Print

Gerrit Gielen – Wholeness: One and Many

Gerits Gilens –Veselums: Viens un Daudzi

“Ja telpa un laiks ir ilūzijas, tad mēs joprojām esam tur, kur viss sākās, tad mēs nekad neesam atstājuši debesis.”

Mūsu izcelsmes pasaule ir vienotības pasaule; tā ir gaismas un mīlestības pasaule – mūsu īstā mājvieta. Tomēr pasaulē, kurā mēs piedzimstam, šajā zemes pasaulē, visu sadala telpa un laiks – divi lielie dalītāji. Tā ir dualitātes pasaule, pasaule, kurā valda dalīšana, cīņa, stiprākā izdzīvošana un karš starp cilvēkiem un starp cilvēci un dabu.
Īsāk sakot, tā ir baiļu pasaule. Lielākā daļa šīs pasaules ideju balstās uz bailēm. Un tāpēc, ka mēs augam ar bailēm un baiļu vidū, mēs uzskatām, ka tas ir pašsaprotami, un tāpēc savu dzīvi veidojam uz tām. Bailes liek mums veidot sienas starp mums un to, no kā baidāmies, – rezultāts ir dualitāte. Katra siena, ko mēs uzbūvējam, ir siena arī mūsu iekšienē; tādējādi mēs iznīcinām savu iekšējo veselumu.

Kādi ir šo baiļu avoti?

Viens no ietekmīgākajiem ir teisms. Teisma pamatā ir ideja, ka mēs no Dieva esam atdalīti. Šis visums ir sadalīts divās daļās: Dievs, labā daļa, un mēs. Mums ir jāpakļaujas Viņa likumiem, jātic viņa Svētajai grāmatai, citādi mēs Viņam nepatiksim. Protams, tā kā mēs nespējam pakļauties Viņa likumiem, mums jāpieņem, ka esam slikti un tāpēc dosimies uz Elli. Rezultāts ir bailes, vaina un pārliecība, ka mēs esam slikti. Katru brīdi, kad mēs patiesi dzīvojam un baudām dzīvi, mēs jūtamies vainīgi. Šis domāšanas veids daudzos no mums joprojām sēž dziļi.

Vēl viens baiļu avots ir ateisms, un ateisms ir saistīts ar zinātni. Zinātnieki mums stāsta, ka visums eksistē telpā-laikā. Viņi telpu-laiku novieto ārpus visuma, kas rada citu dalīšanas veidu. “Es ar telpu-laiku esmu atdalīts no visiem pārējiem. Mana dzīve ir tikai īsa gaismas dzirksts mūžīgajā naktī. Katra būtne ir vientuļa, un viņai ir jācīnās, lai izdzīvotu. Tā sauktā iekšējā saikne starp mani un citiem cilvēkiem – mīlestība – ir tikai ilūzija, ko rada bioloģiskie mehānismi.”

Abiem šiem baiļu avotiem kopīgs ir tas, ka tie kaut ko novieto ārpus visuma, tādējādi abiem noliedzot realitātes vienotību. Psiholoģiski tas mūs ietekmē tā, ka mēs ticam bailēm, nevis mīlestībai, dalījumam, nevis vienotībai, matērijai, nevis domai, un tā mēs pazaudējam veselumu. Mēs nonākam pie ticības, ka tikai pasaule ap mums ir svarīga, un tādā veidā mēs mācāmies ignorēt mūsu iekšējo pasauli.

Mēs aizmirstam, ka viss visums ir mūsu iekšienē, tāpēc padarām sevi par bezgalīgi maziem. Un, jo par mazākiem mēs sevi padarām, jo nelaimīgāki, baiļu pilnāki un vientuļāki mēs kļūstam. Teisms te nepalīdz; tas māca, ka, ja Dievs pastāv, mēs esam atšķirti no Viņa. Mums ir jāievēro Viņa likumi, jāaizmirst sevi un jābaidās no Viņa.

Mēs cenšamies savas bailes pārvarēt, cenšoties būt labiem un pielāgojoties šīs pasaules enerģijām. Bet mēs to varam izdarīt, tikai sadalot sevi. Mēs sākam atsevišķas sevis daļas apzīmēt kā sliktas, un tāpēc mēs apspiežam šīs daļas; šīs it kā nepiemērotās daļas, protams, ir mūsu pašas oriģinālākātomērs daļas. Tādā veidā mēs radām sienas un robežas, kuras mēs redzam ap mums.

Ko mēs varam darīt? Kā mēs varam atkal atgūt veselumu? Vispirms mums jāsaprot, kas ir vienotība.

 

Vienotība un Veselums

Vienotība daudziem cilvēkiem ir abstrakts jēdziens bez realitātes; lieta, kurā mēs visi beidzot izzūdam. Viņi uzskata, ka mēs nākam no vienotības un galu galā tajā pazudīsim, kā piliens pazūd okeānā.

Bieži vien frāze “viss ir viens” tiek interpretēta kā “viss ir vienāds” – individualitātei nav vietas. Daudzi garīgi uzskati faktiski satur daudz ateisma, piemēram, ka galu galā mēs pazudīsim visumā, vienā vai otrā veidā. Šāds vienotības jēdziens neņem vērā to, ka, ja visums ir viens, tad viss tajā jau ir daļa no šīs vienotības. Atdalījums ir mentāla koncepcija, kura balstās uz bailēm: mēs esam atdalīti, jo mēs ticam, ka esam atdalīti.

Bet kā tas ir iespējams? Kā viss var būt viens un vēl pilnīgi atšķirīgs? Kā es varu būt vienots ar visumu un tomēr būt indivīds?

Šo jēdzienu ir grūti saprast tikai no racionāla viedokļa, jo mūsu jēdziens par racionalitāti ir balstīts uz telpu-laiku, bet telpas-laika iekšienē tas nav iespējams. Ar telpu-laiku var būt tikai viena lieta vienā vietā noteiktā laikā.

Tomēr mūsu priekšstats par telpu-laiku balstās uz ārējās pasaules pētījumiem, un gandrīz viss, ko mēs mācāmies skolā, ir par ārējo pasauli. Kad mēs mēdzam kavēties savā iekšējā pasaulē, tas tiek uzskatīts par sliktu lietu. Tomēr, ja mēs jūtam iekšēju saikni ar kādu citu cilvēku, tas ir kaut kas no iekšējās pasaules. Mēs varam just dziļu iekšēju saikni ar cilvēku vai ar dabu – pat justies vienoti –, lai gan mēs esam fiziski atdalīti. Vienotība ir kaut kas no iekšējās pasaules. Bet, tā kā mēs šo iekšējo pasauli ignorējam un ticam – tāpat kā lielākā daļa cilvēku – ka visums eksistē telpā-laikā, vienotība šķiet neiespējama.

Es centīšos vienotības ideju izskaidrot ar diviem piemēriem. Ir interesanti vērot, kā šie piemēri skar mūsu tradicionālos priekšstatus par racionalitāti, tas ir ļoti acīmredzami.

Vispirms padomājiet par cilvēka ķermeni. Cilvēka ķermenis ir vienots, tomēr katrs viņā esošais orgāns ir atšķirīgs. Ja visi orgāni būtu vienādi, nebūtu ķermeņa, jums būtu tikai orgānu kopums; ķermeņa veselums būtu zaudēts. Bet tas, protams, rada jautājumu: kāpēc mēs cilvēka ķermeni uzskatām par veselumu?

Iedomājieties, ka jūs sarunājaties ar draugu. Jūs, iespējams, esat lietas kursā par viņa rokām, acīm, matiem utt. – visām atšķirīgajām daļām. Tomēr tajā pašā laikā jūs tos uzskatāt kā veselumu. Jūs jūtat, ka šim ķermenim ir viena apziņa, ka tas ir vienots cilvēks. Un katrā ķermeņa aspektā mēs jūtam šo vienotības enerģiju, šī viena cilvēka enerģiju. Bet tas ir iespējams tikai tāpēc, ka visi orgāni ķermenī ir atšķirīgi. Orgāni ķermenī eksistē telpā-laikā. Tomēr ir kaut kas – avota enerģija ārpus telpas-laika –, kas apņem un piesātina visus orgānus un padara ķermeni par veselumu. Un, lai kad jums nebūtu reāla saziņa ar citu cilvēku, jūs izjūtat šo veselumu. Ja jūs kādreiz esat redzējuši mirušu ķermeni, jūs apzināties, ka kaut kas ir “aizgājis”.

Šī avota enerģija ir kaut kas, ko mēs jūtam iekšējā līmenī – sirds līmenī. Tā ir redzama ar sirdi, kura apvieno visu informāciju, kuru mēs iegūstam ar mūsu piecām fiziskajām maņām vienā pieredzē – kā par draugu.

Vēl viens piemērs. Jūs pastaigājaties pa skaistu ainavu. Tālumā jūs redzat kalnus, mežus un ūdenskritumu. Netālu atrodas upe un pļava, kurā zied daudz dažādu puķu. Ir arī dzīvnieki, un debesīs jūs redzat dažus mākoņus un putnu baru.

Un jūsu iekšienē visas šīs lietas saiet kopā vienā skaistā attēlā. Tas, ka jūsu iekšienē eksistē šis attēls, ir brīnums, kurš pārkāpj telpas un laika likumus, kuri visu sadala un pēc kuriem “vienotība” kā tāda, piemēram, šajā attēlā, nav iespējama. Datora iekšienē attēls ir bitu (vieninieku un nuļļu) sērija; tas nekad nevar būt veselums. Dators nespēj redzēt ar sirdi un tāpēc nevar apvienot visus šos informācijas bitus – visus šos vieniniekus un nulles – vienā pieredzē.

Mēs nevaram vienotības brīnumu, sirds brīnumu izskaidrot racionāli; tāpēc mēs to nekad nevaram ieprogrammēt datorā. Datorā attēls vienmēr ir vieninieku un nuļļu sērijas. Tas nekad nav vienots, nekad nav brīnišķīga ainava. Tikai tad, kad šie vieninieki un nulles tiek projicēti uz mūsu prāta ekrāna, mēs tos varam transformēt vienotā attēlā.

Racionālisms ir telpas-laika fenomens, datorprogramma ir telpas-laika fenomens. Bet mūsu apziņa, kurā sāk eksistēt attēla brīnums kā brīnišķīgs vienums, atrodas ārpus telpas-laika; mūsu sirds, mīlestības avots, atrodas ārpus telpas-laika.

Un kas šo attēlu padara tik skaistu? Kas ir skaistums? Pirmkārt, tāpēc ka viss ir dažāds; piemēram, katrs koks ir dažāds. Ja tie būtu vienādi, attēls kaut ko zaudētu no sava skaistuma. Un koki ir pilnīgi atšķirīgi no kalniem, mākoņiem un dzīvniekiem – no jeb kā cita, ko jūs redzat. Tas, ka viss ir atšķirīgs, rada veseluma skaistumu. Skaistumā tiekas veselums un daudzi.

Tagad iztēlojieties: jūs redzat putnu lidojam virs jums un uz kādu brīdi jūs kļūstat putns. Jūs jūtat, ko nozīmē būt putnam, lidot pa gaisu. Un tāpēc jūs putnu saprotat labāk un jūtat savienojumu. Šī pieredze padara putnu skaistāku. Nu tad varbūt kļūstiet par kalnu un jūtiet tā spēku, vecumu, vēsturi. Tā ir ļoti atšķirīga pieredze, nekā būt putnam. Un, ja jūs tā turpināt pēc katras pieredzes, jūsu izpratne par apkārtējo ainavu padziļinās; tā kļūst skaistāka un vienotāka. Jūs iegūstat dziļāku izpratni par saikni starp visām lietām.

Tas ir otrs iemesls: starp visām lietām pastāv iekšēja saikne, iekšēja harmonija, starp visām lietām, kuras mēs redzam, izpaužoties ārējā skaistumā. Ja iekšējā harmonija ir traucēta, ārējais skaistums pazūd.

Tam ir arī cits aspekts. Jo vairāk jūs apzināties par katras būtnes iekšējo dzīvi ainavā, jo vairāk jūs augat kā cilvēks; katra pieredze bagātina jūsu būtību. Jūs kādā brīdī varat iedomāties, ka kļūstat par ainavu. Kad jūs apzināties, ka ainavā visam ir iekšējā dzīve, ainava kā veselums kļūst par dzīvu būtni. Viena aina attēlo vienu iekšējo dzīvi, vienu būtni. Jūs esat izveidojuši saikni ar jaunu iekšējo līmeni. Tas nenozīmē pazaudēt sevi, tas nozīmē paplašināt sevi. Jūs apzināties sevi kā cilvēcisku būtni, kura pastiprina ainavas skaistumu. Bet arī jūs esat paplašinājies, jo jūs esat arī putns, koks, kalns un ūdenskritums. Jūs dziļākajā līmenī esat apziņa, kura stāv aiz ainavas kā tādas.

Ko mēs no šiem diviem piemēriem varam mācīties?

Pirmkārt, šī vienotība ir mistērija, kuru mēs racionāli nevaram izskaidrot. Tomēr mēs to varam izjust – mēs to darām visu laiku. Jo vairāk mēs savienojamies ar savu sirdi, jo dziļāk mēs šo mistēriju jūtam. Mūsu sirds sajūta liek mums apzināties vienotību.

Mūsu ķermenis ir vienots, jo visi orgāni ir atšķirīgi; ainava ir skaista, jo viss tajā izpauž savu iekšējo būtību. Un aiz tā visa tomēr ir viena enerģija. Mums ir vajadzīga mūsu sirds, lai justu šo enerģiju. Mums ir vajadzīga mūsu sirds, lai justu, ka mūsu ķermenis, ko mēs redzam spogulī, ir mūsu draugs, un lai justu iekšējo saikni ar šo draugu. Mums ir vajadzīga mūsu sirds, lai uztvertu ainavas skaistumu un lai justos vienoti ar to.

Tā kā mūsu ķermenis ir vienots, arī visums ir vienots. Kā tas iespējams? Jo visums neeksistē telpā-laikā, lai arī telpa-laiks ir visuma daļa. Ko tas nozīmē? Tas nozīmē, ka daudzi ir daļa no vienotā. Tas ir veseluma noslēpums: daudzi ir daļa no vienotā, jo telpa-laiks ir daļa no vienotā.

Mēs neesam nošķirti no Dieva, jo telpa-laiks ar visu, kas tajā ir, ir Dieva daļa.

Tāda ir veseluma būtība. Daudzās, visas individuālās lietas, nenozūd vienotībā, tās ir vienotības daļas. Jo vairāk tās izpauž savu individualitāti, jo skaistāka kļūst vienotība. Izplaucis zieds padara skaistāku visu ainavu. Jo skaistāka ainava, jo vairāk tajā ir izpausta vienotība.

Jo vairāk jūs izpaužat savu iekšējo skaistumu, jo vairāk jūs jūtaties vienoti, jo vairāk jūs esat savienoti.

Ļaujiet man jums atgādināt šos Viljama Bleika (William Blake) vārdus.

Redzēt Pasauli Smilšu Graudā

Un Debesis Lauku Ziedā,

Glabāt Bagātību savā plaukstā

Un Mūžību vienā stundā.

Viens un daudzi ir vienotība; vienotība ir dziļi jūsu iekšienē. Un jūsu iekšējās dzīves izpausme palielina veselā skaistumu – tas ir tas, ko es saucu par veselumu. Tā ir visuma lielā mistērija; mistērija, kuru mēs piedzīvojam, kad skatāmies uz skaistu ainavu; mistērija, kuru mēs piedzīvojam, runājot ar draugu.

 

Iegūt veselumu

Tagad, kad mums ir priekšstats, ko īsti nozīmē vienotība, mēs varam sev jautāt: “Ko es varu darīt, lai iegūtu veselumu?” Veseluma iegūšanas noslēpums, protams, ir iemācīties redzēt ar savu sirdi. Bet kā mēs varam pārvarēt visas šīs bailēs balstītās idejas, kas neļauj mums iegūt veselumu?

Aplūkosim šīs idejas. Tās ir idejas, kas rada iekšēju sadalījumu un atvieno mūs no mūsu dievišķās realitātes. Tās liek mums ticēt, ka mēs esam gandrīz bezgalīgi maza daļiņa šajā bezgalīgajā tumšajā telpas-laika okeānā; idejas, kas mūs nošķir no vienotības; idejas, kas bloķē mūsu redzēšanu ar sirdi.

Izteiksim šādus apgalvojumus:

Es esmu Gerits Gilens, vīrietis, mans dzimšanas datums ir 1956. gada 26. maijs, esmu holandiešu tautības. Kad es tā saku, neviens nesauks mani par meli. Šajā pasaulē šie “fakti” ir ļoti svarīgi; tie ir manā pasē. Informācijas izmainīšana manā pasē tiktu uzskatīta par noziedzīgu nodarījumu.

Tomēr no garīgā viedokļa visi šie apgalvojumi ir nepatiesi. Aiz katra apgalvojuma stāv spēcīga doma, kas mani atvieno no manas dievišķās realitātes un ieliek manī bailes un atšķirtību. Mūsu ticība šīm domām rada būrus, kuros mēs dzīvojam. Tie padara aklu pret pašu svarīgāko sajūtu orgānu, kāds man ir: manu sirdi.

Paraudzīsimies uz šīm idejām un ietekmi uz mums, un to, kā tās varam pārvarēt.

- Vārds

Uz brīdi iztēlojieties šādu scenāriju: jūs dodaties uz maskuballi, ģērbies, teiksim, kā ubags. Bet kādā brīdī jūs un visi pārējie aizmirstat, ka jūs esat iedomātā apģērbā, tāpēc jūs faktiski sākat ticēt, ka esat ubags. Visi ap jums izturas tā, it kā jūs patiešām būtu ubags, tāpēc jūs aizmirstat, kas jūs esat patiesībā.

Patiesībā tā ar jums ir noticis. Vārds, kāds jums ir šajā pasaulē, nav jūsu īstais vārds. Tā sauc tērpu, kuru jūs valkājat, jūsu zemes plāna personību, sava veida enerģijas apmetni.

Es aicinu jūs veikt sekojošu meditāciju:

Izrunājiet savu vārdu un iztēlojieties, ka tā sauc kādu enerģijas apmetni, kuru jūs valkājat. Jūtiet šo apmetni ap sevi un tad apjautiet, ka tas ir tikai apmetnis, kuru jūs valkājat. Tagad novelciet šo apmetni. Paskatieties ar savām prāta acīm uz apmetni un sakiet, ka tā ir mana zemes plāna personība, un sakiet tai piederošo vārdu. Apjautiet, ka tas neesat jūs reālais. Jūtiet sevi reālo, kas veidots no neierobežotas mūžīgās gaismas un mīlestības. Un tad jūtiet savu patieso vārdu, vārdu, kurš jūs neierobežo, bet padara brīvu. Zemes plāna vārds un personība, kura ar to staigā, ir tikai pagaidu tērps, ko jūs valkājat.

Tagad iztēlojieties, ka jūs neesat apmierināts ar tērpu, ko valkājat, un vēlaties citu – karaļa, nevis ubaga – tērpu. Paraugieties vēlreiz uz enerģētisko apmetni, kuru valkājat. Tagad skatieties ar savu sirdi, jūtiet mīlestību pret savu apmetni – jūsu zemes plāna personību. Redziet, kā mīlestība no jūsu sirds maina šo apmetni un piešķir tam pilnīgi jaunu izskatu. Iedomājieties, kā varētu mainīties jūsu dzīve, ja jūs vienmēr staigāsiet jūsu sirds gaismā un mīlestībā.

- Vecums

Parasti, kad mēs esam jauni, mēs katru gadu svinam mūsu dzimšanas dienu, un tas mums ir ļoti svarīgi. Palēnām mēs apgūstam laika un novecošanas jēdzienus, kuri eksistē šajā pasaulē: bērni ir jauni, tad viņi aug un tad kļūst veci. Es neatbilstu šim scenārijam. Kā bērns es bieži jutos vecs, ļoti vecs iekšēji, bet ne sliktā veidā. Sajūta, ka esi ļoti vecs, man labi piestāvēja, lai gan tā padarīja mani atšķirīgu. Tas man deva sava veida iekšēju varu pār skolotājiem.

Patiesībā daudziem cilvēkiem ir sajūta, ka viņu iekšējais vecums vispār neatbilst viņu ārējam, bioloģiskajam vecumam. Kādam var būt septiņdesmit, piemēram, bet iekšēji justies kā divdesmit piecos gados. Paziņojot, ka mums ir tāds pats vecums kā mūsu ķermenim, mēs paužam pārliecību, kuru mums uzspiež pasaule, kurā mēs dzīvojam, – mēs apstiprinām aplamo pārliecību, ka mēs esam mūsu ķermenis. Tas ir kā ticēt, ka māja, kurā mēs dzīvojam, ir viss visums. Tas tā nav.

Kā jūs varat pārvarēt šo ideju, ka jums ir noteikts vecums? Pirmkārt, koncentrējiet uzmanību uz “tagad”. Tad sakiet sev: “No visiem visuma momentiem mans mūžīgais Es nolēma šo vienu momentu nodzīvot ķermenī, kurš man tagad ir.” Tad tūlīt pat meditējiet par šo momentu. Ko jums dzīve tieši pašlaik saka, ko tā mēģina jums iemācīt?

Tad iztēlojieties, ka jūs stāvat uz liela lauka. Paraugieties apkārt un novietojiet svarīgākos pagātnes mirkļus šajā laukā – atmiņu ainavā. Atmiņa par dažiem notikumiem jūsu bērnībā varētu būt ļoti tuvu; nenozīmīgs vakardienas notikums tālu prom. Atlaidiet laika lineāro perspektīvu.

Tad meditējiet par savu mūžīgo Es. Jūs esat daudzdimensionāla būtne, kura spēj piedzīvot jebkuru momentu, jebkuru vietu visumā. Uzticieties šai bezgalīgajai būtnei, kurai bija iemesls izvēlēties piedzīvot šo momentu šeit.

- Tautība

Šajā pasaulē jūsu tautība ir ļoti svarīga – mana ir holandiešu. Tomēr, raugoties uz Zemi no kosmosa, mēs neredzam nevienu valsti. Robežas eksistē tikai cilvēku prātos; patiesībā tās neeksistē.

Kas tieši ir tauta? Cilvēku grupa, kas uzskata, ka viņiem pieder zeme, uz kuras viņi dzīvo, un ka viņi ar kaut ko atšķiras no cilvēkiem ārpus savas valsts robežām. Tas, protams, rada disharmoniju: disharmoniju starp cilvēkiem un Zemi un disharmoniju starp sevi un citiem. Bez tautām nebūtu kara. Un tas, ka mēs Zemi, uz kuras mēs dzīvojam, uzskatām par mūsu īpašumu, ir iemesls, kāpēc mēs viņu ekspluatējam.

Ko šī pārliecība jūsos ir radījusi?

Jūs esat dzimuši ar iekšējām zināšanām, ka cilvēce ir vienota un ka Zeme ir dzīva būtne. Tautas jēdziens pārkāpj šo iekšējo patiesību un rada dziļu iekšēju disharmoniju.

Iedomājieties, ka jūs esat pacelti uz pasauli bez robežām, pasauli, kurā cilvēce respektēja Zemi, uzskatīja, ka tā ir dzīva apzinoša būtne – Gaija –, un dzīvoja harmonijā ar viņu. Sajūtiet atšķirību; jūtiet, cik daudz mazākas bailes tur būtu jūsu iekšienē.

Robežas dod mums priekšstatu, ka aiz šīm robežām var būt ienaidnieki. Ideja, ka Zeme ir nedzīva lieta, kas mums pieder, atvieno mūs no viņas mīlestības, siltuma un vieduma. Ideja par tautu un par to, ka jūs vienai tādai piederat, rada dziļu brūci jūsu iekšienē.

Meditācija:
Laiks nepastāv, tāpēc ļaujiet sev atgriezties jūsu bērnībā, un pakavējieties tur. Iztēlojoties, ka jūs atkal esat bērns un esat kopā ar savu tēvu, kurš jums stāsta, ka robežu nav, ka cilvēce ir vienota un dziļi iekšienē mēs visi esam vienādi. Viņš jums rāda globusu, un jūs patiešām robežas neredzat.

Pēc tam iztēlojieties, ka esat kopā ar savu māti. Viņa stāsta par māti Zemi – Gaiju. Viņa jums māca, kā jūs varat sazināties ar Gaiju un ka Gaijas mīlestība un viedums jums šeit vienmēr ir pieejami. Ka viņa vienmēr būs šeit, lai palīdzētu jums atrast savu vietu uz Zemes.

Iztēlojieties, ka redzat Zemi no kosmosa. Aplūkojiet šo ainu ar savu sirdi. Sajūtiet, ka tā jums atklāj realitāti, kura ļoti atšķiras no visa, ko esat mācījušies.

- Dzimums

Tāpat kā mūsu ķermenim ir kreisā un labā puse, mūsu dvēselei ir vīrišķā un sievišķā puse. Tomēr šajā zemes pasaulē mēs ienākam kā meitene vai zēns. Un, kad mēs piedzimstam meitenes ķermenī, mēs parasti mācāmies, ka ir labi rīkoties kā meitenei un slikti kā zēnam. Un zēnam, ka slikti būt kā meitenei – nedabiski. Tā mēs iemācāmies apspiest veselu sevis daļu. Rezultātā mēs vienmēr jūtamies vientuļi un tērējam lielu daļu savas dzīves, meklējot ideālo partneri, lai atkal justu veselumu. Un, protams, šo partneri nevar atrast ārējā pasaulē.

Kāds ir risinājums? Mēs varam iztēloties – kad mūsu dvēsele iemiesojas, notiek, lūk, kas. Dvēsele ir vienota, tomēr, kad iemiesojas, viņa sadalās un kļūst par dvīņiem: mazu zēnu un mazu meiteni. Viņi ļoti mīl viens otru un vēlas vienmēr palikt kopā, taču viņu stāsts ir skumjš.

Visa ārējā pasaule vēršas tikai pie viena no dvīņiem. Tā saka: “Tu esi vienīgais iekšēji; tu esi vienīgais, kam ir nozīme. Ja iekšienē ir kāds cits, tas ir slikti – noraidi to.” Un kādā jūsu bērnības momentā jūs sākat ticēt šīm balsīm. Kāpēc tās nevarētu jums pastāstīt patiesību? Bērniem ir dabiski ticēt pieaugušajiem. Un tad notiek neiedomājamais: dvīņi tiek atdalīti, un viens no viņiem pazūd un tiek aizmirsts.

Tātad meditējiet. Ar apziņu vērsieties pie sava vēdera un sajūtiet tur jūsu iekšējo bērnu. Pieņemsim – jūs esat sieviete un redzat mazu meiteni kā jūsu iekšējo bērnu. Ja esat vīrietis, tad tas, protams, ir otrādi.

Iespējams, ka jūs jau esat veikuši lielu darbu ar iekšējo bērnu, tad tas jums būs viegli. Paraugieties uz šo bērnu un pēc tam pieņemiet šo patiesību: šīs bērns ir viens no dvīņiem. Kādu brīdi iegremdējieties šajā patiesībā. Jūtiet: nav dabiski, ka šis bērns ir viens pats. Kaut kur dziļi jūsu iekšienē ir otra puse, varbūt ieslēgta melnā kastē dziļi jūsos – bet tā joprojām pastāv. Tad paņemiet jūsu iekšējo bērnu pie rokas un pastāstiet viņam vai viņai, ka jūs tagad iesiet meklēt viņa dvīni. Jūsu iekšējais bērns, dzirdot jūs, apstiprinās, ka viņam bija dvīnis, un parādīs jums ceļu. Kad abi dvīņi atkal ir apvienojušies, ļaujiet viņiem kādu brīdi kopā parotaļāties. Jo vairāk jūs ļausiet viņiem kopā brīvi rotaļāties, jo liekāku veselumu atkal ieguvuši jūs jutīsieties.

 

Visbeidzot – Mīlestība

Galvenais, lai iegūtu veselumu, protams, ir redzēt ar sirdi. Redzot ar sirdi, mums rodas iespēja redzēt, ka daudzi – tā ir vienotība. Redzēt draugu, kurš ietver visus orgānus, kuri veido cilvēka ķermeni; redzēt Dieva skaistumu ainavā. To darot, mēs uzreiz jūtam mīlestību un piedzīvojam skaistumu.

Tomēr mēs esam pieņēmuši visa veida bailēs balstītus priekšstatus, kas padara mūs aklus pret šīm skaistajām iekšējām sajūtām. Rezultātā mēs vairs nespējam pasauli un sevi uztvert kā vienotību; mēs redzam ienaidniekus draugu vietā.

Raugoties uz pasauli tikai ar mūsu piecām fiziskajām maņām, mēs iegūstam ļoti daļēju, nelīdzsvarotu skatījumu uz dzīvi. Līdzsvaru mēs varam atjaunot tikai tad, ja noņemam acu apsēju un atdodam mūsu sirdij atkal viņas pareizo vietu, iegūstot sajūtu, kura ļauj mums uztvert vienotību, stāvam aiz visa.

Es patiešām zinu, ka man pašam ir garš ceļš, lai iedotu savai sirdij viņas likumīgo vietu. Tomēr es ceru, ka šajā rakstā ietvertās meditācijas var jums mazliet palīdzēt noņem acu apsēju pret visskaistāko maņu orgānu, kāds mums ir: mūsu sirdi. Viņa ir visu mūsu maņu vainags.

Lai mēs visi atkali iegūtu veselumu un varētu starot mūsu iekšējo gaismu.

 

© Gerrit Gielen

 

www.jeshua.net

Tulkoja Jānis Oppe