Эмилия Жилинская - Язык – это путь цивилизации и культуры

Emīlija Žilinska - Valoda – tas ir civilizācijas un kultūras ceļš

Raksts par krievu valodu

20 01 22

Autors Emīlija Žilinska

Sergeja Saļļa (Сергей Салль) referātā “Slepenās zināšanas un zinātne. No cilvēkiem slēptais” (“Тайные знания и наука. Скрытое от людей”) teikts, ka uz desmitiem tūkstošiem gadu veciem objektiem tiek atrasti uzraksti krievu valodā. Ziemeļamerikas indiāņi glabājuši tā saukto “dzimtas akmeni”. Tā vecums tiek vērtēts uz 30 tūkstošiem gadu. Uz tā uzraksti krievu valodā saucas “dzimtas rūnas”. To ir izpētījis mūsu fiziķis Valērijs Čudinovs (Валерий Чудинов), kurš saka, ka apmešanās uz dzīvi notika no Ziemeļamerikas Sibīrijā. Vienīgā valoda tajā laikā bijusi krievu. Tieši nevis senkrievu, bet krievu.

Pašlaik krievu valoda netiek augstu vērtēta, tajā ir daudz netīrumu, necenzētu vārdu un arī ārzemju vārdu, bez kuriem var iztikt. Pie mums pat daži varas pārstāvji un žurnālisti runā nemākulīgi. “Lasīt un rakstīt prasme – augstas apziņas pavadonis,” teica Natālija Koteļņikova čenelingā par “nodomu”[1]. Un kā gribētos, lai krievu valoda pie mums būtu cieņā kā vecos laikos. Jo pašlaik taču nav neviena politiķu un rakstnieku izteikuma par krievu valodas skaistumu un diženumu. Dažās valstīs krievu valoda pat tiek pakļauta diskriminācijai.

Un, lūk, daži pagātnes rakstnieku izteikumi par krievu valodu:

“Šaubu dienās, smagu pārdomu par mūsu dzimtenes likteņiem dienās tu viena esi man atbalsts, ak, lielā, varenā, patiesā un brīvā krievu valoda, nevar neticēt, ka tāda valoda netika dota lielai tautai.” I.S. Turgeņevs (Иван Сергеевич Тургенев).

“Mums dota pārvaldībā pati bagātākā, trāpīgākā un patiesi maģiskā krievu valoda.” K.G. Paustovskis (Константин Георгиевич Паустовский).

“Krievu valoda prasmīgās un pieredzējušās rokās ir skaista, dziedoša, izteiksmīga, elastīga, paklausīga, veikla un ietilpīga.” A.I. Kuprins (Александр Иванович Куприн).

“Krievu valoda – valoda, radīta poēzijai, tā ir neparasti bagāta un ievērības cienīga ar nokrāsu smalkumu.” P. Merimē (Prosper Mérimée).

“Skaista ir mūsu valoda, nemācītu un neveiklu rakstnieku rokās ātri sliecas uz krišanu. Vārdi kropļojas. Ortogrāfija, šī valodas heraldika, mainās pēc visu un katra patvaļas.” A.S. Puškins (Александр Сергеевич Пушкин).

“Bagāta ir krievu valoda: rakstnieks raksta, skolnieks noraksta, direktors paraksta, skrīveris pārraksta, ārsts izraksta, izmeklētājs pieraksta, inspektors izraksta, policists apraksta.” Ašots Nadanjans (Ашот Сергеевич Наданян).

“Var pabrīnīties par mūsu valodas dārgumu: ik skaņa kā dāvana: viss graudains, liels, kā pati pērle, un, tiešām, dažs nosaukums pat dārgāks par pašu lietu.” N.V. Gogolis (Николай Васильевич Гоголь-Яновский).

“Cik skaista ir krievu valoda! Visas vācu valodas priekšrocības bez tās šausmīgā raupjuma.” F. Engelss (Friedrich Engels).

 

Runas kultūra un valoda

“Runas kultūra – tas ir tautas kultūras darbarīks. Bet, lai tas strādātu labumam, to vajag organiski, skaisti un prasmīgi izmantot. Runas kultūra – tā ir ne tikai aktuāla uzsvaru likšana un pareiza vārdu izrunāšana, bet arī virtuoza operēšana ar ļoti bagāto izteiksmes līdzekļu komplektu.

Valoda – tā ir tautas vēsture. Valoda – tas ir civilizācijas un kultūras ceļš. Tāpēc, lūk, krievu valodas pētīšana un saglābšana ir nevis dīka nodarbe, kad nav ko darīt, bet vitāla nepieciešamība.” A. Kuprins.

“Sargājiet valodas tīrību kā svētumu!” I.S. Turgeņevs.

“Krievu valoda! Tauta tūkstošgades radīja šo elastīgo, krāšņo, neizsmeļami bagāto, gudro, poētisko... savas sociālās dzīves, savu domu, savu jūtu, savu cerību, savu dusmu, savas lielās nākotnes darbarīku... Brīnumainā vītnē tauta pina krievu valodas neredzamo tīklu: tā ir spilgta kā varavīksne pēc pavasara lietus, trāpīga kā bultas, sirsnīga kā dziesma pie šūpuļa... Aizaugusī pasaule, kurai viņa uzmeta vārdu tīklu, pakļāvās viņai kā savaldīts zirgs.” Ļ.N. Tolstojs (Лев Николаевич Толстой).

 

Tīra runa – sabiedrības veselības ķīla

“Satiekot visās nozīmēs brīnišķīgu cilvēku, mēs mēdzam būt apburti – no viņa nosvērtās stājas, patīkamās sejas, atklātā smaida, pieklājīgās iedabas, tīrās dvēseles un sirsnīgās labestības. Taču mēdz būt – pietiek viņam atvērt muti, un maģija izgaist: skaistas runas vietā mūs apber ar “līgumiem” (“дОговорами”) un “kvartāliem” (“квАрталами”), pastāvīgi taisoties kaut ko “likt” (“лОжить”) un kādam “zvanīt” (“звОнить”). Vieni “ШОкают” un “ГЭкают”, otri permanenti lamājas un audzē savā runā vārdu-parazītu barus (no “it kā” (“как бы”) līdz “tā sacīt” (“так сказать”)). Trešie izsaka tik sarežģītas “trīsstāvīgas” neloģiskas konstrukcijas, ka pat filozofs ar aizstāvētu kandidāta grādu nesapratīs teikuma jēgu. Kāds savu runu bagātina ar neaicinātiem paronīmiem.

(Paronīmi – tie ir vārdi, kuriem ir līdzīgs skanējums un morfēmiskais sastāvs, bet atšķiras leksiskā nozīme. Ir iespējams arī, ka kļūdaini tiek izmantots viens otra vietā. Piemēram, adresāts – adresants. Pēc analoģijas ar tulka viltus draugiem paronīmi dažreiz tiek saukti par viltus brāļiem. Vikipēdija.)

Daži valodu moka ar tautoloģiju un vienveidību, nemēģinot vēstījumam piešķirt ne piliena krāsainības. Biznesa forumos tribīnēm skan žargons, bet internets papildinās ar analfabētiskiem galvaspilsētas politiķu citātiem. Viss šis valodas haoss notiek viena iemesla – runas kultūras nepietiekama līmeņa – dēļ.

Lūk, ko rakstīja L. Čukovska (Лидия Корнеевна Чуковская) savā laikā: “...Kad es pirmo reizi atbraucu uz Odesu, mani pārsteidza, ka visi cilvēki staigā pa ielām un skaļi stāsta ebreju anekdotes. Pēc tam izrādījās – viņi tā sarunājas.”

 

Runas kultūra – kas tas ir?

“Indivīda personālā runas kultūra raksturojas ar to, cik labi viņš pārvalda valodas normas. Ar to tiek domāta viņa spēja izteikties trāpīgi, konkrēti, ietilpīgi, pieejami, tīri, prasmīgi, ekspresīvi un skaidri. Cilvēka runas kultūra ir tiešā veidā saistīta ar personības viengabalaino iekšējo kultūru, viņas redzesloku, estētisko uztveri un skatu uz pasauli. Vispārējā nozīmē – tā ir valodas zinību sadaļa, vērsta uz sociālā darbarīka – komunikācijas – pilnveidošanu. Tā pēta valodas problēmas, nosaka vārdu lietošanas noteikumus, definē stingras kulturāli komunikatīvās uzvedības robežas un propagandē valodas normatīvus. Bez kultūras leksikas runas kultūras sadaļa pēta vienkāršās valodas formas, ikdienas vienkāršotos vārdiņus, žargonismus, jaunatnes slengu un aizguvumus. Tā ir svarīga prasība konkrētam cilvēkam kā attīstītam, augsti izglītotam, kulturālam, cēlam. Runas kultūra turas uz mutiskiem un rakstiskiem normatīviem un paredz to adekvātu literāru pārvaldīšanu. Globālā plānā runas kultūra ir mīlestība pret dzimto valodu un saudzīgu attieksmi pret dogmām. Runas kultūras līmenis raksturojas kā atsevišķa indivīda tēls, tā arī veselas paaudzes izglītotība, audzinātība.”

Avots: https://derdomus.ru/pol/chto-takoe-kultura-rechi-rechevaya-kultura-i-kultura-rechi/

“Valoda un zelts – lūk, mūsu kinžals un inde.” M.J. Ļermontovs (Михаил Юрьевич Лермонтов).

“Nepareiza vārdu lietošana ved sev līdzi kļūdas domas sfērā un pēc tam dzīves praksē.” D. Pisarevs (Дмитрий Иванович Писарев).

“Valoda ir tautas grēksūdze. Viņas dvēsele un dzimtā sadzīve.” P. Vjazemskis (Пётр Андреевич Вяземский).

“Tautas nemirstība – viņas valodā.” Č. Aitmatovs (Чингиз Торекулович Айтматов).

“Vārds – tā ir rīcība.” Ļ.N. Tolstojs.

“Cik elastīga ir krievu valoda, un kā viņu lauž paši krievu cilvēki!” N.E. Geince (Николай Эдуардович Гейнце).

“Valoda ir visu zināšanu un visas dabas atslēga.” G. Deržavins (Гавриил Романович Державин).

 

Pievienots 22.01.2020

http://sanatkumara.ru/stati-2020/yazik-eto-put-tsivilizatsii-i-kulturi

Tulkoja Jānis Oppe


[1] Skat. “Nodoms – tā ir spēja radīt ar domām”, http://www.sanatkumara.lv/index.php/raksti/28-raksti-2020/2498-nodoms-ta-ir-speja-radit-ar-domam (Tulk. piezīme)