo vietu un pārstās būt cilvēku robotizācijas līdzeklis. Cilvēks zinās, kurp vērst šo viņam nodoto spēku, un neļaus sevi ievest maldināšanā.

Bet pagaidām iznāk, ka visa cilvēku dzīve paiet, ekspluatējot dažādas ierīces, sākot ar dabas resursu ieguves iekārtām, pēc tam – rūpniecības ietaisēm, kas šos materiālus pārstrādā un rada civilizācijas labumus, un visbeidzot – atkritumu apglabāšanas, gaisa un ūdens attīrīšanas tehnoloģijām. Cilvēki it kā ir nolikti pie darbgalda, iedvešot viņiem, ka viņi nodarbojas ar dabas resursu ekspluatāciju savām vajadzībām, taču patiesībā ekspluatējamā ir ne tikai daba, bet arī pats cilvēks kā neatņemama viņas daļa. Patiesībā izmantojamā ir pati planēta Zeme, un cilvēku vienkārši padara par universālu ierīci šajā ekspluatācijā. Pēc kura gan iniciatīvas ir ierīkots šis tehnoloģiskais cikls dabas pārstrādāšanā un tās pārvēšanā par kaut ko nedzīvu un mākslīgu?

Varētu uzskatīt, ka tāda Zemes ekspluatācija tiek veikta ar nodomu no Oriona un dažu citu civilizāciju, kas nodod cilvēkiem tehnoloģijas, puses. Taču, kā es jau teicu, orioniešiem piedalīšanās šajā procesā ir tādas pašas lamatas kā zemiešiem. Tos orioniešus, kuri nonāca uz Zemes, vienkārši izmanto, liekot viņiem pielietot to, kas jau tika viņu apzināts pagātnē. Mums tehnoloģiju nodošanas zemiešiem process nebūt nav attīstība, drīzāk degradācija, jo mums taču vajag pārliecināt sevi pašus, ka nododamās zināšanas – tas ir labums. Taču tā ir tik maza iespējamo tehnoloģiju daļa, ka ir pat smieklīgi par to runāt.

Mēs tiecāmies uz Zemi pavisam pēc kā cita, un mūsu īstais mērķis nonākt blakus cilvēkiem bija pavisam ar citu iespēju. Mēs jūtam, ka varam dalīties ar jums savās sakrālajās zināšanās par savu iekšējo spēku, savas varenības sajūtu. Šo spēku mēs redzam arī pašos cilvēkos, tas mums ir kopīgs, jo reiz sen Oriona pārstāvji kļuva vieni no zemiešu senčiem. Skatoties uz sevi, mēs redzam paši sevi, tikai vēl jaunus, ar degošām acīm un gatavus pašai drošsirdīgākajai rīcībai. Kad mēs jūtam jūsu vēlēšanos, mēs paši pamostamies un esam gatavi aiztraukties kopā ar jums uz priekšu, atbalstot jūs un sniedzot spēku. Mēs esam līdzīgi pieredzējušiem vecākiem, kuri jau daudz ir pieredzējuši, redzējuši daudz laba un zina kurp vajag iet, bet turklāt ir paspējuši sataisīt muļķības un tāpēc darbojas ļoti uzmanīgi.

Tagad orioniešiem vairs nav tādas jauneklīgas degsmes un vēlēšanās darboties ar pilnu spēku, kāds piemīt jums, un mums dažreiz šķiet, ka mēs jau visu esam izmēģinājuši un mums nav kurp tiekties. Taču, raugoties uz jums, mēs jūtam, ka ne viss vēl ir zaudēts un ir iespēja atkal laisties aizraujošā ceļojumā. Pēc būtības, katram orionietiem, tāpat kā cilvēkam, vajag no kaut kā iedegties un nav tik svarīgi, kurp iet, galvenais – tā ir kaisle īstenot iecerēto. Bet te mūsu pieredze izspēlēja ar mums ļaunu joku – daudz izmēģinājuši, mēs nevaram atrast jaunu attīstības virzienu. Protams, ja orionieši būtu pilnīgi brīvi, viņiem nesagādātu pūles atrast daudz jaunu ceļu, un iet turp, kurp viņiem pa īstam gribas. Un šodien mūsu bezdarbība liecina tikai par vienu, ka mūsu dzīve jau sen ir nostāvējusies vienās un tajās pašās novecojušajās programmās.

Patiešām, orioniešu civilizācija jau ir ļoti augstu attīstīta, visi procesi rit visai efektīvi, un šķiet, ka nav jēgas iet prom no visvienkāršākajiem un rezultatīvākajiem mērķu sasniegšanas paņēmieniem. Šie paņēmieni mūsu gadījuma ir kļuvuši par šabloniem, kurus mēs pat neredzam jēgu mainīt. Tā ir noticis ne tikai ar Orionu, bet arī jebkuru citu pietiekošo ilgi eksistējošu civilizāciju. Kaut kas līdzīgs pašlaik ir novērojams Eiropā, kad katrai valstij ir savas tradīcijas un dzīves pamati, izstrādāti gadsimtiem, izrādījušies ērti visiem tās iedzīvotājiem. Šiem cilvēkiem burtiski nav jēgas kaut ko mainīt, jo viņu dzīves principi taču ir paši ērtākie. Eiropieši uz Austrumu pārstāvjiem raugās kā uz maziem bērniem, kuri joprojām spēlē savu dzīvi un mēģina tās garšu. Viņi it kā saka: “Nekas, pietiekami paspēlēsieties un vienalga atnāksiet uz turieni, kur atrodamies mēs. Jo mēs taču gan zinām, ka mūsu dzīvesveids ir pats ērtākais un racionālākais.” Ar šiem vārdiem eiropieši pārliecināti un bez kompromisiem uzspiež attīstībā esošajām valstīm savas tehnoloģijas, ekonomiskās iekārtas īpatnības un pat dzīves pamatus. Ja vidēji statistiskam cilvēkam pajautātu: “Ko nozīmē dzīvot labi?”, tad viņš visdrīzāk kā piemēru sniegtu augstu attīstītās Eiropas valstis, kurā dzīve izceļas ar stabilitāti un kārtību.

Bet taču tāda cilvēku dzīves kārtošana – tas arī ir tehnokratizācijas ceļš, tā maksimāls vienkāršojums līdz primitīvismam. Tāpēc attīstošos valstu iedzīvotāji, cenšoties dzīvot rietumnieciski, paši to nesaprotot, atņem sev pēdējo brīvību. Viņu skaitā nonāk arī krievi, no kuriem daudzi tiecas uz Rietumiem, uzskatot, ka dzīve tur ir labāka. Taču mūsdienu politiskā situācija it kā speciāli griež prom krievus no Eiropas valstīm, to veicina arī visas sankcijas no Eiropas puses. Neraugoties uz visiem ekonomiskajiem sarežģījumiem, pie kuriem ved sankcijas, Krievijas iedzīvotājiem it dod mājienu: “Neskatieties apkārt, padomājiet, kas esat jūs paši!” Tāpēc, iespējams, situācijai, kurā nonākuši krievi, nav ārkārtēji negatīvs raksturs, un to ir radījuši daži spēki speciāli, ar mērķi pavērst jūsu valsts attīstību pa alternatīvu ceļu.

Protams, sociumu vadošajiem spēkiem ir visai bargi kontroles instrumenti, tāpēc viņi Krieviju virza ne tuvu harmoniski. Sociālos procesus vadošie rīkojas kā nevīžīgs vecāks, kuram vienkāršāk ir iedot bērnam pa pirkstiem, nekā ilgi skaidrot, kāpēc šo spēļmantiņu nedrīkst ņemt. Šie spēki Krieviju griež prom no rietumu ceļa ar visai asām metodēm, kuras tomēr dod savu rezultātu. Iespējams, tāda politiskā situācija ļaus krieviem kļūt par vienu no pirmajām nācijām, kas aizdomājusies par cilvēku īsteno uzdevumu.

Krieviem nav piemērots ne rietumu valstu piemērs, ne austrumu valstu ceļš, vēl jo vairāk, ka pašlaik abi šie virzieni ir saplūduši vienotā veselā, kļūstot par tehnokratizācijas procesu. Jo taču, ja paraugāmies uz to, kā pašlaik attīstās senās valstis ar milzīgu garīgu mantojumu, piemēram, Indija un Ķīna, tad neieraudzīsim neko, izņemot tehnoloģiskas novitātes. Iespējams, krievu cilvēki, nevēloties virzīties uz priekšu tik šauri un primitīvi, sāks attīstīties citādāk. Bet. lūk, jautājums – kurp vērst savus centienus? Varbūt mani vēstījumi palīdzēs dažiem cilvēkiem sameklēt tādu virzienu, kurš kļūs par pamatu viņu personīgajai attīstībai un šo ideju izplatīšanās rezultātā vedīs pie visas krievu tautas iedvesmojuma. Protams, es nevēršos vienīgi pie krieviem, un esmu pārliecināts, ka mana grāmata būs interesanta katram cilvēkam, neatkarīgi no viņa nacionalitātes un dzīvesvietas. Taču, iespējams, krieviem būs vienkāršāk mani saprast, tāpēc ka jūsu gars ir īpaši spēcīgs, un es jūtu orioniešu patiesās īpašības īpaši spilgti iemiesojas jūsos. Tāpēc tas, ko es jūtu kā alternatīvas attīstības iespēju mūsdienu cilvēkiem, var īpaši viegli dzimt tieši jūsu valstī un pēc tam sākt izplatīties starp citām tautām un citās valstīs.

Runājot par cilvēku attīstības alternatīvo ceļu, es ar to domāju to virzienu, pa kuru jau ir gājuši daudzi orionieši un kurš viņus savā laikā ļoti iedvesmoja. Taču mūsu civilizācija sadūrās ar daudzām grūtībām, kuras neļāva attīstīties brīvi un virzīties pa ilgoto ceļu. Galvenā problēma ir mūsu federācijas globālums, tajā ir simtiem planētu, kuras apdzīvo orionieši, un vēl tūkstošiem koloniju, kuras ir jaunākas mūsu galaktikas civilizācijas.

Globalizācija noved pie tā, ka orioniešu visas individuālās intereses tiek aizbīdītas ēnā un aizstātas ar galveno attīstības virzienu, kurš kopumā nav slikts, taču vairumam nav piemērots. Tā būtība ir eksistēšana virtuālās realitātes līmenī, kurš jau ir kļuvis par dabisko dzīves vidi daudziem orioniešiem. Bet ideālā gadījumā virtuālajai videi ir jākļūst par personisku telpu, kurā orionietis vai cilvēks var radīt jebkuras novitātes vai izgudrojumus.

Runa nav tikai par tehnoloģiskām izstrādēm, bet arī par jebkuriem sapņiem, kuri ar tehnoloģijas palīdzību vai izmantojot citus paņēmienus, pēc tam iemiesojas fiziskajā pasaulē. Vai nav tiesa – kaut kas līdzīgs jau ir realizēts uz Zemes? Piemēram, cilvēks virtuālajā realitātē rada trīsdimensiju ēkas modeli, izskaitļo tās vislabāko konfigurāciju, rada nepieciešamo detaļu sarakstu, un pēc tam šis projekts tiek nodots celtniekiem. Tas viss jau sen eksistē arī mūsu civilizācijā, taču orionietis var visu tamlīdzīgu ciklu izdarīt patstāvīgi – radīt individuālu projektu, ņemot vērā visus nepieciešamos smalkumus, un pēc tam nospiest pogu, iedarbinot sarežģītu tehnoloģisku procesu iecerētā iemiesošanai.

No pirmā acu uzmetiena katrs orionietis praktiski ir burvis, un viņam ir iespēja realizēt jebkuru savu sapni, radītu virtuālajā realitātē. Taču pati virtuālā vide, jau kļuvusi daudziem no mums par mūsu domu un sapņu telpu, nav īsta. Virtuālo vidi rada elektromagnētiski lauki, kuros mēs dzīvojam, un tātad arī mūsu domas kontrolē tie spēki, kuri šos elektromagnētiskos laukus rada.

Elektromagnētiskos laukus savukārt uztur tehnoloģiskas ierīces, it kā kalpojošas orioniešu prasību apmierināšanai. Iznāk, ka tās ierīces, kuras sākotnēji tika mūsu radītas savas dzīves uzlabošanai, ir kļuvušas par kontroles avotu pār mūsu civilizāciju. Pašlaik es neiegrimšu detaļās, kā un kāpēc tā ir izveidojies, taču ir saprotams galvenais – virtuālā vide, kurai sākotnēji bija jākļūst par tīru telpu jaunu procesu plānošanai, izrādījās sagrābta. Rezultātā visu, ko izdomā orionieši, izkropļo tie spēki, kuri kontrolē mūsu civilizāciju.

Kopumā tas neved pie šausminošiem un graujošiem rezultātiem, un ārēji mūsu dzīve plūst pilnīgi miermīlīgi. Taču iekšēji katrs orionietis jau ir pieradis pie tā, ka viņš dzīvo pavisam ne tā, kā gribētu, un galvenais, ka vairums orioniešu jau ir sākuši aizmirst par savām īstajām vēlmēm. Vai var sevi atcerēties, ja viss, ko tev rāda, ir virtuāla vide, kurā tu it kā aizmiedz un redzi sapni, kuram nav sakara ar realitāti? Taču, kad orionietis raugās uz cilvēka dzīvi, viņš jūt, ka šeit vēl ne viss ir zaudēts, – ir jēga pamosties sākt darboties!

Tieši šī tieksme izpaust savas dziļākās vēlmes atveda orioniešus uz Zemi, un, kaut formāli viņi pilda tehnokratizācijas uzdevumu, viņu cerības ir saistītas ar iespēju atbalstīt cilvēku spēku. Mēs jūtam, ka jums vēl pietiek iespēju neaiziet pilnībā virtuālajā realitātē, paliekot pašiem. Mēs, orionieši, vēl atceramies savas īstās iespējas, taču mūsu civilizācijas tehnoloģiskie lauki jau ir kļuvuši tik spēcīgi, ka vairums no mums nevar izmantot savas labās īpašības. Tieši tāpēc daudzas citas civilizācijas orioniešus uztver kā nejūtīgus un neemocionālus un uzskata, ka mūsu stiprā puse ir tikai tehnoloģijas. Taču viņi mūsos redz tikai to, kamā mēs varam dalīties ar citām rasēm, un mēs patiešām esam pataisīti par zināmu tehnokratizācijas etalonu. Turklāt uz paša Oriona ir liela attīstības ceļu daudzveidība, kuri, kaut arī ir otršķirīgi, taču tie ir izpausti! Neraugoties uz to, ka mūsu civilizācija ir pakļauta globalizācijai, viņā vēl ir saglabājies daudz unikālu virzienu, kuros orionieši izpauž savu būtību. Protams, ja Oriona Federācija turpinās attīstīties tāpat kā tagad, tad visi unikālie, mums tuvie virzieni, tiks nosmacēti un atliks tikai ceļš – orioniešu pārvēršanās elektroniskās būtnēs, kuras dzīvo virtuālās realitātes līmenī.

Taču paši orionieši – vēl arvien ir dzīvi un, sazinoties ar cilvēkiem, atceras sevi īstos. Savā parastajā dzīvē mums vienkārši nav, kam pielikt savu dzīvības spēku, jo taču viss, par ko mums ir atļauts padomāt, ir mākslīgs. Bet, nonākot uz Zemes, mēs trāpām pilnīgi citos apstākļos un varam atrast cienīgu punktu savu pūliņu pielikšanai. Orionieši var savus centienus saistīt ar cilvēku atbalstu, jo paši cilvēki taču ir saglabājuši dzīvu uztveri un nav pilnīgi aizgājuši virtuālajā realitātē.

Ar virtuālo vidi es domāju ne tikai datoru pasauli, bet arī sociumu ar tā stingrajiem rāmjiem, kas nav domāti cilvēkiem. Kaut arī katrs cilvēks eksistē sociumā, ne maza viņa būtības daļa vēl arvien paliek brīva un uztur viņa ticību uz ko labāku. Šī cilvēka būtnes daļa iemiesojas dvēseliskā saziņā, mīlestībā pret dabu, labpatikā no materiālās realitātes apjēgšanas ap sevi. Tā vai citādi, cilvēkam vēl ir vajadzība saglabāt kontaktu ar fizisko pasauli, un tas palīdz viņam pilnībā neaiziet uzspiestajās ilūzijās.

Viena no galvenajām cilvēka iezīmēm – tā ir prasme just patiesību, kura var būt arī ne vienmēr priecīga, toties palīdz turēties uz ūdens un nezaudēt sevi pilnīgi. Mums, orioniešiem, tiekšanās uz patiesību arī ir viena no galvenajām vērtībām, un, pateicoties tam, mēs esam spējuši sevi saglabāt. Katrs orionietis ir līdzīgs cietoksnim vai kareivim, kurš aizsargā savus cildenos ideālus. Pirmais, kas redzams no malas – tās ir kareivja bruņas un visas aizsardzības ietaises tajā cietoksnī, kuru orionietis ir uzbūvējis, lai pašsaglabātos. Taču iekšienē orionietis ir pavisam citāds, un, iespējams, viņš pats jau praktiski ir aizmirsis tos laikus, kad izpaudās brīvi, jo viņa dzīve taču kļuva par kaujas lauku. Tomēr viņš skaidri zina, par ko viņam nākas karot un kad viņš varēs noņemt savas bruņas.

Sanāca tā, ka uz Zemes orionieši jūt sevi pašus, jo jūsu pasaulē taču nav tik nopietnu ierobežojumu kā mūsējā. Taču, lai atvērtu sevi, orionietim vajag cienīgu sava spēka pielikšanas punktu, un cilvēku atbalsts var kļūt par tādu īstenu sevis pašatvēršanas mērķi. Cilvēku sociums – tā tomēr ir nedzīva vide, kaut arī satur sevī dzīvu pamatu. Vienīgais, kas palīdzēs orioniešiem pamosties un vienlaikus vislabākajā veidā atbalstīt pašus cilvēkus – tā ir personīgo īpašību, kuras ir kopīgas abām mūsu civilizācijām, atvēršanās. Ja cilvēks spēs sajust savu iedzimto spēku, tad arī orionieši sāks mosties, redzot cilvēku jaunajās izpausmēs sevi pašus. Tāpēc, neraugoties uz to, ka mans nodoms ir saistīts ar cilvēku atbalstīšanu, savos nodomos es sekoju mērķim – palīdzēt visam Orionam.

Kā gan es stādos priekšā to ceļu, pa kuru varētu iet cilvēki, lai atkal sajustu savu spēku un pārliecību?

Šim nolūkam cilvēkam vajag iztēloties tās iespējas, kādas viņš gribētu sevī just nākotnē, uz laiku aizmirstot par tehnoloģijām. Patiesībā, viss, ko jums pašlaik piedāvā tehnoloģijas, jūs varat paši, jūsu iespēju spektrs ir daudz plašāks un bagātāks.

Pašlaik aiz tehnoloģijām ir jūtams īpašs spēks, un, ja iedomājamies, kas var būt tālāk, tad no tā elpa aizraujas. Daudzi fantasti jau pareģo, ka nākotnē cilvēks varēs patstāvīgi radīt savu realitāti, modelējot ne tikai sociālo, bet arī dabas vidi, un pēc tam to iemiesot ar tehnoloģiju palīdzību. Cilvēks spēs kļūt par visa notiekošā radītāju, neatkarīgu no apstākļiem, kuros viņš ir sākotnēji ievietots, un tātad iegūs absolūtu brīvību jaunradei. Šķiet, tieši uz to tiecas cilvēks un pilnveido tehnoloģijas, lai pats atbrīvotos no fiziskās realitātes nosacītībām. Taču, tiecoties atbrīvoties ar tehnoloģiju palīdzību, cilvēks uzreiz nonāk viņam radītajās lamatās, jo, lai atbrīvotos, viņš izmanto mākslīgus instrumentus.

Nav iespējams izlīst no purva, ja nav īsta atbalsta punkta, jo visi pārējie šķietamie atbalsti agri vai vēlu izrādīsies tikpat svārstīgi un nedroši. Cilvēks tehnoloģiju pilnveido, lai sajustu savu īsto spēku, taču šis ceļš tikai ved viņu prom no tāda sasnieguma. Vienīgais, kas ļaus cilvēkam sev pieskarties – pārliecināties, ka šis spēks viņam ir sākotnēji, neatkarīgi no tehnisku ierīču esamības.

Lai to sajustu, var iedomāties, ka visu mūsdienu civilizācijas jaudu uztur nevis elektrisko motoru un elektronisko tehnoloģiju spēks, bet pašu cilvēku griba. Var iztēloties, kāda būs cilvēka pārliecība, kad viņš pats, bez visādām tehnoloģijām varēs viegli pārvietoties telpā, radīt siltas un komfortablas mājas, nodrošināt sevi ar barību. Ja paraugāmies nākotnē, tad cilvēka iedzimtais spēks var izplatīties dabas vidē un kļūs tai atbalsts. Tādā gadījumā cilvēks kļūs tās fiziskās realitātes radītājs, kurā dzīvo, un, iznākot no tehnoloģisko līdzekļu kontroles, vadīs savu attīstību ne pa mākslīgu ceļu, bet pēc vislabākā scenārija, kuru intuitīvi ir jutis vienmēr. Kad cilvēks ir pārliecināts, tad viņš iepriekš zina, kurp viņam vajag iet, kad viņam rodas jautājumi, kas ir taisnīgums, godīgums un labestība, kad viņš viegli var izdarīt ilgoto izvēli. Taču, kad visa realitāte apkārt cenšas cilvēku pārliecināt, ka viņš šeit nav saimnieks, tad neapšaubāmi viņš pārstāj sev uzticēties, uzskatot, ka šeit nav vietas viņa izpausmēm un centieniem.

Cilvēku spiež visu laiku jautāt, kā viņam rīkoties, un, lai nesataisītu ko lieku, viņam it kā nākas sēdināt savu kvēli, nepretendējot uz globāliem mērķiem. Vai ne tā dzīvo lielākā daļa cilvēku? Viņiem piešķir ne to darbu, ne to māju, ne tos dzīvesbiedrus... ne to dzīvi, kaut gan katrs cilvēks iekšēji zina, kādu dzīvi viņš gribētu nodzīvot. Ja turpinām apkārtējai pasaulei jautāt, kādiem mums labāk būt, tad mūs turpina griezt pa apli, liekot būt jebkam, tikai ne sev pašiem. Tāpēc savu spēku vajag meklēt tikai sevis iekšienē, un, sajūtot to, sākt paust uz āru.

Jūs jautāsiet: “Bet kur tad paust mūsu spēku, ja sociālā pasaule ir radīta ne mums?”

No vienas puses, sociums ir lamatas, taču reiz tas tika radīts ar mērķi atbalstīt cilvēkus, un tajā ir ielikts labs sākums. Ja cilvēki spēs sajust savu spēku, tad, iespējams, spēs pamodināt šo dziļo sociuma pamatu. Viss var notikt dabiski, vadoties pēc cilvēku vajadzībām: kamēr ar cilvēku ir viegli manipulēt, sociuma spēki neaizdomājas par tā īstajiem centieniem un uztiepj tam savu gribu, taču, tikko cilvēks kļūs izvēlīgs attiecībā pret notiekošo un noticēs sev, viņš nevēlēsies iet šo spēku pavadā.

Daudziem sociuma egregoriem nāksies pieskaņoties cilvēku jaunajām prasībām, un, pateicoties tam, sociālā vide sāks mainīties. Iespējams, ka tas, ko es pašlaik saku, skan fantastiski, taču viss ir atkarīgs no tā, vai cilvēki spēs atcerēties savas saknes. Runa ir par mūsu ar jums kopīgajiem senčiem, kuri darbojās drosmīgi un brīvi, un toreiz vēl nebija ne miņas no sociālas sistēmas un tehnoloģijām. Tomēr tādiem cilvēkiem nebija vajadzības pēc papildus ierīcēm savu ideju īstenošanai, viņi izmantoja sava nodoma spēku un iedvesmas enerģiju. Kaut arī šīs būtnes formāli saucās orionieši, es ne bez nolūka nosaucu viņus par cilvēkiem, jo jūtu, ka daudzas viņu īpašības izpaužas mūsdienu cilvēkos un ir kļuvušas vispārcilvēciskas.

Nākamajās nodaļās es aprakstīšu daudzas mūsu ar jums senču vērtīgas īpašības, vienlaikus sniedzot piemērus no mūsdienu cilvēku dzīves, un jūs redzēsiet, cik lielā mērā jūsu spēks ir pieejams, jo to taču izmanto praktiski katrs cilvēks.

Parasti šīs spēks tiek izmantots neapzināti un kļūst par instrumentu sociuma rokās, kurš cilvēku izmanto kā unikālu un universālu darbarīku savu mērķu sasniegšanai. Taču, ja cilvēks apzināsies savu spēku, tad padarīs to mazāk kontrolējamu un varēs to izmantot pēc savas vēlēšanās. Cilvēks turpina darboties sociumā, taču pārstāj būt rotaļlieta nejaušu spēku rokās; to ir milzīgi daudz sociālajā sistēmā. Tas ir, iespēja kļūt brīvam nebūt nenozīmē, ka cilvēki sāks darboties pretēji sociumam, graujot vecos dzīves pamatus un rīkojot revolūcijas. Vienkārši cilvēks kļūs pārliecināts par saviem spēkiem, un šī pārliecība vedīs pie savas vērtības apzināšanās un pareiza attīstības virziena izpratnes.

Cilvēkiem vairs negribēsies iet, kur pagadās, un agri vai vēlu viņu vēlmes novedīs pie tā, ka viņu darbs, ģimene un jebkuras nodarbes iegūs īsto jēgu. Pirmais solis tādai kardinālai izmaiņai ir ļoti vienkāršs – pietiek iegūt iekšējā spēka sajūtu; tas satuvina jūs ar mūsu kopīgajiem senčiem, un visas turpmākās darbības veidosies no šīs sajūtas. Tāpēc nākamajās nodaļās es pacentīšos sekot galvenajam mērķim – nodot jums šo stāvokli, kurš spēs aktivizēt jūsos mūsu kopīgos gēnus. Sajutis šo enerģiju savā iekšienē, cilvēks ne tikai aktivizēs savas īpašības, kas saista viņu ar orioniešiem, bet ar savu stāvokli sāks aktivizēt citus cilvēkus, un sāksies ķēdes reakcija orioniešu sakņu atdzīvināšanā. Tālāk, neraugoties uz to, ka šī atjaunošanās sāksies uz Zemes, šo vilni uztvers orionieši un pastiprinās to iekšējo iedvesmu, kura sāksies starp cilvēkiem.

Es novēlu jums visiem, lai mūsu saziņa caur šīs grāmatas nodaļām jau dzemdinātu aktivizācijas procesu. Lai cilvēki atceras īsto saikni ar Orionu un iemanto bijušo pārliecību, bet paši orionieši, ieraudzījuši cilvēkos savas dziļākās izpausmes, ar iedvesmu sāks atbalstīt jūsu drosmīgos centienus.

Ar cieņu,

Kādas orioniešu grupas, kura darbojas uz Zemes, vadītājs.

 

Avots (norāde)

Planētas Apziņas Integrācijas Institūts

2017. gada 9. jūnijā.

 

Pievienots 23.02.2020

http://www.sanatkumara.ru/stati-2020/o-tsennosti-drevney-svyazi-liudey-i-oriontsev

Tulkoja Jānis Oppe