Дмитрий Калинин - Мои искренние поздравления с Новым годом!

Dmitrijs Kaļiņins - Sirsnīgi apsveicu Jaunajā gadā!

20 01 02 01

No visas sirds apsveicu jūs, Natālija un Vladimir,

un visu Mūsu Grupu Jaunajā gadā!

Un gribas visiem novēlēt, lai nākamajā gadā ar mums notiktu tas brīnums, par kuru mēs visi tā sapņojam. Kaut arī katram tas ir savs, bet tas noteikti ir pats nepieciešamākais un pats svarīgākais. Lai nākamais gads būtu jums sekmīgs, un viss izveidojas, kā vajag. Jaunajā gadā novēlu iecerēto plānu izpildi, sarežģītu situāciju burvīgu atrisināšanu. Novēlu okeānu mīlestības, visiem veselību, vieglumu dzīvē un problēmu neesamību. Mēs visi ticam brīnumiem, un tie ir mums apkārt. Vienkārši ir nedaudz jāieskatās un jāsaprot, ka ir noticis brīnums.

Novēlu visiem nākamajā gadā būt tikai pozitīvu un labvēlīgu cilvēku lokā, pārdzīvot tikai patīkamas emocijas, priecāties par katru nodzīvoto dienu, dāvāt prieku un smaidus apkārtējiem.

Novēlu, lai mēs visi būtu dzīvi un veseli, lai nodarbotos ar to, kas nes mums apmierinājumu. Novēlu sasniegt jaunas virsotnes un pašrealizēties. Un vēl gribu novēlēt vairāk priecīgu brīžu, kuri pārtaps patīkamās atmiņās, un tikšanos ar uzticamiem draugiem un mīļiem mājiniekiem.

Veiksmīgu sākumu un sekmīgu turpinājumu Jums Jaunajā gadā! Un lai šis jaunais gads kļūst jums īpašs.

Ar Cieņu un Mīlestību, Dmitrijs Kaļiņins

 

Labdien, Natālija un Vladimir!

PALDIES par izsūtnēm un ka neaizmirstat mani. Sen ar Jums neesmu sarakstījies. Darbā līdz pašām “ausīm” – kā mums teica, Maskavā gatavo pēdējo štatu samazināšanu pa visu Krieviju. Veselība varētu būt labāka (es nežēlojos, vienkārši konstatēju), poliklīnikā atdeva kartiņu un pateica nēsāt to līdzi katram gadījumam, tas ir, atlicis tikai izsniegt izziņu par ķermeņu dimensijas nomaiņu. Tas nu tā.

1. MILZĪGS Jums paldies par sniegto palīdzību pagājušā gada decembrī, “salāpījāt” manas dimensijas visus augstākos ķermeņus pēc, kā teica ārsts, pārejošas sirdslēkmes – vienas no sirds išēmiskās slimības pazīmēm vai insulta priekšvēstneša. Spēcīgs asiņu izšļakstījums no sirds kreisā kambara sākumā aiziet uz galvu, lai “apmazgātu” un barotu smadzeņu vielu, bet pēc tam uz visām pārējām ķermeņa daļām un orgāniem:

20 01 02 02

Neliela atkāpe. Ja “atpītu” visus cilvēka ķermeņa asinsvadus un tos sasietu vienā garā pavedienā, tad šī pavediena garums būtu apmēram 100 000 kilometru. Zemes ekvatora garums ir 40 000 kilometru. Iznāk, ka tikai ar 1 cilvēka asinsvadu “pavedienu” var apjozt veselu planētu 2,5 reizes.

Vispār visi, tajā skaitā arī radinieki, nodomāja, ka man gals klāt, – neizķepurošos un aiziešu uz citu dimensiju. Bet nekas, nevaru pateikt, Kā un Kurš man palīdz, bet it kā esmu palicis fiziskajā dimensijā. Paldies VISIEM, visai manai Dimensijai un tiem, Kas mani ved, un Jums, Natālija.

Principā dzīvot “pa pusei” var droši vien... Baiļu nav, vēl jo vairāk, ka es gāju ārā no ķermeņa bērna vecumā, kad slīku, un zinu, ka dzīve nekādā gadījumā nebeidzas... vienkārši apziņa pāriet no dimensijas viena ķermeņa citā utt. Lai slavēts Debesu Tēvs!

Pats interesantākais, ka slavenā frāze – “33 gadus vāc slimības, nākamos 33 gadus atbrīvojies no tām” – sapnī naktī tika turpināta un manis izdzirdēta: un nākamie 33 gadi Tev ir jāstrādā, lai apzinātos, ko savāci un no kā atbrīvojies, tas ir, jākrāj Dzīves Viedums (manuprāt, tas tad arī ir darbs, slīpējot briljanta vai cilvēka dzīves skaldnes).

20 01 02 03

 

2. Vasarā vasarnīcā mans kaķis pazuda. Vasarnīca atrodas blakus mežam, domāju – viss, peļu ir daudz, aizspēlēsies, ieies mežā un ceļu atpakaļ neatradīs, vējš tā smaku aizpūtīs. Visus dārzus izložņājām ar dzīvesbiedri gan kājām, gan mašīnā, kaimiņus uz ausīm nostādījām; nav kaķa un viss!

Atcerējos Jūs, SK Skolu un kā es pats izvadīju ārā no dzīvokļa tarakānus. Sāku iztēloties kaķu dzimtas dzīvnieku kopīgo Būtību. Pats nervozs – nekas neiznāk, nomierināties nevaru utt. Atcerējos par bildīti uz datora darbavirsmas – ļoti gudru un skaistu Pumas purniņu. Sāku viņu iztēloties un runāt ar viņu domās. Lūdzu Pumas Būtībai, lai kaķis atgrieztos savā teritorijā.

Pats galvenais – caurumu sētā nav, kur ticis cauri, nesaprotu. Stāvu sakņu dārza vidū, lūkojos uz visām četrām pusēm. Skatos, skrien pa svešu sakņu dārzu uz vietu, kur mazlietiņ pavēries sētas tīkls. Atskrēja, apsēdās metru no sētas, skatās man acīs apstulbināti. Pēc šī gadījuma viņš no vasarnīcas teritorijas vairs neizgāja.

Man ar viņu bija neitrālas attiecības tāpēc, ka es ne pārāk gribēju laist kaķi mājā, un viņš, šķiet, to juta. Pēc šī gadījuma attiecības pārgāja augstākā līmenī. Viņš mani pavada uz darbu un gaida, kamēr es atnākšu no darba, gaitenī (agrāk tā nebija), ļoti uzmanīgi skatās acīs, šķiet, mēs esam sākuši viens otru ļoti labi saprast. Es ar viņu domās sarunājos, un, šķiet, viņš mani saprot. Esmu ļoti apmierināts ar atrisināto situāciju – Paldies Visiem notikuma Dalībniekiem.

3. Kad mani darbā pārveda uz citu nodaļu, nodomāju – viss, tas ir manas samazināšanas sākums. Visi zina par manām slimībām – pusgadu nogulēju trijās slimnīcās.

Darba būtība ir sastādīt apraides apjoma protokolus ar speciālas 1C programmas palīdzību. Es to nekad nebiju redzējis un nezinu, kā ar to strādāt un ko darīt. Kolēģi ļoti īsi pastāstīja par mana darba gala rezultātu, bet, kā ar to strādāt, neviens jēdzīgi nepateica. Pirms manis strādāja puisis ar augstāko izglītību datorzinībās, bet man tādu iemaņu nav.

Es, ilgi nešauboties, atceros SK Skolu un vienu no vebināriem par egregoriem. Piesaucu mana uzņēmuma darba egregoru. Salīdzināt ne ar ko nevaru, neredzu, bet kaut kas man (intuitīvi) saka, ka viņš skatās uz mani. Es mierīgi domās izskaidroju ar mani radušos situāciju un palūdzu palīdzību.

Visu 2019. gadu no 8:30 līdz 17:30 es nenogurstu, praktiski nav aizdusas. Mērīju cukuru – normas robežās, izņemot gadījumus, kad darba vietā ēdu kaut ko saldu. Pret mani attiecas vienādi visi – gan kolēģi, gan priekšniecība. Par savu darbu varu teikt, ka es vēl lūdzu palīdzību gan savam AEs un Skolotājiem brīžos, kad vispār nesaprotu, ko vajag darīt. Palīdzība ir spēcīga, vienmēr laikus, taisni elpa aizraujas. Mājās atbraucu pulksten 19:00.

Ir tāda sajūta, ka spēki mani atstāj, neko negribas darīt, gribu tikai gulēt un vairāk neko. Iekrītu gultā pulksten 21:30 un sapņus neredzu (saka, ka tā arī ir pilnvērtīga atpūta). Atcerējos, ka Jūs stāstījāt par tādu gadījumu, atradu savos pierakstos. Nonācu pie secinājuma – pats palūdzu palīdzību, kā saka, – ko pasūtīji, to arī saņem. Vienalga Paldies Visiem! Ir taču jāpilda pienākumi ģimenē…

 

4. Nu bet tagad pats interesantākais gadījums, kurš ar mani notika šajā gadā. Tas notika 2019. gada naktī no 20. uz 21. oktobri. Gulēju, nevienu neaiztiku. Pēkšņi uzpeld bildīte: es (vai arī mans aspekts citā dimensijā) veicu eksperimentu kaut kur auditorijā, jo man nākas kādam teikt, kas atrodas augšā (kaut gan ne soli, ne kāpnes, ne galdi nav redzami). Man priekšā uz galda vai paaugstinājuma guļ divas lelles (visdrīzāk lelles, tās ir mazākas par mani vai par manu aspektu), turklāt vienai ir sasietas gan kājas, gan rokas. Tās ir ģērbtas senā krievu apģērbā: biksēs, kuras iebāztas zābakos, garā austā kreklā ar zeltītiem izšuvumiem, apsietā ar krāsainu jostu, galvā cepurīte, kā pasakā par ķēniņa dēliem.

Es (tas ir, mans aspekts) apsedzu viņas ar drānu no galvas līdz kājām. Vicinu rokas, iespējams, kaut ko saku, bet man no citas dimensijas nav redzams (es redzu runājošā pakausi, bet ir sajūta, ka tas neesmu es).

Kopumā aina ir tāda: mans ķermenis fiziskajā pasaulē guļ, tas ir, viņš guļ gultā – es redzu kājas un rokas, logu, tumšu istabu, kuru apgaismo gaisma no ielas ar mēness sirpi. Uz pretējās sienas fona “caurums uz citu dimensiju” – tumša telpa vai vieta. Vairāk neviens nav redzams, taču, ka kāds ir klāt, ir vienkārši sajūtams. Mans aspekts stāv pret mani ar muguru (drīzāk puspagriezienā, es uz viņu skatos it kā no sāna un no augšas). Mana apziņa ir kustībā – te es atrodos savā istabā, te ieeju šajā caurumā un atrodos virs mana citas pasaules aspekta.

Pēc īsiem, kā man šķiet, buramvārdiem un roku vēzieniem mans aspekts stāv blakus apklātajam paaugstinājumam un kaut ko gaida, turklāt kaut ko un kādam izskaidro, pagriežot un paceļot galvu uz augšu. Mana apziņa “karājas” un atrodas starp manu aspektu un fizisko pasauli (mana apziņa jūt gultu un manu ķermeni).

Pēkšņi zem drānas kaut kas sakustējās un sāka pārlīst no vienas lelles uz otru. Mans aspekts nedaudz pacēla pārsega malu, un šis kaut kas sāka ātri virzīties pie viņa. Un, lūk, no pārsega apakšas parādījās kaut kas – caurspīdīga tumsa ar metālisku atspīdumu, bez kādas konkrētas formas, vienkārši kāda caurspīdīga Tumša Masa (redzu skaidri).

Tumšā Masa ķer aiz rokām un kājām manu aspektu, turklāt grīda (vai kaut kas cits, vai arī atveras cita dimensija) paveras, un Viņa velk viņu tumsā. Mana apziņa atgriežas manā fiziskajā ķermenī – un arī mana ķermeņa kājas un rokas ir pieplūdušas ar šausmīgu smagumu, un šis smagums velk mani no gultas lejā uz grīdu. Baiļu nav, bet ir nepatīkami.

Es sāku piesaukt visus, ko zināju – Skolotājus, AEs, Ercenģeļus un Eņģeļus, Gaismas Spēkus, īsumā Visus, kurus atcerējos. Gribēju pārmest krustu – neizdodas, rokas tur stipri un velk, un velk uz leju, tumsā.

Jūtu palīdzību no augšas un no lejas – kaut ko rozā, vai nu rokas, bet nav līdzīgas, kaut ko taisnu, kurš sit pa šo tumšo masu. Taču mani šī masa neatlaiž – smagums ir neticams.

Pēdējā cerība – es piesaucu Sanatu Kumaru, bet lūdzu parādīties kā krāsainai fotogrāfijai, kuru Jūs, Natālija, man atsūtījāt. Nu un saņēmu drosmi un piesaucu Jūs. Un Jūs un Sanats Kumara parādījāties – Sanats Kumara kā krāsaina bildīte un Jūs, kā es Jūs redzu vebināru istabā, stingru un brillēs.

Jūs sākāt veikt kaut kādu darbu – kaut ko raut nost un mest lejup tumsā, pēc dažām sekundēm atbrīvojās labā roka, es sāku mest krustus līdz pašam vēderam. Atceros lūgšanas – neko neatcerējos, pielietoju standarta frāzes: Dievs, Glāb un Saglabā mani.

Drīz pēc tam sāka atbrīvoties kreisā roka un kājas. Bet tas vēl nav viss. Šīs tumšās masas pēdējā daļa pēc krišanas lejup izraisīja kādu tumšas substances (šķidra mirdzoša asfalta gudrona veidā) izšļakstījumu, kurš mani aplipināja no galvas līdz kājām. Lūk, te es izbijos, sāku no sevis raut nost šo substanci – tā padevās… Plēšu nost un metu lejā, tumsā. Palīdz visi – gan no augšas, gan Jūs, gan Sanats Kumara.

Pēdējo gabalu norauju no sevis sirds rajonā. Redzu, zem ādas krūškurvja rajonā ir iedegusies uguntiņa, es atcerējos Jūsu un Vladimira meditācijas un sāku sūknēt iekšā enerģiju šajā uguntiņā. Iedegās lode sirds centrā, un enerģija sāka izplatīties pa visu ķermeni, pirkstu galos un ādas pārklājā parādījās dzirkstis, un pēkšņi, BĀC, viss pazuda.

Kļuva ļoti silti un mājīgi fiziskajam ķermenim. Jūs sākāt smaidīt, noņēmāt brilles un kaut ko man sakāt, bet es Jūs nesapratu. Pēc dažām sekundēm Jūs pazudāt, ieskaitot “caurumu” sienā. Es domās pateicos Visiem par sniegto palīdzību. Pulkstenis rāda 02:20.

Nezinu, kas tas bija – ko ieraudzīju (drīzāk apzinājos), to arī uzrakstīju. Protams, jautājumu ir daudz. No Jūsu pēdējiem darbiem sapratu, ka ir bijuši tumšo uzbrukumi gaišajiem (es ar to domāju mūsu grupu). Ja Jums ir laiks, tad varat kaut kā pakomentēt, kas tas ar mani (manu aspektu) bija?

 

Ar Cieņu un Mīlestību, Dmitrijs Kaļiņins.

 

Pievienots 02.01.2020

http://sanatkumara.ru/stati-2020/moi-iskrennie-pozdravleniya-s-novim-godom

Tulkoja Jānis Oppe