Хочу быть красивой: где грань между нормой и патологией? Знает Михаил Лабковский
Gribu būt skaista: kur ir robeža starp normu un patoloģiju? To zina Mihails Labkovskis
No vienas puses, vēlme izskatīties labi ir dabiska katram cilvēkam. No otras – bezgalīga sejas un ķermeņa pilnveidošana bieži pārvēršas patoloģiskā kaislībā. Kā atšķirt normu no patoloģijas? Parunāsim par to.
Kad cilvēks grib izskatīties skaists, tas ir absolūti normāli. Un tas ir spēkā kā attiecībā uz sievietēm, tā arī attiecībā uz vīriešiem. Starp citu, pēdējā laikā vīriešu skaistuma industrija izaugsmes tempos apsteidz sieviešu industriju: paplašinās vīriešu kosmētikas līnijas, parādās skaistuma saloni tikai vīriešiem, es nemaz nerunāju par frizētavām un bārberšopiem (barbershop). Jau ir pilnīgi normāli, ja vīrietis iet uz epilāciju, manikīru un pedikīru, un neviens normāls cilvēks šeit nesaskatīs nekādu sakaru ar orientāciju. Un tas ir lieliski! Tieksme rūpēties par sevi, par savu seju, matiem un ķermeni – tā ir veselīga attieksme pret sevi.
Tajā nav savas ārienes nepieņemšanas. Ir tieksme uzlabot to, kas ir. Un tas ir ļoti, ļoti svarīgs, principiāls moments. Kad cilvēks grib izskatīties skaists – tas ir normāli. Nenormāli – kad viņa motīvs skan tā: “Es negribu izskatīties neskaists.” Starpība te ir milzīga, un tagad mēs aplūkosim to sīkāk.
Kad cilvēks sev nepatīk (ārēji), viņš ne uz savu paša skaitumu tiecas, viņš neizdaiļo sevi, viņš mēģina iztaisīt no sevis to, kas patiks apkārtējiem. Jūtat starpību? Nevis sevi pašu pasniegt visizdevīgākajā veidā, bet atbilst sabiedrībā apstiprinātajam skaistuma standartam. Kā likums, ar to sevi nomoka cilvēki (biežāk diemžēl sievietes) ar zemu pašnovērtējumu un kompleksiem.
Šīs sievietes ir viegli atpazīt pēc raksturīgās uzvedības. Viņas sliecas vērtēt ārieni visiem apkārtējiem (tā ir briesmonīte, tā ir pilnīga, šī nav jauna, tā nav kopta) un pastāvīgi atgriežas pie tēmas “Kā sevi izlabot”. Viņas te uz diētām sēž, te nomoka sevi sporta zālēs, te skraida pa kosmetologiem, te mācās taisīt superprofesionālu grimu un nēsā to katru dienu, bet kritiskos gadījumos – iet pie plastiskajiem ķirurgiem piegriezt jaunu ārieni. Tā ir smaga pataloģija, patiešām. Tā ir sevis nepieņemšana dziļajā līmenī.
Atkārtošos: vienkārši uzlikt grimu, tāpēc ka patīk, ir pilnīgi dabiski. Tāpat kā dabiski ir izvēlēties apģērbu, kurš piestāv un labi pieguļ, izvēlēties aksesuārus, kuri labi kombinējas un interesanti izskatās. Normāli ir arī rūpēties par ādu, lai tā būtu veselīga, normāli ir iet uz fitnesa klubu, lai muskuļus uzturētu tonusā.
Jautājums ir, priekš kura sieviete to dara. Ja viņai pašai no tā ir labi – viss ir kārtībā. Ja viņa uzsver savas labās iezīmes – tas ir lieliski. Tikko kā sākas cīņa par atbilstību standartiem, tikko kā meitene sāk gribēt “būt kā” kāds cits, tikko kā viņai rodas doma, ka viņai deguns nav tajā formā, bet krūtis ne tajā izmērā – sākas patoloģija.
Atgriezīšos pie plastiskās ķirurģijas. Var rasties iespaids, ka es esmu tās radikāls pretinieks. It nemaz. Ja ir fizisks objektīvs trūkums, kurš atklāti bojā ārieni, – esmu tikai par to, lai profesionāli ārsti palīdz no tā atbrīvoties. Teiksim, milzīga dzimumzīme uz deguna vai stipri atkārušās ausis, ja tas asi disharmonē ar seju vai pastāv kāda asimetrija, kuru var izlabot, vai deguns ir sašķiebts traumas rezultātā, vai krūtis pēc barošanas ir zaudējušas formu un gribas atgriezt visu, kā bija. Visu to var un vajag koriģēt, un lieliski, ka modernās tehnoloģijas to ļauj.
Bet tas būs jūsu deguns, jūsu ausis, pēc operācijas jūs joprojām redzēsiet sevi, nevis svešu cilvēku. Lūk, vēlēšanās pēc sveša deguna, svešām acīm, sveša sejas ovāla, svešām krūtīm – tā ir pazīme, ka problēma ir nevis krūtīs vai degunā, bet galvā.
Tas nozīmē, ka šīs meitenes domās nav apzināšanās, ka katrs cilvēks ir skaists un unikāls. Viņai ir ideāls tēls “cik skaisti”, un viņa ir gatava lauzt sevi un savu unikalitāti, lai piemērotos šim izdomātajam ideālam. Tādas sievietes dažreiz kļūst par plastisko ķirurgu pastāvīgām klientēm, tāpēc ka no jauna piegriež sevi pēc jaunā mīļākā gaumes. Iznāk, ka tur nemaz pat cilvēka nav – tikai apvalks. Pārkrāsojām, noslīpējām – varat lietot.
Atsevišķi pakavēšos pie vecuma pazīmēm. Normāla sieviete sevi mīl kopā ar visām grumbām. Viņa rūpēsies par sevi, bet viņa nedomās, ka pietiek viņai zaudēt 25-gadīgās izskatu, kā tūlīt pat viņa kļūs neinteresanta apkārtējiem. Tāpēc ka viņai ir uzspļaut šiem apkārtējiem. Viņa neatskatās uz svešu viedokli. Viņa ir apmierināta ar sevi, tāpēc ka viņa sev ir viena tāda. Un ticiet, viņa ir uzmanības aptverta, un nekādu problēmu ar personisko dzīvi viņai nebūs, tāpēc ka viņa ir viengabalains, par sevi pārliecināts, brīvs cilvēks: interesanta, pievilcīga un seksuāla. Atšķirībā no tās, kura liek tonnu kosmētikas, uzpumpē lūpas, liek implantus krūtīs un dibenā, uzlien uz papēžiem, tāpēc ka uzskata, ka kājas viņai sākotnēji ir pārāk īsas.
Gribat, es iedošu jums pašu vienkāršāko testu, kurš palīdzēs novilkt robežu starp šiem diviem stāvokļiem?
Elementāri.
Iedomājieties, ka jūs no rīta piecēlāties, vēl neesat bijusi dušā, vēl jo vairāk neesat ne apģērbusies, ne krāsojusies. Un pēkšņi – mājās nav ne kafijas, ne cukura. Jūs spēsiet virs pidžamas uzmest virsdrēbes un tieši, lūk, tā, bez ieveidotas frizūras, kā ir, aiziet uz veikalu?
Ja jā – viss ar jums ir kārtībā. Ja ne – tas ir iemesls aizdomāties. Un ļoti nopietns.
Pievienots 08.09.2018
Tulkoja Jānis Oppe