Как умирает Болгария

Kā mirst Bulgārija

Tulkojums no bulgāru valodas krievu valodā Ludmilas Dmitrijevas (Людмила Дмитриева) vadībā.

13 06 14 01

Dalieties šajā materiālā sociālajos tīkos, lai tautas zinātu, kādos mēslos viņas grūž.

36 gadus vecs fotogrāfs, alpīnists un revolucionārs ar romantisku vārdu Plamens. Kad viņa mazajā, kā trusītis lēnprātīgajā Bulgārijā sāka iet pavisam grūti, Plamens aplēja sevi ar degvielu un veica publisku pašsadedzināšanās aktu laukumā Varnas pilsētas mērijas priekšā (2013.02.20. – tulk. piezīme). Protestējot pret nabadzību, korupciju, netaisnību un varas iestāžu nevērību. Viņa valsts mirst, kādēļ tad dzīvot? Viņš mira ilgi un mokoši, bet visa Bulgārija vaidēja, raudāja un lūdzās par viņu pareizticīgo dievnamos. “Plamens nodzisa,” – rakstīja laikraksti pēc Plamena Goranova (Пламен Горанов) nāves.

Viņa nāve nebija vienīgā. Vēl pieci cilvēki uzliesmoja kā dzīvas lāpas mokošās ziemas beigās. Starp viņiem – piecu bērnu tēvs, 53 gadus vecais Vencislavs Vasiļevs (Венцислав Василев), zaudējis darbu (tiesu izpildītājiem bija jāapraksta ģimenes manta norēķinā par “komunālajiem” – 219 eiro par ūdeni), un bezdarbnieks Trajans Petrovs (Траян Петров) (viņam bija tikai 26 gadi).

- Nekas tāds nekad bulgāru vēsturē nav noticis! Atkārtoju: nekad! – rūgti iesaucas bulgāru žurnālistikas leģenda Valērijs Naidenovs (Валерий Найденов). – Mēs esam kristīga valsts, kura nepazīst radikālismu un fundamentālismu. Cilvēku pašsadedzināšanās ir kas negaidīts un šokējošs. Kristiešiem vispār politisks suicīds ir nepieņemams. Bet mums nav šaubu, ka šīs pašnāvības ir politiskas. Ja jūs gribat sevi nogalināt, ir ļoti daudz citu, nesāpīgu paņēmienu. Pašsadedzinoties cilvēks uzreiz nenomirst. Tās ir divas nedēļas moku un pati šausmīgākā agonija pasaulē.

Kas tad ir noticis ar Bulgāriju, kādreiz svētīgu, plaukstošu zemi? Un kas ir noticis ar bulgāriem – pašu pacietīgāko un miermīlīgāko Eiropas tautu?

 

LABESTĪGAIS SIRMGALVIS DOBRI DOBREVS

Vai Dievs nav aizmirsis Bulgāriju? Nē, nav aizmirsis, ja 99 gadus vecais brīnumainais sirmgalvis Dobri Dobrevs (Добри Добрев) ādas pastalās un zemnieka apģērbā joprojām stāv pie Aleksandra Ņevska katedrāles ieejas Sofijā. Es viņa krūzītē žēlastības dāvanām ielieku naudu, viņš mani svēta, bet, tikko es paņemu kameru, sašutis māj ar rokām. Vectētiņam ir apnikuši gan pielūdzēji, gan žurnālisti. Dobri Dobrevs ir īsts bulgāru svētais. 2009. gadā visu Bulgāriju satrieca vēsts, ka senilais sirmgalvis ar garu, sirmu bārdu kā patriarham, desmitgadēm vācis žēlastības dāvanas pie Sofijas paša ievērojamākā dievnama ieejas, ir izrādījies pats dāsnākais tā apdāvinātājs. Dobri, kurš dzīvo Bailovo (Байлово) ciemā no 80 eiro lielas pensijas un barojas ar augļiem un maizi, dievnamam ziedoja 18 000 (!) eiro. (Visas viņa daudzu gadu laikā savāktās žēlastības dāvanas, kuras akurāti lika bankas kontā viņa radiniece.) Aleksandra Ņevska dievnams uzbūvēts par piemiņu krievu karavīriem, gājušiem bojā par Bulgārijas atbrīvošanu no osmaņu jūga. Un, iedomājieties, kopš 1912. gada neatradās neviens bagātnieks uzņēmējs, kurš katedrālei būtu ziedojis vairāk nekā nabadzīgs vecītis, kurš līdz 90 gadu vecumam katru dienu kājām no ciema gāja līdz Sofijai. (Tiesa, tagad, savos 99 gados, Dobri ir kļuvis tik slavens, ka viņu par velti pieved ar autobusu.) Kopumā sirmgalvis Dobri Bulgārijas baznīcām ir ziedojis 36 000 (!) eiro savāktu ziedojumu.

Mana bulgāru draudzene Svetla arī ieliek naudu sirmgalvja krūzītē, un viņas acis kļūst miklas no aizkustinājuma. “Lūk, kamēr mums ir tādi cilvēki, Bulgārija ir dzīva,” – viņa saka. Mēs ejam uz kafejnīcu, lai izdzertu tasīti līdz sirdsklauvēm stipras turku kafijas. Katrai tasītei ir pielikts satīts pareģojums, un cilvēki pie galdiņa ar smiekliem un satraukumu lasa “maģiskās” zīmītes. Bulgāriem vispār ir ticība maģiskai glābšanai. Pat pazīstami ekonomisti Sofijā uz jautājumu “Kas glābs Bulgāriju?” paceļ rokas pret debesīm un iesaucas: “Tikai Dievs!"

 

KĀ LEDUSSKAPIS UZVARĒJA TELEVIZORU

- Janvārī mums bija pavisam grūti, – nopūšas mana draudzene Svetla. – Cilvēki saņēma rēķinus par elektroenerģiju, kas divas reizes pārsniedza pensijas. Un tātad, ja pensionārs pat pārstās ēst, viņš vienalga nevarēs rēķinu apmaksāt. Kad lieta nonāca līdz reāliem bada un aukstuma draudiem (daudzi dzīvokļi tiek apkurināti ar elektroenerģiju), desmitiem tūkstošu cilvēku visā valstī izgāja ielās. Sākās “elektriskā revolūcija”. Kā asprātīgi izteicās kāds vietējais politiķis: tukšais ledusskapis beidzot ir uzvarējis televizoru. Nav iespējams cilvēkus pabarot ar runām par “Eiropas demokrātiskajām vērtībām”. Taču atnāca pavasaris, un televizors, šķiet, atkal uzvar.

- Mums ir izteiciens “pieķerties zaļumiem”, – saka ekonomists Dimitrs Sbjevs (Димитр Събев). – Līdz ar siltuma atnākšanu mēs “pieķersimies zaļumiem” un pārdzīvosim vasaru. Katram ir sakņu dārzs, piemājas saimniecība vai kā minimums radinieki laukos. Bet rudenī, līdz ar “zaļumu” izbeigšanos un apkures sezonas sākšanos, protesti sāksies no jauna.

- Mūsu sabiedrība dzīvo mītu un buramvārdu gūstā un ir atradusi kritiski raudzīties uz notikumiem. Tāpēc mēs visi bijām neizsakāmi pārsteigti, ka cilvēki pēkšņi spontāni izgāja ielās, – saka televīzijas žurnālists Ivo Hristovs (Иво Христов). – Visvairāk pārsteigta bija valdība, kura nekavējoties atkāpās un jau februārī atstāja protestējošos bez oponentiem. Tas bija veikls gājiens. Tas ir, var dusmoties un kliegt, tikai pret ko? Tika izziņotas steidzamas vēlēšanas, lai pilsoniskā enerģija nepaspētu izvērsties, radot jaunas struktūras un partijas. Visa politiskā klase organizēja savdabīgu mākslīgu slēpni, atstājot tautai tikai pāris mēnešus pārdomām. Tūlīt pat ar pārbaudītām polittehnoloģijām protestējošos sadalīja mazās grupās, iesviežot daudz partiju-viltojumu un neīstu pseidolīderu-kliedzēju, radušos ne no kurienes un vedošus ne uz kurieni. Pilsoņi zaudēja drosmi un nogura.

13 06 14 02

Sirmgalvi Dobri Dobrevu pazīst visa valsts.

Pēdējo 100 gadu laikā šeit nav bijis tāda bagātnieka, kurš katedrālei būtu ziedojis vairāk nekā šis nabadzīgais vecītis.

Un Bulgārija tagad var rēķināties tikai uz Dieva palīdzību.

Foto: Jordans SIMEONOVS.

 

IZEJA IR VIENA – BĒGT NO VALSTS

- Kaut kā jūs ļoti ātri nogurāt, – es piezīmēju.

- Vienkārši dusmas noteica problēmas apzināšanos. Cilvēki iznāca protestēt ne kā pilsoņi, kuriem ir skaidras vērtības, bet kā sadusmoti patērētāji. Viņi pavicināja rokas, pakliedza un pagura. Mēs, bulgāri, vispār esam nelabojami konformisti un atdarinātāji. Mēs neesam vedošie, mēs esam vedamie. Dievinām kopēt stipros un iet aiz viņiem pēdu pēdā. Līdz 1989. gadam, kad PSRS bija spēcīga, Bulgārijā miljons (!) cilvēku bija Komunistiskās partijas biedri – tas ir pie kopējā iedzīvotāju skaita 9 miljoni cilvēku. Tagad paradīzes tēlu rāda ES, kaut gan nekritiskums attieksmē pret to ir stipri sašūpojies. Bulgārija priecājas būt Eiropas Savienības locekle tikai viena iemesla dēļ – mēs varam šķērsot robežu.

Bulgāri dod priekšroku glābties vienatnē. Populārs joks: “Bulgārijai ir divas izejas no krīzes – termināls 1 un termināls 2 lidostā.” Jaunie, talantīgie un stūrgalvīgie pako mantas un bēg neatskatīdamies, atstājot vecos cilvēkus ciemos nomirt. Valsts ziemeļi, kur bezdarba līmenis (pēc oficiālajiem datiem) ir 60 (!) procentu, ir palikuši bez iedzīvotājiem. Retie tūristi tos salīdzina ar nedzīvo Černobiļas zonu. Pēdējo divdesmit gadu laikā valsti ir pametuši divi miljoni cilvēki, un Bulgārijas iedzīvotāju skaits ir samazinājies līdz septiņiem miljoniem. Bet tā nav robeža. Ekonomiskā krīze sakrita ar mērogu ziņā šausminošu demogrāfisku katastrofu. Uz 2060. gadu Bulgārijas iedzīvotāju skaits būs tikai 5 miljoni cilvēku (no viņiem pusotra miljona – čigāni). Bulgāri kā vienota tauta ar viņas ļoti seno pareizticīgo kultūru ir nolemti.

- Pagājušajā gadā piedzima tikai 62 tūkstoši bērnu, – saka televīzijas žurnālists Ivo Hristovs. – Tā ir pati zemākā dzimstība kopš 1945. gada. Bulgārija kūst ātrāk par visām Eiropas valstīm. Sliktāks rezultāts ir tikai Igaunijai. Savas 1300 gadu vēstures laikā mūsu zeme nekad nav bijusi tik tuvu sairšanai.

 

“MĒS ESAM PIERADUŠI GAIDĪT, KAD MŪS IZGLĀBS”

- Vai tiešām tagad ir sliktāk nekā zem turkiem, – es brīnos?

- Sliktāk. Demogrāfiskā un ekonomiskā krīzes sakrita ar morālu pagrimumu. Sabiedrība pašlaik ir daudz dziļāk samaitāta nekā turku jūga laikā, kad visu tautu vienoja atbrīvošanās cīņas ideja.

- Un ko jūs no mums gribat? Bulgāri ir klusa tauta – pazīstamā publicista Svetoslava Terzijeva (Светослав Терзиев) acīs pazib ironiskas dzirkstītes. – Mums piecsimt gadu bija turku jūgs. Mēs pieradām. Pēc tam atnāca Krievija un atbrīvoja mūs. Vēlāk mēs sadziedājāmies ar vāciešiem, taču viņi izrādījās slikti sabiedrotie. No viņiem mūs atbrīvoja Sarkanā Armija. Kopā ar to atnāca PSRS, kura 90. gados pati mūs no sevis atbrīvoja. Tagad pie mums ir atbraukuši 300 tūkstoši krievu un nopirkuši šeit mājas. Mēs esam ļoti apmierināti. Krieviem šeit būs labi starp cilvēkiem, kuri viņus saprot un mīl. Kāda mums ir nākotne? Bet kādēļ par to domāt? Pārdzīvojām dienu līdz vakaram, un tas ir neslikti. Mēs, bulgāri, esam pieraduši sēdēt un gaidīt, kad mūs izglābs.

 

KĀ VIŅI NONĀKUŠI LĪDZ TĀDAI DZĪVEI

Deviņdesmito sākumā, kad bruka PSRS impērija un gabalos dalījās Austrumeiropas bloks, procesu vērīgi un ar triumfējoši aukstām, kārām acīm vēroja KAPITĀLS. Monopolu priekšā vērās vaļā jaunas aizraujošas perspektīvas. Pirmkārt, finanšu krīze tika atlikta uz veseliem divdesmit gadiem. Otrkārt, dzelzs aizkara krišana atvēra ceļu oligarhijas vispasaules kundzībai “globalizācijas” un “brīvā tirgus” mērcē (tā sauktais “Vašingtonas konsenss” 1989. gadā).

Transnacionālo korporāciju īpašnieki labsajūtā un nākotnes paredzējumā berzēja rokas – viņu priekšā gulēja milzīgas, neaizsargātas teritorijas ar naiviem, brīvības lozungu apmuļķotiem iedzīvotājiem. Oligarhijas plāns bija tikpat vienkāršs, kā kādam iekarotājam, Atilam, piemēram, – teritorijas stāvēja priekšā sagrābt, pakļaut, pazemot, izputināt, izsūkt no tām visas sulas, bet iedzīvotājus iedzīt mūžīgā verdzībā. Jā, plāns bija vienkāršs, bet, lūk, metodes – daudz izsmalcinātākas.

Tajā laikā mēs tik ļoti bijām aizņemti ar savu traģēdiju – Padomju Savienības iziršanu, ka mums maz rūpēja Austrumeiropas valstu liktenis. Jā, bija Polija, kura PSRS krahu uztvēra ar gavilēm kā atbrīvošanos no ienīstās krievu kundzības. Bet bija arī tādas valstis, kā brālīgā Bulgārija, eksistējoša uz gadsimta darījuma rēķina: nafta apmaiņā pret tomātiem. Un pēkšņi pazaudējusi savu vadātāju un barotāju.

- Bulgārija bija PSRS parazīts, – saka sociologs Andrejs Raičevs (Андрей Райчев). – Mēs dzīvojām uz jūsu rēķina. Bija vienkārši īstajā laikā jāplaukšķina kongresos un jābučojas ar Brežņevu. Jebkuru idiotisku preci, kuru mēs ražojām, jūs obligāti pirkāt. 86% rūpniecības strādāja Krievijai, un par to mēs saņēmām bezmaksas naftu. Apritē pat bija joks: tā sakot, Bulgārija pārvalda pašu lielāko koloniju pasaulē PSRS veidā, jo tā sūknē bezmaksas resursus un nomet savas preces neizmērojamajā krievu tirgū.

 

PATS GODĪGĀKAIS PSRS SABIEDROTAIS

- Padomju Savienībai bija savs pamats palīdzēt Bulgārijai, – saka Knčo Stoičevs (Кънчо Стойчев). – Vēsturisku cēloņu dēļ (XIX gadsimtā krievi ziedoja divsimt tūkstošus kareivju zemes atbrīvošanai no turku jūga) Bulgārija bija vienīgais godīgais PSRS sabiedrotais. Mums tik ļoti uzticējās, ka šeit pat nebija padomju kara bāzes. Sociālisma laikos Bulgārija pārvērtās par spēcīgu industriālu valsti ar augsti attīstītu militāru un pat augsti tehnoloģisku rūpniecību. Mēs bijām vienīgais SEPP (Savstarpējās ekonomiskās palīdzības padome) loceklis, kurš ražoja datorus! Tādu ražošanas muskuļu audzēšanu tik mazai valstij var pat nosaukt par hiperindustrializāciju. Un tagad iedomājieties: Gorbačovs izvēlējās citu ceļu, un Bulgārija palika viena. Padomju tirgus aizcirtās un pilnīgi mums aizvērās. Bulgārijā notika kolapss: visas rūpnīcas reizē apstājās.

- Es atceros pēdējo vēsturisko SEPP sesiju 1990. gadā Sofijā, – atceras žurnālists Valērijs Naidenovs (Валерий Найденов). – Padomju delegāciju vadīja Nikolajs Rižkovs (Николай Рыжков). Viņš mierīgi paziņoja, ka tirdzniecība transferta rubļos (переводный рубль) SEPP valstu starpā tiek pārtraukta. Par valūtu ir jākalpo dolāram, bet jebkuras preces cenai ir jābūt ne mazākai par pasaules cenu. Cilvēki zālē bija apjukuši. Apstulbusī čehu delegācija paziņoja: “Bet tādā gadījumā mums nāksies izstāties no SEPP?!” Un Rižkovs atbildēja: “Nu un izstājieties. Laipni lūdzu!” Vārdu sakot, laimīgu taciņu! Pēc dažiem gadiem pēc Austrumeiropas bloka izjukšanas Bulgārija gulēja drupās.

 

AK, BRĪNUMAINĀ, JAUNĀ PASAULE!

Deviņdesmito sākumā Neatkarīgo Valstu Sadraudzības (NVS), Austrumeiropas valstīs un Krievijā bariem ieradās amerikāņu ekonomikas padomnieki un konsultanti. Tie bija lieliski audzināti un nevainojami ģērbušies cilvēki brieduma gados, pēc saviem uzskatiem visi kā viens – pārliecināti libertārieši ar galēji labējiem uzskatiem. (Libertārisms ekonomikā ir viena no pašām necilvēcīgākajām teorijām, kura pilnīgi noliedz sociālu valsti, kā arī jebkuru valsts iejaukšanos ekonomikā. Pēc būtības tas ir ekonomikas darvinisms. Lai brīvā konkurencē izdzīvo stiprie, bet vājie izput. Valstij ir jāatsakās no veselības aizsardzības un izglītības finansēšanas (un tātad no aplikšanas ar nodokļiem), bet pensiju fondiem ir jākļūst tikai par privātiem. Ja jūs paši sev uz vecumu neesat atlikuši, tad vainojiet sevi. Bet, ja jūs esat nabadzīgs un slims, raudiet pie labdarības fondu durvīm. Jūsu bērni – tā ir tikai jūsu problēma, nejauciet valstij ar viņiem galvu.)

Kārtīgās Rietumeiropas valstīs ar spēcīgu sociālo politiku libertāriešus tolaik pat tuvumā nelaida valsts vadībai (viņus samīdītu toreiz vēl kaujinieciskās arodbiedrības), bet eks-sociālistiskajā nebiedēto idiotu novadā viņi bija godā. Viņiem nevis vienkārši aplaudēja un skatījās mutē – viņiem vēl arī maksāja par konsultācijām. Vietējie politiķi viņu priekšā stāvēja uz pakaļkājiņām, frāžu par “brīvo tirgu” apburti.

- Jebkura grāmata, kuru sarakstījuši tā sauktie libertārisma spārna ekonomisti, sākas ar vārdu “brīvība” un arī beidzas ar to, – saka žurnālists Valērijs Naidenovs. – Tā ir viņu mantra. Galvenais – tā ir brīvība no valdības un jebkuras kontroles. Viņi prasa minimumu valsts, bet ideālā – tās neesamību. Taču visus viņu biezos sējumus var arī nelasīt. Visa būtība reducējas uz vienu frāzi: vienāds nodoklis bagātajiem un nabagiem un pilnīga valstiskuma privatizācija. Pēc PSRS kraha Bulgārijā ieradās visā pasaulē pazīstamais radikāli labējais ekonomists Ričards Rāns (Richard W. Rahn) no Cato institūta (Cato Institute) (tas ir libertāriešu labējais spārns). Uz mums nolēma izmēģināt neoliberālisma metodi, kura nekad nebija pielietojama ASV un Rietumeiropā. Mēs, bulgāri, kļuvām par baltām laboratorijas pelītēm libertāriešu utopijai.

13 06 14 03

Ciemos ir palikuši vienīgi veci cilvēki – jaunatne ir aizbraukusi uz Eiropu meklēt labāku dzīvi.

Foto: GLOBAL LOOK PRESS

 

ZĀĢĒJIET, ZĀĢĒJIET, JŪSU AUGSTĪBA!

Ārzemju konsultanti - neoliberāļi – tās ir Starptautiskā valūtas fonda (SVF) pilotzivis. Deviņdesmito sākuma vajadzību, bada un apjukuma laiku SVF izmatoja ģenerālajam uzbrukumam tautām (sava veida blickrīgs!) un – lai īstenotu savu svēto misiju: valsts “atbrīvošanu” no tās īpašuma jeb, vienkāršāk sakot, kapitālu sazāģēšanu. Bulgāri ļoti gribēja būt priekšzīmīgi audzēkņi “brīvā tirgus” skolā, jo šis tirgus, kā zināms, “visu mums noregulēs, ja tam netraucēt”, un akli uzticējās jaunajiem vadītājiem, piemēram, amerikāņu konsultantam Ričardam Rānam. (Par tādu paklausību viņiem apsolīja paglaudīt galviņu un ielaist Eiropas Savienībā.) Vēl vairāk, viņiem pietika prāta idiotisku sentimentālu apsvērumu dēļ uzsēdināt sev uz galvas bijušo caru Simeonu II (nebūt ne karstu bulgāru puisi, bet grūtsirdīgu vācieti ar uzvārdu Sakskoburgotskis (Simeon Saxe-Coburg-Gotha)), kurš valdīja kā premjerministrs no 2001. līdz 2005. gadam. (Protams, viņš nekavējoties ieveda likumu par restitūciju, atgriežot sev Vranas pili Sofijā un milzīgus zemesgabalus.) Valdot Simeonam II, kuru visi laikraksti lielīja kā “efektīvu menedžeri” un “pieredzējušu finansistu” (jums tas neko neatgādina?), Bulgārijā izvērsās liela mēroga “privatizācija”.

- 1997. gadā pie mums ieradās labais SVF un paziņoja: mēs jūs izglābsim, ja jūs pildīsiet mūsu programmu, – saka ekonomists Dimitrs Sbjevs. – Galvenais nosacījums: izpārdot visu. Kolosāli valsts aktīvi, kas maksāja miljardiem dolāru, bankrotēja un aizgāja par sīku naudu, dažreiz par vienu dolāru! Lai gan, kam es to stāstu? Jūs taču esat no Krievijas! Jūs jau tam visam gājāt cauri. Vienkārši Krievija ir liela, kamēr to izpārdosi! Bet Bulgārija ir maza. Šeit viss beidzās ļoti ātri, un mēs pamodāmies absurda pasaulē. Piemēram, mums ir bulgāru ūdens, ir bulgāru caurules un bulgāru patērētāji. Bet kontrakts mūsu ūdens pārdošanai mūsu cilvēkiem pa mūsu caurulēm tiek, piemēram, angļiem! Kā tā?! Bet varbūt arī ne angļiem. Mēs pat nevaram noskaidrot, kam faktiski kas pieder?! Kas ir šie cilvēki? Tās ir starptautiskas kompānijas, dažreiz ofšoros, reģistrētas velns zina kur. Piemēram, kompānija, kurai tikai par 2 miljoniem dolāru pārdeva lielākās zelta raktuves Čelopeču (Челопеч), ir reģistrēta Kanādā. Bulgārijai pienākas smieklīgi 2 procenti no iegūtā zelta. Turklāt triks ir tāds, ka mums nav tiesību noskaidrot, CIK zelta tiek iegūts raktuvēs un no kā rēķināt šos 2 procentus. 23 gadu laikā kopš mūsu pārkārtošanās sākuma Bulgārija, kurai bija lieliska ražošana un labākās lauksaimniecības zemes reģionā, ir pārvērtusies pašā nabadzīgākajā Eiropas valstī.

 

RŪDA – BEĻĢIEM, ŪDENSVADS – FRANCŪŽIEM

- Cara Simeona II laikā elektrības sadales tīkli tika pārdoti čehiem, austriešiem un vāciešiem, francūžiem tika ūdensvads un kanalizācija, bet vara rūda, pēc baumām, aizgāja pie beļģiem, – saka viens no nacionālistu līderiem, Angels Džambazki (Ангел Джамбазки). – Tie bija slepeni nosacījumi, lai Bulgārija varētu iestāties Eiropas Savienībā – visas vecās lielvalstis tirgojās, lai dārgāk pārdotu savu piekrišanu. Pateicoties nodevībai pašā augšā, Bulgāriju pārdeva ūtrupē.

Sākot no nulles gadiem, Bulgārija dzīvoja kā jautra atraitne pēc bagāta vīra nāves, – saka žurnālists Valērijs Naidenovs. – Viņa izpārdod laulātā drauga mājas, zemes, visu mantu un gadus piecus dzīvo daudz labāk nekā agrāk. Bet pēc tam nesaprātīgā sieviete paliek uz vienām pupām un lūdz žēlastības dāvanas baznīcas priekšā. Nulles gadu vidū Bulgārija demonstrēja lielisku iekšzemes kopprodukta (IKP) izaugsmi (kurš ņem vērā jebkuru pirkšanas-pārdošanas darījumu). Tas ir, mēs izpārdevām nacionālos aktīvus, bet IKP to atspoguļoja kā mūsu ienākumus. Visi bija laimīgi: ak, kādas ārzemju investīcijas! Es daudzas reizes mēģināju izskaidrot: cilvēki, mēs nepelnām naudu, mēs vienkārši laižam vējā mūsu mantu. Pie mums tagad mēdz lielīties, ka Bulgārijai ir mazs valsts parāds. Tā ir taisnība. Bet toties privātais parāds ārzemju bankām ir izaudzis līdz 40 miljardiem eiro. Lai gan mūsu parādus nav pat kam (!) sarēķināt. Varas iestādes iznīcināja ekonomikas zinātni un izdzenāja nopietnus institūtus. Un visus pētījumus pēc valdības pasūtījuma par nodokļu maksātāju naudu veic prorietumnieciskas NO (nevalstiskas organizācijas). (Pie jums Krievijā, starp citu, pirms Putina likumus arī rakstīja Vašingtonas padomnieki. Es toreiz strādāju Maskavā un lieliski atceros to laiku. Tikai tagad pie jums NO pasludināja par ārzemju aģentiem un neapšaubāmi pareizi izdarīja.)

Uz 2013. gadu Bulgārija bija zaudējusi 60% darbavietu, palikusi bez cilvēkiem un pārvērtusies kolonijā ES politiskā vadībā. Labākā pasaules tomātu republika pat ir pārstājusi ražot tomātus!

 

BULGĀRU PIPARA BĒRES

Slaveno Šopu salātu pašreizējā receptē ietilpst turku (vai Jordānas) “plastmasas” tomāti, “bulgāru pipari” no Holandes un Maķedonijas, sīpoli no Ķīnas un franču brinza. Vietējā tirgū vairs nav bulgāru tomātu, toties, cik uziet, holandiešu. 80 procentu visu dārzeņu un augļu ir ievesti.

- Mūsu politiķi dievina, kad viņus aicina pārgriezt lentītes, atveroties ārzemju ķēdes veikaliem, piemēram “Billa”, “Metro” vai “Karfur”, – pasmīn nacionālistiskās kustības līderis Krasimirs Karakačanovs (Красимир Каракачанов). – Viņi tur kaut ko apsveikuma runās pļāpā par investīcijām un darbvietām. Taču sveši monopoli nestrādā ar vietējiem produktiem. Jo dāņu brinza taču ir lētāka par bulgāru. Man nekas nav pretī pret importa brinzu vai franču vīnu, bet tad arī franču veikalos, piemēram, uz letēm ir jāstāv bulgāru vīnam un bulgāru brinzai. Lielveikali un veikalu tīkli divkārt apzog valsti. No vienas puses, tie ņem naudu no nabaga bulgāriem, un šī nauda aizplūst uz Rietumiem, kur strādā svešu ekonomiku labā. No otras puses, tas nokauj vietējo zemkopību un kopā ar to konservu un ķīmisko (mēslojums) rūpniecību.

- Cik saņem franču govs? 1000 eiro subsīdiju gadā, – nopūšas žurnālists Valērijs Naidenovs. – Bet mūsu bulgāru govs ir nesavtīga. Faktiski, neraugoties uz darbaspēka zemo cenu, subsīdiju trūkuma dēļ mēs esam nekonkurētspējīgi.

- Bet toties jums ir augsta produktu kvalitāte. Tomāts, kurš piedzimis saulainajā Bulgārijā, ir simts reižu labāks par izdilušo holandiešu tomātu, – es mierinu un naivi jautāju: – Bet vai nevar veikalu tīkliem uzlikt par pienākumu, ja reiz jūs viņiem atverat tirgu, lai 40–50% viņu sortimenta veidotu bulgāru produkti?

- Ko jūs?! Juridiski neiespējami! Mēs nekavējoties nonāksim zem ES un Pasaules Tirdzniecības organizācijas (PTO) sankcijām. Man vienmēr gribas raudāt, kad es aizbraucu uz Bulgārijas pilsētu Samokovu (Самоков), valsts kartupeļu sirdi. Labākus kartupeļus mēs neesam ēduši! Tagad tur ir uzbūvējuši “Billu”, kur uz letes guļ… franču kartupeļi! Un vietējo nav.

Apglabājusi bulgāru piparus kopā ar tomātiem, Eiropas Savienība gandrīz gribēja uzlikt ķepu rakijai (nelikumīga alkohola ražošana privātajā sektorā), bet pēc tam pieklusa. Bija skaidrs, ka tādu ņirgāšanos par jūtām pat biklie bulgāri nepanesīs. Rakiju (glābiņu dvēselei!) mājas katlos dzen visā Bulgārijā. “Ciems bez lielā katla (казанок) ir tikpat kā ciems bez baznīcas,” – saka tautas gudrība.

 

BLĒDĪBA AR “KOZLODUJ”

Bulgārijai bija ne tikai vienkārši jāizgriež rokas. Padomju “draudzenīte” bija jānolaiž zemāk par grīdlīsti, atņemot enerģētisko neatkarību. Pirms iestāšanās ES Bulgārija bija enerģijas eksportētāja uz Turciju, Grieķiju, Maķedoniju, Albāniju un pat Itāliju – pateicoties PSRS uzceltajai atomelektrostacijai “Kozloduj” (“Козлодуй”). No drošības redzes viedokļa stacija darbojās nevainojami (ko arī pierādīja nikni noskaņotas pārbaudes komisijas), bet, par nelaimi, tā bija padomju stacija (!). Un ES izvirzīja dzelžainu nosacījumu: Bulgārijai ir jānoslēdz četri bloki no sešiem, bet vēlāk vispār jāaptur “Kozloduj”.

Vēl viena ES direktīva paredzēja 16% tradicionālās enerģētikas nomaiņu ar “zaļo” – ar vēja ģeneratoriem un saules baterijām.

- Bulgārija nav Sahāra, lai darbotos no saules baterijām, un nav sala Ziemeļjūrā, kur nepārtraukti pūš vēji, – saka enerģētikas eks-ministrs Rumens Ovčarovs (Румен Овчаров): – Tāpēc vajadzīga bāzes enerģija. Turklāt “zaļās” enerģijas megavata cena desmit reizes pārsniedz “Kozloduj” megavata cenu, taču mums tā ir jāuzpērk!

Taču “zaļā” enerģija – tā ir pusbēda. Visa Bulgārijas ekonomika ir nomīnēta ar ilgtermiņa kabalas kontraktiem.

- 2001. gadā premjera Ivana Kostova (Иван Костов) valdība ļoti gribēja parādīt savu prorietumniecisko orientāciju, bet pats Kostova kungs sapņoja, lai Amerikas prezidents paspiež viņam roku, – ar ironiju saka enerģētikas eks-ministrs Rumens Ovčarovs. – Un viss notika kā pasakā. Kostovs aizbrauca uz ASV, kur viņu pieņēma viceprezidents Diks Čeinijs (Dick Cheney). Taču pēkšņi atvērās durvis, un ienāca Džordžs Bušs. Par šīs neparastās tikšanās rezultātu kļuva bezprecedenta kontraktu parakstīšana: divas vecas TEC “Marica-Vostok 1” un “Marica-Vostok 3” tika nepazīstamām amerikāņu kompānijām.

 

“MĒS ESAM UPURIS JŪSU ĶILDĀS AR ŠTATIEM”

- Tas nebija vienkāršs līgums, bet ar viltībiņu. Valsts apņēmās no amerikāņiem izpirkt visu (!) elektroenerģiju 15 gadus ilgi par nereālām cenām un jebkuros apstākļos. Vēl efektīvāk amerikāņi tika galā ar enerģētikas konkurentiem – atomelektrostacijas “Belene” (“Белене”) projektu, pēc kura to būvē kopš PSRS laikiem un nekādi nevar pabeigt. Pēc būtības reaktors jau gandrīz ir gatavs, un Krievijas “Atomstrojeksport” (“Атомстройэкспорт”) ne reizi vien piedāvāja Bulgārijai superelastīgus un komfortablus apmaksas nosacījumus – lai tikai pabeigtu projektu. Taču, neskatoties uz to, ka stacijā iegrūsts neizmērāmi daudz Bulgārijas un Krievijas naudas, Bulgārijas parlaments aizvēra “Belene”, ar ko savu augsto tehnoloģiju sfēru nolēma lēnai nāvei. Jo līdz ar “Kozloduj” un “Belene” aizvēršanu izmirs vecie kodolzinātnieku kadri. Parlamentu neatturēja pat tas fakts, ka saniknotais “Atomstrojeksport” piedraudēja iesniegt prasību par miljardu eiro. Un arī iesniedza.

- Mēs atteicāmies no lieliskām investīcijām “Belene” tikai zem amerikāņu spiediena, – apgalvo sociologs Andrejs Raičevs. – Tas bija tīri ģeopolitisks lēmums, saistīts ar attiecībām starp Krieviju un ASV. Visa amerikāņu politika reducējas uz anekdoti: aizej paskaties, ko dara bērni blakus istabā, un pasaki, lai izbeidz. Tāda pati loģika ir amerikāņiem: paskatieties, ko dara krievi, un pasakiet, lai viņi tā vairs nedarītu. ASV ir absolūti nospļauties par Bulgāriju, tām galvenais – apturēt JEBKURUS krievu projektus. Bet Bulgārija ir vienkārši upuris jūsu ķildās ar Štatiem. “Belene” likteni piedzīvoja arī cits Krievijas projekts – cauruļvads Burgasa - Aleksandrupolis. Un līdz šim laikam mata galā karājas “Dienvidu plūsmas” liktenis.

 

KAIMIŅI

Kāpēc Krievija zaudē Balkānos?

- Saskaņā ar socioloģijas aptaujām, 70% bulgāru iedzīvotāju ir rusofili, bet turklāt Krievija ir zaudējusi politisko un mediju cīņu Bulgārijā. Paradokss! – iesaucas žurnālists Ivo Hristovs. – Kāpēc Krievija atdeva uzvaru Rietumiem? Dominējošās idejas plašsaziņas līdzekļos izmet tā sauktie vietējie think tank (“smadzeņu tresti”, “domu fabrikas”), kurus finansē Amerikas (retāk Eiropas) fondi. Visi šie institūti citē cits citu, un to nosaukumā noteikti ir kaut kas “demokrātisks” – Demokrātijas pētījumu fonds vai Liberālo stratēģiju institūts. Tie nekad neafišē savu proamerikānisko ievirzi. No vienas puses, tas ir deklaratīvs naivums (visiem ir skaidrs, no kurienes nāk nauda), bet no otras puses, efektīva, labi izstrādāta tehnoloģija. Krievija savas intereses paziņo caur organizācijām, kuras sevi pozicionē kā rusofilas. Jūtat starpību? Pat tad, kad Krievijai un Bulgārijai intereses sakrīt, pats fakts, ka tās tiek uztvertas kā Krievijas intereses, diskreditē tās. Bet ASV ir uzurpējušas demokrātijas lauku un plaukst (tās taču, tā teikt, ne sevis dēļ sitas, bet kopējam labumam).

Piemēram, gadījumā ar krievu gāzesvadu “Dienvidu plūsma” Bulgārijai nebija ko zaudēt, izņemot bonusus un piparkūkas. Taču viss projekts tika “izhistērizēts” presē kā “krievu projekts Balkānos”, kaut gan tajā piedalās daudzas Eiropas valstis. Un lieta virzās mokoši un lēni. Vai AES “Belene”. Cilvēki kļuva par upuri politiskām manipulācijām plašsaziņas līdzekļos, kuri apgalvoja, ka enerģija no “Belene” būs ļoti dārga. Viņus nobombardēja ar lieliem skaitļiem.

- Un tas turklāt, ka valsts maksā kosmiskas cenas par enerģiju no amerikāņu TEC? – es iesaucos.

- Jā, saprotiet, cilvēki ir rusofobas histērijas gūstā. Visa aritmētika no tāfeles ir nodzēsa, un uz tās lieliem burtiem uzrakstīts “Enerģētiskā atkarība no Krievijas”. Tā ir tāda Eiropas šausmene bērniem. Un jaunā bulgāru prorietumnieciskā elite parazitē uz nacionālām bailēm.

Kas ir šodienas Bulgārija? Tas ir upurējams bandinieks uz šaha dēļa. Un viņas pagaidu loma – būt bloķējošam bandiniekam visiem krievu projektiem. Mēs apkalpojam svešas intereses, bojājam attiecības ar Krieviju un zaudējam naudu par naftas un gāzes tranzītu. Bet mūsu amerikāņu draugi sit mums uz pleca un saka: “Malači, puiši! Pie jums ir demokrātija!” Kāds vecs bulgāru vīrs precīzi definēja, kas ir demokrātija: “Tā nav tautas vara. Tā ir demokrātu vara.”

 

Pievienots 14.06.2013

https://dmgusev.livejournal.com/215932.html

Tulkoja Jānis Oppe