Print

Вырастить сына: советы разведенной матери от Михаила Лабковского

Izaudzināt dēlu: padomi mātei šķirtenei no Mihaila Labkovska

Ja sieviete dēlu audzina viena, tas absolūti nenozīmē, ka viņa neizaudzinās īstu vīrieti, ir pārliecināts Mihails Labkovskis. Svarīgi ir tikai izvairīties no izplatītām kļūdām audzināšanā.

Mihail Labkovsky

64% bērnu visā civilizētajā pasaulē dzīvo nepilnās ģimenēs. Kā likums – ar māti. Ideālā situācijā bērna dzīvē ir klāt arī tēvs, svētdienas tēva lomā, vai arī laiku pa laikam tiekoties ar dēlu. Pie tāda sadalījuma neirotizācijas riski bērnam ir minimāli, viņš saņem uzmanību no abiem vecākiem, lai arī viņi nedzīvo kopā.

Problēma var rasties, ja māmiņa sataisīsies apprecēties atkārtoti. Bieži sievietes jauno vīrieti “jauc” ar bērna tēvu, uzskatot, ka jaunajam partnerim no šī brīža tiek uzlikts pienākums audzināt viņas dēlu. Tā ir milzīga kļūda, tāpēc ka jaunais vīrietis, pat ja viņš ir kļuvis likumīgs vīrs, nav bērna tēvs un būt nevar (adoptēšanas gadījumi ir cits gadījums). Sliktākais, ko var izdarīt māte tādā situācijā – pieļaut tamlīdzīgas frāzes: “Es netieku galā, ej un parunā ar viņu,” vai “Mani viņš neklausa, varbūt tevi paklausīs!” Starp citu, tas ne pie kā laba neved arī gadījumā, ja runa ir par miesīgo tēvu. Jaunais vīrietis bērnam labākajā gadījumā var būt draugs, sliktākajā – vienkārši viņa mātes vīrs. Nekādas citas lomas nav vērts kārt uz viņa dēļ miera ģimenē un laimīgas nākotnes. Jaunajam vīram nav tiesību sodīt bērnu, audzināt viņu, kliegt uz viņu, pazemot, es nemaz nerunāju par fiziskiem sodiem. Ar visām neapmierinātībām, visām problēmām – pie vecākiem, pie mātes un bioloģiskā tēva – ja viņš kā tāds ir izgaisis miglā – tikai pie mātes. Protams, pieauguši cilvēki var, un viņiem ir jāapspriežas, kā audzināt zēnu, ko viņš dara labi un ko slikti, taču klāstīt bērnam pieņemtos lēmumus, paust viņam mijiedarbības galvenos principus, paziņot sodus un stimulus ir vienīgi vecāka pienākums. Un, kad es dzirdu frāzi “Bērnam vajadzīga stingra vīrieša roka”, varu atbildēt tikai vienu: “Ja jūsu bērnam vajadzīga stingra roka, ejiet uz sporta zāli un trenējiet sev rokas.”

Es nepakavēšos pie tādas šausmīgas notikumu attīstības, kad jaunajam vīrietim nepatīk, nav ērts sievietes bērns no pirmās laulības, un viņa pakļaujoties “izsūta” bērnu pie vecmāmiņas. Tas vienkārši ir pats briesmīgākais, ko var izdarīt, tas ir noziegums.

Nekāda attaisnojuma tam nav.

Otra kļūda, kura lauž bērna psihi – tā ir bezgalīga māmiņas partneru virtene, kura slīd viņa acu priekšā. Iepazīstināt bērnu ar vīrieti var tikai tajā gadījumā, ja jūs ar viņu jau esat pieņēmuši lēmumu par kopīgu nākotni. Paskaidrošu: runa dabiski nav par formālu pazīšanos, nav nekā slikta, ja stādāt priekšā vīrieti kā draugu, kolēģi vai jaunu paziņu, runa ir par vīrieša ievešanu mājā, atstāšanu pa nakti, tas ir, par tuvāku un intīmāku saziņas līmeni. Ievest ģimenē un mājā ir vērts tikai partneri, ar kuru jūs esat apsprieduši jūsu nākotni un izlēmuši padarīt to par kopīgu.

Un pats nevienkāršākais variants: nav vispār nekāda vīrieša.

Šādā situācijā sievietes pirmā kļūda – mēģināt zēnam aizstāt tēvu ar sevi, tas ir, kļūt viņam nevis par māti, bet tēvu. Audzināt viņu spartiskos apstākļos, sist vai cietsirdīgi sodīt nevis fiziski, bet morāli, uzvesties pret viņu auksti un skarbi, uzskatot, ka tā viņa dēlam sniedz īstu vīrišķu audzināšanu. Patiesībā tas ir taisns ceļš uz homoseksuālismu sliktākajā gadījumā, jo zēnā no agrīniem gadiem tiek ieaudzinātas bailes no sievietēm, bet arī labākajā gadījumā tas ir nākamais iesīkstējušais vecpuisis, nespējīgs uz dziļām jūtām un patiesu pieķeršanos sievietei.

Es jau kuru reizi atkārtoju: nebaidieties apkampt un skūpstīt savu zēnu, nebaidieties būt ar viņu maiga un labestīga. Tas neiztaisīs viņu mīkstčaulīgu un izlutinātu, gluži otrādi – ļaus viņam augt pārliecinātam par sevi, stipram un vīrišķīgam. Bērnu ar mīlestību sabojāt nevar.

Nav vērts arī baidīties no izplatītā mīta, ka zēnam, kurš aug bez tēva, acu priekšā nebūs “vīrišķīgas uzvedības cienīga modeļa”. Zēns neaug ne tuksnesī, ne atsevišķā vientuļnieka mītnē, ap viņu ir vīrieši. Tēvocis, brāļi, vectēvi, draugu vecāki, ģimenes draugi, skolotāji, vecāko klašu skolnieku, draugu brāļi – jebkurā gadījumā kaut kādi vīrieši apkārtnē būs. Nevarēs zēns izaugt, nevērojot citu vīriešu uzvedību.

Otra kļūda, kādu pieļauj mātes, kas vienatnē audzina dēlu – padarīt viņu par savas dzīves jēgu, atsakoties no personīgās dzīves “bērna dēļ”. Kas notiek šādā gadījumā? Māmiņa sāk dzīvot zēna dzīvi. Viņā gādā par viņu 24 stundas diennaktī, viņa seko katram viņa solim, viņa stiepj viņu pa bezgalīgiem repetitoriem-pulciņiem-sekcijām, kontrolē, ar ko viņš kontaktējas, ved viņu pie rociņas, pārbauda kabatas un telefonu, lai “nepalaistu garām”. Ar ko tas beidzas? Divi varianti. Vai nu viņa izaudzinās apspiestu, sakropļotu personību – un šis zēns visu dzīvi nodzīvos pie māmiņas brunčiem, nekad neapprecēsies, tāpēc ka māmiņa ķers pie sirds un teiks, ka to nepārdzīvos, zēns iestāsies mācīties tur, kur māmiņa teiks, strādās tur, kur māmiņa teiks… Vai arī zēns sadumposies un aizies būvēt paša dzīvi, bet māmiņa atlikušo mūžu vaimanās, ka viņa dēla dēļ ir dzīvi ziedojusi, bet viņš ir izaudzis par nepateicīgu lopu. Gan zēnam, gan māmiņai abi scenāriju ir šausmīgi.

Iegaumējiet: otrs cilvēks nevar būt jūsu dzīves jēga, pat ja tas ir jūsu bērns. Ja kāds ir kļuvis par jūsu dzīves jēgu, tātad jūsu pašas dzīvei nav jēgas.

Apmeklējiet makramē (macrame – mezglošana – tulk. piezīme), veiciet pastaigas pa pilsētu, nodarbojieties ar fitnesu vai dodieties uz kulinārijas kursiem, piepildiet savu dzīvi ar jebko, bet lieciet mieru savam dēlam.

Pretējs sašķiebums – pieskaitīt savu nelaimīgo, tēta pamesto zēnu pie trūkumcietējiem bārenīšiem – drošs veida, kā izaudzināt izlutinātu nelieti. Redzot, kā māte mokās vaina sajūtās, zēns ātri aptvers, kā dabūt visu, ko gribas, un neuzņemties par to atbildību.

Un visbeidzot pats bīstamākais mātes uzvedības variants: aizstāt vīru ar bērnu. Es, protams, ne par jautājuma fizisko pusi, bet par psiholoģisko. Kā tas izpaužas: zēnu apkrauj ar pienākumiem, māmiņa ieņem pozīciju “es esmu vāja meitene, es netieku galā, bet tu esi vīrietis mājā”, zēnam uzgāžas visas problēmas, no “priekšnieks uzkliedza” līdz “vēders sāp”. Taču pats nepatīkamākais – māmiņa sāk noskaidrot attiecības ar dēlu tā, it kā viņš būtu viņai līdzvērtīgs, pieaudzis vīrietis. Tas ir, viņam nav tiesību uz vājumu, kļūdu, viņas interešu ignorēšanu. Tāda uzvedība ģenerē frāzes “Tu ko, speciāli par māti ņirgājies”, “Tu ko, mani nemīli?”, “Tu ar mani nerēķinies, tādā gadījumā es nerēķināšos ar tevi”. Tas nav vīrs, sieviete, tas ir tavs bērns. Jūs neesat līdzvērtīgi, viņš nav tev devis solījumus, viņš nav uzņēmies atbildību par tevi. Viņš ir mazs, un viņam ir vajadzīga tava aizsardzība un atbalsts, nevis otrādi.

Tad kā gan ir jāuzvedas zēna mātei, ja tētis viņu dzīvē nav klātesošs?

Pirmais un pats galvenais: nestāstīt par traģiski bojāgājušu tālbraucēju kapteini. Nevajag melot, ka tētis ir miris, tas ne vienkārši traumēs bērnu, tas izjauc dzīves loģisko gaitu, zēns var sākt heroizēt tēvu, būvēt aplamus pieņēmumus un scenārijus. Nevajag ražot mītus.

Jā, jautājumi radīsies, kur ir mūsu tētis, kāpēc tētis ar mums nedzīvo. Un pareizā atbilde: “Es nezinu.” Ja bērns sāk lūgt piezvanīt tētim vai aizbraukt pie viņa, mazam bērnam var pateikt, ka nezināt numuru un adresi, mazliet vecākam – pilnīgi normāli pateikt: “Lūk, tev numurs, zvani, es pati negribu. Tas ir tavs tētis, tu vari ar viņu kontaktēties, bet man ar viņu kontaktēties negribas, mēs esam ļoti dažādi cilvēki.”

Otrkārt – nenomelnot tēva tēlu. Nekādā gadījumā nedrīkst bērnam pārmest vecāka negatīvas iezīmes. “Līkām rokām, kā tēvs.”, “Nevīža, pilnīgi tēvā atsities” – lūk, šīm frāzēm jābūt aizliegtām. Atcerieties, ka apriori bērns mīl abus vecākus, tēvs viņam neko sliktu nav izdarījis – tas pirmkārt, un bērns tā vai citādi ir jūsu un jūsu bijušā partnera turpinājums, un, lai kā jūs nesašustu, tieši puse gēnu viņā ir no tēva, un viņš, pat ja vēlētos, neko ar to padarīt nevar. Kā viņam var to pārmest, ja jūs bijāt tā, kura nolēma dzemdēt bērnu tieši no tāda vīrieša? Jūs panāksiet to, ka jūsu bērns jutīsies kā mēsla gabals. Nekas vairāk. Par bērna tēvu vai nu labu, vai neko.

“Vai bērns nenodomās – ja reiz tētis ir labs, tad tā ir māmiņa, kura ir vainīga, ka viņš aizgāja?” – es bieži dzirdu tādu jautājumu. Nē, nenodomās, ja jūs pareizi uzvedīsieties. Bērnam vispār nedrīkst būt iespaids, ka pie jūsu šķiršanās bija taisnie un vainīgie. Jūs nebijāt piemēroti viens otram, jūs nespējāt dzīvot kopā, jūs pārstājāt viens otru mīlēt: tās ir pieaugušo darīšanas, tas ir jūsu kā divu atbildīgu cilvēku lēmums. Bērnam vispār ar to nav sakara.

Bet, ja tēvs pretojas kontaktam ar dēlu, pats labākais izskaidrojums ir šāds: “Tāds, lūk, viņš dīvains cilvēks ir. Nezinu, kāpēc viņš ir tāds, tāds nu ir.”

Tā jūs bērnam iedvesīsiet pašu galveno domu: cilvēki ir dažādi, mums ar tēti nesanāca, tu pie tā neesi vainīgs, un neviens nav vainīgs, tu vienalga esi mans dēls, es esmu tava māmiņa, es tevi mīlu un atbalstu, mums viss būs labi.

 

Pievienots 07.09.2016

https://www.cosmo.ru/psychology/psychology/vyrastit-syna-sovety-razvedennoy-materi-ot-mihaila-labkovskogo/

Tulkoja Jānis Oppe