Елена Алексеева – Возвращение к жизни
Jeļena Aleksejeva - Atgriešanās dzīvē
Manas atklāsmes
(Stāsts par to, kā es, garīgo prakšu meistare, kura pastāvīgi pēta cēloņu-seku sakarus, ar savām nepareizām darbībām, par kurām pat nenojautu, atklājos tumšām kosmiskām būtībām. Viņu cietsirdīgais plāns iegūt manu dvēseli un ķermeni nenostrādāja, tāpat kā nenostrādāja programma uz nāvi. Un es tiku cauri tikai ar pleca lūzumu.)
Когда в нас исчерпалась песня, Когда закончился в нас свет, Ты знай, что есть одно лишь место, И в нём ни в чём лимита нет. |
Kad mūsos ir izsmelta dziesma, Kad ir beigusies mūsu gaisma, Zini, ka ir tikai viena vieta, Un tajā nekas nav limitēts. |
1. Šausmīgais notikums. Kā kaut kas tāds varēja gadīties ar mani?
2018. g. 30. janvārī mēs ar pirkumiem atriezāmies no Lohas uz Vilkabambu (Ekvadora) autobusā (stundas brauciens). Vova pateica man iet uz izeju un palūgt vadītāju apstāties. Parasti Vova gāja pirmais.
Es palūdzu apstāties, vadītājs strauji uzsita pa bremzēm, durvis tajā laikā bija atvērtas, un es pilnīgi nesaprotamā veidā kaut kādā sekundes daļā pēc inerces izlidoju no autobusa un iekritu dziļā betona ūdens notekā. Grāvja malas bija asas, un es trāpījos tieši gareniski pa renes centru, ar seju uz leju.
Viss ķermenis, seja un galva pēc tam izrādījās zilumos un punos, uz abiem pleciem āda bija nobrāzta cauri apģērbam. Vova man vēlāk pastāstīja, kā viss bija, bet es biju no sāpēm šoka stāvoklī un atcerējos tikai īsus fragmentus.
Mani aiz padusēm pacēla kāds nadzīgs vīrietis, viņš nolika manu galvu uz ceļa malas, bet ķermenis un kājas palika grāvī. Es gulēju un vaidēju no mežonīgām sāpēm. Ļaudis sadrūzmējās, visi piedāvāja uz rokām aiznest līdz hospitālim, kurš atradās 200 metru attālumā. Es dzirdēju, kā kliedza Vova, lai mani neaiztiek un lai mani tikai ātrie savāktu. Viņš nezināja, vai neesmu sadauzījusi mugurkaulu un vai es varu pakustināt kājas.
Ātrie atbrauca, medicīnas brāļi bez jebkādām ceremonijām paķēra mani un uzlika uz nestuvēm. Ātrās palīdzības mašīnā iešļircināja kaut ko pret sāpēm. Es neskaidri atceros, kā pēc tam sēdēju Vilkabambas hospitālī, un man šuva ciet uzplēsto elkoni, no kura plūda asinis un tecēja uz džinsiem. Pēc tam veda uz rentgenu.
Pēc rentgena ātrie veda mūs uz Lohu uz privātu hospitāli. Uz bezmaksas iestādi Vova uzreiz atteicās braukt, zinot, kas tas ir – bezmaksas palīdzība.
Mūs ievietoja vienvietīgā palātā ar kabeļtelevīziju, Wi-Fi, tualeti un dušu. Nakti es nogulēju zem pilināmās pudeles.
Nākamajā dienā mani no rīta veda uz operāciju. Uzņēmums bija šausminošs – pleca kauls lauzts un turklāt stipri izbīdīts no locītavas bļodiņas.
Operāciju zālē man par lielu izbrīnu mani sagaidīja liela un trokšņaina amerikāņu ārstu grupa. Viņi paziņoja, ka man šodien ir paveicies, ka viņi ir atbraukuši no Sanfrancisko, ASV (bet mēs dzīvojam Vilkabambā rajonā ar nosaukumu Sanfrancisko) uz nedēļu uz Lohu taisīt operācijas. Šai grupai ir misija, kā viņi teica – apbraukāt dažādu valstu hospitāļus ar kaut kādas labdarības organizācijas atbalstu un taisīt operācijas, un dalīties pieredzē ar vietējiem ārstiem.
Es divas naktis nogulēju hospitālī. Roku pēc operācijas nejutu stundas 15, pēc tam anestēzija izgaisa, un es sāku just visas iekšējās sāpes un diskomfortu mazkustīguma dēļ. Man uztaisīja arī galvas tomogrāfiju – galva vesela, kājas un mugurkauls palikuši nesakropļoti.
Kamēr es atrados hospitālī, autobusa vadītājs atbrauca turp ar advokātu uzzināt, vai esmu dzīva. Pēc divu dienu pārrunām ar advokātu Vova piekrita priekšlikumam, ka autobusu kompānija apmaksā pusi no maniem slimnīcas izdevumiem un ka mēs neierosināsim pret viņiem lietu, kura Ekvadorā var vilkties gadiem.
Sešu nedēļu garumā Vova palīdzēja man tikt gultā un piecelties, jo es pati netiku galā dēļ mežonīgajām sāpēm atslēgas kaulā un plecā.
Es sāku taisīt ārsta rekomendētos vingrinājumus plecam, taču rokas muskuļi bijā tā atslābuši, ka roka bija kļuvusi kā lupata. Bet taisīt ir nepieciešams, lai muskuļi neatrofētos, pat ja es pēc vingrinājumiem stundām nevaru apremdināt sāpes.
Šodien ir 21. marts. Ir pagājušas 7 nedēļas pēc operācijas. Smeldzošas sāpes rokā nebeidzas, turpinu dzert pretsāpju tabletes, nu ko, asinis un limfu no ķimikālijām tīrīšu vēlāk. Taču šodien es ērti noliku savu roku, un viņa ļāva man sākt rakstīts stāstu par sevi, sēžot saliekamajā krēslā.
2. Cēloņi un sekas. Vai karma tomēr eksistē, vai nē?
Es jau sen esmu pieradusi negausties par to, kas ir gadījies, nevainot citus notikušajā, bet lūkot tikt skaidrībā ar sevi, ja ar mani kaut kas ir gadījies. Faktiski to es cilvēkiem arī mācīju, kad taisīju viņiem diagnostikas un korekcijas-dziedināšanas, sniedzot individuālas rekomendācijas.
Mācīju citiem neradīt karmu dvēselē, bet, lūk, sev gara karmu esmu palaidusi garām. Dvēselei ir nepieciešams iziet cauri dažāda veida emocijām, ar kurām viņai jāpiesātinās, un pēc tam vajag apzināti atbrīvot no sevis negatīvās emocijas, lai vairāk pie tām neatgrieztos un paliktu harmonijā ar sevi un apkārtējo pasauli. Tāpēc es regulāri sev pārbaudu dvēseles karmas stāvokli, un šeit nekādu problēmu man nav bijis.
Taču ir iznācis tā, ka, visus šo 8 gadus dzīvojot Ekvadorā, esmu sakrājusi milzīgu dievišķā gara karmu ar to, ka bez apmācības un diagnostikām turpināju arī dziedināt cilvēkus. Diagnostikas gan varēja taisīt, bet pēc tam bija nepieciešams tikai apmācīt cilvēkus dažāda veida praksēs, kuras esmu sastrādājusi daudzu gadu laikā. Man vajadzēja mācīt cilvēkiem pašdziedināšanos, nevis darīt darbu viņu vietā. (Tā ir mana programma, katram meistaram-skolotājam tā ir sava.)
Karma bija sakrājusies 80%! Bet tā ir zīme nopietnām slimībām, postījumiem, avārijām, neveiksmēm dažādās lietās.
Man dažreiz internetā ir gadījušies raksti, kuros teikts, ka karmas nav vai ka Augstākie spēki to ir norakstījuši visai cilvēcei. Neko gudrāku izdomāt nav spējuši! Jo karma – tās ir mūsu personālās nepareizās darbības un postošās domas. Un kur tās liktos, ja mēs turpinām dzīvot un mācīties no kļūdām?
Jeb Augstākie spēki ir sākuši rīkoties un izteikties to vietā, kas ko tādu raksta? Dziļi šaubos.
Mēs paši esam savas rīcības un domu radītāji.
Un, jo augstāk pie gaismas paceļas cilvēks, jo lielāka atbildība viņam tiek uzlikta par izdarīto un pateikto vai sadomāto.
Turklāt pēdējos 6 gadus mani nav atstājušas domas, ka esmu pazaudējusi interesi par dzīvi, par visu pasauli un par sevi personīgi.
Protams, es centos tās atgaiņāt no sevis, pārslēdzos uz dabas baudīšanu, baudīju dzīvi mūsu burvīgajā dārzā, kur dzied putni mūžīgi siltajā klimatā. Es lielisku sapratu, pie kā var novest tādas domas. Taču domas bija uzstājīgas, un es turpināju bieži aizdomāties, ka dzīvot es vairs negribu.
Es zināju, ka esmu radījusi sev pašas postošākās destruktīvās programmas, kuras var vest pie fiziskā ķermeņa nāves.
Un tikai nesen (pēc 7 gadiem) no ārstes uzzināju, ka šīs domas bija parādījušās kā sekas sāpīgai menopauzei. Un ārste bija pārsteigta, ka man neviens par to nav stāstījis.
Taču, kas izdarīts, tas izdarīts, un šīs programmas un karma nostrādāja. Es pati padarīju sevi ievainojamu no dažādu postošu būtību puses un atklātu tumsas spēku iekļūšanai.
3. Uzvara pār kosmiskās maģijas tumšajiem spēkiem.
2018. gada (?) jūnijā mana meita Alise sāka strādāt kādas kompānijas ofisā Ņujorkas Empire State Building, un viņa uzreiz sajuta, cik daudz tumšu personību strādā viņas kompānijā, nemaz nerunājot par veselu ēku, kurā notikušas daudzas tumšas lietas, slepkavības un pašnāvības šīs ēkas eksistēšanas ilgajos gados.
Kā mēs parasti darām jebkurā mums jaunā telpā, Alise sāka tīrīt ofisa enerģiju no tumsas un piepildīt to ar gaismu. Tumsas spēkiem tas ļoti neaptika, un viņi sāka enerģētiskus uzbrukumus manai meitai. Viņi sāka bojāt (ставить порчи) attiecības, biznesu, veselību, sportu, ceļojumus ar programmām uz slimību un nāvi.
Bet, kad viņi uzzināja, ka viņai palīdz viņas māmiņa, viņi agresīvi pārmetās uz mani un sāka ātri un nekaunīgi sūknēt ārā manus dzīvības spēkus.
Spēcīga tumša kosmiska būtība atrada mani jūnijā sākumā un pievilka vēl 5 citas kosmiskas būtības, kuras atradās citos cilvēkos no Alises ofisa, lai pēc iespējas ātrāk mani iznīcinātu.
Galvenā būtība dzīvoja padzīvojuša vīrieša ķermenī jau 37 gadus. Es viņu saucu par melno burvi.
Viņš nolēma pārcelties uz manu ķermeni, jo ķermenis, kuru viņš izmantoja daudzus gadus, jau bija novecojis.
Būtība vēlējās pilnīgi piepildīt manu ķermeni ar tumsu, lai gars un dvēsele neizturētu un atstātu mani, un tad būtība iemājotu manā “templī” un turpinātu savas tumšās burvju darīšanas caur mani. Tā vairs nebūtu es. Baigi iedomāties.
Tātad man uzbruka 6 būtības sešus mēnešus ilgi. Pa dienu bija uzbrukumi katru stundu un naktī pa 5 reizēm. Naktī es jutu viņu klātbūtni, bija sajūta, ka velk lejup, gluži kā bezdibenī. Dažreiz miegainā stāvoklī es nevarēju sevī atrast spēkus, lai apsēstos gultā un attīrītu sevi, no jauna piepildītos ar dziedinošo dievišķo gaismu. Taču mana iekšējā balss nekad nepadevās un kliedza, kā tik varēja: “Ļena! Celies augšā!”
Es pateicos visām garīgajām praksēm, kuras pārvaldu, par to, ka palīdzēja man attīrīties, dziedināties un dzīvot tālāk šos mēnešus. Cits cilvēks jau pēc nedēļu ilgiem uzbrukumiem nenoturētos un padotos.
Piemēram, ar Alisi šajā pašā laikā sāka strādāt kopā ļoti gaiša jauna sieviete. Tumsas spēki sāka postīt arī viņu vienlaikus ar Alisi. Sieviete nezināja, kas ar viņu notiek, viņa vairs nevarēja strādāt, kļuva pavisam bezspēcīga, ārsti nevarēja atrast slimības cēloņus. Drīzumā sievietei mazais bērns saslima ar vēzi. Sievietei nācās aiziet no kompānijas. Pēc aiziešanas vēzis bērnam izzuda, un māmiņa un bērns tagad ir kārtībā.
Un arī es varēju sajukt prātā vai nomirt desmitiem reižu, taču es turpināju dzīvot ar dievišķās gaismas un nodoma spēka palīdzību. Un bija tāda sajūta, ka es esmu gluži kā daudzās vietās pārdurts ritenis. Lai cik gaismas un dzīvības spēku es sevī neiesūknētu, viss no mani tūlīt tecēja ārā, padarot mani vājāku.
Bet būtības turpināja man uzbrukt un likt man indeves (порчи), un uz katras no tām bija pa 6 programmām uz nāvi. Pēc tam burvis uzzināja, ka esmu atradusi šīs programmas, un viņš sāka likt slēptas indeves, lai es neuzlauztu par tām informāciju, pēc tam lika taimerus. Bet es arī to uzzināja.
Vova naktī cēlās augšā ar modinātāju, jo es biju izskaitļojusi, kurā laikā man uzbruks, un tīrīja mani enerģētiski, citādi no rīta varēju arī nepamosties. Spēki gāja no manis prom.
Šo indevju postošais spēks absolūti nebija līdzīgs tām, kādas parasti liek cilvēki.
H. Blavatska (Е. Блаватская) ir rakstījusi:
“Jo tumsas spēkiem nav garīgā plāna likumu, kuri ierobežotu viņu darbības, tāpēc viņi pilnīgi bez ceremonijām var iegūt jebkuru prātu un pakļaut viņu vienīgi saviem nelabajiem spēkiem, iedarbojoties uz cilvēka fizisko un psihisko dabu.”
No cilvēkiem-tumšajiem magiem man nebija grūti attīrīties un pārgriezt visus rezonanses enerģētiskos sakaru kanālus ar viņiem, pēc tam viņi uz visiem laikiem zaudēja par mani interesi. Un ar to es esmu palīdzējusi daudziem cilvēkiem, protot pēc tam neāķēt melnu negatīvu uz sevi.
Bet indeves (kā es viņas nosaucu) no tumšajām kosmiskajām būtībām dzēsās uz ļoti īsu laiku, un paši rezonanses kanāli ar viņām ciet nevērās, tāpat kā nebija pārgriežama arī enerģētiskā saikne starp šīm būtībām, lai viņas pārstātu cita citai palīdzēt un darboties sešas pret mani vienu.
Kad es reiz ar vecāko meitu Taņu sarunājos pa skaipu, stāstot viņai, cik ļoti esmu nogurusi no tumsas spēku postījumiem, viņa pēkšņi ieraudzīja viņus spogulī, kurš karājās man aiz muguras, un teica, ka viņi mani visu laiku novēro un visu dzird. Ieteica tūlīt pat uz laiku novākt visus lielos spoguļus no sienām, pirms tam tos attīrot.
Vispār, kā saka: “Atbilsti savam līmenim” (“По Сеньке и шапка”). Jo vairāk tev tiek dots, jo vairāk arī tiek prasīts. Jo vairāk pieredzējis kļūst cilvēks garīgās praksēs, jo lielāka atbildība gulstas uz viņu, ka viņš nezina to, ko viņam pēc ranga zināt pienākas. Ar karmiskajiem cēloņiem es jau biju tikusi skaidrībā un tos izstrādājusi, bet vajadzēja uzzināt, kā gan atbrīvoties no būtībām.
28. janvārī es sev pateicu – ja neatradīšu paņēmienus, tad vienkārši sajukšu prātā. Es apsēdos meditācijā, un man tika pateikts: “Tu taču esi cēloņu un seku meistare. Atrodi sākumā cēloņus un strādā ar tiem, nevis cīnies ar būtībām kā sekām.”
Es sāku sev uzskaitīt visus iespējamos variantus, ko šī būtības varētu no manis gribēt (kā tik vien 6 mēnešu laikā es ar viņām netiku runājusi – gan pa labam, gan ar izpratni, gan ar “piparkūkām”, gan ar dažādiem priekšlikumiem, gan ar asarām, gan ārprātīgā niknumā – nepalīdzēja, viņas vienīgi kļuva vēl agresīvākas).
Bet balss turpināja: “Vajag no kosmiskās būtības novākt visus buramvārdus, visus viņas neizpildītos solījumus, zvērestus, dotus citām kosmiskām būtībām un viņai pašai tajā skaitā. Tad viņa vienkārši pametīs to veco ķermeni, kurā dzīvo, un viņai nebūs vajadzības turpināt dzīvi uz Zemes citā ķermenī.”
Es ar prieku visu izdarīju, palūdzu piedošanu, ka tik ilgi nevarēju saprast, ko viņa no manis grib. Es ar mīlestību un pateicību piedevu visu man nodarīto kaitējumu. Es pajautāju, vai viņa piekrīt ievērot nosacījumus – ja Radītājs caur mani attīrīs viņu, tad viņa mani uz visiem laikiem atstās, atbrīvos mani no sevis un sevi no manis, un mēs abas kļūsim brīvas viena no otras. “Jā, piekrītu.”
Vēršanās pie Radītāja, nodoms, simboli, mīlestības gaisma – viss nostrādāja, un būtība atgriezās savā telpā, no kuras tad arī reiz atlidoja. Citu vietu izvēlēties viņa nevēlējās.
Bija jau vēls, un es pēc veiktā darba gāju gulēt, nolēmusi pavērot, kas notiks naktī pēc atbrīvošanās no galvenā kaitnieka. Naktī es sajutu, kā manī iegāja citas būtības. Šīs būtības arī dzīvoja tumšos cilvēkos no Ņujorkas, un tā galvenā būtība vadīja viņas un virzīja, kurp viņai vajadzēja. Bet tagad viņas bija palikušas bez vadītāja.
Es nolēmu naktī neko nedarīt un sagaidīt rītu, lai sajustu, cik postošas viņas ir bez sava līdera. Un patiešām, būtības bija manī, bet jau bez destruktīvām programmām uz nāvi, kā viņas vienmēr darīja. Tas viss bija jūtams enerģētiski un fiziski.
Ar viņām tika izdarīts tas pats darbs, un viņas devās mājup.
…Tā mēs lielā prieka devāmies uz Lohu, es jutos brīnišķīgi pēc sešiem elles mēnešiem. Taču postošais plāns tomēr nostrādāja.
…Pēc operācijas mēs noskaidrojām – jā, es atbrīvojos no kosmiskajām būtībām un neļāvu galvenajai iemājoties manā ķermenī. Taču, tā kā viņas lika man indeves ar programmām uz nāvi katru dienu un katru nakti vairākas reizes, tad es nepaspēju pārbaudīt sava mentālā ķermeņa stāvokli, pirms braukt uz Lohu.
Bet tur bija palikušas nenovāktas programmas uz nāvi, lūk, tās arī nostrādāja.
Turklāt pirms brauciena mēs jautājām – vai ir programmas uz nāvi un slimībām, un atbilde bija “nē”. Bet pēc mana kritiena, kad pajautājām citādi: “Vai ir palikušas kaut kādas slēptas postošas programmas?”, tad atbilde bija cita – “jā, jā, jā, ir palikušas”. Kādu jautājumu uzdod, tādu atbildi arī saņem.
Un mēs noskaidrojām jau pēc operācijas, ka vēl ir palikusi ATMIŅA par destruktīvajām programmām mentālajā, astrālajā un fiziskajā ķermenī. Es gulēju pēc operācijas, bet Vova mani visu tīrīja pēc operācijas un piepildīja ar gaismu. Pat elpot kļuva vieglāk.
4. Kas gan tas tāds ir – dievišķais gars?
“Kā jau es rakstīju augstāk – jo garīgāks kļūst cilvēks, apskaidrotāks, jo lielāka atbildība gulstas uz viņu, ka viņš nezina to, ko viņam pienākas zināt jau sen. Neviens mūs neatbrīvos no atbildības par nezināšanu.
Pat ja mēs saņemam padomus no zemes un debesu skolotājiem, vai mēs tiem sekojam, vai ignorējam, domājot, ka mēs paši pietiekami labi zinām, kā dzīvot?
Ir paruna, ka sarežģītus padomus neviens neievēro, tāpēc ka tie ir pārāk sarežģīti. Bet vienkāršus – tāpēc ka tie ir pārāk vienkārši.
Tātad – dievišķais gars (DG) – tā ir sarežģīta daudzlīmeņu enerģija, ar noteiktām programmām šim iemiesojumam, kurām piemīt intelekts un garīgās attīstības līmenis atbilstoši plāniem, kurus apzinājušās Zemes, Saules sistēmas, Galaktikas un Visuma Hierarhijas, no kurām tad gars saņem informāciju.
Mums ir vajadzīgs tikai viens gars!
Es, piemēram, laiku pa laikam sevi diagnosticēju, un, kā tika rādīts, misiju es pildīju, tas ir, ar savu atbildību darīju to, kādēļ mūs ienesa šeit Ekvadorā.
Bet, kā es jau rakstīju, es izdarīju kļūdainas darbības, ka dziedināju cilvēkus, tā vietā, lai mācītu, kā izdziedināties pašiem, lai cilvēki paši būtu atbildīgi par savu dzīvi. Varēja, protams, arī dziedināt, bet tikai pirms apmācīšanas. Bet pēc apmācības lai pats māceklis patstāvīgi turpina savu attīstību, dziedināšanas prakses un lai nerausta mani par katru jautājumu, kā dažiem to patika darīt, vēloties atbildību par savu pašsajūtu pārlikt no sevis uz manis.
Un, lūk, kas iznāk. Kad gars piepildās ar karmu vairāk par 80%, tad viņš paātrināti izstrādā savas radošās programmas, bet atpaliek ķermenī. Viņu nomainīt no Augšas atnāk otrs dievišķais gars ar noteiktu daudzumu programmu – draiveru mūsu evolūcijai. Taču jaunais gars un vecais – tās ir pilnīgi dažādas enerģijas, un viņas nevar sadzīvoties vienā ķermenī.
Un, ja cilvēks nezina vai neinteresējas, kas notiek ar garu (mans gadījums); ja nemaina savās kļūdainās pārliecības, neattīra gara karmu un turpina dzīvot pēc novecojušiem likumiem, radītiem tikai Zivs laikmetam, tad garam nekas cits neatliek, kā ātri izbeigt savas programmas un pārtraukt palīdzēt cilvēkam viņa garīgajā un fiziskajā attīstībā.
Ja parādās otrs DG, bet, iespējams, arī trešais un ceturtais, tad pirmais ieslēdz programmas miesas iznīcināšanai – aizveras aizkuņģa dziedzera un liesas, aknu un trīs apsildītāju meridiāni.
Tas cilvēku noved šausmīgā depresijas un ātras bojāejas stāvoklī. Vairums pašnāvību notiek tieši šī cēloņa dēļ.
Gribētos atzīmēt, ka visa šī informācija neattiecas uz cilvēkiem, kuri ir dzimuši šajā iemiesojumā materiālā līmenī (materiālais līmenis skaitās līdz 5. rases cilvēka 85. reinkarnācijai.) Viņiem ir pilnīgi citi uzdevumi un apmācības. Šī informācija visdrīzāk viņiem būs neinteresanta vai liksies blēņas, jo viņu kanāls tāda veida informācijai pagaidām ir slēgts.
Bet, lūk, cilvēkiem, kuri dzimuši garīgajā attīstītības līmenī, prasības no Augšas ir pilnīgi citādas, un viņi agri vai vēlu tās iepazīs.
Turklāt dažiem skolotājiem, meistariem, guru, īstenajiem Gaismas darbiniekiem nebūs grūti attīrīt savu garu no karmas un atmiņu par aplamām darbībām, taču tas nav pats galvenais. Ir nepieciešams saprast cēloņus, kuru dēļ ir izveidojusies dievišķā gara karma. Ir nepieciešams saprast, KO konkrēti vajag izmanīt sevī, savā uzvedībā, domās, dzīvesveidā un apzināti neatkārtot savas kļūdas.
Nu un, protams, ja ir gadījies, ka ir parādījies otrais, trešais dievišķais gars, tad nepieciešams norakstīt no viņiem karmu ar īpašām garīgām praksēm, sūtīt apstrādātos garus uz augstākajām dimensijām evolūcijas turpināšanai un atstāt sev dzīvei tikai vienu vienīgu dievišķo garu ar jaunajām programmā Ūdensvīra laikmetam.
Veiksmi visiem! Būsim veseli.
Pievienots 31.03.2017
http://sanatkumara.ru/stati-2018/vozvraschenie-k-zhizni
Tulkoja Jānis Oppe