Людмила Дмитриева – Притча. „Истина”

Ludmila Dmitrijeva - Līdzība. “Patiesība”

Reiz kādā attālā ciemā dzīvoja vecmāmiņa. Viņa bija ļoti veca, un viņu bieži apciemoja trīs mazmeitiņas: Sarkangalvīte, Zilgalvīte un Dzeltengalvīte. Meitenes pie viņas gāja pēc kārtas. Pirmdien pie vecmāmiņas gāja vecākā mazmeitiņa Sarkangalvīte. Paņēma groziņu ar pīrādziņiem, pieniņu un biezpieniņu. Ceļš tāls, saule cepina, putekļi neliek mieru. Gāja, gāja Sarkangalvīte, nogura. Redz ceļmalā lielu akmeni.

– Pasēdēšu, atpūtīšos uz tā, – domā Sarkangalvīte. Apsēdās uz akmens, bet tas karsts un raupjš. Nepatīkami sēdēt. Meitene piecēlās no tā un gāja tālāk.

Vecmāmiņa sagaidīja mazmeitiņu un pajautāja:

– Vai esi nogurusi, mazmeitiņ, vai grūts bija tavs ceļš?

– Esmu nogurusi, vecmāmiņ, saule karsēja, vējš putekļus sacēla, gribēju pasēdēt uz liela akmens, bet tas bija karsts un raupjš. Es uz tā nemaz nesāku atpūsties.

Vecmāmiņa noskūpstīja mazmeitiņu un veda viņu mājā cienāt ar pankūkām.

 

Nākamajā dienā pie vecmāmiņas sataisījās vidējā mazmeitiņa, Zilgalvīte. Ielika groziņā veltes vecmāmiņai. Iet pa ceļu, dziesmiņas dzied. Pēkšņi saulīti aizklāja mākoņi un sāka līt. Zilgalvīte paslēpās zem lielas egles. Ilgi viņa tur stāvēja, kamēr lietus nepārstāja. Atkal gāja pa slapjo ceļu, lecot pāri peļķēm. Kājas samirkušas un nogurušas. Pienāca Zilgalvīte pie liela akmens ceļmalā.

Pasēdēšu, atpūtīšos uz tā, – nodomāja meitene. Apsēdās, bet akmens auksts, slapjš, slidens.

– Nē, nesēdēšu uz tāda akmens, – viņa nolēma un gāja tālāk.

Vecmāmiņa sagaidīja mazmeitiņu un pajautāja:

– Vai esi nogurusi, mazmeitiņ, vai grūts bija tavs ceļš?

– Esmu nogurusi, vecmāmiņ, lija lietus, pēc tam kļuva mitrs un daudz peļķu. Es gribēju atpūsties uz liela akmens, bet tas bija auksts un slidens, es nemaz nesāku uz tā sēdēt, gāju tālāk.

Vecmāmiņa noskūpstīja mazmeitiņu un veda viņu mājā cienāt ar pankūkām.

 

Vēl pēc dienas pie vecmāmiņas gāja jaunākā mazmeitiņa, Dzeltengalvīte. Salika groziņā veltes vecmāmiņai. Iet pa ceļu, dziesmiņas dzied. Saulīte nav pārāk karsta, viegli appūš vējiņš. Redz ceļmalā lielu akmeni, bet ap to daudz gatavu meža zemeņu. Nopriecājās Dzeltengalvīte, skrēja pēc ogām, bet paklupa un uzkrita uz akmens. Bet akmens noliecās un piespieda viņai kājiņu. Izrāva Dzeltengalvīte kājiņu no akmens apakšas, pirkstiņi sāp. Novilka sandali, paberzēja pirkstiņus un gāja tālāk.

Vecmāmiņa sagaidīja mazmeitiņu, pajautāja:

– Vai esi nogurusi, mazmeitiņ, vai grūts bija tavs ceļš?

– Esmu nogurusi, vecmāmiņ. Aiz liela akmens es ieraudzīju meža zemenes, gribēju tās salasīt, bet nokritu uz akmens, bet tas ciets un smags noliecās un piespieda man kājai pirkstiņus. Sāpēja.

Vecmāmiņa noskūpstīja mazmeitiņu un veda viņu mājā cienāt ar pankūkām.

 

Pie vecmāmiņas dzīvoja liels pelēks runcis, kurš bija vecs, ļoti gudrs un ļoti patstāvīgs. Viņš bieži skrēja uz kaimiņu ciemu viesos pie minkas Murkas. Visu, ko vecmāmiņai stāstīja mazmeitiņas, viņš dzirdēja un ļoti brīnījās, ka meitenes uz ceļa redzējušas trīs sliktus akmeņus, kurus viņš nav redzējis. Runcis nolēma vēlreiz pārbaudīt, vai ceļmalā ir šie trīs akmeņi. Paskrējās pa ceļu un atrada tikai vienu akmeni. Runcis uz tā uzlēca, akmens bija silts un patīkams.

– Kāds labs akmens, – viņš nodomāja un nolēma, ka meitenes vecmāmiņu ir piemānījušas, lai viņa pažēlotu viņas un pacienātu ar krējumu. No domas par krējumu runcim iekurkstējās vēderā. Reiz vecmāmiņai izlija krējums, un viņš to visu nolaizīja. Bija ļoti garšīgi. Runcis nožāvājās, saritinājās un aizmiga uz akmens.

L.V. Dmitrijeva

2019. gada jūnijs

 

Atsūtīts 15.06.2019

Tulkoja Jānis Oppe