Александр Кузьмичев – Безграничные отношения или где есть ад на земле

Aleksandrs Kuzmičevs - Neierobežotās attiecības jeb kur ir elle uz zemes

Īsa preambula. Reiz dzīvoja divi. Dzīvoja viņi samērā labi. Bet pēc tam nolēma radīt pāri. Lai dzīvotu vēl labāk. Un neņēma vērā vienu vienīgu momentu.

Robežas ar tuviem cilvēkiem prasa lielāku izturību nekā robežas ar apkārtējiem!!!

Un ko cilvēki bieži dara tad, kad satuvinās ar savu partneri? Konsekventi un mērķtiecīgi paaugstina savu robežu caurspīdīgumu. Tādas uzvedības mērķis ir vienkāršs – iegūt pēc iespējas lielāku labpatiku, mēģinot maksimāli satuvināties ar partneri. Un, vēlams, tā ātrāk. Bet labāk – uzreiz. Tie ir dabiski nolūki. Kuri balstās uz alkām pēc laimīga gadījuma. Uz cerību iegūt partneri, kurš ir man pilnīgi piemērots. Kuram es varu uzticēt visu un rēķināties, ka nesaņemšu emocionālu sūci. Jo partneris mani cienīs. Mani, manu raksturu, manas jūtas, manus motīvus… Kāda varbūtība ir tamlīdzīgam rezultātam jebkura atsevišķa cilvēka gadījumā, kuru esam sastapuši ceļā? Kas to lai zina…

Bet, lūk, kas ir zināms, uz ko Var likt akcentu, tad tie ir kritēji tam, vai jūsu robežas Jau ir caursistas. Tātad. Vispār nav svarīgi, kāda rīcība vai notikums notiek jūsu attiecībās. Svarīgi ir tikai tas, ko jūs jūtat jūsu attiecībās. Tieši jūsu jūtas – tas ir marķieris tam, ka jūsu robežas plīst pa vīlēm.

Aizvainojums. Aizvainojums – tas ir norīts niknums. Bet niknums mums rodas tad, kad mēs jūtam spiedienu uz mūsu robežām. Un, ja mēs nolemjam apvaldīt savu niknumu, tad ar augstu varbūtības pakāpi var domāt par jūsu robežu pārkāpšanas faktu.

Vilšanās. Vilšanās – tās ir jūtas, kas atspoguļo mūsu gaidu krahu. Bet gaidas mums rodas tur, kur mums ir skaidri un konkrēti plāni. Jā, ne vienmēr apzināti, kas ir, tas ir. Taču šie plāni ietver otru cilvēku. Tas ir, šādu plānu esamība jau paredz, ka jūs esat atvēruši robežas un ielaiduši partneri savā iekšienē (nejaukt ar kopdzīvi).

Vaina. Kad jūs jūtaties vainīgi, jūs it kā uzstādāt sev diagnozi. Esmu kļūdījies, un man ir jācieš savas rīcības dēļ. Pēc būtības runa ir par autoagresiju. Par mēģinājumu darīt sev pašam slikti par to, kā noteiktā veidā esi rīkojies attiecībās. Šajā gadījumā jūs ne vienkārši nojaucat robežas. Jūs gluži kā borējat sevi pašu. Metodiski un bez žēlastības.

Svarīgas nianses. Jebkādu jūtu klātesamība NE-nozīmē jūsu robežu 100% pārkāpšanu. Bet, lūk, jūtu (trīs aprakstīto) klātesamība un darbību neesamība no jūsu puses, kuras būtu vērstas uz attiecību regulēšanu, ir pielīdzināmas robežu pārkāpšanai. Tas ir:

Ja jūs vārāties savā aizvainojumā, vainas vai vilšanās sajūtā = jūsu robežas ir pārkāptas.

Un vēl. Ja jūs ieskatīsieties uzmanīgāk, tad visas trīs aprakstītas jūtas paredz, ka jūsu robežas tiek pārkāptas no iekšienes, nevis no ārienes. Tas ir, jūs šo procesu iedarbināt. Ar saviem ieradumiem, savu šablonisko uzvedību, saviem uzstādījumiem (tēmas, kuras ir no bērnības un personīgās pieredzes). Vēlreiz:

Psiholoģiskās robežas biežāk tiek pārkāptas no iekšienes. No jūsu puses!!!

Domājam tālāk. Kāpēc jūs vispār ļaujat pārkāpt jūsu robežas?

1. atbilde. Nepietiek apzinātības, meklējot sev attaisnojumus.

Lai saprastu, kāpēc ir tieši tā, pietiek aizdomāties par to, kas ir šīs jūsu robežas. Robežas – tā ir vieta, kur jūsu raksturs, jūsu vajadzības, jūsu emocijas un jūsu uzvedība saduras ar tādām pašām parādībām no otra cilvēka puses. Tas ir, katru reizi, kad jūs izpaužat savu raksturu, savus pārdzīvojumus un kaut ko darāt, lai realizētu savas vajadzības un/vai vēlēšanās… jūs kontaktējaties ar savām robežām. Ievērojiet, jūsu robežas atspoguļo jūsu tieksmi kaut ko sasniegt. Tas ir, cilvēka robežas izpaužas savu vajadzību realizācijā. Un, lūk, kad jūs piekāpjaties un neļaujat sev realizēt jūsu vajadzības momentā, kad kontaktējaties ar partneri/oponentu – jūsu robežas tad nu tiek pārkāptas. Un sākas jūsu ciešanas. Pirmām kārtām tāpēc, ka jūs pazemināt savu vēlmju nozīmīgumu. Es varu pagaidīt. Piepildies nākamajā reizē. Man tas nav lemts. Iztikšu. Esmu vājāks. Man neizdosies. Teksts galvā var būt dažāds. Būtība ir viena – jūs atrodat attaisnojumu, kāpēc jums kaut kas neizdodas.

2. atbilde. Nepietiek sadarbības attiecībās.

Iepriekšējā punkta beigās jūs pilnīgi pamatoti varat paziņot sekojošo: “mans resurss ir ierobežots; mani jebkurā gadījumā sagaida šķēršļi, kurus es nespēšu pārvarēt.” Un jums ir taisnība tajā nozīmē, ka tādas situācijas ir vispārējas. Un neizbēgamas. Lūk, tikai runa pašlaik ir par attiecībām. Un nevis par vajadzībām kopumā. Jo jūsu robežas taču izpaužas tikai attiecībās (izņemot fiziskajās, dabiski). Un otrais cēlonis, kurš nosaka jūsu ciešanu sākšanos robežu pārkāpšanās dēļ, attiecas uz jūsu sadarbības apjomu. Jebkura sadarbība robežas nostiprina. Jo jūs abi ejat uz mērķi: realizēt savas vēlēšanās un vajadzības. Un jo mazāk jūs ar cilvēkiem sadarbojaties, jo biežāk jūsu robežas tiek pārkāptas. Jo paaugstinās varbūtība, ka būs konkurence, spiediens, manipulācijas, pieskaņošanās otram. Un tātad paaugstinās jūsu robežu pārkāpšanas varbūtība.

3. atbilde. Partnera idealizācija.

Ievērojiet, pirmās divas atbildes attiecās uz jebkurām attiecībām. Arī uz tuvām. Taču tieši uz idealizācijas rēķina jūsu ciešanu apjoms robežu pārkāpšanas dēļ kardināli palielinās. Jo idealizācija – tas nozīmē apveltīt cilvēku ar pilnīgākām iezīmēm, nekās tas ir reālajā dzīvē. Jūs varat cilvēku uzskatīt par uzticīgāku, gudrāku, gādīgāku, uzmanīgāku, uzticamāku… Un jo vairāk jūs partneri idealizējat, jo biežāk un asāk tiek pārkāptas jūsu robežas. Jo partnerim taču nekādā veidā nav pienākums atbilst jūsu gaidām…

4. atbilde. Kontroles lokusa pārbīde.

Ļoti bieži attiecībās vienam no partneriem galvā dzimst doma “man vajag”. Nu, vai tā: “es gribu, lai mans partneris padarītu mani laimīgu.” Tajā pašā brīdī jūs atslēgas no savām robežām nododat otram cilvēkam. Metafora – dot pieeju atomreaktoram. Un nedot lietošanas instrukcijas. Un vispār nelūgt otra cilvēka viedokli – vai viņam tas ir vajadzīgs? Vai viņš tam ir gatavs? Un, ja gatavs – tad ko viņš vispār tur darīs? Un labi, ja jums ir trāpījies normāls, iejūtīgs un uzmanīgs partneris. Viņš vismaz kaitēs nesteidzoties. Bet mēdz taču būt ziloņi trauku veikalā. Kuri uzreiz visu sasit lauskās. Un ne tāpēc, ka zilonis būtu slikts dzīvnieks. Bet tāpēc, ka “nafig” laist iekšā 4 tonnu mašīnu vietā, kur stāv trausli priekšmeti.

Tad kāpēc tieši tuvās attiecības cilvēkam bieži kļūst par personisku ilgtermiņa elli? Varbūt tāpēc, ka mēs mazāk plānojam attiecības un savu vajadzību realizācijas paņēmienus attiecībās (salīdzinot, piemēram, ar savu darbu)? Vai varbūt tāpēc, ka darbā attiecības reglamentē amata instrukcijas? Vai arī tāpēc, ka tuvs cilvēks – tas ir patīkams vārds? Vai arī dēļ mūsu sapņiem, ka atnāks kāds, kurš padarīs mūs laimīgus? Vai arī dēļ visām 4 nosauktajām pozīcijām uzreiz?

Šajā rakstā es speciāli katrā no 4 atbildēm neuzrakstīju konkrētas darbības, kuras vajag veikt, lai sāktu nostiprināt savas robežas. Pamēģiniet tās atrast komentāros?

 

Būšu jums pateicīgs par izteiktu šīs publikācijas aprobēšanu formā “pateikt paldies” – mazliet zemāk. Tāpat būtu interesanti dzirdēt konstruktīvu atgriezenisko saiti komentāros.

 

Pievienots 01.05.2018

https://www.b17.ru/article/bezgranichnye_otnosheniya/

Tulkots ar autora atļauju

Tulkoja Jānis Oppe