Людмила Дмитриева – ПРОИСХОЖДЕНИЕ СЛАВЯН И ДРУГИХ РОДОВ. ДНК–генеология
Ludmila Dmitrijeva - Slāvu un citu dzimtu izcelsme. DNS-ģenealoģija
Lekcija 30.12.2019.
IEVADS.
Šī lekcija ir uzrakstīta pēc talantīgā zinātnieka Anatolija Aleksejeviča Kļesova (Анатолий Алексеевич Клесов) grāmatas “Slāvu izcelšanās. DNS-ģenealoģija pret “normaņu teoriju”” (“Происхождение славян. ДНК-генеалогия против "норманнской теории"[1]”). Lekcijas mērķis – īsumā izklāstīt grāmatas saturu, ieinteresēt jūs ar tēmu, iepazīstināt jūs ar jaunām vēstures zināšanām par slāviem un citiem etnosiem, kuru ceļi krustojušiem ar slāviem vēstures telpā. Es, lekcijas autore, neesmu skolota ģenētiķe, neesmu profesionāla vēsturniece, tāpēc jau iepriekš lūdzu man piedot iespējamās neprecizitātes materiāla izklāstā. Bet jūs, lasītāji, kuriem nav laika lasīt biezas grāmatas, ceru, iepazīsieties ar lekciju ar interesi.
PAR GRĀMATAS AUTORU
Anatolijs Aleksejevičs Kļesovs dzimis PSRS, beidzis padomju skolu, tālāk mācījies Maskavas Valsts Universitātē ķīmijas fakultātē. Pirmais no 300 kursabiedriem aizstāvēja kandidāta disertāciju un uz gadu tika nosūtīts uz ASV, uz Hārvarda universitāti (1974-1975). Pēc atgriešanās Maskavā viņš 30 gados kļuva zinātņu doktors, profesors, Ļeņina komjaunatnes prēmijas laureāts, PSRS Valsts prēmijas laureāts zinātnē un tehnikā. Viņš veiksmīgi strādāja universitātē, bet gadu pirms PSRS sabrukuma viņš atkal tika nosūtīts darbā uz ASV uz diviem gadiem. Sakarā ar PSRS sabrukumu un nenoteiktību darba ziņā Dzimtenē, viņš palika ASV un turpināja strādāt Hārvarda universitātē. Drīz viņš saņēma laboratoriju un kļuva par šīs universitātes profesoru. Tur viņš turpināja savu veiksmīgo zinātnisko darbu. Pašlaik viņam ir divas pases, viņš pa ilgākam laikam dzīvo Krievijā, vada šeit lielu zinātnisku un pasniedzēja darbu, raksta grāmatas. A.A. Kļesovs ir DNS-ģenealoģijas zinātnes pamatlicējs; tā ir ļāvusi ieskatīties etnosu izcelsmes vēstures dziļumos, balstoties uz to DNS pētījumiem. Grāmatas autors sagrauj zinātnes vidē izveidojušos rusofobisko “TABU” pētīt seno slāvu vēsturi un viņu izcelsmi no ārijiem, Vidus-Krievijas līdzenuma pamatiedzīvotājiem.
1. SLĀVI
Jautājumam par slāvu, precīzāk, pirmsslāvu, izcelsmi trīssimt gadu laikā nebija atrisinājuma. Arheoloģiskie izrakumi dažādu iemeslu, un visbiežāk politisku apsvērumu dēļ, tika pārtraukti, kad arheologi atrada artefaktus, kas attiecās uz pirmsslāvu kultūru. Artefakti tika iznīcināti vai norakti atpakaļ. Tas attiecas ne tikai uz Rietumeiropu, bet arī uz Izraēlu, Arābu valstīm, Ķīnu u.c. Pirms diviem gadsimtiem tika pamanīta Eiropas valodu un sanskrita valodas līdzība. Tāpēc tās tika nosauktas par “INDOEIROPIEŠU” valodām. Šajā definīcijā ietilpa gandrīz visas Eiropas valodas, izņemot basku, somugru un tjurku valodas. Toreiz nebija saprotams, kāpēc Eiropas valodas ir tuvas indiešu, irāņu un citām arābu valodām. Indoeiropiešu valodas nesēji tika nosaukti par “indoeiropiešiem”. Tātad iznāca, ka latvieši un lietuvieši – tie ir indoeiropieši, bet igauņi un somi ne. Tā gadījās, tāpēc ka raksturojumu lingvistiskā kategorija tika piemērota etniskajai. Un kas tad turklāt senatnē bija indoeiropietis? Acīmredzot pirmsindoeiropietis. Ja senatnē kāds nomainīja valodu uz citu, tad viņam vairs nebija jāskaitās indoeiropietim? Iznāca juceklis. Bija arī otrs termins indoeiropiešiem – āriji, ļoti veiksmīgs etniskajiem raksturojumiem. Eiropā viņiem pieskaita ģermāņus, anglosakšus, francūžus, skandināvus un citus etnosus, bet ne slāvus. Tāpēc ka Rietumeiropas rusofobiskā zinātne paziņoja, ka slāvi ir jauns etnoss, noformējies mūsu ēras 6.-7. gadsimtā. Tikai – kas tad bija slāvu priekšteči? Viņi paši bija. Šeit Rietumu vēstures zinātne klusē.
Pašlaik slāvus iedala trijos atzaros: austrumu, dienvidu un rietumu. Reiz vienotā dzimta sadalījās, apgūstot jaunas teritorijas, relatīvā izolācijā saformējot savdabīgu kultūru, pieņemot dažādas reliģijas. Tas bija cēlonis kultūras vēsturiskajam sadalījumam. Tāpēc slāvi valodas zinātnē ir viens, etnokultūrā – otrs, DNS-ģenealoģijā – trešais. Taču DNS-ģenealoģijas ietvaros – tā ir viena tauta/dzimta. Tāpēc ka viņiem ir viena un tā pati vēsturiskā migrācija, viens un tas pats sencis, vieni un tie paši DNS haplotipi un struktūras. Piederību dzimtai nosaka iezīme /mutācija/ vīrišķajā “Y” dzimumhromosomā. Visiem austrumu slāviem ir viena iezīme “R1a”. Šī iezīme Krievijā, Ukrainā, Baltkrievijā ir no 45% līdz 80% iedzīvotāju.
2. DNS “Y” DZIMUMHROMOSOMAS DZIMTAS IEZĪMES NOZĪME
Katram no mums DNS nes noteiktu iezīmi. Šī iezīme vīrišķajos pēctečos nav iznīcināma. To iznīcina tikai paši vīrišķie pēcteči. Šī iezīme nosaka piederību pirmajam patriarham. Cilvēka sugu tā nenosaka, jo nav saistīta ar gēniem. Haplotips nenosaka galvaskausa formu, acu krāsu, ādas krāsu. Šos raksturojumus dzimtā var ienest sievietes. Šī iezīme neasimilējas, kā var asimilēties valodas, genotipu, kultūru nesēji, tā neizgaist citā populācijā. Tāpēc DNS-ģenealoģijas metode sniedz iespēju sakārtot cilvēces vēsturi un pacelt jaunā līmenī pētījumus. Nav svarīgi, kā tu izskaties – vai kā musulmanis turbānā vai kā aristokrāts frakā –, pēc DNS var noteikt jūsu dzimtas piederību, iespējams, kopīgu. Piemēram, iezīmes “R1a” nesējs ir apprecējis nēģerieti. Piedzimuši divi puikas. Pēc daudzām paaudzēm pēcnācēji var izskatīties pēc nēģeriem, ja precēsies ar nēģerietēm, bet viņu senča DNS iezīme “R1a” viņiem saglabāsies.
Haplotips ir DNS marķējošais fragments. Marķieri /iezīmi/ apzīmē ar skaitļu virkni. Tie noteiktā secībā rāda, cik nelielu nukleotīdu bloku ir vīriešu DNS “Y” hromosomā. Mutācija tādā haplotipā notiek vienu reizi 14 tūkstošos gadu /22 paaudzes/, un to manto puikas. DNS mutācija – tas ir molekulārs pulkstenis, kurš tikšķ pastāvīgā ātrumā tūkstošgades un gadu miljonus. Aprēķiniem tiek būvētas marķieru skaitļu virknes. Piemēram, tā izskatās 6 marķieru virkne mūsdienu cilvēkam austrumu slāvu haplotipā:
16-12-24-11-11-13.
Mutācijai ar gēniem sakara nav, un DNS to ir tikai 2%. Pēc mutāciju skaita un veida tiek noteikts, kad dzīvojis dzimtas kopīgais sencis. Tālāk pēc šīs dzimtas DNS izkliedētības pakāpes teritorijās tiek noteikts tās nošķiršanās laiks un migrāciju maršruti. Ja dzimtām ir kopīgs sencis, tad tās ir vienas cilts radniecīgas dzimtas. Šīs dzimtas tiek apzīmētas ar kopīgu nosacītu kodu, piemēram, austrumu slāvi – “R1a”, dienvidu Baltijas – “N1c”. Tām ir kopīgs sencis, kurš dzīvojis pirms 40 tūkst. gadu. No Sibīrijas tās migrēja kopā un dzīvoja Vidus-Krievijas līdzenumā. Kāda iemesla dēļ atgriezās dienvidu Sibīrijā un no turienes izšķīrās dažādos virzienos. Dzimta “R1a” devās uz dienvidiem, caur Tibetu uz Indiju. Tās daļa no Indijas vēlāk devās uz Tuvajiem Austrumiem, uz Irānu, uz Turciju un pārgāja uz Balkāniem apmēram pirms 9-10 tūkst. gadu. Uz Vidus-Krievijas līdzenumu tā pārgāja apmēram pirms 5000 gadiem.
Dzimtās haplogrupas “N1c” nesēji aizgāja no Sibīrijas acīmredzot vēlāk, un viņi gāja uz Ziemeļiem pa austrumu Urāliem, pa ziemeļu Urāliem un atnāca uz Krievijas līdzenumu. Šajā maršrutā, kurš ilga vairākus tūkstošus gadu, viņi atstāja pēctečus: jakutus, Urālu tautas. Ziemeļu Urālos viņi izšķīrās divās grupās, apmēram pirms 2 tūkst. gadu. Beidzoties pirmajai tūkstošgadei pirms Kristus dzimšanas, pirmā grupa iznāca Krievijas līdzenumā un sajaucās ar tur jau dzīvojošajiem slāviem. Pēc tam viņas pārstāvji saformējās kā slāvu Baltijas atzars /dienvidu balti/. Viņu DNS bija parādījušās slāvu papildu mutācijas, saformējusies haplogrupa “Nc1c”. Krievijas ziemeļos ir daudz šīs haplogrupas nesēju Novgorodas, Pleskavas, Arhangeļskas, Vologdas apgabalos, Urālu pievārtē, gar Baltijas jūras dienvidu piekrasti, kā arī ciltis: čudi, vesi, vādi, līvi, merieši, aisti, karēļi un citi. Dažas no šīm pēdējām ciltīm sajaucās ar austrumu slāviem, dažas vēlāk sajaucās ar somiem. Otrs atzars gāja ziemeļu ceļu, un viņi savu ceļu pabeidza Somijā, saglabājot migrāciju ceļos iegūto somugru valodu. Kā redzat, jakuti nemaz nav līdzīgi somiem, taču viņi ir no vienas dzimtas “N1c”. Viņu DNS slāvu mutācijas nesatur. Pašlaik jau somu vidē DNS arī ir pilnīgs “vinegrets”, iedzīvotāji sajaucas.
3. EIROPEĪDU MIGRĀCIJAS CEĻI
Zinātne pieņem, ka pirmie pārceļotāji no Austrumiem Eiropā parādījās pirms 40-45 tūkst. gadu. Senie pārceļotāji mums atstāja haplogrupu “U”. Pašlaik Anglijā un Skandināvijā 11% iedzīvotāju ir šīs haplogrupas nesēji. Cita haplogrupa “X” Eiropā ienāca nedaudz vēlāk, acīmredzot no Centrālās Āzijas un Sibīrijas. Ledus laikmetā no Sibīrijas uz Ziemeļ- un pēc tam arī uz Dienvidameriku pārgāja ciltis, kuras nesa haplogrupu “H”. Tie Amerikā ir maiji un citi, Krievijā – hanti, mansi u.c. Eiropā pirms 20 tūkst. gadiem šī haplogrupa ienāca no Pireneju puses. Pēdējā ledus laikmetā Eiropas dienvidu daļu ledājs neklāja. Toreiz, 1 tūkst. gadu ilgi, pirmie eiropeīdi dzīvoja blakus neandertāliešiem, kuri ātri izzuda nezināma cēloņa dēļ. Kromanjoniešu un neandertāliešu “krusteniska apputeksnēšanās” nevarēja būt viņu hromosomu nesavienojamības dēļ. Tāpēc neandertālieši nevar būt mūsu senči. Starp bulgāriem bez haplogrupas “R1a” /apmēram 15%/ ir haplogrupas “I-2” /krieviski tas ir “И-2”/ nesēji, pārceļotāji, kuriem ir citi migrācijas ceļi. Šī, arī slāvu dzimta, no “R1a” atšķiras par 21 mutāciju. Balkānos viņi satikās ar slāviem-āriešiem, kas tur dzīvoja jau 6 tūkst. gadu un kuriem bija grupa “R1a”, un izveidoja tur vienotas kultūras etnisku kopienu pirmās tūkstošgades p.m.ē. beigās. Eiropā nelielā daudzumā ir klātesošas vēl tādas 4 haplogrupas:
“V” – haplogrupa atnāca un pēc tam aizgāja uz Ziemeļiem, sekojot kūstošajam ledājam, acīmredzot migrācijas ceļā caur Ziemeļāfriku uz Spāniju. Tie ir sāmi Krievijā, Somijā un Norvēģijas ziemeļos, 5%.
“T” – haplogrupa pirms 17 tūkst. gadu ieradās Apenīnu pussalā, vēlāk iemitinājās Anglijā, Īrijā.
“K” – haplogrupa ieradās Itālijas ziemeļos pirms 15 tūkst. gadu, tā pašlaik sastāda 6%.
“J” – haplogrupa, viļņveidīgi nākusi no Sibīrijas un izplatījusies pa visu Eiropu.
Pēcledus laikmets Eiropā sākās pirms 8 tūkst. gadu.
Pirmsslāvi-āriji Balkānos bija iemitinājušies jau pirms 6000 gadu. Arī zirgs kļuva par mājdzīvnieku pirms 6000 gadu pie ārijiem. Pakāpeniski viņi sāka apgūt Krievijas līdzenumu, un pirms 4900 gadiem viņi to ieņēma no Melnās jūras līdz Baltijas un Baltajai jūrai. Atstāja uz tās virkni arheoloģisku kultūru. Daļa āriju aptuveni tajā pašā laikā devās uz Austrumiem, atstājot līdzenumā daļu no austrumslāvu ciltīm un savienībām, kuras ir nodzīvojušas līdz mūsu dienām: polāņi (поляне), drevlāņi (древляне), kriviči, vjatiči (вятичи) utt. Tas bija vēl 1000 gadu pirms vulkāna izvirduma Santorines salā, kad aizgāja bojā Mīnojiešu kultūra Krētā, pirms ebreju iziešanas no Ēģiptes. Aizgājušie āriji nonāca Urālu dienvidos un austrumos un pirms 3800 gadiem radīja gardarīku – pilsētu zemi. Viena no tādām pilsētām bija mūsdienās atraktais Arkaims, kura iedzīvotājiem bijusi augsta kultūra. Taču pēc 200 gadiem viņi pameta šo teritoriju, iespējams, gaisa temperatūras krišanās dēļ. Pa kalnu pāreju ceļiem nonāca Tibetā, bet pēc tam Indijā. Šajā ilgajā ceļā viņi daļu no haplogrupas “R1a” ciltīm atstāja mūsdienu Vidusāzijas – Tadžikistānas un Turkmenistānas – teritorijās. Āriju ciltis, kuras iemitinājās Vidusāzijā, apmēram pirms 3150 gadiem pameta šo teritoriju, iespējams, arī temperatūras krišanās dēļ, un devās uz dienvidiem, uz mūsdienu Irānas teritoriju. Šo teritoriju viņi apguva tūkstošiem gadu, asimilēja vietējās, tur agrāk dzīvojošās ciltis, saglabājot āriju valodu, saglabājot un vairojot ciltstēvu kultūru. Bet slāvu kustība notika arī Dienvidu virzienā no Krievijas līdzenuma – caur Kaukāzu, uz Mezopotāmiju aptuveni pirms 4200 gadiem – viņi apguva teritoriju un asimilēja citas Arābijas pussalas ciltis.
Šodien haplogrupa “R1a” ir 100 miljoniem indiešu, galvenokārt augstākajās kastās līdz 72%; viņi ir saglabājuši savu seno āriešu valodu un augsto kultūru. Indijas teritorijā kopīgais sencis jeb šo āriju seno radinieku grupa dzīvoja pirms 3800 gadiem. Tā arī iznāk, ka āriji atnāca uz Indiju, nevis otrādi. Indijā visizplatītākā sena vietēja (автохтомная) ne āriešu grupa ir “H-1” /20%/. Tai pieder galvenā grupa Eiropā dzīvojošo čigānu, lai gan viņu etniskās piederības izkliede ir ļoti liela. Viņi uz Balkāniem no Mazāzijas teritorijas atnāca pirms 700 gadiem, pieder vienai dzimtai. Iespējams, ka čigānu dzimtu agrīnākas migrācijas uz Eiropu nav izdzīvojušas. Ejot cauri citu tautu ieņemtām teritorijām, viņi ieguva gaišāku ādu un citādu kultūru. Indijas džungļos dzīvo haplogrupas “R1a” nesēji, senāku ceļotāju pēcteči, kuri zaudējuši āriešu valodu un eiropeīdu ārējās pazīmes.
Pirms 3500 gadiem Indijā Rietumeiropas haplogrupas “R1b” nesēju nebija. Pirmsslāvi arī pirms ienākšanas Indijā sauca sevi par ārijiem, taču rakstiski pieminekļi tam ir saglabājušies tikai Indijā un Irānā. Āriešu valoda ir tuva sanskritam. Ārieši, ienākuši Indijā, radīja kastu sistēmu, lai neizšķīstu vietējās ciltīs, saglabātu kultūru un varu pār indiešu vietējām ciltīm, šī sistēma veiksmīgi darbojas arī šodien.
Daļa āriju no Krievijas līdzenuma un, iespējams, arī no Balkāniem, pakāpeniski gāja uz Rietumiem, uz Centrāleiropu un Ziemeļeiropu, pirms 4300-2500 gadiem. Dažādu cilšu āriji iemitinājās Eiropā.
Divas citas raksturīgas krievu haplogrupas ir “I-1” un “I-2”. Pēdējā ir raksturīga Balkāniem. Tās ir ļoti senas āriešu haplogrupas Eiropā. Taču šo haplogrupu nesēji no Rietumeiropas izzuda. Viņu atliekas bēga uz Britānijas salām un uz Krievijas līdzenumu. Pēc 1,5 tūkst. gadu viņi sāka atgriezties Eiropā. Šīs senās haplogrupas parādījās apmēram pirms 40 tūkst. gadu Austrumos /Altajā, Ķīnā/. Un 30 tūkst. gadu laikā izšķīrās pa dažādiem maršrutiem.
Tad kas gan notika ar šiem “I” haplogrupu nesējiem Eiropā? Kāpēc viņi pazuda no Rietumeiropas uz 1500 gadiem? Cēlonis tam tāds, ka no Ziemeļāfrikas puses Spānijā ienāca daudzas eiropeīdu ciltis, naidīgas slāvu dzimtām, ar kurām bija izšķīrušās pirms 10 tūkst. gadu. Taču atnācēji savus brāļus nepieņēma, un lielāko daļu no Rietumeiropā dzīvojošajiem vīriešiem viņi iznīcināja. To apliecina arheologu atrastā “sadauzīto galvaskausu kultūra”. Palika sievietes, āriešu valodas un kultūras nesējas. Atnākušās ciltis bija lopkopji, nepazina zemkopību, kuru pazina viņu iznīcinātie iedzīvotāji. Atnākušo tautu haplotips tika nosaukts par “R1b”, bet ciltis par erbīniem. No kurienes tās atnāca? Aptuveni pirms 10 tūkst. gadu kāda liela cilts nosacīti izgāja no Altaja, taču ar laiku sadalījās, un sadalījušos maršruti šķīrās. Sākumā viņi kopā gāja ziemeļu ceļu, caur Kazahstānas ziemeļiem, pāri Volgai, un pagriezās uz dienvidiem, uz Kaukāzu. Vēlāk viņi pameta šo kalnaino zemi un ienāca mūsdienu Turcijas teritorijā. Pirms 4500 gadiem viņi šķīrās. “R1a” gāja uz Balkāniem un Apenīniem, pēc tam izklīda pa Eiropu. “R1b” gāja uz Mazāziju, iespējams, uz Ēģipti, un tālāk Ziemeļāfriku un uz Pirenejiem. Migrācijas ceļos nomainīja savu āriešu valodu un kultūru. Ciltis bija kareivīgas un ļoti cietsirdīgas, bet vienā vietā dzīvojošie slāvu iedzīvotāji Eiropā nekaroja, zemes bija daudz, un viņi sākumā pienācīgi nepretojās erbīniem. Taču nežēlīgais uzbrukums tomēr tika apturēts pie Baltijas jūras robežām, gar Vācijas austrumiem, caur Karpatu rietumiem līdz Adrijas jūrai. Šī robeža stabili stāvēja 2000 gadu, taču pēdējā laikā ir sākusi padoties uz austrumiem, sakarā ar PSRS sabrukumu.
Erbīni – tie vairs nav slāvi, viņiem ir cita DNS marķieru virkne. Viņu sabiedrības /”R1a”, “I”/ sievišķās puses ietekmē viņi nomainīja valodu uz āriešu un pārņēma āriešu kultūru. Erbīnu agresivitāte un viņu tieksme pavirzīties uz austrumiem ir saglabājusies līdz mūsdienām. Pat ārēji viņus var atšķirt no citiem etnosiem – viņiem ir izstieptas galvas; slāviem, somiem un arābiem galvas ir apaļas. Taču šai piezīmei konkrēta sprieduma par konkrētām personībām nav.
Ukrainas etnoss kā atsevišķs krievu slāviskuma atzars nav saformējies. Ļvovas, Kijevas, Tulas, Rjazaņas, Gomeļas un Minskas pārstāvju raksturīgie haplotipi pilnīgi sakrīt:
Kijeva: 16-12-24-11-11-13 /44%/;
Tula: 16-12-24-11-11-13 /43%/;
Rjazaņa: 16-12-24-11-11-13 /48%/;
Gomeļa: 16-12-24-11-11-13 /51%/;
Polija: 16-12-24-11-11-13 /53%/ kopumā.
Pilnīga analoģija. Viss pārējais ir politiski rūgšanas procesi vēsturē, saistīti ar sabiedrības sociālo iekārtu. Kopumā krievu vīriešu sastāvu nosaka trīs slāvu haplotipi: “R1a”, “Nc1c”, “I” /krieviski – “И”/.
4. NEDAUDZ PAR EBREJIEM
Ebreju iekļūšana Eiropā sākās aptuveni pirms 2500 gadiem. Viņiem bija ļoti sarežģīta un traģiska vēsture. Eiropā viņi ienesa DNS haplotipu “rasolu”: “J1”, “J2”, “R1a”, “R1b”, “Q2” un citus. Pieņemts ebreju haplotipu klasificēt pēc kohenu dzimtas DNS – kura dzimta labāk saglabājusies; runa ir par haplotipiem “J1”, “J2”. Viņu kopīgais pirmssencis dzīvoja apmēram pirms 4000 gadiem, tas ir, Bībeles Ābrahāma laikos. Iespējams, viņu priekštecis bija Ārons. Taču šī cilts izgāja “pudeles kakliņu”, tas ir, pilnīgas izzušanas laiku un atdzimšanu tikai pirms 2500-3000 gadiem. Interesanti, ka Levītiem /Levīniem, Levitāniem, Levinsoniem u.c./ visraksturīgākā ir haplogrupa “R1a”. Arābijas pussalas valstīs elites vidū arī dominē haplogrupa “R1a”. Tā ka ebreju un arābu kopīgajam sencim pilnīgi varēja būt āriešu haplogrupa un mūsu kopīgie senči veica grandiozus kopējus maršrutus pa Ķīnu, Altaju, Dienvidu Urāliem, Krievijas līdzenumu u.c. Muhameda DNS analīze parādīja viņa piederību haplogrupai “R1a”. Dažām Kaukāza tautām haplotipi ir līdzīgi kohenu haplotipiem. Tie ir inguši, kaitaki, kubači, čečeni. Tipiskais Tuvo Austrumu ebreju haplotips atšķiras no slāviskā par 32 mutācijām, no tā seko, ka viņu kopīgais sencis dzīvoja pirms 36 tūkst. gadu, domājams, Ķīnas un Altaja teritorijā. Bet ar hazāriem etniska sakara ebrejiem nav. Hazāri – tie ir skiti, viņiem ir “R1a”.
TATĀRI. Kas viņi ir? Arī viņi ir ārieši, viņu haplogrupa ir “R1a D93”, bet krieviem haplogrupa ir “R1a D280”. Domājams, ka viņu migrāciju ceļi šķīrās pirms 5000 gadiem. Slāvu āriji no Sibīrijas aizgāja agrāk. Viņiem ar tatāriem ir kopīgs sencis. Pēc 5000 gadiem viņi atkal satikās Krievijas līdzenumā. Tatāru kustības vēsturiskie maršruti, viņu valodas un kultūras saikne ar slāviem un citām tautām pagaidām ir maz pētīta. Taču, iespējams, viņu vēsture iestiepjas dziļi pagājušo laiku tālēs, pie Lielās Tartārijas laikiem, par kuriem zinātnei vēl pagaidām ir maz kas zināms.
5. KRIEVIJAS VALSTS IZCELŠANĀS NORMAŅU TEORIJAS APGĀŠANA
Krievijas valsts dibinātāja Rurika normaņu izcelsmi izdomāja jau vācieši Lomonosova laikos Krievijā, Krievijas zinātņu akadēmijā (KZA), kur krievu zinātni pārstāvēja tikai Lomonosovs. Lomonosovam bija uzrakstīta Krievijas vēsture ar pavisam citu saturu, taču pēc zinātnieka nāves daudzus viņa darbus iznīcināja kolēģi. Šodien lietu stāvoklis mūsdienu KZA ir analoģisks Lomonosova laikiem, nacionālais sastāvs ar krieviem gandrīz nav pārstāvēts, un 18. gadsimtā vāciešu uzrakstīto normaņu teoriju mūsdienu KZA atbalsta. KZA zinātnieki, pretendenti uz ārzemju grantiem, par velti tos nesaņem. Viņu uzdevums ir parādīt, ka slāvi nav spējīgi patstāvīgi noteikt savu likteni, būdami vergu tauta, kura ir jāvada gudrākiem, viltīgākiem un veiksmīgākiem. To es jau piebilstu no savas puses. Viņi par to skaļi nerunā. Taču zinātnieks A. Kļesovs, balstoties uz DNS-ģenealoģiju, ir pilnīgi apgāzis Rurika skandināvu izcelsmi. Izanalizējot vairāku Rurikoviču pēcteču atliekas, var ar pārliecību apgalvot par viņu slāvisko izcelsmi. Viņi bija haplogrupu “R1a” vai “Nc1c” nesēji, tas ir, vai nu viņi bija rietumu slāvi, vai Baltijas slāvi, kas ir tikpat raksturīgi Novgorodas un Pleskavas zemju teritorijām, kuras stiepās no Baltijas jūras līdz Volgai, Urāliem un Baltajai jūrai.
NOSLĒGUMS
Cilvēce daudzas reizes ir bijusi uz izdzīvošanas robežas dēļ dažādām dabas kataklizmām, kariem, epidēmijām un citiem cēloņiem. Piemēram: pirms 65 tūkst. gadu notika grandioza kataklizma, iznīcinot 90% visa dzīvā uz planētas. Tas notika, kad okeānā iekrita liels meteorīts un Zemes otrā pavadoņa trīs atlūzas. Pacēlās desmit kilometru augsts vilnis, kurš kā rīve nopostīja zemi, pārveļoties pāri trīs reizes. Kā sekas – uz planētas izmainījās klimats, fauna un flora. No cilvēces pāri palikuši bija daži.
Kas mums ir zināms no ezotēriskajām zināšanām, no kontaktētāju avotiem? Bija arī mazāka mēroga kataklizmas, taču ne mazāk nozīmīgas zemei un cilvēcei. Piemēram, vulkāna izvirdums Santorinē, Atlantīdas un Hiperborejas bojāeja. Iedzīvotāju atliekas, paspējušas pamest Hiperboreju, sākumā aizgāja uz savām kolonijām Kolas pussalā, uz Taimiru, bet vēlāk pāri Urāliem aizgāja uz Altaju. No turienes tad arī sākās eiropeīdu vēsture.
Cilvēki, saudzējiet Zemi, viņa ir dzīva un mīl jūs, attiecieties pret viņu kā senie slāvi, ar Mīlestību, kā pret “ZEMI-MĀMUĻU”. Viņa ir mūsu šūpulis un barotāja, dzirdinātāja, viņa ir mūsu pēdējais patvērums!
Par izklāsta neprecizitātēm grāmatas autors A. Kļesovs nav atbildīgs. Kas vēlas iegūt pilnīgu informāciju, – lasiet autora grāmatas oriģinālā.
Lekciju sastādīja L.V. Dmitrijeva, arhitekte, ezotērikas skolas vadītāja, Reiki meistare 01.01.2020.
Atsūtīts 02.01.2020
Tulkoja Jānis Oppe
[1] Skat. https://www.labirint.ru/books/617563/ (Tulk. piezīme)