Алиса Бейли - Готовимся к новогодним семинарам

Alise Beilija - Gatavojamies Jaungada semināriem

19 12 03 01

Autors – Alise Beilija (Alice A. Bailey)

Mācekļa laiks un Ciešanas

 

“Dieva dēli, kuri zina un redz, un dzird (un izzinot zina, ko viņi zina), cieš, apzinoties ierobežojumu. Apzinātās esības sakrālajos dziļumos viņus moka brīvības stāvokļa zaudējums. Ciešanas, slimības, nabadzība, nelaimes un zaudējumi ir redzami kā tādi, un pret tiem protestē katrs Dieva dēls. Viņš savā iekšienē zina, ka līdz tam, kad viņš kā gūsteknis ienāca formā, viņš nepazina sāpes. Ciešanas un nāve, novecošana un slimības – viņu neskāra. Visuma bagātības viņam piederēja, un viņš nepazina zaudējuma sajūtu.”

“Dzīvibas, kas ienāk formā kopā ar pašapzinošajām dzīvībām, – tās ir dēva-dzīvības, kas būvē formas, kurās mīt visi Dieva dēli; viņas nepazīst sāpes, zaudējumus un nelaimes. Vienas formas sabrūk, citas formas aiziet, un tas, ko nepieciešams uzaudzēt un padarīt stirpu ārējā plānā, nepaliek. Taču bez gribas un plānveidīga nodoma viņas nejūt pasliktināšanos un nepazīst izteiktu protestu.”

“Šeit var būt vietā daži vārdi par ciešanām, kaut gan man nav nodoma pavēstīt kādus noslēpumus attiecībā uz cilvēku hierarhijas evolūciju caur ciešanām. Dēvas necieš tā, kā tas notiek ar cilvēci. Viņu ritma ātrums ir noturīgāks, kaut arī atrodas atbilstībā Likumam. Viņas mācās caur centību, strādājot, lai uzbūvētu un ieviestu jeb iekārtotu formu tam, kas ir uzbūvēts.

Viņas aug caur uzbūvēto formu pareizu uztveri un izjūtot baudu no šīm formām un pabeigtā darba. Dēvas būvē, bet cilvēce iznīcina, un, atmetot formas, cilvēks mācās caur savu neapmierinātību. Tā tiek sasniegta (piespiesta) piekrišana piedalīties lielo Celtnieku darbā.

Ciešanas ir tā uz augšu ejošā izraušanās cauri matērijai, kas cilvēku noliek pie Logosa Kājām;

ciešanas ir sekošana pa vislielākās pretestības līniju, sasniedzot pa to kalna virsotni;

ciešanas ir formas sagraušana un iekšējās uguns sasniegšana; ciešanas ir izolācijas aukstums, kurš ved uz centrālās Saules karstumu; ciešanas ir sadegšana tīģelī, lai rezultātā iepazītu dzīves ūdens vēsumu;

ciešanas ir ceļošana uz tālu zemi, kas beidzas ar Tēva Nama viesmīlību;

ciešanas ir pilnīga zaudējuma krusts, kurš atgriež mūžseno velšu bagātības;

ciešanas ir pātaga, kas liek cīņā esošajam celtniekam novest līdz pilnībai Tempļa būvniecību.

Ciešanu pielietojumu ir daudz, un tie ved cilvēka dvēseli no tumsas gaismā, no važām uz atbrīvošanos, no izmisīgas cīņas pie miera. Šis miers, šī gaisma un šī atbrīvošanās kosmosa sakārtotās harmonijas iekšienē paredzēti visiem cilvēces dēliem.”

 

Uzkāpšana caur Piecām Cilvēka stadijām

I stadija.

19 12 03 02

Dzīvība ilgi kāpa augšup caur ikdienas formas izmantošanu. Caur trim mazākajām, lēni progresējot, tika iets pa ceļu. Tagad atveras citas durvis. Skan vārdi: “Nāc iekšā uz reālās vēlmes ceļa.”

Dzīvība, kas pazīst sevi tikai kā formu, ietērpjas viņai zināmās vēlmes spilgti sarkanajā krāsā, un caur šo sarkano visas vēlamās formas pievelkas, tiek saķertas un noturētas, tiek izmantotas un atmestas, kamēr sarkanais neizmainīsies uz rozā, rozā uz bāli rozā, bet pēdējais – uz balto. Tad uzplaukst pilnīgi balta dzīvības roze.

Taču, kamēr dzīvās dzīvības sīkā roze vēl ir pumpurā, tas vēl nav pilnīgi izplaucis zieds.

 

II stadija.

19 12 03 03

Aina maina formu. Cita balss, kas skan netālu, izsaka citu frāzi. Dzīvība turpina savu ceļu. “Iznāc uz lauka, kur rotaļājas bērni, un piedalies viņu spēlē.” Dzīves spēlei pamodināta, dvēsele iziet cauri vārtiem.

Šis lauks ir zaļš, un tā plašumos vienotās, kustībā esošās Dzīvības daudzās formas rotaļājas cita ar citu; viņas savijas dzīves dejā, daudzas pēc līdzības radītās formas pieņem Dievs. Dvēsele iznāk uz “Tā Kunga spēles laukuma” un spēlē tur, kamēr neieraudzīs zvaigzni ar pieciem spožiem punktiem un neteiks: “Mana Zvaigzne.”

 

III stadija.

19 12 03 04

Sarkanās vēlmes ceļš neattaisno gaidas. Tas zaudē savu pievilcību. Dieva dēlu spēles laukums vairs nesaista. Balss, kura divreiz skanēja no formu pasaules, tagad skan sirds iekšienē. Atnāk izaicinājums: “Pierādi, ka tu esi kaut kā vērts. Paņem sev sava vienīgā mērķa oranžo lodi.” Atsaucoties uz skanošo vārdu, dzīvā dvēsele, iegremdēta formā, atdalās no daudzajām formām un lauž sev ceļu uz priekšu. Atnāk formu iznīcinātāja, būvētāja un atkal iznīcinātāja ceļš. Sadauzītās formas nespēj apmierināt. Dvēseles pašas forma tagad ir lielā vēlme, un tā notiek uznākšana uz prāta spēles laukuma.

Taču šos sapņus un fantāzijas laiku pa laikam apgaismo vīzija – vīzija ar neatvērušos lotosa ziedu ar sakļautām lapiņām, ļoti cieši aizvērtām, pagaidām vēl bez aromāta, taču grimstošu aukstā gaišzilā gaismā.

Oranžais un gaišzilais reiz pēc ilga laika saplūdīs, taču tālu vēl ir šis laiks. To saplūdums apmazgās pumpuru ar gaismu un izraisīs gaidāmo atvēršanos. Lai gaisma iemirdzas!

 

IV stadija.

19 12 03 05

Dzīvība iekļūst tumsā. Dzirdama cita balss: “Ieej alā un sameklē sevi, ej tumsā un uz savas galvas nes iedegtu lampu.” Ala ir tumša un tuksnesīga, tā ir auksta, tajā skan daudzas skaņas un balsis. Daudzu Dieva dēlu, kas palikuši spēlēt uz Dieva spēles laukuma, balsis sauc pēc gaismas. Šī ala ir gara un šaura. Gaiss blīvs no miglas. Skrejoša ūdens čala sajaucas ar vēja kaukšanu un biežiem pērkona dārdiem.

Tālumā ļoti neskaidri redzama ovāla atvere zilā krāsā. Šķērsām šai zilajai telpai atrodas rozā krusts, un krusta centrā, kur saiet kopā četri pārliktņi, guļ roze. Virs tā mirdz vibrējošs dimants piecstaru zvaigznes iekšienē.

Dzīvā dvēsele traucas pie krusta, kurš viņai aizšķērso ceļu uz dzīvi, atklātu un atpazītu.

Dvēsele vēl nav uzkāpusi krustā, un tātad tas vēl nav atstāts aiz muguras. Taču dvēsele virzās uz priekšu, viņas acis ir koncentrētas uz krustu, bet ausis atvērtas visu viņas brāļu dvēseļu žēlabainajiem saucieniem.

 

V stadija.

19 12 03 06

Uz priekšu, uz mirdzošo dzīvi un gaismu! Ala ir palikusi aiz muguras, krusts apgāzts, ceļš ir brīvs. Galvā, nevis sirdī, skaidri skan vārds. “Uznāc atkal uz Tā Kunga spēles laukuma un šoreiz vadi spēles.” Ceļu uz kāpņu nākamo laukumiņu aizšķērso dvēseles pašas lēmums. Sarkanā vēlme vairs nevada dzīvi, taču tagad spēcīgi liesmo tīra zila liesma. Uz noietā ceļa apakšējā pakāpiena dvēsele pagriežas atpakaļ un nokāpj pa kāpnēm uz spēles laukumu, satiekot nedzīvus apvalkus, agrāk būvētos, soļojot pa atmestām un sagrautām formām un sniedzot palīdzīgu roku. Viņai uz pleca sēž miera putns, viņas kājas apautas vēstneša sandalēs.

Vēl nav mirdzošās dzīvības augstākā slava! Vēl nav ieiešana mūžīgajā pasaulē! Bet vēl darbs, vēl mazo spēku pacelšana.

 

2020. g. 2. janvārī pulksten 13 pēc Maskavas laika (12 pēc Rīgas laika)

Skolotājs un māceklis

19 12 03 07

2020. g. 3. janvārī pulksten 13 pēc Maskavas laika (12 pēc Rīgas laika)

Garīgā kalpošana

19 12 03 07

2020. g. 4. janvārī pulksten 13 pēc Maskavas laika (12 pēc Rīgas laika)

Dvēseles ceļš

19 12 03 07

2020. g. 5. janvārī pulksten 13 pēc Maskavas laika (12 pēc Rīgas laika)

Čenelings un daudzdimensionalitāte

Detalizētāk paskatīties

http://sanatkumara.ru/obyavleniya/seminari-2-5-yanvarya-2020-goda[1]

 

Pievienots 03.12.2019

http://sanatkumara.ru/stati-2019/gotovimsya-k-novogodnim-seminaram

Tulkoja Jānis Oppe


[1] Skat. http://www.sanatkumara.lv/index.php/24-raksti-2018/2412-seminari-no-2020-gada-2-5-janvarim (Tulk. piezīme)