Галина Кириллович Обучение счастью: от короны до свалки

Gaļina Kiriloviča - Laimes mācīšanās: no kroņa līdz izgāztuvei

18 09 19 01

Dvēseles nāk uz zemi pēc visdažādākajām pieredzēm. Mēs varam mācīties mīlestību, līdzcietību, radošu realizāciju, prasmi risināt samudžinātas problēmas un sasniegt nospraustus mērķus. Bet, lūk, vai mēs varam iemācīties laimi? Jo, kā taču saka, tā vai nu ir, vai nav.

No otras puses, vai tad nav zināmi gadījumi, kad cilvēks sapņo par mēnesi no debesīm, bet pēc tam saprot, ka ir laimīgs tāpat?

Vai otrādi – izskatās apmierināts, bet pēkšņi krasi maina dzīvi, tāpēc ka līdz šim nav nodarbojies ar īsto un ir iegrimis rutīnā?

Es sadūros ar vairākiem saviem iemiesojumiem, kuri mani pārliecināja par to, ka laime izrādās apbrīnojami dažāda. Lūk, tikai absolūta tā nemēdz būt nekad. Un, lai to iepazītu no dažādiem rakursiem, vajag nevis vienu, bet daudzas dzīves.

 

Karalis: pienākums un atbildība

Bērnībā man ļoti patika tēlot karalieni. Es pieņēmu ārvalstu sūtņus, izdevu likumus, vedu karus, šķetināju vaļā intrigas un rīkoju balles. Un, lūk, pēc pagājušiem daudziem gadiem negaidīti noskaidrojās, ka šīm fantāzijām bija savs reāls pamats. Tikai es biju nevis karaliene, bet... karalis.

Sk. arī Mana pagātnes dzīve kā Imperatora sievai.

18 09 19 02

Es lūdzos kapelā, stāvot uz ceļiem, cauri apģērbam jūtot grīdas ledainās plāksnes. Man pašlaik ļoti ir vajadzīga debesu palīdzība, taču sakoncentrēties ir grūti. Drīz pēc manis atnāks galminieki, lai pavadītu uz katedrāli.

No satraukuma sirds krūtīs pukst strauji, bet kuņģī izplūst ledains aukstums. Man ir pavisam nedaudz gadu, sešpadsmit vai varbūt septiņpadsmit, bet es zinu, ka šodien mana dzīve izmainīsies neatgriezeniski. Un nav nekā biedējošāka par šo sajūtu.

Es zinu, kādas būs pārmaiņas. Tas man ir mācīts kopš bērnības. Karalis sev nepieder. Visa viņa dzīve no kronēšanas līdz pašai nāvei ir kalpošana valstij un tautai. Viņam pat nav sava, viņam piederoša, laika. Lūgšanas – arī tā ir atskaite Dieva priekšā.

Bet ir arī kas briesmīgāks. Kronis – mūžīga vientulība. Tas ir kā vienam stāvēt kalna virsotnē, jūtot virs galvas debesu kupola smagumu. Pat ja karalim ir paveicies un viņam ir pa īstam labi draugi, viņu atdala no viņiem ceremoniāla un tradīciju neredzamā siena.

Tas viss nospiež tik ļoti, ka kādā brīdī gribas visu pamest, apseglot zirgu un aiztraukties prom. Uz visiem laikiem. Bet es saprotu, ka tas nav iespējams. Miljoniem cilvēku cer uz mani.

Kad es aiz durvīm dzirdu galminieku soļus, tad neviļus atkāpjos atpakaļ. Sekundi, pussekundi... Bet tas ir tikai mirkļa vājums. Es saņemos un pagriežos pret viņiem ar mierīgu smaidu. Tagad nevar aizbēgt pat sapņos.

Katedrālē notiek parasta cilvēka pārvēršana karalī. Jūtot mantijas un šķēpa, kuri mani apņem, smagumu, es saprotu, kāpēc tie ir tik smagi. Tas ir tā pienākuma redzams simbols, kuru man uzlicis Tas Kungs. Bet, pateicoties tiem, es taču varu tik daudz izdarīt.

Pēc tam es lēni soļoju pa eju, skatoties pāri sejām, uztverot tikai divas daudzkrāsainas lentas uz cilvēkiem sānos. Jūtu viņu cerības, sapņus un bailes. Un es vairs nekad nesperšu soli atpakaļ.

18 09 19 03

 

Zemniece: mīlestība un padevība

Nākamajam iemiesojumam nav nekā kopīga ar pils spožumu. Esmu parasta zemniece. Eiropa, XVI vai varbūt XVIII gadsimts.

Esmu pavisam jauna sieviete un pavisam ne skaistule, bet jau precējusies. Arī mans vīrs ir ļoti jauns. Mēs apprecējāmies aiz mīlestības un no visiem spēkiem cenšamies, lai mūsu kopīgā dzīve būtu pārtikusi.

Protams, mēs daudz strādājam. Mums ir zemes gabals, liels dārzs un vēl aitas, kazas un mājputni. Nevar teikt, ka mēs esam bagāti, bet visādā ziņā trūkumu neciešam. Dažreiz es pat varu sev atļauties kādu jaunu apģērbu, piemēram, blūzīti vai aubi.

Atpūtas brīžos mums patīk apskāvienos sēdēt zem veca ozola un sarunāties. Sarunas mums ir vienkāršas. Vai dārzā neiestādīt vēl pāris bumbieres, kā atveseļot slimo jēriņu.

Bet tagad mēs jau esam trīs. Es redzu, kā blakus rotaļājas mūsu dēls. Šis zēns ir mūsu lepnums. Gudrs, skaists un spēcīgs. Garīdznieks māca viņam lasīt.

Mūsu dēls aug, mēs pamazītēm novecojam. Bet tas ir vecums labklājībā. Mēs neesam slimi un vēl varam strādāt. Un joprojām mīlam un atbalstām viens otru.

Reizēm es domāju par to, ka dzīve gandrīz ir pagājusi un mēs tā arī to nodzīvojām, neatstājot mūsu ciemu. No otras puses, vai labāka nav mierīga vienveidība nekā vētras un satricinājumi? Šeit mums viss ir pazīstams, un visi pazīst mūs.

18 09 19 04

Dzīve rit lejup. Mēs arvien biežāk vienkārši sēžam pagalmā, skatāmies uz ceļu, gaidām dēlu, kurš pie mums atbrauc svētdienās.

Viņš tagad ir pavisam pieaudzis un kļuvis par ierēdni kaimiņu pilsētiņā. Iespējams, mēs arī paši turp pārvāksimies. Ne velti mēs ļāvām viņam mācīties.

Sk. arī Vai laime ir naudā: dvēseles mācības.

 

Atkritumu aizvācējs: dzenoties pakaļ sapnim

Pagājušā gadsimta sešdesmitie gadi. ASV. Vasaras saule apžilbinoši zilās debesīs. Karstums. Ārpilsētas šosejas serpentīns. Lejā ir lauki. Šķiet, kukurūza. Pie apvāršņa – kalni.

Esmu jauns cilvēks ap gadiem divdesmit pieciem. Baltais. Ar gaišiem izspūrušiem matiem. Esmu ģērbies necaurlaidīgā kombinezonā un cimdos. Es strādāju izgāztuvē.

Tikko kā ir ieradusies kārtējā kravas mašīna un izlādē slikti smakojošus, pūstošus atkritumus. Es ķeros pie lāpstas, izlīdzinot tos pa bedri.

Dažreiz vējš aiznes sāņus vieglas skārda bundžas un taukainus papīrus. Tad es vienkārši tos uzlasu ar roku cimdā. Uz tā parādās mitri tumši plankumi, bet mani tas nemulsina.

18 09 19 05

Mani vispār nenomāc tāds darbs. Par to man neslikti maksā. Un šajā vasaras rītā es vispār jūtos laimīgs. Burvīga spoža diena, lieliska ainava, bet vakarā (es precīzi zinu) mājās mani sagaidīs mīļotā. Droši vien mēs drīz apprecēsimies.

Protams, dažreiz es aizdomājos par nākotni. Pārdomāju, kāda būs mana dzīve turpmāk. Netaisos taču es mūžīgi strādāt izgāztuvē.

Un, ja nu pavisam godīgi, tad es sapņoju kļūt par treilera vadītāju.

Man patīk vērot milzīgās kravas mašīnas, kas traucas pa šoseju. No kabīnēm skan mūzika, atvērtajos logos zib šoferu apvējotās sejas.

Kad visu laiku sēdi vienā vietā, jebkurš brauciens šķiet ceļojums. Un esmu gandrīz pārliecināts, ka reiz arī rullēšu pa ceļu tādā kravas mašīnā. Tā vien redzu, kā vējš planda manus matus, aiz loga zib Amerikas bezgalīgās ainavas, bet mājās (es to precīzi zinu) gaida mana mīļotā.

Sk. arī Laime ir iekšienē: 10 paņēmieni radīt dzīvi priekā.

 

Dvēseles laime

Pirmajā acu uzmetienā šīs trīs dzīves ir ļoti atšķirīgas. Nu kas kopīgs ir karalim ar zemnieci un, vēl jo vairāk, ar atkritumu aizvācēju? Nemaz nerunājot par laikmetu, zemju un kontinentu atšķirību.

Taču, ja paraugāmies uzmanīgāk, var ieraudzīt kopīgo: visas tās ir laimē. Tikai parādās tā katru reizi no jauna rakursa, ļaujot dvēselei detalizēti izpētīt šo stāvokli.

18 09 19 06

Vai bija laimīgs šis karalis? Gan jā, gan nē. Karaļa laime – kalpot valstij, iespējā nest tai labumu un mantiniekam atstāt plaukstošāku, nekā tā bija agrāk.

Taču, lai pildītu savu misiju, karalim nācās atteikties no tiem vienkāršajiem priekiem, kas pieejami jebkuram no viņa pavalstniekiem.

Vai bija laimīga zemniece? Protams. Viņai bija mīloša ģimene un relatīva labklājība. Viņa droši varēja atklāt savas jūtas vīram un dēlam. Bet maksa par to bija pastāvīgs monotons darbs līdz vecumam un vienveidīga dzīve. Izmainīt šo realitāti tajos apstākļos bija praktiski neiespējami.

Vai bija laimīgs atkritumu aizvācējs? Laikam visā šajā triādē viņš bija pats laimīgākais cilvēks. Viņš bija jauns, iemīlējies un mīlēts. Turklāt viņam bija sapnis un iespēja to īstenot. Viņš dzīvoja tādā laikmetā, kad statusa maiņa daudzējādā ziņā ir atkarīga no paša cilvēka.

Taču, jūtot līdzi karalim vai zemniecei, vajag ņemt vērā, ka visus trīs variantus dvēsele izvēlējās pati. Viņa lieliski stādījās priekšā tās iespējas un ierobežojumus, kādus tie satur.

Taču viņai gribējās ar pašas pieredzi pārliecināties, ka laime mēdz būt dažāda. Turklāt iemācīties, kā valdīt pār sevi un samierināties, tā arī mest izaicinājumu apstākļiem. Gan viens, gans otrs ir noderīgas prasmes.

Un, iespējams, tieši pakāpeniska šīs mākslas apgūšana manai dvēselei ļāva justies laimīgai pašos dažādākajos apstākļos.

P.S. Un kā jūsu dvēsele mācījās būt laimīga?

Irina Kirilovich 

Gaļina Kiriloviča

Žurnāliste. Interešu sfēra: literatūra, vēsture, ezotērika. Rakstu dzeju un prozu.

 

Pievienots 19.09.2018

https://journal.reincarnationics.com/nauchitsya-schastyu/

Tulkots ar lapas administrācijas atļauju

Tulkoja Jānis Oppe