Андрей Рублев - Научись у муравья...

Andrejs Rubļovs - Iemācies no skudras…

20 01 11 01

Autors Andrejs Rubļovs

Reiz, atrodoties dabā, es novēroju apbrīnojamu skatu: pamodies agri no rīta, redzu, ka manā piecu litru caurspīdīgajā ūdens tvertnē ir nonākuši vairāki desmiti skudru. Sākumā viņas ķepurojās atsevišķi, bet pēc tam pakāpeniski sāka vākties čupiņā. Redzot, ka skudras rāpjas cita uz citas un, kā man šķita, slīcina savējās, lai izdzīvotu, es atteicos no domas viņām palīdzēt.

Cik liels gan bija mans pārsteigums, kad pēc divām stundām ieraudzīju skudras dzīvas. Viņas bija radījušas mazu peldošu saliņu, izkārtojušās cita uz citas piramīdas veidā. Mani ieinteresēja šo kukaiņu dzīvības spēja, un es sāku viņus novērot. Tie, kas bija apakšā, protams, atradās ūdenī, taču līdz noteiktam laikam. Viņus brīvprātīgi nāca mainīt skudras no augšējās rindas. Viņas nolaidās ūdenī un tikai pēc tam, noguruši turēt savus ciltsbrāļus, kukaiņi līda ārā uz šo dzīvo saliņu atpūsties, lai pēc tam atkal nomainītu savus draugus. Turklāt neviens no viņiem nemēģināja ātrāk pacelties uz augšu, gluži otrādi, steidzās nolaisties ūdenī, tur, kur bija visgrūtāk.

Es biju satriekts no viņu varonīgās pašuzupurēšanās un savstarpējās palīdzības un tāpēc nolēmu ātrāk viņiem palīdzēt. Man izdevās atrast karoti, kura viegli iegāja trauka kakliņā. Kad skudras ieraudzīja glābiņu, viņas organizēti pa vienai līda ārā sausumā, bet viena, tomēr spēkus zaudējusi, palika ķepuroties ūdenī. To pamanījusi, pēdējā, kolonnu noslēdzošā skudra, atgriezās atpakaļ.

Es it kā dzirdēju, ka viņa sauc un lūdzas: “Turies, brāli, es tevi nepametīšu!” Saprotot, ka no “krasta” neaizsniegties, skudra sāka laisties ūdenī, bet te es vairs nevarēju skatīties uz šo sirdi plosošo ainu un pievirzīju karoti tuvāk. Tad viņa viegli aizsniedzās līdz savam ciltsbrālim un izvilka viņu. Tādējādi šī dzīvā peldošā piramīda izdzīvoja, pateicoties savstarpējai palīdzībai.

Viss novērošanas process izraisīja manī veselu masu daudzveidīgu izjūtu. Sākumā bija nosodījums, kad es nodomāju, ka skudras slīcina cita citu. Pēc tam izbrīns, ka viņas palikušas dzīvas pēc ilgās peldēšanas ūdenī.

Pēc tam bija vienkārši interesanti viņas novērot, bet, kad ieraudzīju skaidri noregulētu pašglābšanās sistēmu, mani pārņēma sajūsma.

Katrs kukainis zināja, ko viņam vajag darīt. Un, protams, es nožēloju, ka no paša sākuma nepalīdzēju skudrām. Viņas ar savu uzvedību lika man nokaunēties.

Un pēdējā sajūta, kuru es piedzīvoju šajā laikā, – liels piktums. Nepārtrauktā straumē man nāca domas par cilvēkiem – viņu vienaldzību, nesaskaņām un nelabvēlīgumu, utt. Gribējās iekliegties pa visu pasauli: “Cilvēki! Ja jūs nezināt, kā jādzīvo, iemācieties kaut vai no skudrām!” Vai tiešām mēs esam dumjāki par kukaiņiem? Nav jēgas no cilvēku lūgšanām, ja tās netiek apstiprinātas ar darbiem.

Būsim kā skudras… atcerieties, vienotībā – spēks.

© https://mylove.ru/groups/o-chjom-pojot-dusha-/nauchis-u-muravya/#window_close

20 01 11 02

 

Pievienots 11.01.2020

http://www.sanatkumara.ru/stati-2020/nauchis-u-muravya

Tulkoja Jānis Oppe