«Быть женственной не значит быть тряпкой»: рассуждает Михаил Лабковский

“Būt sievišķīgai nenozīmē būt lupatai”: spriež Mihails Labkovskis

Kad Mihails Labkovskis runā par pašpietiekamu un par sevi pārliecinātu sievieti, daudzas iedomājas: iznāks taču vīrietis brunčos! Parunāsim par to.

Mihail Labkovsky 3a

Daudzām sievietēm, kas lasa manas slejas un klausās lekcijas, rodas protests. Kad es runāju par neatkarību, pašpietiekamību, spēju sevi nodrošināt, pieņemt kardinālus lēmumus, par savu karjeru, savas dzīves kontroli – sievietes man saka, ka esmu uzzīmējis tīri vīrišķu tēlu. Raupju, asu tēlu, pilnīgi bez sievišķības.

Pieņemsim. Bet paskatīsimies, kas gaida sievieti, kurai nav šo tā saucamo “vīrišķo” īpašību. Iedomāsimies tādu meiteni, meiteni fejiņu. Visu tādu pretrunīgu un pēkšņu.

Pirmkārt, viņai nav naudas. Viņa taču nekad nav strādājusi un vienmēr ir rēķinājusies ar to vīrieti, kurš viņu ir uzturējis. Sākumā tas bija tēvs, pēc tam viņu svinīgi uzticēja vīram. Ne par kādām partneru attiecībām tādā ģimenē pat runas nav: meitene ieņem ierasto meitas pozīciju, bet vīram ir nolemta gādīga tēta loma. Tas ir labākajā gadījumā. Kad nokrīt iemīlēšanās plīvurs, vīrietis tēva lomā tā vai citādi sāks kritiski lūkoties uz savas sievas “es gribu”. Viņa grib jaunu kažoku? Vecais vēl pilnīgi pieklājīgi izskatās. Jaunus zābakus? Vai tad viņai ir maz apavu? Labāk es naudu iztērēšu kaut kam citam! Sieviete kā pastāvīgs izdevumu avots pakāpeniski sāk kaitināt. Viņas vajadzības neizskatās nemaz tik svarīgas, viņas lūgumi vīrieša galvā pārvēršas par “zāģēšanu” un čīkstēšanu, viņš vairs negrib viņu iepriecināt ar jaunām drēbēm vai dāvanu, tāpēc ka viņa visu laiku lūdz. Un lūdz, un lūdz, nu cik var.

Bērnus mēs mīlam nesavtīgi. Pieaugušu sievieti nesavtīgi mīlēt nav iespējams (tāpat kā vīrieti). Nav iespējams tikai atdot, neko nesaņemot pretī. Tās ir līguma attiecības, tajās ir svarīgs balanss. Un ticiet: sekss un ēdiens nav pietiekami svarīgi faktori, lai vīrietis nolemtu, ka par to viņš sievu apbērs ar visiem pasaules labumiem. Turklāt nauda – tā ir vara. Un viszeltītākais vīrietis galu galā domā: ja es viņu uzturu, es esmu saimnieks mājās, un tad es gribu komandēt. Es esmu galvenais. Bet viņa darīs to, ko es esmu pateicis. Es viņai padomu neprasīšu. Es visu izlemju pats. Viņa pakļausies, kur viņa liksies. Tas ir cieņas zudums un ģimenes kā tādas krahs.

Otrkārt, sievietei parādās bailes. Ja viņas vīrietis aizies, kas viņu baros? Kļūstot vecākai, varbūtība satikt gudru, pārtikušu, pievilcīgu neprecējušos vīrieti, gatavu ņemt sievieti apgādībā, krīt, bet, ja sievietei ir bērni – krīt strauji.

Bet, pat ja vīrietis nekur nepazūd, ar katru gadu šī sieviete kļūst viņam arvien mazāk interesanta, tāpēc ka viņai nekādas savas dzīves nav. Par ko ar viņu runāt? Bērni, veikali, seriāli – tas ir garlaicīgi. Katra viņas diena ir līdzīga iepriekšējai, visi jaunumi – par sadzīvi. Daudzas pašlaik iebildīs: bet hobijs? Viņai taču var būt interesants hobijs! Jā, hobijs viņai var būt. Bet te nav runa par pašrealizāciju. Viņa var aizrauties ar jogu, zīmēt, bet tas viss ir vienveidīgi. Viņa reizi paskatīsies, divas paklausīsies, bet pēc tam pateiks: viss, pietiks, apnicis. Viņa vienkārši nosit laiku, viņa neko nesasniedz, neaug, nerealizē ambīcijas, nevirzās uz priekšu. Tāds purvs.

Visas viņas intereses grozās ap saimniecību. Ar viņu negribas apspriest kaut ko interesantu, tāpēc ka viņas uzskats par jautājumu nebūs gudrs, būs nevietā un nevajadzīgs. Viņa ir maz redzējusi, viņa maz ir kontaktējusies ar daudzpusīgiem attīstītiem cilvēkiem, viņa nav risinājusi dažādas krīzes situācijas, faktiski – viņai nav tās dzīves pieredzes, kāda ir sievietei, kura strādā un aktīvi pašrealizējas. Darbs – tā taču nav vienkārši nauda, darbs – tā ir personas izaugsme, sociālu un profesionālu sakaru uzkrāšana, tā ir saskare ar dažādiem komunikāciju un darbību veidiem, attiecību ar dažāda rakstura cilvēkiem būvēšana, tas ir tas, ko pieņemts saukt par dzīves skolu.

Kas atliek mūsu liriskajai varonei? Dzemdēt bērnus. Tas ir neslikts veids uz haļavu nodzīvot daudzus gadus. Tikai, lūk, bērniem ir tendence izaugt, bet dzemdēt 5 un vairāk bērnus mūsu kultūrā nav pārāk izplatīti. Tas ir, apmēram ap 45 gadiem viņa vairs nav saviem bērniem vajadzīga caurām dienām, viņi jau ir pietiekami patstāvīgi. Bet vairāk viņa neko neprot. Nu, un iedomāsimies ainu: kamēr bērni bija mazi, vīrietis visus baroja, apģērba un nodrošināja, tāpēc ka viņš ir kārtīgs cilvēks. Tagad bērni ir izauguši, ar sievu viņam runāt nav par ko, kā personība viņa viņam neinteresē, kā pastāvīgs problēmu un nepieciešamības dot naudu avots ir nogurdinājusi. Cik pievilcīgas jums šķiet 45-gadīgas sievietes perspektīvas, kura ne dienu dzīvē nav strādājusi un no kuras aiziet vīrs?

Visbeidzot pats svarīgākais. Nestrādājošas sievietes, ģimenes patriarhālā dzīvesveida piekritējas dzīvē trūkst jēdziena “pieaudzis cilvēks” galvenās komponentes. Viņa nekontrolē savu dzīvi. Viņa vienmēr ir atkarīga. Viņai ir jāpieskaņojas, jāpiekāpjas un jāizliecas, tāpēc ka citādi viņu noņems no nodrošinājuma. Ja viņai saka “nē”, viņa never pateikt: “Nu un nevajag, pati nopirkšu/atrisināšu/izdarīšu.” Viņai nav nekā, izņemot ārienes. Viss pārējais ir nopirkts un ne viņas radīts, un tātad var tikt atņemts jebkurā brīdī. Turklāt viņa nevar pat plānot! Šodien situācija ir tāda, bet rīt būs citāda. Pēc būtības patriarhāla ģimene – tas ir tas pats attiecību variants, kā darbadevējam un nolīgtam darbiniekam. Veicas labi, darbinieks cenšas – var iedot kvartāla prēmiju. Sāk bieži slimot un ir zaudējis entuziasmu – atlaiž un nolīgst jaunu. Darbinieks sākotnēji ir atkarīgā stāvoklī, viņš nevar aiziet pie priekšniecības un prasīt algas pielikumu tā, lai garantēti to dabūtu. Visu un vienmēr lems firmas īpašnieks, nevis personāls.

Nu un atgriezīsimies pie tā, ar ko sākām: pie sievišķības. Neviens neliedz sievietei inženierei nesāt kleitas, neviens neaizliedz ārstei ieveidot matus cirtās, bet finanšu analīzes nodaļas priekšniece var jūsmot par sārtvaidzēm lellēm. Neviens netraucē zinātniskai darbiniecei būt maigai un gādīgai. Neviens neatņem sievietei policistei tiesības mīlēt ziedus un poēziju.

Ķirsītis uz tortes: man jautā, kādēļ sievietei, kura ir pašpietiekama, sekmīga, tiek galā ar visām problēmām patstāvīgi, ir finansiāli neatkarīga un realizējusies, vajadzīgs vīrietis.

Atbildu: priekam. Ģimenē abi cilvēki viens otram ir priekam. Ja cilvēks otrā redz nevis laimi, bet agregātu noteiktu funkciju pildīšanai, tad tas ir finišs.

 

Pievienots 09.09.2018

https://www.cosmo.ru/psychology/psychology/byt-zhenstvennoy-ne-znachit-byt-tryapkoy-rassuzhdaet-mihail-labkovskiy/

Tulkoja Jānis Oppe