Галина Кириллович Луна, мама и я: колыбельная объяснила травму из прошлой жизни

Gaļina Kiriloviča - Mēness, māmiņa un es: šūpļa dziesma izskaidroja traumu no pagātnes dzīves

18 10 03 01

To, ka daudzi neparasti ieradumi un dīvaini uzvedības modeļi no agras bērnības ir situāciju projekcija no pagājušajām dzīvēm, es zināju sen. Bet ka tas notiek praksē?

Pavelkot aiz bērnības atmiņu diedziņa, man izdevās virspusē izvilkt gadījumu, kurš izrādījās bērnības histēriju un baiļu cēlonis.

 

Bērna raudas

Tas atkārtojās regulāri, kad man bija trīs, četri gadi. Katras brīvdienas mēs ar māmiņu braucām apmeklēt māmiņas māti.

Ir pagājis vairāk nekā trīsdesmit gadu, bet tie tālie vakari nostājas acu priekšā tik skaidri, gluži kā tas būtu bijis vakar.

Gan čīkstošais dīvāns, uz kura mēs gulējām, gan spilvendrānu krāsa, gan vecmāmiņas soļi gaitenī, gan garām braucošo mašīnu spuldžu gaisma...

Šie gaismas strautiņi, slīdot pa griestiem, katru reizi manī izraisīja žņaudzošas skumjas. Raugoties uz tiem, es lūdzu māmiņu nodziedāt šūpļa dziesmu – slavenās “Mēness apspīdētās noras...” (“Лунные поляны”) no “Huzāru balādes” (“Гусарская баллада”).

18 10 03 02

Interesanti, ka šī liriskā dziesmiņa man nemaz neasociējās ar bravūrīgo komēdiju un tās sižetu. Gluži otrādi, tā daudzkārt pastiprināja skumjas, kuras ietina mani kā blīva dūmaka.

Taču pats nesaprotamākais nebija tas. Pietika māmiņai sākt, es aizspiedu ausis, bet pēc tam lūdzu šūpļa dziesmu nodziedāt no jauna.

Tā atkārtojās vairākas reizes vakara gaitā. Māmiņa, protams, dusmojās un dziedāt atteicās, bet es sāku liet asaras un rezultātā dabūju, ko vēlējos.

Beidzot es dziesmu noklausījos pilnībā un nomierinājusies aizmigu. Asaras, kuras pirms tam plūda upēm, atnesa atvieglojumu, kaut arī es īsti nesapratu, no kā tieši.

Bet, lūk, es paaugos un pārstāju rīkot šīs vakara scēnas, kuras vairs neatcerējos.

Sk. arī Kerola Baumena (Carol Bowman): bērnības baiļu un fobiju avoti.

 

Māmiņ, neej prom!

Vēlāk, pārdomājot šo bērnības periodu, es sapratu, ka tas ietvēra arī citus momentus, kuri mani stipri biedēja. Un tie visi bija saistīti ar māmiņu.

Piemēram, man regulāri rādījās sapnis, kur es nepaspēju izkāpt aiz viņas no transporta. Durvis aizveras, es palieku salonā starp svešiem cilvēkiem un šausmās skatos uz māmiņas seju caur apsarmojušajiem stikliem.

Citā sapnī es no tumša gaiteņa skatījos uz spoži apgaismotajām virtuves durvīm, aiz kurām atradās māmiņa.

Man bija bail tumsā, taču kājas bija gluži kā pieaugušas pie grīdas, un es nevarēju izkustēties no vietas. Pēc tam grīda zem manis sāka brukt, un es šausmās pamodos.

Nomodā nebija labāk. Katra šķiršanās no māmiņas aiz mājas robežām lika man raustīties histērijā. Pat nakšņot pie vecmāmiņas bez māmiņas līdz septiņu gadu vecumam es atteicos.

18 10 03 03

Tas radīja problēmas visai ģimenei, bet neviens tā arī neizdomāja, ko var izdarīt. Vēl jo vairāk, ka uz tēta un vecmāmiņu prombūtni es reaģēju diezgan mierīgi. Man pat prātā nenāca, ka tas var saturēt briesmas.

Pēc tam es kļuvu vecāka un iemācījos savas bailes kontrolēt. Bet patiesībā es tās dzinu iekšienē, no kurienes tās lauzās ārā pašā nepiemērotākajā laikā.

 

Izraidītā meita

Atbilde atnāca, pateicoties reinkarnacionikai. Turklāt pilnīgi nejauši. Es vienkārši gribēju paskatīties kādu pagātnes dzīvi, kura palīdzēs labāk saprast agro bērnību.

Es uzreiz ieraudzīju sevi kā jaunu anglieti – fermera meitu. Spriežot pēc apģērba un traukiem, tas bija ap septiņpadsmito gadsimtu. Mēs dzīvojām dziļā provincē, diezgan nomaļā vietā. Maza mājiņa stāvēja netālu no meža.

Ģimene bija liela. Vecāki, vecmāmiņa un pieci vai seši bērni. Es biju pati vecākā. Turklāt mana māte (kura, kā es sapratu, kļuva mana māte arī pašreizējā dzīvē) atkal bija stāvoklī, un viņai tūlīt, tūlīt bija jādzemdē.

Kad sākās kontrakcijas, mani aizsūtīja pie vietējās dziednieces pēc mikstūras no zālītēm. Tā bija parasta lieta. Es gāju pie viņas vienmēr, ja kādam bija nepieciešamas zāles.

Bija oktobra beigas – novembra sākums. Tumsa ātri ietina zemi, un vakara salna pārklāja zāli un koku zarus ar sarmu. Apsalušie stiebri brakšķēja zem smagajām zemnieku kurpēm.

18 10 03 04

Es steidzos, bet tumsas un slidenās sarmas dēļ es centos soļus spert uzmanīgi. Drīz no mākoņiem izlīda neliels ziemas mēness un apgaismoja meža taciņu.

Iet kļuva vieglāk, taču šī gaisma, pēc manām sajūtām, padarīja gaisu vēl saltāku. Labi atceros, kā biju sarāvusies no aukstuma zem vecā nobružātā apmetņa.

Tā kā es baidījos nepaspēt, tad no zintnieces atgriezos gandrīz skriešus. Saraustītā elpa pārvērtās mazos mākonīšos, kuri šūpojās man sejas priekšā kā spoki.

Es izjutu atvieglojumu, ka esmu atgriezusies laikā, un domāju, ka tagad viss būs labi.

Bet iznāca pavisam citādi. Bērns pasaulē parādījās ātri, bet neizdvesa ne skaņu. Mans sīkais brālis piedzima miris.

Tas nebija pirmais mirušais mazulis mūsu ģimenē, bet šoreiz māte reaģēja dīvaini. Viņa neraudāja, kas būtu bijis dabiski, un neskaitīja lūgšanas Dievam par bērna dvēseli.

Tā vietā viņa apsēdās uz gultas un uzbruka man ar lamām. Viņa kliedza, ka es tīši esmu palūgusi dziedniecei mikstūru no indīgām zālēm vai pievienojusi tai kaut ko pati.

Ka esmu sapņojusi, lai zīdains nomirst, tāpēc ka negribu tērēt viņa dēļ naudu, kura var aiziet pūram. Bet tagad es noteikti neko nedabūšu. Galu galā viņa pieprasīja, lai es aizvāktos uz visiem laikiem.

Es gaidīju jebko, bet tikai ne to. Briesmīgi pārbijusies, es mēģināju viņai paskaidrot, ka neesmu darījusi un pat domājusi neesmu neko sliktu. Ka mazuļa nāve ir nejaušība. Taču viņa neko nevēlējās dzirdēt.

Tēvs un vecmāmiņa, kura pildīja vecmātes pienākumus, mēģināja viņu nomierināt. Bet nekas nepalīdzēja. Māte paziņoja, ka es nesaprotu bērna zaudēšanas sāpes un ka viņa nevar mani redzēt sev blakus, jo es vienmēr viņai par to atgādināšu.

Es biju tādā šokā, ka paķēru apmetni un izmetos pa durvīm. Tēvs un vecmāmiņa man kaut ko sauca nopakaļ, bet es vairs viņus nedzirdēju. Mana pasaule bija sabrukusi.

Es nesapratu, kāpēc viens bērns mātei izrādījās dārgāks par otru, tas ir, mani. Un tas bija galvenais, kas mani mocīja.

Kopā ar izmisumu no pēkšņās vientulības un bezpajumtniecības dvēseli piepildīja dedzinošs aizvainojums un niknums. Tajā momentā es patiešām neieredzēju nelaimīgo mirušo mazuli, kurš neviļus izrādījās manu bēdu cēlonis.

Es pēdējo reizi paskatījos uz nosarmojušajiem lodziņiem dzimtajā mājā, kura bija pārstājusi tāda būt, un gāju uz priekšu. Virs galvas peldēja auksts balts mēness.

18 10 03 05

 

Atminējums. Bērnības histēriju cēloņi

Lūk, tā izklīda migla, kas bija ietinusi dīvaino epizodi no manas bērnības. Es sapratu, gan kāpēc tā baidījos šķirties no mātes, gan skumjas, kuras man izraisīja gaisma no lukturiem, līdzīga mēness gaismai, gan pati dziesma par mēness apspīdētajām norām.

Pat transportā nosarmojošo stiklu parādīšanās manā sapnī kļuva saprotama.

Bet pats galvenais – es sapratu, kādēļ tīši izraisīju māmiņas neapmierinātību, atjaunojot situāciju ar viņas dusmām uz mani, kura tomēr beidzās veiksmīgi.

Katru reizi saprotot, ka māmiņa nekur nav pazudusi un mīl mani, es nomierinājos. Man vajadzēja par to pārliecināties atkal un atkal.

Sk. arī Garīgais imprints: bērnības traumu cēlonis.

18 10 03 06

Bet, kas attiecas uz to tālo māti no pagātnes dzīves, tad, kā es tagad saprotu, smagās dzemdības un bērna zaudējums viņai izprovocēja kaut ko līdzīgu psihiskiem traucējumiem.

Viss, ko viņa runāja, bija šī slimīgā stāvokļa sekas, nevis īsts naids.

Zinu arī to, ka šajā dzīvē māmiņa attiecās pret mani saudzīgi un uzmanīgi un sniedza man jūru mīlestības. Tā ka tās tālās bēdas es nolēmu vienkārši atlaist, lai tās neapēnotu ne tagadni, ne nākotni.

P.S. Kādas situācijas no jūsu bērnības bija kļuvušas par pagājušo dzīvju mantojumu?

Irina Kirilovich 

Gaļina Kiriloviča

Žurnāliste. Interešu sfēra: literatūra, vēsture, ezotērika. Rakstu dzeju un prozu.

 

Pievienots 03.10.2018

https://journal.reincarnationics.com/prichiny-detskih-isterik/

Tulkots ar lapas administrācijas atļauju

Tulkoja Jānis Oppe