Gerrit Gielen - Guilt and Fear in Highly Sensitive People

Gerits Gilens - Vainas un baiļu sajūta ļoti jutīgiem cilvēkiem

Ļoti jutīgi cilvēki nes vieglu, skaistu enerģiju, tomēr savā agrīnajā bērnībā viņi bieži uzņem daudz tumšu un smagu enerģiju… Būdami pieauguši, viņi sliecas cīnīties ar šo enerģiju. Šajā rakstā es mēģinu izskaidrot, kāpēc tā notiek un ko viņi ar to var iesākt.

Mēs savas dzīves uz Zemes sākam kā mazs bērns. Šajā agrīnajā stadijā nav apzināta “es, viss ir “es”, viss piederas pie “es”. Jaundzimušajam vēl ir jāatklāj, kas pieder iekšējai pasaulei un kas ārējai. Tiek iegūta visdažādākā pieredze, un tā ietver vecāku un apkārtējās kultūras un sabiedrības bailes un stingros uzskatus. Jaundzimušā apziņa ir līdzīga ļoti atvērtam laukam. Tad seko fāze, kurā šis lauks sāk slēgt kontraktus ar sevi pašu. Bērns sāk attīstīt apziņu par to, kas ir “es” un kas nav “es”. Kad runa ir par fizisko ķermeni, tas ir skaidrs: viss, ko var ievainot vai kustināt, pieder ķermenim, pārējais ne.

Taču, kad runa ir par iekšējo pasauli, atšķirība nav tik skaidra. To, ko bērns jūt un domā, joprojām lielā mērā ietekmē tas, ko jūt un domā cilvēki ap viņu. Tādējādi šajā apziņas kontrahēšanas laikā bērns no apkārtnes absorbē daudzas vecās bailes un idejas, un tās kļūst par bērna enerģijas lauka daļu. Galu galā starp ārējo pasauli un iekšējo pasauli tiek novilkta robeža. Personība sāk eksistēt – kā zemes plāna veco enerģiju un cilvēka paša augstākās dvēseles enerģijas sajaukums. Tāpēc mūsu personība ir pretrunu pilna. Mēs saņemam pretrunīgus impulsus un iekšējus spriegumus, un pēc mēs cenšamies mazināt šos spriegumus. Sākas cīņa starp veco, ko mēs esam absorbējuši, un jauno, kura dēļ mēs esam šeit, lai to sniegtu pasaulei; tātad – starp tumsu un gaismu. Taču cīņa nav risinājums un galu galā tikai palielina iekšējo spriedzi. Vecās bailes un idejas nevar tikt uzvarētas cīņā. Veco nevar pārvarēt vai nomākt; to var atbrīvot tikai mūsu iekšējā gaisma, mīlestība un izpratne.

Kādi ir šie vecie uzskati un bailes, ko mēs negribot uzņemam kā bērni un kas ir pretrunā ar mūsu dvēseles impulsiem? Mana prakse atklāj, ka liela daļa no tiem izriet no mūsu uz bailēm balstītajām reliģijām, kuras cilvēci attēlo kā sliktu un grēcīgu. Jautrība un bauda tiek uzskatītas par grēcīgām. Akceptēts tiek tikai smags, nopietns darbs un pazemība. Slinkums ir no velna. Svētīgāk ir dot nekā saņemt. Neviens no dzīves nevar gaidīt neko vairāk par smagu darbu un atteikšanos no prieka. Seksualitātei ir jātiek apspiestai. Ja jūs neievērosiet noteikto noteikumu kopumu, jūs nonāksiet ellē. Šie noteikumi ietver tādas lietas kā piederību kādai baznīcai, rituālu pildīšanu, ģērbšanos pieņemamā apģērbā utt. Īsi sakot, tie ir visa veida noteikumi, kas ieslēdz mūs kastē, garīgā cietumā. Taču cilvēki, it īpaši bērni, nespēj pilnīgi apspiest savu spontāno dabu un joprojām sliecas darīt to, kas viņiem patīk. Tomēr noteikumu spiediens kļūst internalizēts, un to pārkāpšana izraisa vainas sajūtu. Daži sāk nosodīt sevi par to, kas ir dabisks. Sākotnēji dzīvespriecīgais un spontānais bērns kļūst par drūmu, smagi strādājošu pieaugušo, kurš jūt, ka dzīves baudīšana ir grēcīga, un kuram ir pastāvīga vainas sajūta. Īsi sākot, bērniem tiek mācīts justies vainīgiem par to, kas viņi ir.

Augstāk rakstītais, iespējams, vairāk attiecas uz pagātni nekā uz mūsdienām. Baznīcu spēks ir samazinājies, un baznīcas, kuras tiek pamestas, galvenokārt sludina mazāk iesīkstējušu dogmu. Doma, ka cilvēki, kas ir citas baznīcas locekļi – vai, vēl ļaunāk, ateisti, – galu galā nonāk ellē, – lēnām gaist. Vēl viena izmaiņa ir tāda, ka pašlaik arvien vairāk cilvēku spēj uzturēt daļu sava pirmavota enerģijas, savas dvēseles enerģijas. Cik atšķirīgi ir būt šajā citādajā atmosfērā, kur mēs vienmēr izjūtam dabisku beznosacījuma mīlestību! Par laimi, pateicoties šādu cilvēku eksistencei, mainās pasaule. Piemēram, ja jūs paraugāties, kā bērni aug mūsdienās, tad aizvien vairāk bērns tiek uztverts tāds, kāds viņš ir. Vēl tikai pirms gadsimta bērns tika uztverts kā kaut kas, kam jābūt disciplinētam un manipulējamam. Mūsu pašreizējā laikmetā ir vieglāk palikt uzticīgiem mūsu dziļākajiem impulsiem un sajūtām.

 

Ļoti jutīgu, augsti attīstītu cilvēku paradokss

Savā praksē es esmu pamanījis kaut ko paradoksālu. Runa galvenokārt ir par ļoti jutīgiem cilvēkiem ar dabisku maigu un vieglu enerģiju, kura iekšienē satur ļoti vecas, tumšas enerģijas. Vairumā tie ir cilvēki, kurus piepilda nepilnvērtības un vainas sajūtas. Lai gan viņiem ir dabiska vēlme savienoties ar sirds un gara atmosfēru, viņus apgrūtina smagas neērtības un trauksmes sajūtas. Kas to izraisa?

Ļoti jutīgi cilvēki uz Zemes iemiesojas ar augsti attīstītu un smalku apziņu. Viņiem ir dabiska empātija un jutība pret citu ciešanām un problēmām. Tādējādi, kā bērni viņi savu vecāku problēmas jūt ļoti dziļā līmenī, kas padara viņu paaugstināto apzināšanos ļoti uztverīgu pret smagajām enerģijām, ar kurām ir apgrūtināti viņu vecāki. Nav neviena cita bez viņiem, kas tā vēlētos palīdzēt vecākiem pārciest problēmas un atrisināt tās. Tas izskaidro paradoksu, ka viņu enerģiju laukā ir gan ļoti gaišas, gan ļoti tumšas enerģijas. Tā kā viņu enerģijas lauki jau bija ļoti paplašināti, kad viņi bija jaundzimušie, šajos laukos ir ļoti daudz vietas, kura var uztvert viņu apkārtējās vides smagās un tumšās enerģijas. Kad šis plaši izvērstais lauks sāk sarauties, jutīgais bērns ietver daudz vairāk savas apkārtējās vides enerģijas, nekā tas ir lielākajai daļai citu bērnu.

Tā kā šie bērni tik ļoti vēlas palīdzēt saviem vecākiem, viņi neatļaujas sev iegūt īstu bērnību. Tiklīdz viņi sāk nest savu vecāku slogu, viņi vairs nav īsti bērni. Un tā kā viņiem nav iespējas piedzīvot īstu bērnību, viņu sākotnējās enerģijas, kas parasti ir mīlošas un jautras, nevar pienācīgi iezemēties. Tāpēc tie galvenokārt ir jutīgi, garīgi domājoši cilvēki, kuru dzīve kā pieaugušajiem ir pārvērtusies cīņā ar vecajām bailēm un vainas sajūtu.

Kad kā pieaugušie viņi saskaras ar savu iekšējo bērnu, viņi reti redz jautru un bezrūpīgu bērnu. Bieži viņš ir paslēpts tumšas telpas stūrī, pilnīgā novārtā. Ja mēs nevaram izjust bērnību kā bērns, jo mēs esam uzņēmušies pārāk lielu atbildību par sevi, mūsu vēlākajā dzīvē mēs beigsim ar ievainotu iekšējo bērnu un sliktu spēju iezemēties. Lai izbaudītu dzīvi, mums ir vajadzīgs veselīgs iekšējais bērns. Viņš ir mūsu laimes, prieka un viegluma avots, kā arī mūsu spēja piedzīvot brīnumu un patiesi izprast vienkāršās lietas dzīvē.

Ja jūs paraugāties, kā bērni rotaļājas, jūs varat novērot, cik dabiski un neviltoti viņi spēj baudīt dzīvi un kā viņi momentā sevi pazaudē. Mēs bieži vien domājam, ka šis spēju zudums ir dabisks pieaugšanas rezultāts, bet tas nav tiesa: tas ir mūsu iekšējā bērna apspiešanas rezultāts. Lai atbrīvotu bērnu sevī, mums ir jāpievērš uzmanība vecajām vainas sajūtām, mantotām no mūsu vecākiem. Šī vainas izjūta mūsu sistēmā eksistē kā tumšs mākonis – pat tajos cilvēkos, kas nav reliģijas audzināti. Daudziem cilvēkiem, arī ateistiem, ir zināms priekšstats, ka viņi slikti un grēcīgi un ka nākotne neko labu viņiem nesola. Moralizēšana ir mums visapkārt.

Mēs visi nesam pagātnes nastu. Mūsu kultūra šī iemesla dēļ tiek saukta par vainas kultūru. Mēs esam cilvēki, tādēļ pieļaujam daudz kļūdu. Un kaut kā mēs vienmēr jūtamies vainīgi, ka mūsu kultūra ir tā “ieprogrammēta”.

 

Atlaižam vainu un piedzimstam no jauna

Tātad, kā mēs varam tikt galā ar šīm vainas sajūtām? Tas ir īpaši svarīgi ļoti jutīgiem cilvēkiem, kuri dziļi savos enerģijas laukos nes grēka un sava nederīguma enerģijas. Kā mēs varam atlaist šos vecos uz bailēm balstītos modeļus, lai atbrīvotos no tiem? Vissvarīgākais ir saprast, ka vainas sajūtas mēs vienmēr esam pārņēmuši no cilvēkiem, kuri cieš no tādām pašām vainas sajūtām, galvenokārt no viena vai abiem mūsu vecākiem. Palīdzot mūsu vecākiem, mēs palīdzam sev. Bet šajā gadījumā tas nav nodoms mainīt mūsu “ārējos vecākus”, pat ja viņi vēl ir dzīvi. Gluži pretēji, mums vajadzētu mūsu vecākus pieņemt tādus, kādi viņi ir. Nepieciešams pārveidot mūsu “iekšējos vecākus”, vecākus no mūsu bērnības, kuri joprojām dzīvo mūsos un kur viņi nomāc mūsu iekšējo bērnu ar savu veco, smago enerģiju.

Kad es savam klientam jautāju: “Kurš ir tas cilvēks, kurš jums saka, ka jūs nerīkojaties pareizi vai ka jūs neesat pietiekoši labs?” Viņi parasti redz vienu no domās iekritušajiem vecākiem. Tagad izpētiet, kāda ietekme ir jūsu vecāku enerģijai uz jūsu dzīvi un uz jūsu ķermeni. Kādas domas jūs esat pārņēmuši no sava tēva, mātes vai abiem? Kādus priekšrakstus, aizliegumus, kādas bailes? Kur tas ir bloķējis jūsu enerģiju un izraisījis spazmas vai sastingumu noteiktās ķermeņa daļās? Tad dziļi sevī jūs redzat stāvam vienu no vecākiem kā negatīvu un smagu enerģiju avotu. Tas nozīmē – ja jums izdosies pārveidot šo vecāku dziļi sevī, jūs piešķirsiet sev jaunas saknes, saknes, kuras baros jūs ar mīlestību nevis radīs bailes. Jūsu iekšienē parādīsies telpa jūsu iekšējam bērnam, kurā viņš varēs brīvi rotaļāties. Tādā veidā jūs visbeidzot sniegsiet pozitīvu efektu arī jūsu “ārējiem vecākiem”. Jūs vibrēsiet citādā enerģijā pret viņiem, un tas viņus pozitīvi ietekmēs.

Kā gan jums mainīt vecākus sevī? Pamēģiniet šādu metodi: iztēlojieties, ka jūs sava tēva enerģiju jūtat kā iekšējo balsi, kas saka jums, ka jūs nerīkojaties pareizi vai ka jums ir jāpilda dažādi pienākumi. Ejiet atpakaļ pagātnē un iztēlojieties savu tēvu kā mazu zēnu. Kāds šis zēns ir? Kādi ir viņa sapņi, viņa bailes? Jūtiet, kā viņu ir ietekmējušas viņa vecāku bailes, smagās enerģijas no brīža, kad viņš piedzima. Tad saprotiet, ka iekšējā pasaulē nav tāda jēdziena kā laiks. Tuvojieties savam tēvam-bērnam. Tagad jūs esat vecāks, skolotājs, un jūsu tēvs ir bērns. Apkampiet viņu. Sniedziet viņam savu beznosacījuma mīlestību un iedrošiniet viņu. Sakiet viņam, ka viņš ir labs, tieši tāds, kāds viņš ir, un palīdziet viņam atbrīvoties no viņa bailēm un vientulības. Jūs apzināties viņa vainas sajūtu un skaidri redzat, ka tai nav pamata. Tagad savienojieties ar beznosacījuma mīlestības atmosfēru, kas ir pirmavots gan viņam, gan jums – tas ir dziedināšanās avots. Ļaujiet beznosacījuma mīlestības atmosfērai plūst pār jūsu tēvu un parādiet viņam šo enerģiju. Tad dariet tāpat ar jūsu māti.

Pēc tam atgriezieties pie sava iekšējā bērna. Saprotiet, ka laiks pieder ārējai pasaulei: iekšējā pasaulē ir tikai mūžīgais. Bērns, kurš jūs kādreiz bijāt, joprojām ir jūsu iekšējais bērns. Palūkojieties, ko šis bērns dara. Kad esat atbrīvojies no savu vecāku vecajām, smagajām enerģijām, jūsu iekšējais bērns var atkal būt bērns un baudīt dzīvi. Pavaicājiet bērnam, ko viņš vēlas, uzklausiet viņu un dodiet viņam iespēju un vietu, kur rotaļāties un baudīt dzīvi. Izbaudiet arī jūs to, ko izbauda bērns, kopā ar viņu. Ja jūs šo uzdevumu atkārtojat regulāri, jūsu iekšējais tēvs un māte jūsos sāk mainīties, viņi kļūst jautrāki, brīvāki un mīlošāki, un jūsu iekšējais bērns iegūst telpu dzīvot, būt atkal bērnam.

Vācu rakstnieka Ernsta Jingera (Ernst Jünger) dienasgrāmatās es atradu atbilstošu citātu. Viņš 1944. gada 1. martā dienasgrāmatā rakstīja: “Dzīve ir nepārtrauktas dzemdības. Mūsu dzīves ciklā mēs sevī cenšamies apvienot tēvu un māti. Tas ir mūsu patiesais darbs, no kura izriet gan mūsu iekšējie konflikti, gan mūsu panākumi. Tam seko jūsu jauna piedzimšana.” Mūsu fiziskais ķermenis ir radies no mūsu vecāku fiziskas vienotības. Enerģētiski mēs sevī nesam abus vecākus. Viņu enerģijai ir liela ietekme uz mūsu pašu vīrišķo un sievišķo enerģiju. Tāpēc disharmonija starp mūsu vecākiem parasti izraisa sliktas attiecības starp mūsu iekšējo sievieti un mūsu iekšējo vīrieti. Šī savienība radīs mūsu otro piedzimšanu, mūsu garīgo piedzimšanu. Šī otrā piedzimšana nav mazāk nozīmīga par mūsu iekšējā bērna atbrīvošanu, lai viņš pilnīgi paliktu mūsu dzīvēs. Tikai tad mēs varam patiesi būt uz Zemes ar visu mūsu dvēseli.

© Gerrit Gielen

Angļu valodā tulkojuši Marija Baesa un Franks Tehans

www.jeshua.net

Tulkoja Jānis Oppe