Галина Кириллович Древний Рим: моя любовь, розы и жемчуг

Gaļina Kiriloviča - Senā Roma: mana mīlestība, rozes un pērles

18 05 08 01

Daži cilvēki pagājušās dzīves atceras jau bērnībā, taču mana tikšanās ar savu tālo “es” notika daudz vēlāk. Turklāt pilnīgi negaidīti.

 

Grāmata pasauca uz pagātni

Viss sākās diezgan banāli. Es mācījos universitātē, sekmīgi noliku ziemas sesiju un iegrimu brīvdienu nekonedarīšanā. Dienas vilkās ilgi, aukstais laiks nerosināja uz pastaigām.

Domājot, kā nosist laiku, es ķēros pie Senās Romas vēstures, kura, jāpiezīmē, vienmēr bija stāvējusi plauktā, bet manu uzmanību nebija pievērsusi.

Kaut gan grāmata bija sarakstīta īsi un sausi, tā mani saviļņoja. Es vairākas reizes pārlasīju vienas un tās pašas lappuses, kamēr pēkšņi nesajutu kaut ko līdzīgu uzliesmojumam krūšu vidū. Tur gluži kā uzsprāga plaukšķene, taču sajūta bija patīkama.

Fiziski es šajā vietā jutu siltumu un tikko manāmu apļveida kustību, it kā kāda roka masētu mani no iekšienes, bet dvēselē radās ilgas pēc kā tāla un nesasniedzama.

Drīz es konstatēju likumsakarību: jo vairāk tu koncentrējies uz šīm domām un sajūtām, jo spēcīgākas tās kļūst un jo uzstājīgāk ielaužas ierastajā dzīvē. Pat ja es vēlētos tās dzīt prom no sevis, diez vai man tas izdotos. Rezultātā apmēram nedēļas laikā interese par Senās Romas dzīvi izvērtās apmātībā un kaislē.

18 05 08 02

Es laikmetā, sabiedrībā un kultūrā iemīlējos tā, kā parasti iemīlas cilvēkā. Un mīlestībā, kā zināms, pieprasa darbības.

Es sameklēju citas grāmatas par šo tēmu un, par izbrīnu apkārtējiem, brīvdienas pavadīju, apkrāvusies ar bieziem sējumiem.

 

Informācija “no gaisa”

Šo studiju rezultāts izrādījās negaidīts. Pirmkārt, es konstatēju, ka maksimāla koncentrēšanās uz priekšmetu ļauj ziņas par vieniem vai otriem notikumiem iegūt, kā sacīt, “no gaisa”.

Tālu notikumu un sen mirušu cilvēku likteņu detaļas man galvā radās agrāk, nekā es tās uzzināju no grāmatām. Vēsturnieku pētījumi tikai apstiprināja šos atklājumus, kas procesu padarīja vēl aizraujošāku.

Sk. arī Pagātnes Gari Romas drupās.

Otrkārt, pakāpeniski apziņā sāka parādīties tas, ko var saukt par personīgo informāciju. Uzreiz piebildīšu, ka es to sapratu ne tuvu uzreiz, kaut gan domas par iespējamu pagājušo dzīvi tajā laikmetā jau sāka rasties.

Sākumā es sapratu, ka mana interese par Romas vēstures daudzo gadsimtu dzīves dažādiem periodiem ne tuvu nav vienāda. Kā “savējo” es jutu mūsu ēras pirmo gadsimtu, turklāt tā otro pusi.

Ar ģeogrāfiju arī īpašas problēmas neradās, kaut arī impērija bija milzīga, – mani vilka pie Itālijas.

18 05 08 03

Pašlaik, pēc mācībām Reinkarnacionikas Institūta bāzes kursā, es izdarītu secinājumu, ka informācija nāca pa kanālu “es zinu”, bet tad es vienkārši virzījos pēc taustes, iedvesmota no savas pēkšņās “izkrišanas” no ikdienības.

Brīvdienu beigās es jau biju ieguvusi nelielu “video-virkni”. Attēli it kā parādījās uz iekšējā ekrāna, kad es domāju par saviem atklājumiem.

Vēlāk es amerikāņu regresoloģes Denīzas Linnas (Denize Linn) darbos lasīju par tādu pieskaršanos pagājušajām dzīvēm spēcīgu emociju ietekmē, bet tad tās manī izraisīja sajūsmas vētru.

Man līdz šim laikam patīk šie tēli, un es dažreiz izsaucu tos apziņā. To, kurš atnāca pirmais, vienmēr pavada vieglu skumju sajūta, un viņš man ir kļuvis par nostalģijas simbolu.

Es redzu lielu iekoptu vīnogulāju, rietošās saules apmirdzētu. Cilvēku nav, bet tālumā ir redzamas nelielas mājiņas ar plakaniem jumtiem. Pie tām aug olīvas un cipreses.

Otrais attēls ir piepildīts ar pavasarīgu prieku. Tas ir tas pats vīnogulājs, bet tas mostas pēc ziemas sastinguma.

Zeme ir mīksta un mitra pēc nesenajiem lietiem, saule spoži mirdz debesīs, bet gaiss ir piepildīts ar zāļu un pirmo uzplaukušo lapu smaržu.

Tieši tā manā uztverē izskatās laiku saikne un mūžīgais dzīves un nāves cikls.

18 05 08 04

 

Jaunrade kā zināšanu avots

Attēli izprovocēja radošu pacēlumu, bet es biju uzdūrusies jaunam informācijas iegūšanas paņēmienam – ar iedvesmas palīdzību. Es sāku rakstīt vēsturisku garstāstu.

Nedomāju, ka šī darba mākslinieciskā vērtība bija augsta (septiņpadsmit gadu nav tas vecums, lai rakstītu kvalitatīvu prozu), taču tādas pieredzes vērtība bija citā.

Tā bija ne tik daudz mākslinieciska fantāzija, cik divtūkstoš gadu sena dienasgrāmata. Es sižetu radīju, balstoties uz iekšējā skatiena priekšā zibošajām ainām.

Un, kaut arī izkliedēto notikumu sasaistīšanai man nācās šo to izdomāt, šeit es apzināti sniedzu tikai to informāciju, kura atnāca bez jebkādas piepūles no manas puses.

Es tad nepraktizēju meditācijas un neko nezināju par regresijām, bet, raugoties uz šo pirmo tikšanos ar pagājušo dzīvi no šodienas, sliecos domāt, ka neviļus šo metodi izmantoju.

Ja īsumā, notika sekojošais. Palikusi mājās viena, es atvēru burtnīcu, paņēmu pildspalvu, sakoncentrējos, un acu priekšā parādījās tēlu virkne; es viņus uztvēru tikpat dzīvi un emocionāli kā to, kas ar mani notika īstenībā.

Sk. arī 10 paņēmieni atcerēties iepriekšējo dzīvi.

Turklāt parādījās negaidītas lietas. Piemēram, es vienmēr par Itāliju biju domājusi kā par siltu un saulainu zemi, taču jau pirmais attēls, kurš parādījās acu priekšā, pārnesa mani uz drēgnu ziemas vakaru ar lietu un slapju sniegu.

Tāpēc pats brīnišķīgākais priekšmets istabā man šķita panna ar nokaitētām oglēm. Un pēc tam parādījās arī “biogrāfija”.

18 05 08 05

Tajā antīkajā ziemas vakarā man bija piecpadsmit gadu. Tādā vecumā meitenes precējās, bet es vēl dzīvoju pie vecākās māsas un viņas vīra viņu villā netālu no Romas.

Šis apstāklis mani nospieda, vēl jo vairāk, ka siltu attiecību ģimenē nebija. Māsa bija kaprīza, dievināja tērpus un rotas un uzskatīja sevi par pirmo skaistuli.

Bet es uzskatīju, ka uz manis ekonomē. Man patika pērles, bet man bija viena vienīga kaklarota. Man gribējās patikt, bet māsa ar savu uzmācīgo koķetēriju pastāvīgi nobīdīja mani dibenplānā.

Tādi gadījumi notiek visos laikos, bet no tā priecīgāk nekļūst.

Pēc tam es iemīlējos. Cik es varu spriest, tas notika dažus mēnešus vēlāk. Jau bija vasara.

Pirmā tikšanās notika cirkā, kur mēs bijām atnākuši paskatīties kārtējās spēles un uz kurieni mani ņēma līdzi ne tuvu bieži. Kaut kādā momentā es pamanīju, ka viens no skatītājiem sen skatās nevis uz arēnu, bet uz mani.

Viņa vērīgais skatiens satrauca un nedaudz biedēja mani, un, kad pārtraukumā viņš man pasniedza sārtu rozi, es to pieņēmu. Kā es tagad saprotu, tas bija izšķirošais moments.

Mājās māsa mani par to šausmīgi izlamāja, bet izejas nebija. Viņš ieņēma pārāk nopietnu stāvokli, lai liktu šķēršļus. Kopumā mēs bijām laimīgi, un mums bija trīs bērni. Nav brīnums, ka rozes man patīk līdz šim laikam.

 

Patiesība vai izdoma?

Galvenais jautājums, protams, ir – kā reālās pagājušās dzīves notikumus atšķirt no savām fantāzijām. Jo parastu cilvēku personiskās biogrāfijas taču netiek izklāstītas vēstures mācību grāmatās.

Šobrīd es uzskatu – kā minums to notikumu pamata ievirze norisinājās patiesībā.

Pirmkārt, interese par Seno Romu manī uzliesmoja pilnīgi nejauši. Neviens manā ģimenē neizjuta kādu īpašu interesi tieši par šo kultūru.

Sk. arī Kādas “zīmes” liecina par jūsu pagājušo dzīvi.

Otrkārt, “sižets”, kas parādījās galvā, patiešām parādījās, nevis bija manis izdomāts.

Treškārt, visas jūtas tur ir pārāk dzīvas izdomātam gadījumam. Pat tagad, kad es esmu pārslimojusi šo laikmetu, aizmirstie prieki un skumjas momentāni atdzimst, pietiek man par to padomāt.

Ceturtkārt, tieši tajā laikā, kad pieskāros tam tālajam gadsimtam, manī uzliesmoja mīlestība pret rozēm, pērlēm un baltiem, brīvi krītošiem audumiem, kura nekur nav zudusi līdz šai dienai.

18 05 08 06

Vēl vienu pierādījumu es atradu pēc veseliem divdesmit gadiem. Pateicoties nodarbībām bāzes kursā, pagājušā gada rudenī es atcerējos dažus notikumus no agras un ne tik agras bērnības, kuri it kā dod mājienu uz to seno dzīvi.

Iemācies atcerēties savas iepriekšējās dzīves Reinkarnocikas institūta mācību kursā.

Piemēram, trīs, četru gadu vecumā esmu bieži spēlējusi kundzi, kura dod pavēles saviem vergiem un soda viņus par nepaklausību. Skaidrs, ka neviens man tādas spēles nemācīja.

Bet apmēram desmit gadu vecumā, izlasot Džovanjoli (Raffaello Giovagnoli) romānu “Spartaks” un izjūtot pilnīgu vienaldzību pret varoņu kara varoņdarbiem un mīlas piedzīvojumiem, esmu ļoti ieinteresējusies par gladiatoru cīņām. Turklāt nemainīgi iztēlojoties sevi kā skatītāju.

 

Darbs pie kļūdām

Tagad, iepazinusies ar reinkarnacionikas metodi, es saprotu, ka, stihiski pētot to pagājušo dzīvi, esmu pieļāvusi nopietnu kļūdu.

Es iekāros tajā pārāk ilgi: manas slimības “vēsturiskā” fāze turpinājās divus gadus. Es toreiz nezināju, ka iepriekšējā dzīve ir jāaplūko pa galvenajiem etapiem, ka tam tiek izmantotas meditācijas un ka pēc tam tā ir jāaizver kā fotogrāfija albumā.

Rezultātā iepriekšējā dzīve ilgi pārklāja patieso, un tā tālā mīlestība neļāva rasties reālām attiecībām.

Tomēr es it nemaz nenožēloju šo pieredzi. Jo bez tās taču es nebūtu gājusi tālāk un nesāktu iepazīties ar savām pagājušajām dzīvēm “drošā” režīmā un ar labumu pašas attīstībai. Bet par to nākamajā rakstā.

P.S. Jums ir kāda īpaša vilkme pie kādas valsts vai kultūras?

Irina Kirilovich 

Gaļina Kiriloviča

Žurnāliste. Interešu sfēra: literatūra, vēsture, ezotērika. Rakstu dzeju un prozu.

 

Pievienots 08.05.2018

https://journal.reincarnationics.com/lyudi-vspominayut-proshlye-zhizni/

Tulkots ar lapas administrācijas atļauju

Tulkoja Jānis Oppe