Gerrit Gielen - Gurus and Sects

Gerits Gilens - Guru un sektas

 

“Dievs dod cilvēkiem patiesību. Velns rada organizāciju ap to.”

Pirms vairākiem gadiem es pametu savu datorspeciālista darbu slimnīcā. Man tika sarīkota atvadu ballīte, kurā visi vēlēja veiksmi manā turpmākajā karjerā. Mans priekšnieks nekad sevi neuzskatīja labāku par saviem padotajiem. Viņš sevi redzēja kā tādu, kurš tikai veic cita veida darbu, organizatoriskāku; viņš pats sevi uzskatīja par darbinieku. Tas ir tā, kā tam vajadzētu būt. Šī ir mūsdienīga civilizēta pasaule.

Ar cilvēkiem, kas pamet garīgu organizāciju, piemēram, kultu, ir citādi. Viņiem nerīko atvadu ballīti, viņi nesaklausīs viņiem sakām: “Labu veiksmi jūsu apziņas turpmākajā attīstībā!” Un viņu priekšnieks, viņu guru, neuzskata sevi par vienlīdzīgu. Gluži pretēji, viņš sevi uzskata par tādu, kurš ir ar tik attīstītu apziņu, ka tāpēc viņš ir daudz zinošāks nekā cilvēki, kas ir ap viņu.

Runājot par garīgumu, mūsdienu civilizētajā pasaulē pastāvošie standarti un vērtības šādā veidā nav definētas. Nepastāv kolektīvas kopienas vai padomes. Viena no lielākajām garīgajām organizācijām, ko mēs zinām, katoļu baznīca, vīriešus un sievietes fundamentāli uzskata par nevienlīdzīgiem un tā pret viņiem arī izturas.

Vadības līmenī mūsdienu biznesa vidē notiek visādi interesanti eksperimenti. Organizācijas kļūst mazāk hierarhiskas. Tikmēr garīgās organizācijas saglabājas konservatīvi hierarhiskas tādā veidā, kādā tās darbojas. Profesionālā biznesa pasaulē notiekošā attīstība nav kļuvusi par garīgo institūtu daļu. Kamēr modernā organizācijā individuālas idejas un oriģinalitāte tiek veicinātas, garīgajos institūtos tās ir nevēlamas un tiek uzskatītas par novirzi no ceļa. Kā pirms kāda laika televīzijā teica Nīderlandes Bīskaps: “Cilvēkiem vajadzētu pārtraukt domāt par sevi un sākt atkal klausīties. Es zinu labāk nekā parastais ticīgais, un Pāvests zina vēl labāk.”

Mūsu praksē mēs regulāri sastopam cilvēkus, kuriem ir negatīva pieredze ar garīgām organizācijām. Spēka nepareiza izmantošana, un vēl ļaunāk, šķiet, ir norma, nevis izņēmums. Meklējiet internetā slavena garīga skolotāja vārdu un pierakstiet klāt arī vārdu “abuse” (nepareiza izmantošana), un rezultātu bieži ir daudz. Šķiet, ka priekšstats par garīgu skolotāju nav labi savienojams ar pieņemamu cilvēcisku uzvedību.

Kā kaut kas tamlīdzīgs var notikt?

 

Guru psiholoģija

Bieži tas notiek šādi. Kāds parastajā sabiedrībā piedzīvo neveiksmi, nepatikšanas un apjukumu, un viņš vai viņa jūtas no tās izslēgts un sliktāks. Tad viņa dzīvē var pienākt brīdis, kad viņš domā, ka intuitīvā vai paranormalā veidā saņem garīgu izpratni. Tagad viņš jūtas ieguvis svarīgu kosmisku informāciju (es saku “viņš”, bet, protams, tā var būt arī viņa[1]), un viņu apciemo ideja, ka viņš ir unikāls un īpašs. Caur šo kosmisko informāciju viņš gūst spēcīgu sevis izjūtu, taču visu laiku viņa mazvērtības sajūta ir apgriezti proporcionāla šai izņēmuma sajūtai; šī iemesla dēļ viņš vairs nespēj būt kritisks pret intuitīvo, psihisko informāciju, ko ir saņēmis. Šī informācija ir atkarību radoša, tāpat kā alkohols: tā sniedz jums labsajūtu, bet atkarība jums atņem pašrefleksiju un spēju būt kritiskam pret sevi.

Īsi sakot, šis cilvēks savu pašcieņu sāk gūt no garīgiem un psihiskiem vēstījumiem. Kad tie nāk caur viņu, viņš vairs nevar tos kritiski novērtēt. Turklāt astrālajā pasaulē ir daudz enerģiju, kas vēlas viņu “barot”.

Šī procesa gaitā pakāpeniski notiek iekšēja pārbīde: “Man ir jābūt īpašam, jo es saņemu svarīgas garīgas atziņas,” kas mainās uz “Es esmu tik īpašs un unikāls, tāpēc es saņemu šos vēstījumus.” Šim cilvēkam būs pilnīgi skaidrs, kāpēc viņš, nevis kāds cits, ir izvēlēts, lai saņemtu šīs “patiesības”. Tas rada pastāvīga pašapmāna efektu. Līdztekus: “Tā kā es esmu tik ļoti īpašs, es saņemu šos vēstījumus; tiem jābūt unikāliem un vienmēr patiesiem.” Jebkura paškritikas forma ir pazudusi. Tā sauktais guru jūtas paaugstināts pār saviem sekotājiem; viņiem ir jāklausās viņš sevis pašu labā un jāseko viņam bez jautājumiem. Galu galā, viņš zina patiesību, viņa sekotāji – ne. Tāpēc: ja viņi neklausās viņu, viņi ir uz nepareiza ceļa, viņi ir kaitīgi. Attieksme ir: “Es esmu šeit (virs) jums, un jūs esat tur (zem) manis.” Apziņa, ka viņš pats ir cilvēks, kam ar mēģinājumu un kļūdu metodi ir jāaug un jāmācās, ir tālu aizvākta no viņa realitātes. Guru ir piedzimis.

 

Sektas psiholoģija

Šādu guru sekotāji, meklējot jēgu, bieži ir cilvēki, kuri uzskata, ka viņu baiļu, šaubu un neskaidrību risinājumi atrodas ārpus sevis. Tā kā guru savas idejas pauž paļāvīgi un pašpārliecināti, bez jebkādām šaubām, viņiem rodas iespaids, ka šim guru ir jābūt ļoti īpašam. Viņi gūst pārliecību, ka, lai atrisinātu savas problēmas, viņiem ir jābūt ar viņu. Viņiem ir sajūta, ka viņš var izkliedēt visas bailes un šaubas. Viņi neapzinās, ka tādā veidā viņi atdod lielu savas brīvības un cilvēciskās cieņas daļu.

Tā kā guru uzskata, ka viņš ir attīstītāks nekā viņa mācekļi, sekotāji paši apstiprina savu aplamo paštēlu, raugoties uz viņu kā uz meistaru un tuvojoties viņam kā tādam. Viņš sevi uzskata par labāku cilvēku, vedēju, apgaismotāju, kurš ir daudz attīstītāks. Mācekļi apstiprina šo pašapmānu, klausoties viņā kā tādā, kurš zina labāk un kurš spēj redzēt, kas viņiem ir derīgs, daudz labāk, nekā viņi paši var redzēt. Viņi ir pārliecināti, ka vislabāk viņiem ir sekot viņa komandām bez nosacījumiem. Atteikties būtu nekas cits, kā novirzīties no pareizā ceļa. Personisks viedoklis var vest pie aplamas uzvedības un tādēļ ir bīstams.

Situācija pakāpeniski kļūst arvien greizāka. Tā kā mācekļi arvien vairāk tic, ka domās un darbos būt pretrunā ar guru nozīmē sliktu viņiem, guru ego kļūst spēcīgāks. Pakāpeniski viņi kļūst par sektu ar duālistisku pasaules skatījumu: sekta ir laba, ārējā pasaule ir slikta. Ja guru ir jāizvēlas starp “kaut kas ir nepareizi ar mani un manu vēstījumu” un “cilvēce ir slikta, jo viņa manī neklausās”, viņš izvēlēsies pēdējo. Tā bieži vien ir centrālā atklāsme sektas locekļiem: “Cilvēce ir slikta, sabrukums ir tuvu, bet es esmu jūsu pestīšana.”

Lai uzsvērtu sektas nozīmi, guru sludina, ka ārējā pasaule ir ļaunu sazvērestību varā, kuras bieži vērstas pret sektu. Šī iemesla dēļ sektas sekotāji, kuri grib grupu pamest, arī ir slikti. Jo galu galā viņi taču pamet gaismu un iegrimst tumsā. Pārējie viņiem draud, ka viņi cietīs no visa veida ļaunuma, ja uzdrīkstēsies aiziet.

Pēc tam skolotājs vēl vairāk iegrimst savos maldos. Viņa ego kļūst arvien lielāks. Viņš sevi uzskata par svētu, un jebkura pret viņu vērsta kritika nav nekas cits kā zaimošana. Viņš arvien vairāk zaudē saskarsmi ar realitāti. Viņa uzvedība ir ekscentriska, un viņš tajā ievelk arī savus izredzētos. Viņš pacieš tikai cilvēkus, kuri viņam akli seko un pilnīgi apstiprina viņu kā viszinošu līderi. Jebkurš kritisks komentārs tiek uztverts kā smagas kļūdas zīme. Laika gaitā viņu ielenc tikai “jā” sakoši cilvēki, kas viņu apber ar glaimiem. Tā rezultātā nepareizību ir arvien vairāk un vairāk, un sektas funkcionēšana ir apdraudēta. Tā kā guru sevi kritizēt nespēj, jebkuras problēmas cēlonis tiek projicēts uz citiem. Viņa acīs citi viņā labi neieklausās un nesaprot viņa norādījumus. Tā kā aplamību kļūst arvien vairāk un vairāk, viņš kļūst pārliecināts, ka apkārtējie cilvēki ir maz cienījami un patiesībā nav pelnījuši viņa klātbūtni.

Sektas locekļi deģenerējas par cilvēkiem, kuri ir nemiera pilni un kuriem ir slikts paštēls. Viņiem bieži tiek teikts, ka viss cilvēka ego ir slikts, kas pēc tam ļauj guru ego netraucēti vadīt. Pienāk brīdis, kad viņi vairs neuzdrošinās domāt par sevi un uzsūc tikai guru idejas. Un guru? Viņš kļūst arvien liekāks paranoiķis, kā rezultātā sekta kopumā virzās uz ārprātu. Ekstrēmos gadījumos, kā mūs māca vēsture, kults pat izdara kolektīvu pašnāvību. Nav palicis ne mājiena par garīgumu. Ir iespējams, ka faktiski jau sākotnēji nav bijis īsts garīgums.

Par laimi, ir izņēmumi. Visā pasaulē ir cilvēki, kas apņēmušies savas garīgās zināšanas īstenot pozitīvā veidā, lai apgaismotu citus savā vidē. Protams, arī viņiem ir savas problēmas, bet atšķirībā no iepriekš minētajiem guru viņi pret tām attiecas godīgi. Patiess guru vienmēr norāda uz iekšējo guru, kas pastāv katrā cilvēkā. Viņš vai viņa nekad nesaka, ka ir guru citiem. Viņs vai viņa prezentē sevi kā pionieri, kā pavadoni patiesajam guru katra cilvēka iekšienē, tam viņš vai viņa rādīs ceļu.

Kā jums atrast šos cilvēkus, kā jums atpazīt garīgus skolotājus, kuriem piemīt šis godīgums? Zemāk es aprakstu dažas labu skolotāju pamatvērtības.

 

Kā tam būtu jābūt

Labs skolotājs rada brīvību

Katrs labs skolotājs zina, ka viņa mācība nav pašmērķis. Viņš vai viņa ir attīstības procesā un zina, ka viņa apziņa attīstīsies tālāk. Viņš vai viņa nezina, kādi ceļi atvērsies nākotnē, ko visums viņam dos un kā viņa apziņa turpinās augt.

Viņš arī zina, ka citi ir savā attīstības procesā, un viņš vai viņa to respektē. Viņš apzinās, ka nevar pilnībā izprast cita cilvēka procesu un iejusties tajā. Viņš savas zināšanas vienmēr klāsta, lai vēl vairāk palīdzētu citam. Labai mācībai nekad nav beigu punkta, patiesības, kas fiksēta uz visiem laikiem, taču skolotājs pasniedz palīdzīgu roku. Kaut ko, kas jums palīdz “atlīmēties”, atkal sākt paļauties uz dabisko dzīves plūsmu.

Labs skolotājs zina, ka katra dzīva būtne ir kosmosa unikāla daļa un viņai ir jāatrod savs ceļš. Neviens nevar pateikt, kāds ceļš un kāda vieta citam ir visumā. Viņš nekad savu ceļu un redzējumu neuzspiež citam un nekad tam nesaka, ko darīt vai kāds ir tā ceļš. Viņš citam dod patiesu brīvību, norādot uz tā iespējām, dievišķo potenciālu.

Māceklim skolotāja mācītais ir tikai sākuma punkts. Kaut kas, kas viņam palīdz spert nākamo soli, lai virzītos uz priekšu patstāvīgi.

Apziņa vienmēr vēlas augt, vienmēr pastāv nākamais solis. Vienmēr būs jaunas idejas, jaunas pieredzes. Īsta patiesība nevar tikt ierobežota arī valodas ietvaros.

Pat idejas, kuras reiz radīja apgaismību un progresu, noveco apziņas attīstības priekšā. Ir laiks tās atlaist.

Kad cilvēki apgalvo, ka “šī doktrīna, šī grāmata ir absolūta patiesība – mēs tagad zinām, kā tā darbojas”, viņi progresu ieved sastingumā. Un tad viņi ātri atpaliek no cilvēkiem, kas seko savam iekšējam spēkam.

To mēs redzam mūsu sabiedrībā. Kamēr pasaules organizācijas attīstās, nāk klajā ar jaunām idejām, kopj jaunas sadarbības formas, pievēršot arvien lielāku un lielāku uzmanību atsevišķa darbinieka attīstībai un labklājībai, daudzas garīgās organizācijas piedzīvo stagnāciju.

Labs skolotājs zina, ka patiesība ir atrodama visur

Patiesība ir atrodama visur, jo viss ceļas no patiesības. To var atrast smilšu graudiņā, ziedā, zvaigznēs virs mums, bērna smaidā, mūsu sirdīs. Un uz šo patiesību ved bezgalīgi daudz ceļu. Ja mēs ejam kopā ar plūsmu, mēs atradīsim patiesību, ko meklējam. Nekas nav jādara. Katrs jautājums rada enerģētisku plūsmu, plūsmu, kura mums sniedz dabisku atbildi. Labs skolotājs to zina. Viņš vienīgi iedrošinās mūs ļauties šai plūsmai, jo zina, ka plūsma ved mūs pie atbildēm, kuras mēs meklējam. Viņš nekad nebloķēs šo plūsmu ar savu mācību, ar savu viedokli.

Viņš savu lomu pauž pēc iespējas mazāk. Viņš zina: “Jo vairāk es daru, jo lielāka iespēja, ka plūsmu traucēšu.”

Katram cilvēkam ir unikāls sakars ar šo patiesību; šī patiesība slēpjas viņa sirdī, viņa sirdsapziņā, viņa intuīcijā. Labs skolotājs to respektē. Tāpēc viņš nekad nepretendē uz patiesību, viņš stiprinās un baros saikni, kura “māceklim” ir ar kosmosu.

Labs skolotājs ir laimīgs, kad viņa mācekļi viņu pārspēj

Cilvēces evolūcija uz Zemes ir sekojoša. Cauri laikmetiem visdažādākie sirsnīgi cilvēki un daudzi ne-humanoīdi piedalījās apziņas pakāpeniskā izaugsmē uz Zemes. Tā rezultātā Zemes enerģija ir kļuvusi daudz smalkāka.

Attālums starp dvēseles valstību un zemes valstību kļūst arvien mazāks. Jaunās paaudzes būs labāk saistītas ar dvēseles valstības plūstošo rotaļīgo enerģiju.

Paskatieties uz spontānajiem un jautrajiem, taču tik jutīgajiem jaunās paaudzes bērniem – jaunā laika bērniem. Viņi ir daudz attīstītāki nekā mēs, savā apziņā stāvot tuvāk Avotam. Viņu enerģija ir gludāka, viņi ir mazāk iestrēguši morālajos un dogmatiskajos uzskatos, kuri cēlušies pagātnē.

Tieši tāpat mums ir labāka saikne ar mūsu dvēseles apziņu nekā iepriekšējām paaudzēm.

Garīgie skolotāji, kuri nāca pirms mums, cilvēki, kurus mēs pamatoti cienām, savu darbu sāka, kad atmosfēra uz Zemes bija smagāka un raupjāka nekā tagad. Tāpēc mēs zināmā mērā esam tuvāk mūsu iekšējam kodolam, nekā bija viņi. Pateicoties viņiem, mēs esam tur, kur mēs esam, bet tas nozīmē arī to, ka mums savas idejas ir jāsniedz perspektīvā, iekļaujot tās laika un kultūras kontekstā. Ikviens bērns absorbē sava laika enerģijas, un tas attiecas arī uz garīgajiem skolotājiem. Tas vienmēr ir pamanāms viņu darbā. Tāpēc mums ir jāsaprot viss, kas nāk pie mums no pagātnes, un jāliek tas uz tā laika un kultūras fona. Cilvēka apziņa pastāvīgi paplašinās. Vakardienas “patiesība” ne vienmēr ir šodienas patiesība.

Īstens skolotājs to zina, atzinīgi vērtē tālāku izaugsmi un ir laimīgs, kad viņa mācekļi turpina attīstīties un liek šīm sēklām uzdīgt.

Labs skolotājs apzinās savu izaugsmi

Šeit uz Zemes mēs ejam cauri attīstības procesam; mēs nekad nesasniedzam šī mācību procesa beigu punktu. Vienmēr ir iespējama turpmāka izaugsme. Mums visiem ir savi sarežģīti laiki, savas problēmas, mūsu baiļu, izmisuma un bezcerības brīži. Nav neviena, kas stāvētu tam pāri.

Jūs no skolas laika varat atcerēties, ka bija divu tipu skolotāji. Vieni varēja stāvēt pie tāfeles un atzīt, ka viņi kaut ko nezina, – tie bija labākie. Otri savu nezināšanu mēģināja slēpt – tie nebija tik labi skolotāji. Klasē jūs uzreiz to sajutāt.

Tas pats attiecas uz garīgajiem skolotājiem. Īsteni skolotāji godīgi atzīst savas problēmas, trūkumus, savas bailes un šaubas. Skolotājam, kurš to nedara, kurš jūtas augstāks par mācekļiem, uzskatot, ka “esmu ieradies, kur jums vēl ir tāls ceļš priekšā”, ir problēma ar ego. Viņš gūst identitāti no “guru”. Aiz šīs attieksmes slēpjas bailes: viņš baidās, ka viņa mācekļi viņu pametīs, ja ieraudzīs viņa vājās puses.

Labs skolotājs savu mācību veido relatīvu

Patiesībai piemīt zināms spēks; kad cilvēki dzird patiesību, kaut kas viņu iekšienē rezonē. Kas ir patiesība? Kas ir patiesa doma vai patiesa ideja? Tā ir doma vai ideja, kura cilvēkam palīdz būt harmonijā ar sevi un apkārtējo pasauli. Patiesība ir dziedinoša, atbrīvojoša. Tā jūsos aizskar kaut ko dziļumā, aizkustina jūs, satrauc un izraisa jūsos entuziasmu. Jūs to pamanāt arī citos. Patiesība mirdz cilvēka acīs, un jūs to varat dzirdēt viņa balsī.

Tas, kas ir visums, Viss, savā dziļākajā Būtībā vārdos nav izsakāms. To nevar ietērpt valodā, tas pārsniedz mūsu domāšanu.

Labs skolotājs to zina. Viņš zina, ka pat vispacilātākie un vistīrākie vārdi nav nekas vairāk par norādēm patiesības virzienā. Tāpēc tā vienmēr būs pieticīga, izteikta vārdos perspektīvā. Viņš zina, ka reiz enerģijas uz Zemes būs augstākas un izsmalcinātākas nekā tagad un tiks izteiktas Zemes valodā, kas tuvinās patiesību vairāk nekā vārdi, kas mums pašlaik ir.

Labs skolotājs nedarbojas caur bailēm, bet ar mīlestību

Ir daudz skolotāju, kas strādā caur bailēm: “Klausieties mani, citādi jūs pieļausiet kļūdu; ievērojiet šos noteikumus, citādi jūs nonāksiet ellē.” Mēs to visu esam dzirdējuši. Aiz šādas mācības slēpjas bailes.

Guru, kurš strādā caur bailēm, baidās, ka viņš zaudēs savus sekotājus, baidās, ka viņš zaudēs savus mācekļus un bez sekotājiem viņam vairs nebūs tiesības eksistēt. Cilvēkam, kuram ir mazvērtības sajūta, savu identitāti iegūst no savas ticības, un, ja kāds viņa ticībai nepiekrīt, viņš to izjūt kā draudus savai identitātei. Tāpēc šis kāds ir slikts un sodāms.

Bailes par doktrīnu liecina, ka tā nav tīra.

Patiesība balstās uz mīlestību. Tīra mācība uzsver šo mīlestību kopā ar cieņu pret citiem un dzīvi.

Katra dzīva būtne ir kosmosa unikāla daļa; šeit ir vieta ikvienam. Lai kam jūs ticētu, lai kas jūs būtu, lai ko jūs darītu, nav nekāda sprieduma, nav nekā cita par beznosacījuma mīlestību. Labs skolotājs to zina. Viņš vienmēr pret citādi domājošiem izturēsies ar cieņu un mīlestību, viņš nekad netiesās un nesodīs. Viņš nekad neizmantos bailes, lai pārliecinātu mācekļus par konkrētu viedokli. Jebkura doktrīna, kas balstās uz bailēm, galu galā izzudīs.

Visbeidzot, labs skolotājs zina, ka arī viņš ir māceklis

Mēs visi esam ceļā. Kamēr mēs neesam Viss, kamēr mēs neesam vienīga Vienotība, mēs esam ceļā, mēs mācāmies un augam. Mums ir bijušas pieredzes, iegūtas izpratnes, ko citi vēl nav apguvuši. Un daži savā attīstībā ir tālāk nekā mēs. Apzinieties, ka, lai mācītos lietas, reāli izdzīvotu kaut ko, ir nepieciešams laiks. Tāpēc nekad neesiet nepacietīgi – ne ar sevi, ne ar citiem.

Labs skolotājs ir tāds, kurš apzinās savas muļķības un rupjās kļūdas, un savas kā cilvēka vājās puses. Viņš pieņems un nenosodīs. Un, kad viņš tās redz savos mācekļos, viņš tās pieņems un nenopels. Viņš zina, ka arī viņš ir dzīves students.

 

www.jeshua.net

Tulkoja Jānis Oppe


[1] Skat.: Prophet's Daughter: My Life With Elizabeth Clare Prophet Inside The Church Universal And Triumphant (ISBN-13: 978-1599219721, by Erin Prophet)