Марина Васильева Как излечить отношения с шефом и начать работать спокойно

Marina Vasiļjeva - Kā izārstēt attiecības ar šefu un sākt strādāt mierīgi

16 06 30 01

Ja jūs neesat laimes luteklis frīlanceris, kurš attālināti strādā pats sev, vai māmuliņa mājsaimniece, tad droši vien lielāko daļu sava laika jūs pavadāt darbā.

Jūsu ofiss, kabinets, uzņēmums ir telpa, kurā ieliekat dvēseli. Kolēģi ir cilvēki, kuri itin bieži zina par jums vairāk nekā ģimene.

Ir pat tāds laimes kritērijs, kad cilvēks pamostas un ar prieku iet uz darbu.

Un, otrādi, nepatīkams darbinieks, kašķīgs priekšnieks spēj saindēt dzīvi un nokaut vēlēšanos nodarboties ar iemīļoto darbu.

 

Ko darīt, kad konflikti ar vadību darbā noved līdz stresiem?

Kā tikt skaidrībā, kāpēc kolektīvu, darbadevēju nomaiņa no reizes uz reizi ieved atkārtojošās situācijās – nemainīgi, vai nu kaitē kāds no kolēģiem, vai šefs gadās ar vienu un to pašu nepatīkamo īpašību komplektu?

Negaidīti, bet reinkarnacionika palīdz atrast atbildes uz šiem jautājumiem.

 

Iepazīšanās ar priekšnieku

Irina bija laba nekustamā īpašuma pārdošanas speciāliste, un tāpēc viņu nepārsteidza pēkšņs zvans ar priekšlikumu pāriet uz jaunu aģentūru.

Kāds no bijušajiem klientiem bija viņu rekomendējis Albīnai, prestižas kompānijas direktorei.

Tomēr pilnīgi negaidīti bija tas, ka jau tajā pašā vakarā Albīna pati atbrauca uz Iras ofisu un vienkārši lika priekšā: “Man vajag, lai Jūs ar pirmdienu sāktu pie mums strādāt.”

Gan alga, gan darba apstākļi bija pievilcīgi. Un arī pati Irina sen sapņoja nomainīt vietu – pašreizējā priekšniece bija patmīlīga un skandaloza, viņu paciest vairs nebija spēku.

Taču uzreiz piekrist priekšlikumam viņa nevarēja: “Man ir nepabeigts projekts, man vajag vēl divas nedēļas, citādi es iegāzīšu cilvēkus.”

Albīna varēja atrast desmitiem citu tāda līmeņa aģentu viņu divu miljonu lielajā pilsētā, bet par laimi Irinai piekrita pagaidīt.

 

Nesaprotamas jūtas dvēselē

Jaunā darbavieta ārkārtīgi priecēja Irinu. Albīna, neraugoties uz to, ka bija piecus gadus jaunāka, ļoti prasmīgi bija iekārtojusi biznesu. Priekšnieces uzņēmība un enerģiskums sajūsmināja.

Kā prasmīga psiholoģe viņa bija izraudzījusies teicamu komandu. Kolektīvs bija draudzīgs, Iru uzņēma ļoti labi. Viņa pati it kā pārvērtās.

Bez mūžīgajiem darbiem parādījās laiks hobijiem, sporta nodarbībām – jaunie kolēģi sastādīja kompāniju gan korporatīvajos pasākumos, gan trenažieru zālē, gan pat kopīgos braucienos atvaļinājumā.

Iras un Albīnas starpā bija daudz kopīga – vienoja uzskati par darba principiem, dzīvi, vīriešiem, abas vienatnē audzināja dēlus. Visi Irinas priekšlikumi projektos uzreiz atrada atbalstu un tika iemiesoti dzīvē.

Bet apmēram pēc pusgada idille sāka brukt. Arvien biežāk starp direktori un viņas jauno aģenti sāka uzplaiksnīt aizkaitinājuma uzliesmojumi.

Ira ķēra uz sevi raidītus neapmierinātus skatienus un nevarēja saprast to cēloņus.

16 06 30 02

Dažreiz Albīna sāka piesieties sīkumu dēļ, novedot sarunu līdz paaugstinātiem toņiem, izsakot kaut kādas netaisnīgas pretenzijas.

Pēc tamlīdzīgiem uzliesmojumiem priekšniece varēja vairākas dienas iet garām Irinai, izliekoties, ka neievēro viņu, neatbildot uz parastajiem rīta sveicieniem.

Tādas savstarpējās attiecības mocīja Irinu. Pēc dabas nekonfliktējošs cilvēks, viņa nevarēja izlemt un izvest Albīnu uz atklātu sarunu, attiecību noskaidrošanu.

Un, ja par pašu darbu pretenziju pret viņu nebija, tātad priekšnieci kaitina kaut kas personisks. Taču arī turpināt strādāt tādā atmosfērā Irai bija nekomfortabli.

Viņai, smalki jūtošai apkārtējo noskaņojumu, bija smagi katru dienu gaidīt, ka, ja nu pēkšņi šodien “direktrise atkal nav noskaņojumā”.

 

Pagātnes dzīve ar priekšnieci

Draudzene ieteica Irinai griezties pie reinkarnacionikas atmiņām. “Un ja nu pēkšņi jūsu pretenzijas vienai pret otru velkas no pagātnes dzīves?”

Sk. arī Kā atrast pagātnes dzīves pēdas pašreizējā.

Tā kā citus problēmas risinājuma variantus Ira neizdomāja, tad piekrita regresijas seansam.

Iegremdējumā Irina atcerējās sevi XVI gadsimtā. Persiešu zēns-pusaudzis nabadzībā dzīvo ar savu tēvu-invalīdu. Dēls ir sirmgalvja vienīgais balsts.

Pēc pieprasījuma “ieraudzīt situāciju, kura ietekmē attiecības ar priekšnieci pašreizējā iemiesojumā”, atnāca tās dzīves pēdējās dienas ainas.

Pēkšņi viņu panāk laupītāju banda zirgos. Viņu vadonis – iedomīgs, pašpārliecināts, savu spēku un nesodāmību jūtošs – pieprasa zēnam atdot viņa somu ar ēdienu.

16 06 30 03

Irina, atceroties šo situāciju no iekšienes, sajuta gan nebijušu sašutumu, gan pamodušos lepnumu, gan nepiekāpību, apbrīnojamus nīkulīgajam pusaudzim.

Kā arī saprata, ka viņas priekšā tajā momentā stāv ne vienkārši laupītāju vadonis, bet pašreizējās priekšnieces dvēsele.

Jauneklis atteicās pakļauties. Pretī saņēma nicīgu greizu smīnu un pavēli sodīt viņu. Laupītāji metās virsū neaizsargātajam puisēnam, atņēma mantas un piekāva. Sita ilgi un cietsirdīgi, līdz nāvei.

Kad Irinas dvēsele atstāja saplosīto ķermeni, viņa sajuta neticamu rūgtumu un nožēlu.

Kādēļ bija jāpretojas šajā nevienlīdzīgajā cīņā, kad rezultāts bija acīmredzams? Kurš tagad parūpēsies par tēvu? Kā viņš paliks bez manis?

 

Piedošana pāridarītājam. Attiecību transformācija

No dvēseles skatpunkta tā bija divu lepnu dabu sadursme. Gan zēnam, gan pieredzējušajam laupītājam galvenais bija pastāvēt uz savu. Viens demonstrēja savu spēku un varu, otrs atteicās atzīt šo varu un pakļauties.

Sadursmes traģiskais fināls atstāja nospiedumu uz divu dvēseļu savstarpējām attiecībām. Arī pašreizējā dzīvē zemapziņā Albīna un Irina juta šo nospiedumu. Priekšniece pārdzīvoja nepieciešamību skaidri ierādīt sociālās lomas, apstiprinoties “es šeit esmu galvenā”.

Viņas aizkaitinājums – tas ir neizteikts mājiens: “Nepārkāp robežu starp draudzīgām attiecībām un pārmērīgu familiaritāti.”

Bet Irina savukārt juta no pagātnes dzīves nākošo pretošanos. Prātā bieži pārtina frāzes, kuras apšaubīja direktores autoritāti: “Es taču esmu vecāka, ar lielāku pieredzi, arī es spētu vadīt aģentūru un pat labāk!”

Kādu pieredzi izdzīvoja šīs dvēseles? Irinai tā bija lepnības apslāpēšanas mācība, sveša spēka un zināšanu atzīšana, savas sociālās lomas pieņemšana. Albīnas dvēsele divreiz nāca kopīgā iemiesojumā, palīdzot Irinai kļūt viedākai.

Sk. arī Ko māca “astes” no pagātnes[1].

Atceroties, ka priekšniece reiz kļuva par viņas nāves cēloni, Irina neļaunojās. Gluži otrādi, saprotot, ka tā ir tikai pieredze, kura ļāva saprast svarīgu mācību, viņa neviltoti piedeva dvēselei, kura bija kļuvusi viņai tuva.

Un ar šo piedošanu bija pietiekami, lai attiecības ar Albīnu nokārtotos. Pazuda pēkšņie aizkaitinājuma uzliesmojumi. Irina vairs nedzirdēja sev veltītus pārmetumus.

16 06 30 04

Priekšniece sāka bieži izsaukt viņu, lai pakonsultētos par projektiem un aģentūras attīstību. Un, kad Albīnai notika izmaiņas personīgajā dzīvē, tieši Irina bija pirmā, ar kuru viņa dalījās!

Var šķist, ka tā ir burvestība – atcerēties sabojātu attiecību cēloni pagātnes dzīvē, “saprast un piedot”, un viss nokārtosies. Bet patiesībā tas ir ļoti nopietns dvēseles darbs!

Eksistē daudz dažādu tehniku, kā piedot pāridarītājam, bet ne vienmēr tās palīdz atraisīt pārestību mezglus. Šajā gadījumā Irinas dvēsele patiesi pieņēma mācību un piedeva. Rezultāts bija izārstētas attiecības ar priekšnieci.

P.S. Vai jums ir bijuši konflikti ar priekšniecību? Kā izdevās sakārtot attiecības?

 Marina Vailjeva

Marina Vasiļjeva

Reinkarnacionikas institūta sertificēta konsultante. Palīdzu cilvēkiem atrast sevi caur jaunradi.

 

Pievienots 30.06.2016

https://journal.reincarnationics.com/konflikty-s-rukovodstvom-na-rabote/

Tulkots ar lapas administrācijas atļauju

Tulkoja Jānis Oppe


[1] Skat. http://www.sanatkumara.lv/index.php/11-dazadi/793-irina-akulova-sandra-anna-teilore-dzives-karmas-kods-ko-maca-astes-no-pagatnes (Tulk. piezīme)