Наталия Бутенко Как защитить свое личное пространство

Natālija Butenko - Kā aizsargāt savu personīgo telpu

17 01 24 13

Personīgo robežu tēma bijusi aktuāla visos laikos. Personīgo robežu pārkāpšanu mēs novērojam nepārtraukti. Un arī paši periodiski ar to grēkojam.

No vienas puses, mēs pastāvīgi tiecamies pēc iekšējās brīvības, gribam sevi izpaust, nodarboties ar iemīļoto darbu, dzīvot komfortablos apstākļos.

No otras puses, mums ir grūti dzīvot ārpus sociuma un tātad nākas savstarpēji pieskaņoties, mijiedarboties un ievērot noteiktus noteikumus.

Un, kaut arī mūsu tiesības un brīvība ir ierakstītas tā paša sociuma likumos, taču nez kāpēc mēs ne tuvu vienmēr tiem sekojam. Mēs daudz labprātāk ievērojam sociālos likumus nekā psiholoģiskos.

 

Piemineklis lielgabalam

Personīgās robežas. Kas pirmais jums ienāk prātā, kad jūs dzirdat šo izteikumu? Es, piemēram, atceros lielgabalu. Kāpēc tieši to?

Kad es mācījos psiholoģiju, kādā no nodarbībām mēs apguvām projicēšanas metodikas un to vidū – zīmētu tekstu par bāzes tiesībām. Vienas no bāzes tiesībām tieši arī ir tiesības aizstāvēt personiskās robežas.

Dabiski, kad mēs pildījām šo testu, mēs par to neko nezinājām. Mums vienkārši lika priekšā uzzīmēt kādu ieroča priekšmetu. Un es uzzīmēju lielgabalu. Man tas pat šķita skaists, neskatoties uz to, ka zīmēt es neprotu.

Kad nonācām līdz simbolu atšifrēšanai, izrādījās, ka ar šīm bāzes tiesībām man ir nopietnas problēmas, jo mans lielgabals taču bija… uz postamenta, kā piemineklis. Tāds stāv vienā no mūsu pilsētas parkiem.

Dekorācija, vārdu sakot. Izskatās draudoši, bet nešauj. Un tātad, lai kā es neplātītos un neizliktos, ka aizsargāju savas robežas, patiesībā tā ir tikai ilūzija.

17 01 24 14

Tad es pirmoreiz aizdomājos: kas tad tās tādas ir – manas personiskās robežas, kur tās ir, kā tās aizsargāt, un pats galvenais – no kā?

Labi, ka psiholoģija piedāvā milzums daudz iespēju izstrādāt šo tēmu. Taču, cik grūti man bija! Aiz muguras tobrīd bija 35 gadi, divas neizdevušās laulības un milzums daudz situāciju, kur šī prasme būtu varējusi man izlīdzēt.

Piemēram, ģimenes dzīvē, kad dibināju attiecības ar vīriešiem, ar viņu māmiņām un bērniem. Kad varēju pastāvēt uz savas personīgās telpas tiesībām, nevis bezgalīgi visiem pieskaņoties, mēģinot būt labai visiem.

Iespējams, tas būtu palīdzējis saglabāt mīlestību un cieņu vienam pret otru, turpināt būt interesantai, turpināt būt pašai. Bet rezultātā vienkārši iedzinu sevi stūrī, tādā stāvoklī, kurš traucēja pareizi reaģēt uz situāciju.

Jāsaka godīgi, šī tēma man ir aktuāla līdz pat šai dienai. Periodiski pieķeru sevi, ka piekrītu kaut kam, ko nemaz negribu. Reizēm iekožu sev mēlē pašā pēdējā brīdī un tomēr paspēju atteikties.

Sk. arī: Cieņa ģimenē: sievietes loma, dibinot attiecības.

 

Cēloņi, kāpēc personiskās robežas “izsmērējas”

Sākumā, protams, ļoti gribējās saprast cēloni, problēmas sakni. Nācās parakņāties bērnībā, un tur bija pietiekami daudz materiāla pārdomām.

Vairākas bijušo padomju pilsoņu paaudzes izauga šaurumā, ierobežojumos, diezgan stingrā disciplīnā un rūpīgā visu un visa nolīdzināšanā. Un šie cilvēki audzina bērnus tādā pašā stilā.

Kāds līdz šim laikam dzīvo komunālā dzīvoklī. Kāds dala istabas, apģērbu un citas lietas ar brāļiem un māsām. Kad ģimene ir liela, bet dzīvokļi ne pārāk, nekur citam no cita nedēties, nākas pieskaņoties un paciest.

17 01 24 15

Ļoti bieži bērnībā mūsu vietā lēmumus pieņēma vecākā paaudze: vecāki, vecmāmiņas, vectētiņi, skolotāji, vecāki radinieki. Daudziem profesiju izvēlas vecāki, sakot, ka viņi labāk zina.

Protams, dzīves pieredze un viss kas tāds… Bet laiki taču mainās. 50 uz šodienu pašu populārāko profesiju pirms 50 gadiem vienkārši neeksistēja. Un pašlaik nevar prognozēt, kas būs pieprasīts pēc 10 gadiem.

Un ir vēl viens faktors – sabiedriskā doma. Tā spēj savu redzes viedokli uzspiest cilvēkam ar pazeminātu pašvērtējumu, kurš pieradis balstīties uz autoritātēm. Tāpēc cilvēki ņem kredītus, negrib atpalikt no modes.

Var vēl ilgi apspriest cēloņus, jo faktoru, kas ietekmē mūsu savas personīgās telpas uztveri, taču ir ļoti daudz.

Un ar ko mēs varam palīdzēt sev pašlaik? Vienkārši padomājiet: vai jums patīk jūsu attiecības ar tuvajiem cilvēkiem, ar draugiem, kolēģiem, priekšnieku, partneriem u.c. Ja ne, tad ir laiks mainīt attieksmi pret sevi pašu[1].

 

Kā atrast personiskās robežas

17 01 24 16

Sākumā vajag sajust savas personiskās robežas:

  • Kur sākas jūsu personiskā telpa, iekšējā komforta zona?
  • Kurā brīdī jūs jūtat “uzbraucienu” šai zonai vai pat ielaušanos?
  • Kādas tieši apkārtējo cilvēku darbības izraisa jūsos diskomfortu, vēlēšanos paslēpties savā gliemežnīcā vai, gluži otrādi, aizbēgt? Un pat izraisa jūsos aizkaitinājumu un agresiju?

Vienkārši pavērojiet sevi un savas reakcijas. Vēl labāk – pierakstiet visu, kam esat pievērsuši uzmanību, tad pēc tam būs vieglāk visu izanalizēt un izdarīt secinājumus. Sava veida dienasgrāmata ar sevis novērojumiem.

Pacentieties nevērtēt apkārtējo darbības, bet vienkārši fiksējiet uzmanību uz to, ko viņi darīja, kā jūs turklāt jutāties un kā reaģējāt.

Galvenās situācijas parasti ir saistītas ar lūgumiem, jums izteiktiem, prasībām, pretenzijām. Vai arī kāds neprasot paņem jūsu mantas, pārliek priekšmetus no ierastajām vietām.

Varbūt ir kādas vietas, kur jūs skaidrāk jūtat savu telpu un ielaušanos tajā. Varbūt tas ir kāds noteikts laiks vai jūsu nodarbe, kura tiek pārtraukta. Vai arī jūsu plānu traucējumi.

Sk. arī: Kā saprast sevi un atrast kopīgu valodu ar apkārtējiem.

 

Ar ko sākt, velkot robežas

17 01 24 17

Kad sajutīsiet savas robežas, pienāks laiks mainīt savus uzvedības modeļus. Diez vai tas būs viegli, bet rezultāts ir tā vērts. Daudzi cilvēki pat nenojauš, ka jums nepatīk viņu darbības.

Jūsu gatavība visiem palīdzēt un visu atdot parasti no cilvēku puses tiek uztverta kā pašsaprotama. Un tagad viņiem stāv priekšā uzzināt taisnību, kura viņiem, iespējams, nepatiks. Bet viņi pakāpeniski pieradīs, nepārdzīvojiet.

Tātad – apzinieties savas tiesības:

  • Jums ne pret vienu nav nekāda pienākuma. Gribat – dariet, negribat – ne. Tā ir jūsu brīvā griba. Un arī cilvēki to sapratīs. Un jo vērtīgāka kļūs jūsu palīdzība.
  • Jums ir savas darīšanas un mērķi, un tie ir galvenie. Bet, ja jūs savos plānos kaut ko maināt, tad tā taču atkal ir jūsu brīvā griba.
  • Jūsu lietas – tas ir jūsu īpašums, un tikai jūs izlemjat, kur tām jāatrodas un kurš tās izmantos. Aizliedziet jebkādus mēģinājumus tās patvaļīgi ņemt un izmantot.

 

Vieglo soļu metodes

Protams, pašā sākumā būs grūti: ieradumi stabili nostiprinās un pretojas pārmaiņām. Bet, pat ja jūs spēsiet dienā izmainīties tikai par 1%, jau pēc trīs mēnešiem jūs būsiet pavisam cits cilvēks.

Iemācieties teikt “nē”. Par to jau ir sarakstīts daudz rakstu – pameklējiet internetā jums pašu piemērotāko paņēmienu un trenējieties katru dienu, kaut vai vienu reizi pasakiet “nē”.

17 01 24 18

Lai jums būtu sava tasīte darbā un mājās, un nevienam neļaujiet no tās dzert. Varat izdomāt par to leģendu, ka tā ir dāvana vai ka tā ir jums dārga kā atmiņa vai kā kāds simbols no kaut kā – izpaudiet fantāziju.

Nosakiet sev vietu pie galda un vienmēr sēdieties tikai tur. Lai neviens nepretendētu uz šo vietu, arī var sacerēt kādu “zinātnisku” izskaidrojumu. Jūs redzēsiet, ka cilvēki ļoti ātri pieradīs.

Ja jūs nevarat uzreiz atteikties no kāda priekšlikuma vai lūguma, sakiet, ka jums vajag paskatīties dienasgrāmatā, vai šajā laikā nav ieplānotas svarīgas darīšanas. Tas jums dos laiku apzināties, vai jūs esat gatavi lūgumu izpildīt.

Pārstājiet atbildēt uz “neērtiem” jautājumiem, tādiem kā “Vai tad tu vēl neesi laulībā?”, “Un kāpēc jums nav bērnu?”, "Tu atkal esi kļuvusi pilnīgāka/novājējusi?” u.c. Atjokojiet pretī vai izdomājiet kādu nestandarta atbildi.

Pakāpeniski jūs arvien skaidrāk jutīsiet savas robežas un ātrāk reaģēsiet uz ārējiem “draudiem”. Ar laiku jums kļūs vieglāk pateikt “nē”, jūs varēsiet nodarboties ar to, kas jums patīk.

Un pats patīkamākais bonuss tajā visā – pašvērtējuma paaugstināšanās. Un cilvēki pret jums attieksies ar cieņu, tāpēc ka jūs paši sevi vairāk cienīsiet. Jūs redzēsiet, ka nemaz nav briesmīgi būt brīvam savā personiskajā telpā.

Sk. arī: Kā atrast to. kas jums palīdzēs ar prieku pamosties katru rītu.

 

Kā pagājušo dzīvju pieredze ietekmē mūs pašreizējos

17 01 24 19

Var iet vēl tālāk – pētīt, kāpēc vispār jūsu dzīvē ir radusies šī tēma. Kāpēc jūs piedzimāt tieši tādā ģimenē, kur personiskās robežas ir tikušas rūpīgi dzēstas.

Kad es atnācu uz Reinkarnacionikas institūtu un sāku pētīt savas pagājušās dzīves, konstatēju milzums daudz iemiesojumu, kad manas personīgās intereses netika ņemtas vērā un to aizstāvēšana pat beidzās ar vardarbīgu nāvi.

Piemēram, Senajā Ēģiptē mani kā mazu meiteni savāca tuksnesī un atdeva kalpot dievietes Bastetas templī. Tā praktiski bija verdzība: man nebija, kur iet un kam pažēloties.

Es pildīju to darbu, kuru man uzdeva; nesāju to apģērbu, kuru man deva; gulēju tur, kur norādīs, un nevarēju pat sašust, tāpēc ka biju tikusi “aplaimota” – izglābta no bada un slāpēm.

Galu galā pavisam jaunu mani šajā pašā templī nogalināja tikai par to, ka es biju apģērbusies ne tā, kā no manis tika gaidīts.

Bija zemnieka dzimtcilvēka – meistarīga podnieka – pieredze; viņš spēja radīt ļoti skaistas lietas, taču bija spiests veidot podus savam saimniekam, lai viņš tos pārdotu un tādā veidā iedzīvotos.

Un viņa viedokli neviens nejautāja, viņš pat neuzdrošinājās savam saimniekam pretoties, kad tas vienu no viņa radījumiem sasita viņa acu priekšā.

Bija iemiesojums, kur aprēķina laulības noveda pie tā, ka vīrs, periodiski ieejot dzeršanā, sita mani gandrīz līdz nāvei un slodzīja tornī, lai neviens neredzētu manus zilumus.

Rezultātā es aizbēgu un paslēpos klosterī, atsakoties no visa, kas man bija: no pils, naudas, stāvokļa sabiedrībā. Vēl vairāk, atteicos no bagātības, domājot, ka tajā ir visu manu nelaimju avots.

Bija iemiesojumi, kur es maksāju ar dzīvību par citādiem uzskatiem, par to, ka uzdrošinājos izteikt savu viedokli un dalīties tajā ar citiem. Vai par to, ka biju ne tāda, kā visi, par savām spējām, kuras biedēja neizglītotus cilvēkus…

Domāju, ka katram no mums atradīsies līdzīgas situācijas, kuras līdz šim laikam glabājas atmiņā, zemapziņā un no turienes slepeni ietekmē lēmumu pieņemšanu, darbības dažādās situācijās.

Varbūt tāpēc mēs arī baidāmies aizstāvēt savas personīgās robežas pašlaik, tāpēc ka zemapziņa atceras, ka tas ir bīstami dzīvībai. Bet dažreiz taču pietiek vienkārši iezīmēt robežas, un cilvēki mierīgi tās ievēro.

Var savā atmiņā atrast iemiesojumu, kur jūs bijāt brīvi un darījāt to, kas jums patīk. Kur jums aktīvi palīdzēja un atbalstīja jūs. Kur jūs bijāt laimīgi un realizējāt savas spējas pilnā mērā.

Un tas ir lielisks resurss, lai tagad to izmantotu savas personiskās telpas izkārtošanai, apzinātos pašvērtību un brīvu izvēli no stāvokļa, kurā ir cieņa pret sevi.

Atklājiet sev sevi! Patīkamas atmiņas!

P.S. Un kā jūs aizstāvat savas robežas. Pastāstiet komentāros par dažām situācijām.

Natalija Butenko

Natālija Butenko

Transformācijas trenere, koučs, parapsiholoģe, runoloģe, reinkarnacionikas konsultante, Reinkarnacionikas institūta 1. kursa trenere

https://natalybutenko.kz/

 

Pievienots 24.01.2017

https://journal.reincarnationics.com/lichnoe-prostranstvo/

Tulkots ar lapas administrācijas atļauju

Tulkoja Jānis Oppe


[1] Skat. http://www.sanatkumara.lv/index.php/11-dazadi/696-natalija-pluhina-bet-tu-noperc-ziloni-jeb-ka-iemilet-sevi (Tulk. piezīme)