Галина Кириллович Прошлая жизнь при дворе

Gaļina Kiriloviča - Pagātnes dzīve galmā

18 06 13 01

Vai patiešām dzīve iepriekšējos gadsimtos bija spilgtāka un interesantāka? Vai tiesa, ka iegrimt piedzīvojumos varēja, vienkārši izejot no mājām?

Un, ja tas ir tā, tad kāpēc mēs pašlaik esam iegrimuši rutīnā?

Atceroties pagātnes dzīvi, kur es izrādījos XVI gadsimta angļu istabene, lika man šaubīties par to un noveda pie dažiem svarīgiem secinājumiem.

 

Dzimtas pils: nabadzība un cerību trūkums

Izlemjot iegremdēties pagātnes dzīvē, pirmām kārtām būtu jāatsakās no fantāzijām. Tas ir, jānoņem rozā brilles, negaidot, ka jūs būsiet bagāti, skaisti un laimīgi vienlaikus.

Es ieraudzīju sevi kā nabadzīgu meiteni bez cerībām un perspektīvām. Kaut arī ģimene bija muižnieku kārtas, naudas nekad nepietika.

18 06 13 02

Mans tēvs un brāļi bija miruši epidēmijas laikā, kad es biju pavisam maza, bet māte ar grūtībām tika galā ar saimniecību.

Mēs dzīvojām dziļā provincē. Māja bija maza un mitra, apkārt pletās biezs mežs. Nelielie zemes īpašumi bija izīrēti iznomātājiem, taču saņemt no viņiem maksu laikā nekad neizdevās.

Pustukšā māja pat skaidrā laikā šķita drūma, gluži kā to aptvertu migla. Naktīs pussagruvušajos dūmvados dūca vējš, un reizēm mums šķita, ka ozolkoka kāpnes čīkst zem spoku soļiem.

Taču eksistēja arī materiāli cēloņi trauksmei. Visbriesmīgāk bija nesavākt naudu, lai laikus samaksātu nodokli. Mēs no tā baidījāmies kā no uguns. Taču notika pavisam kas cits.

 

Pamestā līgava: nauda un nekādas mīlestības

Klusībā mēs ar māti cerējām, ka manas laulības situāciju izmainīs. Man bija līgavainis, kura finansiālais stāvoklis bija ievērojami labāks nekā mūsējais. Par mīlestību runas nebija. Vienkārši laulība solīja zināmu stabilitāti.

Mēs nebijām ņēmušas vērā to, ka saderināšanās notika, kad mēs bijām bērni. Toreiz vēl bija dzīvs tēvs, un nabadzība neklaudzināja pie mūsu durvīm. Tagad viss bija izmainījies, un jauneklis, uzstājot saviem vecākiem, saderināšanos lauza.

Sk. arī Regresija pagātnē: ko man iemācīja viduslaiki[1].

18 06 13 03

Drīz viņš apprecējās ar meiteni ar pūru, un es sapratu, ka diez vai man kādreiz būs vīrs. Katru vakaru, liekoties gultā un klausoties, kā aiz loga šalc koki, es ar skumjām pārdomāju man priekšā stāvošo vientulību.

Bet vēl rūgtāk kļuva no tā, ka mana mīļotā māte domā par to pašu un cieš no nespējas palīdzēt. Pagāja diezgan ilgs laiks, pirms es sapratu, ka nenovērtēju pašu tuvāko cilvēku.

Lauztā saderināšanās kļuva par pēdējo pilienu. Māte pārvarēja biklumu un uzrakstīja mana tēva draugam, kuram bija noteikts stāvoklis galmā. Tagad man stāvēja priekšā doties uz Londonu.

 

Karaļa galms: tenkas un vientulība

Tā es izrādījos istabene. Un izrādījos ļoti nelaimīga. Visi saldie sapņi, kuri reibināja manu galvu visu ceļu, izšķīda pīšļos jau pirmajā dienā.

Nabadzīgas meitenes, līdzīgas man, nevadīja laiku karalienes apartamentos, baudot patīkamu sarunu un mūziku. Mēs nebijām neko daudz labākas par parastām kalponēm, un jebkurai dižciltīgai lēdijai bija tiesības darīt mums pārestības.

Turklāt karaļa galmam nebija nekā kopīga ar to, kas bija aprakstīts bruņinieku romānos. Galminieki meklēja karaļa laipnības un līdz nāvei baidījās no viņa, pavadot laiku sīkās intrigās un netīrās tenkās.

Sk. arī Kā skabarga pēdā aizveda pie karalienes dzīves.

18 06 13 04

Draudzība starp istabenēm neeksistēja. Mūsu bija daudz. Un katra bija atsūtīta, lai viņa nokārtotu likteni un atrastu līgavaini. Tas radīja sāncensību.

Protams, es jutos vientuļa. Cilvēks, kurš man bija sniedzis protekciju, nepievērsa man uzmanību. Redzams, viņš uzskatīja, ka savu pienākumu ir izpildījis.

Nav brīnums, ka es ātri sāku nožēlot par nabadzīgajām, bet mīļajām mājām, kur mani neviens neizrīkoja. Šeit es jutos kā kareivis, kuram kļūdas dēļ uzvilkta kleita.

 

Bankets pilī: bailes un nekāda galantuma

Diena, kad viss izmainījās, ne ar ko neatšķīrās no pārējām. Aiz loga bija pelēcīgi, uz logiem mirdzēja lietus lāses.

Ritēja kādas pusoficiālas pusdienas. Dižciltīgie visi, iespējams, arī bija laimīgi. Bet mēs, istabenes, sēdējām pašā zāles galā, uz cietiem koka soliem, un centāmies būt nemanāmas kā pelītes.

Kā par brīnumu, zālē atradās pats karalis. Gaisā kopā ar balsu murdoņu virmoja kopīga mēma lūgšana: kaut tik viņa augstībā kaut kas neizraisītu dusmas.

Taču man nācās pārdzīvot dažus nepatīkamus mirkļus nemaz ne karaļa dēļ. Pie galda pienāca jauneklis dzērienu pasniedzējs un jautājoši palūkojās uz mani. Man gribējās dzert, bet meitenēm nepienācās skaļi lūgt viņu, un es nezināju, kā rīkoties.

Es juta, ka sarkstu no samulsuma. Dzērienu pasniedzējs to, protams, redzēja, bet palīdzēt man netaisījās. Situācija viņam likās amizanta un uz lūpām parādījās zobgalīgs smaids.

 

Ģimenes laime: cieņa un pārticība

18 06 13 05

Nostājies blakus, viņš man maigi paskaidroja, kā būtu vajadzējis rīkoties, bet pēc tam piesēda uz sola. Tā bija īsa saruna ne par ko. Taču viņa negaidītais labestīgums un sirsnīgais tonis savu darbu izdarīja. Es pastāstīju, ka esmu ļoti nelaimīga.

Toreiz viņš neko neapsolīja, bet drīz iepazīstināja mani ar patīkamu jaunu cilvēku no savu protežē vidus. Es saņēmu arī šādu tādu pūru. Pēc kāda laika mēs ar vīru Londonu atstājām un sākām dzīvot nelielā, bet mājīgā muižā.

Starp mums nebija kaislīgas mīlestības, bet mēs cienījām viens otru. Mēs nebijām bagāti, bet dzīvojām pārticībā. Un, galvenais, mums bija bērni. Tā mēs arī nodzīvojām līdz vecumam, nodarbojoties ar saimniecību un ģimeni un gandrīz nepievēršot uzmanību politiskajām vētrām.

 

Noslēgums

Kādus secinājumus es izdaru no šī gadījuma?

Pirmkārt, visi laikmeti ir apmēram vienādi. Un, ja jūs esat piedzimuši – no vēsturnieku redzes viedokļa – spilgtā laikā, tad varat to arī nezināt.

Otrkārt, pat ja jūs esat novērojuši kādus nozīmīgus notikumus, tiešā veidā tie jūs visdrīzāk nav skāruši. Bet, iespējams, arī ir satraukuši.

Treškārt, laime ir eksistējusi visos laikos. Un, ja negaidāt princi uz balta zirga, kurš pa ceļam pie jums nogalinās desmit drakonus, šo laimi var atrast pašā klusākajā un nemanāmākajā dzīvē.

Un tas jau ir iemesls optimismam. Jo arī uz pašreizējo ikdienas dzīvi taču var paraudzīties pavisam citām acīm. Ar cieņu, pieņemšanu un mīlestību. Un pie viena paraudzīties arī uz saviem tuviniekiem.

P.S. Jums ir gadījies nonākt netālu no svarīgiem vēsturiskiem notikumiem, bet pašiem tajos nepiedalīties?

Irina Kirilovich 

Gaļina Kiriloviča

Žurnāliste. Interešu sfēra: literatūra, vēsture, ezotērika. Rakstu dzeju un prozu.

 

Pievienots 13.06.2018

https://journal.reincarnationics.com/proshlaya-zhizn-pri-dvore/

Tulkots ar lapas administrācijas atļauju

Tulkoja Jānis Oppe


[1] Skat. http://www.sanatkumara.lv/index.php/dazadi/11-dazadi/2260-galina-kirilovica-regresija-pagatne-ko-iemacija-viduslaiki (Tulk. piezīme)