Как перестать бояться возраста? Рассказывает Михаил Лабковский

Kā pārstāt baidīties no vecuma? Stāsta Mihails Labkovskis

“Bailes no vecuma – tās ir sievietes baidās palikt vienai pret vienu ar sevi, tāpēc ka pašas par sevi viņas nekas nav. Viņas nevar sevi uzturēt, viņas nevar sevi izklaidēt, viņas neprot būt laimīgas pašas par sevi, viņām nav draugu un tuvinieku, kas būtu viņām blakus, tāpēc ka viņas ir interesanti cilvēki, ārpus piederības dzimumam. Viņas jūtas tikai kā prece tirgū, kur sievietes piedāvā, bet vīrieši izvēlas.”

Mihail Labkovsky 3

Sāksim ar acīmredzamu patiesību: ne visas sievietes “cepas” vecuma dēļ. Kāda visu mūžu neuztraucas pases skaitļa dēļ, kāda sāk nervozēt jau 20-25 gados: es personīgi esmu dzirdējis, kā kāda meitene teica otrai ar ciešanām balsī: “Nu, mums jau sen nav 18…” Pēc tam noskaidrojās, ka viņām bija pa 22 gadiem. Bet trīsdesmitgade daudzām – tās vispār ir visas dzīves beigas. Tā ir traģēdija. Sliktāks ir tikai infernālais “40” (“сорокет”)… No 30 līdz 40 viņa dzīvoja, juzdamās kā vecene, bet 40 gados – viss, viņa ir gatava lūgt eitanāziju, tāpēc ka nevar būt nekādas dzīves pēc šīs pēdējās robežas.

Turklāt nav svarīgi: 30, 40, 50-gades tuvošanās ir neizbēgama. Un sieviete pārstāj pilnvērtīgi dzīvot ilgi pirms jebkura viņas izvēlēta “beigu datuma” pienākšanas. Viņa dzīvo šī nāvessoda gaidās, viņa visu savu apzināto mūžu nebauda nevienu nodzīvoto gadu, negūst no tā labpatiku, bet redz tajā tikai pakāpīti uz nebūtību, viņas dzīve ir ceļš uz elli.

Atcerieties, cik bieži sievietes apvainojas par jautājumu par vecumu vai pat uzskata to par apvainojošu. Cik daudz sieviešu neatzīmē dzimšanas dienas, tāpēc ka tās viņām atgādina, ka ir pagājis vēl viens gads. Šausmīgs, traģisks, apokalipse ir arvien tuvāk.

Kompleksi, bailes, pārliecības trūkums un, kas ir pats galvenais, ļoti zems pašvērtējums – lūk, galvenie cēloņi tādai attieksmei pret vecumu. Kāpēc? Ja sieviete ir laimīga, mīlēta, mīl, tad viņa mierīgi lec pāri visām šīm viņai nezināmajām robežām, pat neaizdomājoties, ka vispār viņai būtu jācieš. Viņai vecums – tas ir tāds pats viņas personības raksturojums kā acu krāsa vai garums. Nevienai prātā nenāk kautrēties, ka acis ir brūnas, bet garums 165? Tā arī viņai prātā nenāk nepieciešamība slēpt vecumu, just kompleksu tā dēļ, viņai dzīvē ir pārāk daudz visa kā interesanta. Bērni beidz skolu, darbā jauni projekti, ģimene gatavojas vecvecmāmiņas jubilejai – nav svarīgi, galvenais, ka viņas dzīve ir piesātināta ar notikumiem, viņai apkārt ir tuvi cilvēki, kuri, uzsvērsim, arī gadu no gada jaunāki nekļūst. Taču viņa to novērtē. Viņa augstu vērtē savu pieredzi, viņa augstu vērtē savus pārdzīvojumus, viņa augstu vērtē iegūtās izmaiņas, tāpēc ka tās apspoguļo viņas noieto ceļu. Viņa ir pateicīga dzīvei par mācībām, viņa gūst pieredzi no zaudējumiem un prot svinēt uzvaras. Viņa sevi kā cilvēku nepārvērš banālā, piedodiet man, gaļas blāķī, kuru raksturot var tikai svaiguma pakāpe.

Ja sieviete baidās no vecuma, viņa pirmkārt netic sev. Ja viņa ir viena, viņa baidās, ka nevienu nesatiks un viņu gaida nāve vientulībā ar 40 kaķiem apkārt. Ja viņa ir precējusies, viņa pastāvīgi baidās, ka vīrs tūlīt, tūlīt viņu pametīs, nomainot “40 uz divām pa 20”, viņa pacieš, kad par viņas celulītu vai pilnīgumu pajoko, tāpēc ka pati uzskata, ka galvenais ir āriene, ķermeņa likviditātē un, cik derīgs viņš ir, lai citi realizētu savas vajadzības. Un viņa sāk “kauju par ražu”. Spa-saloni, kosmetologi, injekcijas, tauku atsūkšana, plastiskās operācijas – niecīgs procents to dara medicīnas rādītāju dēļ vai, lai novērstu objektīvus trūkumus. 99% gadījumu tas ir mēģinājums apmānīt laiku, atjaunoties un tādā veidā it kā pagarināt periodu, kurā viņa vēl var būt pieprasīta. Dažreiz tas sublimējas pusaudžu apģērba, frizūras nēsāšanā, nedabiski infantilā uzvedībā. Vairāk par visu pasaulē šīs sievietes baidās palikt vienai pret vienu ar sevi, tāpēc ka pašas par sevi viņas nekas nav. Viņas nevar sevi uzturēt, viņas nevar sevi izklaidēt, viņas neprot būt laimīgas pašas par sevi, viņām nav draugu un tuvinieku, kas būtu viņām blakus, tāpēc ka viņas ir interesanti cilvēki, ārpus piederības dzimumam. Viņas jūtas tikai kā prece tirgū, kur sievietes piedāvā, bet vīrieši izvēlas.

Par sevi pārliecināta sieviete nekad neies uz tirgu preces lomā. Viņa turp ies (ja vispār ies, parasti tādas tāpat tiek aplidotas, un nekur nav jāiet) kā tirgone. Viņa izvēlēsies cienīgu vīrieti, ja nolems, ka viņai lielākam priekam dzīvē viņš ir nepieciešams. Un atradīs, es garantēju.

Mūsu psihe tā ir iekārtota, ka apkārtējie cilvēki mūs redz tieši tādus, kādus mēs sevi iztēlojamies. Tu uzskati sevi par nederīgu, vecu un nevienam nevajadzīgu? Saņemsi tieši tādu attieksmi. Tu esi pārliecināta, ka esi skaista, pievilcīga un kā labāka cienīga? Un par tevi tā nodomās. Banāli, bet neviens neiemīlēs cilvēku, kurš pats sevi nemīl. Laime ir nevis ārēja funkcija, bet iekšēja. Normāls ne neirotizēts vīrietis vienmēr dos priekšroku spilgtai, pārliecinātai un patstāvīgai “jautrītei” pret drūmu, kompleksu pilnu “pelēko peli”. Ne skaistums, ne vidukļa apmērs, ne kāju garums, ne krūšu izmērs te principā nekādu lomu nespēlē. Man ir kliente, kura ir tik skaista, ka, kad es ieraudzīju viņas foto, šķita, ka visām mis pasaulēm ir jāiet un jānoslīcinās aiz skaudības. Bet, kad viņa pie manis atnāca fiziski, es nesapratu, kur tur ir skaistums. Tāpēc ka viņai ir milzīgs kalns psiholoģisku problēmu, ellišķīgi kompleksi un vagons neirožu. Viņa pati neredz savu skaistumu, nenovērtē to, nelepojas ar sevi – un viss, arī apkārtējie pārstāj to redzēt.

Diemžēl pašlaik ļoti agresīvi tiek uzspiests “īstā skaistuma” tēls, bet skaista ir katra. Katra savā veidā. Ja no visām spraugām nelīstu ārā, lūk, šis: “Iztaisi kājiņas gludas, ataudzē matus līdz dibenam, bet dibenā iešuj botoksu, citādi par sievu neņems,” – aina pārsteidzoši izmainītos.

Atgādināšu: pasaulē ir milzums daudz piemēru ar laimīgiem pāriem, kur sieva ir daudz vecāka par vīru, viņai nav modeles āriene, viņa nav miljardiere, un tomēr šīs savienības ir stipras, vīri sievās ir iemīlējušies, un neviena jauna fifa nav spējusi šo skaistuli no sievas aizvest.

Tāpēc es ieteiktu sākt ar mīlestību pret sevi. Jebkurā vecumā, lūk, tieši tūlīt atrodiet sevī simts miljonus labu īpašību. Jūs esat brīnišķīgas. Jūs pilnīgi noteikti esat pelnījušas laimi. Un nevienam nav tiesību jums pārmest nevienu grumbiņu. Pārtrauciet uzskatīt sevi par gaļas gabalu. Jūs esat sieviete, jūs esat iekārojama un pievilcīga.

Tiklīdz jūs to ieraudzīsiet pati, to ieraudzīs arī visi pārējie.

“Likumi dzīvē ar bērniem un pusaudžiem: atdot dārziņā, pārdzīvot skolu, palaist dzīvē!”

2. augustā, trešdien (2017. gads – tulk. piezīme), 19:00 | KAĻIŅINGRADA
Biļetes

5. augustā, sestdien, 16:00 | JŪRMALA
Biļetes

23. augustā, trešdien, 19:30 | SANKTPĒTERBURGA
Biļetes

 

Pievienots 24.07.2017

https://www.cosmo.ru/psychology/psychology/kak-perestat-boyatsya-vozrasta-rasskazyvaet-mihail-labkovskiy/

Tulkoja Jānis Oppe