Tatjana Zotova - Sapņi – vārti uz pagājušajām dzīvēm

Татьяна Зотова – Сновидения — врата в прошлые жизни

Tatjana Zotova - Sapņi – vārti uz pagājušajām dzīvēm

“Mūsu sapņi – tā ir telpa, kur mēs

varam atcerēties to, ko, kā mums šķita,

mēs pat nezinājām.”

Tilda Svintone (Tilda Swinton)

Kādus sapņus jūs redzat?
Vienkāršus vai aizraujošus?
Varbūt jūs pamostaties no murgiem vai vispār “neredzat” sapņus?

Sapņi visiem ir dažādi. Lai kādi tie nebūtu – tie vienmēr atspoguļo jūsu stāvokli uz šo brīdi. Ir interesanta sapņu grupa; tajos var ieraudzīt sevi iepriekšējās inkarnācijas – tie ir sapņi par pagājušajām dzīvēm.

Kāpēc mēs redzam sapņus par savu reinkarnāciju un kādēļ tie ir vajadzīgi, mēs sapratīsim, ja zināsim, kas tos rada.

Sapņi – tas ir karalisks ceļš uz neapzināto

Neiedziļinoties detaļās, aplūkosim, kas tad sapnī notiek[1]. Un šeit ir jārunā par apziņas un zemapziņas darbu.

Tātad apziņa.

Tā ir smadzeņu funkcija, kura:

Saņem informāciju no ārējiem avotiem caur maņu orgāniem – caur redzi, dzirdi, tausti, ožu un garšu.
Salīdzina šo informāciju ar to pieredzi, kura glabājas zemapziņā.
Analizē un uz šīs analīzes pamata pieņem lēmumu.

Mūsu apziņa ir aktīva nomoda laikā un “strādā” uz ātriem viļņiem, kurus sauc par beta viļņiem. Šajā stāvoklī zemapziņa ir novērotājs no malas. Zemapziņa var ieslēgties ārkārtas gadījumos, kad cilvēks ir nomodā. To sauc par afekta stāvokli.

Brīdī, kad cilvēka ķermenis atslābinās, viļņi, kas pieņem signālus no ārienes, palēninās, un cilvēks ieiet alfa stāvoklī. Šis robežas stāvoklis starp miegu un nomodu dod iespēju ieslēgties mūsu zemapziņai.

Zemapziņa ir kā milzīga informācijas bāze. Zemapziņa ir nevērtējoša, neitrāla pret cilvēku. Šeit glabājas visa personības pieredze, visas viņa pārliecības un domāšanas ieradumi. Zemapziņai ir pieeja Visuma informācijas laukam.

Jebkurš jautājums, uzdots zemapziņai, var tikt viegli atrisināts, un pati murgainākā ideja var tikt realizēta. Tas ir, zemapziņa – tas ir jebkuras situācijas neskaitāmu attīstīšanās variantu katalogs. Vajag tikai zināt, kā dabūt tam pieeju. Bieži iespēju izmantot savu zemapziņu bloķē apziņa, vērtējums.

Apkopojot augstāk teiktā rezultātu, – miega laikā un nomoda laikā mūsu smadzenes strādā dažādās frekvencēs. Ārēju signālu uztveršanai viņas izmanto ātrākus viļņus, bet atslābuma laikā, kad vajadzības pieņemt ārējus signālus nav, – vājākus.

Tieši palēninājuma momentā atveras pieeja mūsu zemapziņai. Miegs sniedz iespēju ieskatīties zemapziņā.

Apziņa glabā personības pieredzi no dzimšanas līdz šim brīdim, bet zemapziņa – pašreizējo plus visu iepriekšējo iemiesojumu pieredzi.

Un, ja naktīs jūs sevi redzat pagājušos laikmetos, nemūsdienīgos tērpos, bet turklāt izjūtat spēcīgus pārdzīvojumus, sajūtas vai emocijas – ziniet, ka tā atveras vārti uz jūsu pagājušajām dzīvēm.

Nevienam nerādās tas, kas uz viņu neattiecas

Tas, ko mēs redzam savos sapņos, reizēm pat tas, kas šķiet murgs, vienmēr attiecas uz mums. Viss, kas mūs biedē, no kā mēs gribam atbrīvoties – slēpjas mūsu zemapziņā. 15 01 08 02

Apziņas bloķēts, paslēpts dziļumā dienā, tas nāk ārā sapņu veidā naktī.

Sapņa mehānismā ir iebūvēta uzticama drošības sistēma. Jūs vienmēr redzat tikai to, ar ko ir gatava strādāt jūsu psihe. Pat ja tas ir pats šausmīgākais murgs, no kura jūs katru reizi pamostaties aukstos sviedros.

Murgi – tā ir atsevišķa raksta tēma. Bet mēs mēģinām tikt skaidrībā, kādēļ rādās sapņi par pagājušajām dzīvēm.

Tās ir jūsu atmiņas, jūsu pieredze, ko ir aizmirsis jūsu saprāts, bet atceras zemapziņa un atceras ķermenis.

Kādēļ būtu jāatceras inkarnāciju pagājušā pieredze?

Lai atjaunotu savu atmiņu. Lai apvienotu apziņu un zemapziņu. Un būvētu savu dzīvi paši, bez uzvednēm.

“Diezgan ilgi es jutos kā personību kopums. Atsevišķas atmiņas par laika ziņā visdažādāko pagātni veidoja kaleidoskopu manas pierastās atmiņas vietā.

Prasme atkal pārvaldīt situāciju pie manis atgriezās, atsakoties no cīņas par varu. Es viņas visas izlaidu ārā un pakāpeniski kļuvu par viņām visām. Katra no viņām ieplūda manā apziņā. Viņa kļuva lielāka un dziļāka, bet tomēr tas biju es.”

B. Monosovs (Б. Моносов). “Trakais jājiens uz bālā zirga” (“Бешеная скачка на бледном коне[2]”)

Sapņi par pagājušajām dzīvēm tiešā veidā ir saistīti ar šodienas dzīvi. Tie ir sava veida spoguļi. Un, saprotot, ko, kā un kādēļ jums tajos “rāda”, var saprast ļoti daudz no pašreizējā dzīvē notiekošā.

Sapņos par pagājušajām dzīvēm var atrast cēloņus kaitēm, pirmajā acu uzmetienā nesaprotamām bailēm un pārdzīvojumiem reālajā dzīvē.

Reinkarnacioniskie sapņi var būt piepildīti ar jaunrades enerģijām. Pat ja jūs uzskatāt, ka esat tālu no jaunrades, sapnī jūs sajutīsiet, ka tas tā nav.

Citātu avots: Simonovs V.A (Симонов В. А.) “Dzīve pēc nāves" (Жизнь после смерти[3])

“Antonīna:

Es bieži dažādos momentos esmu sapņojusi, ka es kā vīrietis, un vienmēr dažāds, kaut kur karoju. Kari[4] arī ir dažādi – te vēsturiski, svarīgi, te it kā pat ciltis kaut kādas mežonīgas. Tad, lūk, man pastāvīgi te ar šķēpu muguru uz pusēm cirta, te ar akmens āmuru mugurā svieda. Vispār neveicās man sapņos kaut kā ar muguru.

Dzīvē man ir bailes, kad kāds man atrodas aiz muguras. Man nepatīk, kad aiz manis stāv. Un vēl mēdz sāpēt tieši tajās vietās, kurām sapņos tika kaitēts.

Bieži sapņos par agrīnajiem iemiesojumiem var sevi ieraudzīt vēsturiskas personības lomā.

Šeit var pievērst uzmanību tam potenciālam, kurš ielikts darbības veidā, tam, kādas pēdas vēsturē šī personība ir atstājusi. Kā likums, tādi sapņi mudina meklēt noritējušo notikumu realitātes apstiprinājumu.

Valentīna:

Atceros, reiz redzu sapni. Es atrodos patriarhālā vācu pilsētiņā. Apmēram 18.-19. gadsimts. Viss notiekošais ir dzīvs, krāsains, superreāls!

Ar mani – divi mani labākie draugi, es zinu viņu vārdus. Rūdolfs un (pašlaik otru vārdu esmu piemirsusi). Izbrīnā konstatēju, ka es esmu jauns vīrietis! Apkārt norit... dzīve... notikumi. Un, lūk, pašā pamošanās brīdī kāda balss nosauc manu vārdu vācu valodā[5]. Pamostos, “aiz astītes” velkot ārā no sapņa šo vācu vārdu, precīzāk, uzvārdu.

Sapņa realitāte bija tik spilgta, ka es ne uzreiz saprotu, kur atrodos: gribu piecelties no gultas un – atduros sienā. Sēžu... apdomāju, mēģinu saprast – KURŠ TUR bija es vai otrādi. Izrunātais uzvārds izskatās nedaudz izkropļots.

Beidzot man pielec. Tas taču ir vācu dzejnieks! Un viss! Skrienu pie grāmatu skapja, neskaidri atceros, ka kaut kur ir. Lūk, tā! Vācu literatūras hrestomātija! Drudžaini pārlapoju lappuses. Lūk!

Vairāki dzejnieka dzejoļi... jau neatceros vairs, kurš tulkojis. Lasu. Ak, Dievs! Tās taču ir MANAS poētiskās formulas! MANI poētiskie tēli! Pēc dažām dienām rokās “nonāk” grāmata: Aleksandrs Deičs (Александр Дейч) – Trīs vācu dzejnieku biogrāfijas[6]! Viens no viņiem ir mans.

Ātri lasu. Mans pasaules uzskats! Mani tikumiskie principi! Mana neprātīgā mīlestība! Pat zodiaka zīme – Auns. Un pats satriecošākais: starp vairākiem viņa portretiem viens ir mana absolūta kopija, precīzāk – vienas manas pusaudžu vecuma fotogrāfijas kopija. Man 11, viņam 22. Nu ko, jūs, redzams, jau esat nojautuši, ka tas ir viens no maniem iemiesojumiem. Bet man šis fakts – nemaz nav minējums, jo to apstiprina daži visai uzticami avoti. Mana sapnī ieraudzītā dzejnieka vārds – Frīdrihs HELDERLĪNS.

Jevgēnija:

Es ticu reinkarnācijai, viennozīmīgi. Uzskatu šo parādību pat par ļoti loģisku. Un īpašu mistiku tajā neredzu. Man šķiet, ka esmu nodzīvojusi jau vairākas dzīves.

Reiz es sapņoju kaut ko, ko es pēc apstiprināju, meklējot informāciju par šo tēmu (turklāt līdz sapnim es neko tamlīdzīgu nezināju, par to neinteresējos un pat nedomāju par ko tamlīdzīgu). Tas ir, es atradu apstiprinājumu tam, ka kas tāds notika patiesībā.

Es sapnī redzēju Krieviju Ivana Bargā valdīšanas laikā. Es sevi redzēju no malas (it kā dvēsele skatītos), taču zināju – ka tā biju es. Tā bija sieviete – stalta, skaista kā statuete. Ar melniem gariem matiem, sakārtotiem zem dīvainas galvas segas.

Šī sieviete bija no Gruzijas (cik es sapratu), turklāt sapnis rādījās vairākus mēnešus pirms kara Gruzijā. Viņa, kā es sapratu, bija Ivana Bargā sieva, taču ar tādu temperamentu, ka neatpalika no vīra.

Sapnis noritēja[7] divās dažādās vietās (sižets attīstījās te Krievijā, te kaut kur Gruzijā). Atceros ainavas, ēkas. Pēc šī sapņa es meklēju informāciju par Ivanu Bargo. Izrādījās, ka viņam patiešām ir bijusi sieva no turienes (dižciltīga persona, kura kļuva slavena ar savām piedauzīgajām darbībām un mežonīgo iedabu). Viņa bija viena no septiņām Bargā sievām.”

Sapņi, kur jūs bijāt nevis cilvēka veidolā, bet kādā citā, – tie nav murgi, bet dažādi apziņas attīstītības līmeņi, dažāda pieredze.

“Nikolajs:

Bet mani skaidrie sapņi bija ļoti dažādi. Viens bija ļoti spilgts, kā es auļoju uz četriem nagiem. Tieši četriem, un tieši uz nagiem. Uz zirga dzīvē nebiju jājis, un otrkārt – tie bija MANI nagi.

Muskuļi viļņojās, gan ātruma sajūta, gan zeme zem kājām lidoja, gan sajūsma tāda... gan masu citādi jutu, gan kustības inerci, gan smaržas uztvēru savādāk – ļoti spilgts sapnis.

Vēl bija detalizēts sapnis, ka mēs – gājputnu bars un pulcējamies uz siltajām zemēm. Ļoti sīki un ar sajūtām bija.

Nesen bija sapnis-vīzija, ka esmu koks, tā kā ozols visdrīzāk. Ļoti lepni stāvu, augu, jūtu, kā manī sulas cirkulē. Pilnīgi rāms stāvoklis, pašapzināšanās ļoti maza, salīdzinot ar cilvēku, procenti pieci. Tikai ir saules, pārliecības, spēka un bezizmēra laika sajūta.

Vēl bija spēcīga vīzija – ieņemšanas moments, redzams. Dvēseles nonākšana materiālajā pasaulē. Kā mani no bezvārda, rāma, eiforiska stāvokļa "ne es” vāc kopā vienā punktā, kā iesūc kādā gliemežnīcā, vienā punktā.

Neko briesmīgāku par šo sajūtu es dzīvē neesmu piedzīvojis, kopā ar atmiņu realitātes dziļu izpratni.

Bija vēl sapnis – par nāvi. Mani sapnī lifts pārrāva uz pusēm. Dvēsele atlidoja no ķermeņa – un aizjoņoja.

Ātrums! Brīvība! Personības neesamība. Milzīgs ātrums, neizmērojama brīvība, gaviles, ķermeņa – nav! Cik gan viņš, izrādās, bija kroplīgs! Kad es pamodos, nodomāju – kāpēc mani šeit atpakaļ iestūķēja! Viņš taču viss ir smags, neveikls, pretīgs. Burtiski šīs domas! Kādēļ? Kad vari vienkārši būt kāds bez domām, bez personības, bez atmiņām – vienkārši enerģijas sabiezējums.”

Sapņu izmantošana par vārtiem uz agrīnajām inkarnācijām – tā ir unikāla iespēja apzināties, ka visam, kas notiek mūsu dzīvē, ir sākuma punkts. Pats vērtīgākais – tas ir tas, ka, caur sapņiem atceroties pagātnes pieredzi, jūs viegli varat ietekmēt tagadni un sagatavot nākotni.

Vai var “pasūtīt” sapni par pagātnes dzīvi?

Lai redzētu sapni par pagājušajām inkarnācijām, pirmajā solī izsakiet nodomu to redzēt. Pacentieties noformulēt to pēc iespējas precīzāk un pārliecinātāk. No diviem pieprasījumiem “es gribu ieraudzīt kaut kādu pagātnes dzīvi, kur es biju laimīgs/laimīga” un “es gribu ieraudzīt pagātnes dzīvi[8], kur man bija harmoniskas attiecības ar mīļoto” precīzāk noformulēts ir otrais.

Formējot sapņa “pasūtījumu”, izvairieties no

– nenoteiktiem vārdiem: kaut ko, kaut kādu utt.

– plašām tēmām – jo precīzāks pieprasījums, jo labāk.

Pasūtot sev sapni par pagātnes dzīvi[9], atcerieties zemapziņas darbības nosacījumu: ja domu vai ideju mūsu apziņa (saprāts) uzskata par pareizu un patiesu, tad zemapziņa to pieņems un uzreiz sāks strādāt pie šīs domas-idejas iemiesošanas realitātē.

Pirmajā reizē jūs varat nenosapņot to, ko lūdzāt. Tas itin neko nenozīmē. Mēģiniet atkal. Tā jūs, soli pa solim, sastrādāsiet savu pieredzi, caurlūkojot sapņus pēc pasūtījuma.

Ko tas varētu nozīmēt?

Redzējuši kārtējo sapni par savu pagātnes dzīvi, pacentieties to labi iegaumēt. Padariet sev par labu ieradumu no rīta jautāt sev un saviem tuviniekiem, ko kurš ir sapņojis.

Jautājiet sev:

Kā sapnī redzētais atbilst šodienas momentam?
Kādas emocijas un jūtas bija man sapnī?
Kādēļ man šo sapni parādīja?
Kā jūs to noskatījāties – pilnībā vai pa fragmentiem?
Ko tieši jūs iegaumējāt – tēlus vai sajūtas?

Strādājot ar saviem sapņiem, jūs sāksiet labāk saprast, kas un kāpēc notiek jūsu dzīvē[10].

Kā savu sapni noskatīties līdz galam nomodā?

Izmantojot reinkarnacionikas instrumentus, var pabeigt skatīties līdz galam nenosapņotos sapņus, negaidot nakti. Vai arī, ja jums sapnī ir kāds nesaprotams moments, jūs viegli varat to noskatīties, izmatojot vienkāršas tehnikas.

“Tatjana:

Gadus 3-4 es redzēju vienu un to pašu sapni. Man bija bail, es vienmēr pamodos un raudāju. Mani sapnī vienmēr veda pa augstiem akmens pakāpieniem lejup, un apkārt viss bija zaļā miglā.

Pēc tam es to pārstāju redzēt, taču atceros vēl šodien. Nolēmu nesen paskatīties, kas tad tāds briesmīgs bija tajā sapnī.

Tas notika dienā, es apsēdos un atslābinājos, iegrimstot stāvoklī ne-līdz-miegam. Iegājusi šajā ainā, kuru glabā mana atmiņa, es sāku virzīties pa sapņa telpu. Es nokāpu lejā un pēc tam gāju pa koridoru, kurš spirālē vērpās uz centru.

Centrā bija telpa kā piramīda, un vidū – zema kolonna, bet uz tās grāmata ar sarkaniem un melniem burtiem. Pēc tam parādījās plikgalvains vīrietis, un no grāmatas uz visām pusēm kliedējās zeltaina gaisma. Bija sajūta, ka es izeju kādu iesvētījumu.

Izejot no šī stāvokļa, es sajutu, ka viss mans ķermenis ir piepildīts pat ne ar siltu, bet karstu enerģiju. Ļoti labi biju sasildījusies. Tas nemaz neizrādījās tik briesmīgi – atgriezties savās bērnības šausmās.”

Gribas jums novēlēt ne patīkamus sapņus, bet izzinošus un noderīgus sapņus. Mācieties savus sapņus pieņemt kā daļu sevis. Mēģiniet atšifrēt savus sapņus, taču ne ar sapņu grāmatas palīdzību, bet patstāvīgi. Ar laiku jums izstrādāsies sava nozīmīgu tēlu sistēma.

P.S. Jūs redzat sapņus par pagājušajām dzīvēm? Kā jūs pret tiem attiecaties? Ko tie jums nozīmē? Dalieties komentāros.