Анни Безант - Монады

Annija Bezanta - Monādes

Gatavojamies Jaungada semināriem

19 12 27 01

Fragments no Annijas Bezantas (Annie Besant) grāmatas

APZIŅAS PĒTĪJUMS

http://www.ligis.ru/librari/285.htm

Mēs redzējām, ka, pateicoties Trešā Logosa darbībai, tiek nodrošināts lauks, lai attīstītos Apziņas – kura sastāv no piecām daļām, – Vienības; un ka Apziņas Vienība ir Visuma Apziņas fragments, daļa, ar domu izdalīta individuālā radībā, matērijā tērptā, – pirmā Logosa substances Vienība, nosūtīta uz otro plānu kā atsevišķa Radība. Tādām Vienībām ir speciāls nosaukums – Monādes. Tie ir Dēli, kuri no radīšanas bezgalīgā laikmeta sākuma atrodas Krūtīs Tēvam, kurš pagaidām vēl “nav kļuvis Vadonis viņu glābšanai caur ciešanām”; katra no Viņām patiesi ir “vienlīdzīga Tēvam attiecībā uz viņa Dievišķumu, taču zemāka par Tēvu attiecībā uz viņa briedumu”, un katrai no Viņām ir jāieiet matērijā, lai visas lietas padarītu padevīgas Viņam; Viņai ir jābūt “iesētai pazemojumā”, lai “paceltos slavā”; no statiska Logosa, kurš aptver visas potenciālās iespējas, Viņai ir jākļūst par dinamisku Logosu, kurš izvērš visus iespējamos spēkus, visu zinošu, visur esošu savā otrajā plānā, taču bez apziņas, “bez jūtām” visos pārējos; Viņai sava slava ir jāpārklāj ar matērijas plīvuru; šī matērija Viņu padara aklu, lai Viņa kļūtu visu vadoša un visur esoša visos plānos, spējīga atbildēt uz visām dievišķajām svārstībām visumā, nevis tikai uz tādām augstākajos plānos.

(…)

Dažas Monādes, kuras vēlas iziet cauri piecpakāpju visuma pārbaudījumiem, lai apgūtu matēriju un savukārt radītu tajā visumu, iekāpj tur, lai kļūtu par attīstošos Dievu tā iekšienē, par Dzīvības Koku, par vēl vienu Visaugstākā avotu. Formas piešķiršana visumam – tā ir Ienākšanas Diena; dzīvība – tā ir kļūšana; dzīvība sevi izzina pārmaiņās. Tās, kas matēriju nav apguvušas, kas nav kļuvušas par radītāju, paliks savā statistiskajā svētlaimē, izslēgtas no piecpakāpju visuma, neapzinošas, kas tajā notiek. Jo ir jātur prātā, ka visi septiņi plāni ir savstarpēji iekļūstoši un ka Apziņa jebkurā plānā nozīmē spēku, ar kādu tiek atbildēts uz šī konkrētā plāna svārstībām.

Tas ir tieši tāpat, kā cilvēks var būt apzinošs fiziskajā plānā (jo viņa fiziskais ķermenis ir iekārtots tādā veidā, lai pieņemtu un pārraidītu viņam savas svārstības), taču absolūti neapzināties augstākos plānus (kaut arī to svārstības viņu ietekmē), un turklāt viņš vēl nav pietiekoši organizējis savus augstākos ķermeņus, lai viņi varētu pieņemt un pārraidīt viņam savas svārstības; tā arī Monāde, Apziņas Vienība, spējīga būt apzinoša otrajā plānā, ir neapzinoša apakšējos piecos.

Viņa attīstīs savu apziņu, no katra plāna paņemot noteiktu tā matērijas daļu, aptverot sevi ar šo matēriju un būvējot no tās jaunu apvalku, pateicoties kuram, viņa varēs kontaktēties ar šo plānu, pakāpeniski būvējot no šī matērijas apvalka ķermeni, kurš spējīgs funkcionēt kā sevis izpausme savā paša plānā, saņemt un nodot savas svārstības šim līmenim. Aptverot sevi ar katra nākamā plāna matēriju, Viņa nogriež daļu savas apziņas, to daļu, kura ir pārāk smalka, lai pieņemtu vai izraisītu matērijas atbilstošas svārstības.

Viņai sevī ir septiņas tipiskas svārstību pakāpes – no kurām katra spēj radīt neierobežoti daudz savas pašas tipa apakšsvārstības –, un tās viena pēc otras pārklājas, kamēr Viņa ietērpj sevi arvien rupjākas matērijas apvalkā pēc apvalka.

Apziņas pakāpes – sevis izpausme noteiktā raksturīgā veidā (terminam “pakāpe” šeit ir matemātiska nozīme: apziņa “trešajā pakāpē”, apziņa “ceturtajā pakāpē” utt.) – matērija izpaužas tajā, ko mēs saucam par dimensijām. Apziņas fiziskajai pakāpei ir sava izpausme “trīsdimensiju matērijā”, kamēr astrālā, mentālā un citas pakāpes savai izpausmei prasa matērijas citas dimensijas.

Tādā veidā spriežot par Monādēm, mēs varam sajust, ka mums ir darīšana ar kaut ko ļoti tālu.

Taču ir Monāde, kura ir mums ļoti tuva, – mūsu Es, pats mūsu būtības pamats, pats dziļākais mūsu dzīves avots, vienīgā Realitāte.

Mūsu Es guļ slēpts un neredzams, ietīts tumsā un klusumā, bet mūsu apziņa ir šī Es ierobežota izpausme, Dievs, izpaudies mūsu ķermeņu kosmosā; šie ķermeņi ir viņa ietērps.

Kā netiešais daļēji izpaužas Logosā Dievišķās Apziņas veidā, bet visumā – Logosa* Ķermeņa veidā, tā arī mūsu netiešais Es daļēji izpaužas mūsu apziņā kā mūsu individuālās sistēmās Logoss un mūsu ķermenī kā kosmoss, kuram piemīt apziņa. Kā augšā, tā arī apakšā.

__________
* Pie žvadzošām laika stellēm es strādāju
un aužu ietērpu Dievam, pēc kura jūs Viņu redzat.
Gēte.

Un šis slēptais Es, saukts par Monādi, ir patiesi Vienots. Tieši tas dod smalko sajūtu par vienotību, kura pastāvīgi eksistē mūsos visu pārmaiņu vidū: šeit slēpjas identiskuma sajūtas avots, tāpēc ka tas ir mūžīgais mūsos. Trīs no Monādes nākošie stari – par kuriem mēs drīz parunāsim – ir trīs Viņas aspekti jeb eksistēšanas paņēmieni, jeb aspekti, kas attēlo Visuma Logosus: Griba, Viedums un Aktivitāte, kuri ir iemiesotās apziņas trīs būtiski izpaudumi, līdzīgi Atmai-Budhi-Manasam.

Šī apziņa pastāvīgi funkcionē dažādos plānos kā vienots vesels, taču katrā pauž savu trejādību.

Kad mēs pētām, kā apziņa funkcionē mentālajā plānā, mēs redzam Gribu, kura uzstājas kā Izvēle, Viedumu kā atšķiršanu, Aktivitāti kā izziņu.

Astrālajā plānā mēs redzam Gribu, kura uzstājas kā vēlme, Viedumu kā mīlestību, Aktivitāti kā sajūtu.

Fiziskajā plānā par instrumentu Gribai uzstājas motoriskie orgāni (karmendriji), Viedumam – galvas smadzeņu puslodes, Aktivitātei – maņu orgāni (džņanendriji)*.

__________
*Tas ir tikai mēģinājums dalīt. Jo matērija, būdama sievišķā daļa, Sarasvati, un attiecināma uz Brahmu, šķiet, norāda uz džņanendrijiem, bet Durga – uz karmendrijiem.

Šo trīs aspektu izpaušanās viņu visaugstākajā formā cilvēkā norit tādā pašā kārtībā kā trejādiskā Logosa izpaušanās visumā. Trešais aspekts, Aktivitāte, kurš atklājas kā radošs prāts, kā zināšanu krājējs, pirmais pilnveido savus apvalkus un pilnīgi izpauž savas enerģijas. Otrais aspekts, Viedums, kurš atklājas kā Tīrs un Līdzcietīgs Saprāts, uzplaukst cilvēkā kā otrais, kā Krišna, Buda, Jēzus. Trešais aspekts, Griba, izpaužas pēdējais kā dievišķais Es Spēks, kurš savā nesatricināmajā pilnībā ir Svētlaime-Mierīgums.

 

Pēc tam, kad piecpakāpju lauks ir sagatavots, kad ir pabeigta sākotnējā piecu plānu – katra ar saviem septiņiem apakšplāniem – būvniecība, sākas Otrā Logosa – formu Radītāja un Glabātāja – aktivitāte.

Par viņa darbību runā kā par Otro Dzīvības Vilni, Vieduma un Mīlestības – Vieduma kā virzošā spēka, nepieciešama formu organizēšanai un evolūcijai, un Mīlestības kā pievelkošā spēka, nepieciešama, lai noturētu tās kopā kā stabilus, kaut arī sarežģītus, veselumus, – izplūdumiem.

Kad šī Logosa dzīvības lielā plūsma ieplūst piecpakāpju izpausmes laukā, tā iedarbina Monādes, Apziņas Vienības, gatavas sākt evolūciju un ietērpties matērijā.

Taču izteikums, ka Monādes parādās, nav gluži precīzs. Pareizāk ir teikt, ka Viņas sāk mirdzēt, izkliedēt savus dzīvības starus. Jo Viņas vienmēr paliek “Tēva krūtīs”, kamēr Viņu stari ieplūst matērijas okeānā un atlasa materiālus, kas nepieciešami Viņu enerģiju izpausmei visumā. Matērijai ir jābūt atlasītai, padarītai plastiskai un pievestai pie atbilstošu apvalku formas.

…Monāžu dzīvības plūsma izlīst uz priekšu, ņemot par sava piepildījuma apjomu pa atomam no katriem trīs augstākajiem piecpakāpju lauka plāniem – trešā, ceturtā un piektā –, un tādā veidā izveido “Debesu Cilvēku”, “Dzīvo Nemirstīgo Valdnieku”, Piligrimu, kuram ir jāattīstās, kura evolūcijas dēļ tika radīta šī sistēma.

Monāde liek atmiskā, budhiskā un manasiskā plāna – tie ietver Viņu, kā telpas ēters ietver Sauli, – matērijai vibrēt un tādā veidā rada sev trejādu Staru, līdzīgu Viņas pašas trejādajai būtībai.

Tajā Viņu atbalsta Dēvas no iepriekšējā visuma, kuras jau ir izgājušas cauri tamlīdzīgiem apstākļiem; viņas virza svārstību vilni no Gribas aspekta pie atmiskā atoma, kurš svārstās atbilstoši Gribas aspektam un kurš saucas Atma; viņas virza svārstību vilni no Vieduma aspekta pie budhiskā atoma, un budhiskais atoms, kurš svārstās saskaņā ar Vieduma aspektu, saucas Budhi; viņas virza svārstību vilni no Aktivitātes aspekta pie manasiskā atoma, un šis atoms, kurš svārstās saskaņā ar Aktivitātes aspektu, saucas Manass.

Tādā veidā izveidojas Atma-Budhi-Manass, Monādes izpausmes pasaulē, Monādes Stars aiz piecpakāpju visuma robežām.

Atma-Budhi-Manass ir Debesu Cilvēks, Garīgais Cilvēks, viņš ir Monādes izpausme, kura atspoguļotais Gribas aspekts ir Atma, Vieduma – Budhi un Aktivitātes – Manass.

Tāpēc mēs varam uzskatīt cilvēcisko Atmu kā Monādes Gribas aspektu, kurš apgaro akaši atomu; cilvēcisko Budhi kā Monādes Vieduma aspektu, kurš apgaro gaisa (dievišķās uguns) atomu; un cilvēcisko Manasu kā Monādes Aktivitātes aspektu, kurš apgaro ugunīgo atomu.

Tādējādi Atmā-Budhi-Manasā, garīgajā triādē jeb Debesu Cilvēkā, ir trīs Monādes aspekti jeb enerģijas, iemiesotas atomiskajā matērijā, un tas cilvēkā ir “Dvēsele”, Dživatma jeb Dzīvīgais Es, atsevišķais Es.

Tas ir dvēseles aizmetnis un savā trešajā aspektā – “bērnišķīgais Ego”. Pēc savas dabas viņš ir identisks Monādei, ir Monāde, taču spēka un aktivitātes ziņā ir matērijas apkārtējo apvalku vājināts.

Šis spēka vājinājums nedrīkst ievest mūs maldos attiecībā uz dabas identitāti. Mums pastāvīgi ir jātur prātā, ka cilvēciskā apziņa ir vienots vesels un, neraugoties uz to, ka viņas izpausmes variējas, šīs variācijas nosaka tikai viena vai otra viņas aspekta dominēšana un matērijas salīdzinošais blīvums, kurā šis aspekts funkcionē.

Viņas izpausme, nosacīta tādā veidā, variē, taču viņa pastāvīgi ir vienots vesels.

Un tagad daba, kura bija brīva sava plāna smalkajā matērijā, kļūst sasaistīta ar blīvāku matēriju, un viņas apziņas spēki pagaidām vēl nevar funkcionēt aiz šī necaurredzamā plīvura. Šeit Monāde ir tikai aizmetnis, embrijs, bezspēcīgs, nejūtīgs, bezpalīdzīgs, kamēr savā pašas plānā Viņa ir spēcīga, apzinās visu, kas attiecas uz Viņas iekšējo dzīvi; viena ir Monāde Mūžībā, otra – Monāde telpā un laikā; laicīgajai un telpiskajai Monādei ir jākļūst par mūžīgās Monādes turpinājumu. Šī dzīvība, kura pašlaik ir aizmetnī, attīstīsies par sarežģītu būtni, Monādes izpausmi katrā visuma plānā. Iekšēji visspēcīga savā smalkajā plānā, taču, būdama aptverta ar blīvāku matēriju, Viņa sākumā izrādās bezspēcīga, apgrūtināta, bezpalīdzīga, nespējīga pieņemt vai pārraidīt caur sevi svārstības. Taču pakāpeniski viņa apgūs sākotnēji viņu paverdzinošo matēriju; lēni un pārliecināti Viņa saformēs to savai pašizpausmei; Viņu pastāvīgi pieskata un palīdz visu atbalstošais Otrais Logoss tikmēr, kamēr Viņa nespēs šeit dzīvot pilnīgu dzīvi, līdzīgu tai, kādu dzīvo augšā, un nekļūs savukārt par radošu Logosu un nedzemdinās no sevis visumu. Saskaņā ar viedumu spēja radīt visumu tiek sasniegta, tikai iekļaujot sevī visu to, kas vēlāk tiks dzemdināts. Logoss nerada no nekā, bet attīsta visu no Sevis; un no iegūtās pieredzes mēs sakrājam materiālus, no kuriem nākotnē varēsim uzbūvēt sistēmu.

 

2020. g. 2. janvārī pulksten 13 pēc Maskavas laika (12 pēc Rīgas laika)

Skolotājs un māceklis

19 12 03 07

2020. g. 3. janvārī pulksten 13 pēc Maskavas laika (12 pēc Rīgas laika)

Garīgā kalpošana

19 12 03 07

2020. g. 4. janvārī pulksten 13 pēc Maskavas laika (12 pēc Rīgas laika)

Dvēseles ceļš

19 12 03 07

2020. g. 5. janvārī pulksten 13 pēc Maskavas laika (12 pēc Rīgas laika)

Čenelings un daudzdimensionalitāte

 

Detalizētāk paskatīties

 

http://sanatkumara.ru/obyavleniya/seminari-2-5-yanvarya-2020-goda[1]

 

Pievienots 27.12.2019

http://sanatkumara.ru/stati-2019/monadi

Tulkoja Jānis Oppe


[1] Skat. http://www.sanatkumara.lv/index.php/24-raksti-2018/2412-seminari-no-2020-gada-2-5-janvarim (Tulk. piezīme)