ВЛАДЫКА МАЙТРЕЙЯ, ПЛАНЕТАРНЫЙ ХРИСТОС­МЕЛХИСЕДЕК через Сергея Канашевского – ПУТЬ ВОСКРЕШЕНИЯ

VALDNIEKS MAITREIJA, PLANETĀRAIS KRISTUS MELHISEDEKS caur Sergeju Kanaševski – AUGŠĀMCELŠANAS CEĻŠ

Labdien, Zemes meitas un dēli! Ar jums ir Valdnieks Maitreija, Planetārais Kristus. Sekojiet man, mani Bērni! Iesim ceļu, kurš jau sen gaida jūs. Iesim pa taku, kuru pazīst jūsu Sirds. Atvērsim vārtus, caur kuriem ar mīlestību ieies jūsu Dvēsele.

Sekojiet man…

 

Smagi ir tavām kājām. Saliekušās no uz pleciem uzliktā. Nasta ir liela! Sāp savainotā mugura, elpa ir smaga. Ceļš ir pret kalnu. Muskuļi saspringti, viss ķermenis – kā sāpīgs nervs. Gluži kā briesmīgs sapnis kļuvis par īstenību. Sāpes iekšā, sāpes ārpusē. Tu neraugies to sejās, kas stāv gar ceļu. Taču dzirdi raudas un elsas. Tava Dvēsele arī grib raudāt. Bet asaru nav. Ir tikai Lielā Griba. Tu zini: ir jāuzkāpj kalnā un jāsaglabā spēki.

Jāuzkāpj kalnā un jāsaglabā spēki…

Tu nedzirdi aicinājumu no debesīm. Viedā Balss, pilna Mīlestības un Gādības, klusē. Pienācis vientulības laiks. Tās vientulības, par kur esi brīdināts ne reizi vien: “Pienāks laiks, kad iesi viens!” Apkārt ir cilvēki, daudz cilvēku, bet tu esi – viens. Kāpēc tik svarīgs ir ceļš vienatnē? Kā dēļ? Atbildi tu zini: tā notiek, kad iekšienē dzimst Debesu Tēva Spēks. Tu esi vienatnē ar Tēvu. Un viņš ir tikai ar tevi!

Bet pagaidām spēka ir maz… Smagi ir tavām kājām. Nasta ir liela! Sāp savainotā mugura, raud un sten ķermenis. Un kā Dvēsele? Ko viņa saka? Vai atdzīvojas prieks, par kuru Tēvs vēstīja: “Atgriezīsies – priecāsies!” Nē… Nepriecājas pagaidām Dvēsele. Kaut ko čukst… Tikai slikti dzirdams. Daudz trokšņa apkārt. Trokšņa un baiļu. Bailes grib ienākt arī tavā sirdī. Bet tu sen esi izlēmis: tur, kur ir Mīlestība, baiļu nav. Bet Mīlestība pašlaik ir dzīva?

Dzīva???

 

Tu atceries acis, kādas bija meitenei, kura paņēma tavu roku un turēja līdz tam brīdim, kamēr bija iespējams. Šīs acis – gluži kā atspulgs visam, ko teici cilvēkiem, ko sludināji. Pilnas ar Mīlestību, Līdzcietību un vēlēšanos palīdzēt. Viņās, šajās acīs, ieraudzīji Debesu Valstību. Tā negribējās viņas roku atlaist… Bērna-eņģeļa rokas un acis. Ilgāk, vēl nedaudz paildzināt šo vienotības ar viņu mirkli! Nebija citu vēlēšanos tajā mirklī. Taču mirklis aprāvās, atrāva eņģeli no tavas rokas. Un uzreiz – nastu uz muguras. Tagad – uz priekšu! Uz priekšu un uz augšu…

Caur šīs meitenes acīm atgriezās mīlestība pret cilvēkiem, kura uz laiku, kā likās, ir zaudēta. Kad sita ar pletni, kad pazemoja – mīlestība paslēpās Dvēseles stūrītī. Bet neizzuda. Un tagad pagaidām vēl nav pilnīgi atdzīvojusies – nē! Bet jau gail kā dzīva uguntiņa – ugunskura stūrītis. Tikai, kur ņemt žagarus, lai iedegtu plēnējošo oglīti? Kā izdarīt, lai mīlestība kļūtu par mirdzošu Uguni? Kad sāpes ir stipras – auksta uguns straume ir uzlieta mīlestības Ugunij. Tēvs mācīja: “Sāpes – tā ir tikai ilūzija. Tur, no kurienes atnāci, sāpju nav. Kad ir sāpīgi, pārnes Dvēseli pie manis. Es nomierināšu. Atgriezīsies – sāpes aizies.” Bet tagad pat Tēvs nav dzirdams. Un sāpes ir lielas – gan ķermenī dzīvo, gan dvēselē iezagušās.

Un tad atceries visu to sejas, kam palīdzēji, ko izdziedināji. Visus, kas klausījās tavus sprediķus. Ne reizi vien novēroji, kā cilvēkiem gāja prom sāpēs, aizlidoja – kā rudens lapa no koka. Un uz dzīvā zara parādījās maza zaļa pavasarīga atjaunotās dzīves lapiņa. Cilvēki, kam palīdzēji, nostājas iztēlē. Viens pēc otra, viens pēc otra... Saikne ar viņiem – kā rīta saules stari. Uzlec Saulīte, un gaismas apkārt arvien vairāk. Un šie stari sāpes remdē. Lūk... Jau ir vieglāk. Sāpēs nav tik stipras... Un mīlestība, atceroties daudzos cilvēkus, kuri kļuvuši tuvi, atkal iedegas. Iet ir vieglāk... Un, lūk, arī jauns stāvs kāpums. Pārvarēsim to!.. Ak! Un kas tas ir? Mitra zeme... Tu esi jau zemē... Nokriti... Redzi, kā vecs vīrs tuvojas, lai palīdzētu. Taču viņa spēki nav lieli. Sitiens ar pletni pa mugurām – tavu un tā vecā vīra, kurš uzdrīkstējās iziet no pūļa. Bet uzdrīkstējās ne tikai viņš. Citi pieskrēja – gan vīrieši, gan sievietes – palīdzēja piecelties. Vecā vīra piemērs daudzus spārnojis. Visus ar pletni neiebiedēsi! Lūk, iznāk, ne velti nokriti. Cilvēki palīdzēja, neizbijās, un mīlestība pret viņiem ar jaunu spēku iedegās. Silti dvēselē. Tīri un gaiši. Debesu Tēvs bieži atkārtoja: “Ja mīli cilvēkus – tu pacilā dvēseli un iegūsti spārnus!” Un spārni pašlaik ir vienkārši nepieciešami! Tie arī ir izauguši aiz muguras. Lūk, arī izauguši. Tagad nekāds ceļš nebiedē.

Un te arī palīdzība atnāk... To, ko nesi uz muguras, pārliek uz pretimnākošā ceļinieka muguras. Svētlaime no šī brīža gaida šo cilvēku. Arī viņam aiz muguras spārni izaugs. Augstajā pasaulē sagaidīs ar godu. Arī zemes pasaule kā debesu taciņa izklāsies...

 

Esam uzkāpuši kalnā... Uzkāpuši... Var atvilkt elpu. Un pat uz debesīm paraudzīties. Debesis tīras, skaidras. Nekas nesola negaisu. Bet negaiss noteikti būs. Tā solīja Debesu Tēvs. Un viņa solījumi vienmēr ir piepildījušies. Tātad piepildīsies arī šoreiz.

Noliek zemē to, ko atnesa uz mugurām. Apkārt ir bendes un sargi. Tu esi uz pakalna, ļaudis ir lejā. Cilvēku ir daudz, sejas grūti saskatīt. Ar sirdī jūti: māte ir šeit, Marija ar viņu... Un ko mācekļi? Atnākuši ne visi... Ne visi... Arī to zini, bet tas vairs neapbēdina. Arī par to esi Tēva brīdināts. Raugies uz cilvēkiem, no sirds – mīlestības plūsma. Un pretī mīlestību saņem.

Taču ne visi ar mīlestību atnākuši – to jūti. Kāds šeit ir aiz ziņkārības, kāds – ļauni priecājas: iekritis ir pravietis varas tīklos! Lūk, te nu jums bija mesija! Arī Dieva dēlam taisnīgums ir atradies! Pamēģini tagad izglābties, jūdu ķēniņ!

Dažādi cilvēki ir apkārt pakalnam... Tiem, kuri ļauni priecājas, Tēvs vēlēja vēl vairāk mīlestības sūtīt. Arī tas tev atmiņā, un viņa novēlējumu pildi. No sirds vēl lielāka Ugunīgās Mīlestības plūsma iet, izplatās pa visām cilvēku sirdīm. Un tas iepriecina, nomierina sirdi...

Tu atrauj skatienu no cilvēkiem, atkal tas tiecas uz debesīm. Acis skar sauli. No saules – tik liela Mīlestības plūsma. Tēvs atkārtoja, ka Saule ir dzīva. Un arī pats tu to zini... Vienmēr esi zinājis... Paldies, Saulīt, paldies...

 

Lūk, arī tuvojas tas mirklis, pie kura ilgi gāji. Ne vienmēr ticēji, ka viss tā arī notiks. Bet dvēselē zināji: cits ceļš nav paredzēts. Pats grūtākais tagad – nevis sāpēs izciest, kad dzelzs tavā miesā ieies. To spēsi. Pats galvenais – sāpēs un nespēkā radīt visu, ko Tēvs mācīja. Neko neaizmirst. Vēlreiz tu domās atkārto to, ko stāv priekšā izdarīt. Galvenais: iedegt gaismu ķermenī – tur, kur Tēvs norādīja. Turēt to un pēc tam savienot ar Gaismu, kura nāks pretim. Visus izkārtojumus, visas pārejas tu pārcilā atmiņā. Tie atmiņā ir dzīvi. Tas ir labi... Tā arī dari. Radi to, ko Tēvs vēlēja.

Nezaudēt pārliecību, nešaubīties, nebaidīties. Nekādu baiļu. Nekādu šaubu... Šaubas? Ak, lai kā no tām nebēgtu – tās paliek! Tu aizdzen tās pēc iespējas tālāk, aizmirsti tās vispār. Skat: bet tās atkal ir klāt. Steidzas atpakaļ – kā lietū uz zemes atgriežas ūdens, no svelmes izgarojis. Tu saproti: pasaules ir atdalītas. Kad dzīvo blīvā ķermenī zemes pasaulē, ir tik nevienkārši būt smalkai miesai augšējā pasaulē. Zemes pasaule tik ļoti atdala no Debesu Pasaules, ka dažreiz liekas: viss augstākais ir pasaka, paša izdomāta. Bet tomēr... Dažreiz šī pasaka tā atdzīvojas dvēselē, ka kļūst reālāka par apkārtējo pasauli...

Cilvēkiem tu daudz stāstīji par ticību. Bet pats dvēselē juti: pat jātic nav tam, ko pirms tam ar sirdi apzinājies. Neko nevajag pierādīt tam, kam pierādījumi sirdī dzīvo. Tādam par sprediķi nav vajadzīgi: pateiksi vienu vārdu – uzreiz sapratīs. Un pats turpinās tavu runu.

Pēkšņi prātā ienāca Tā vārdi, Kurš Jordānas upē roku liegi uz pleca uzlika. Izteica toreiz tikai dažus vārdus. Bet tie pēc tam visu dzīvi dvēseli sildīja: “Ne aiz manis, aiz tevis ies... Tu vedīsi. Tava Mīlestība, tavs Spēks visus uzvarēs. Vienmēr atceries...” Pēc tam Kristītājs ne reizi vien nāca sapnī. Ar mirdzošu galvu. Un atkārtoja: “Nežēlo! Man nesāpēja! Ceļš uz mājām ir prieka pilns! Dzīve Tēva Mājās ir liela laime...”

Bet tu viņu, patvaļīgi ar nāvi sodītu, patiešām žēloji no visas sirds. Nožēloji arī to, ka nav viņa blakus... Kopā ar viņu dzīves ceļš būtu vieglāks un priecīgāks.

Atnes vīnu, lai tu izdzertu pirms nāves soda. Bet tu atsakies. Un ne tāpēc, ka to pasniedz netaisnīgas rokas. Tēvs tā vēlēja. Ķermenis nākamajam notikumam ir aicināts palikt tīrs.

Saulīte turpina spīdēt, kļūst karsts. Bet negaiss būs, noteikti būs. Un lietus nolīs. Nolīs arī asaras. Bet pēc izlietajām asarām arī prieks sāksies. Tā Tēvs teica. Tā tas būs... Un, lūk, starp sāpēm, starp bailēm, starp cilvēku cietsirdību pēkšņi dzimst prieka stariņš. Tāds mazs stariņš – tavā dvēselē. Tas pat vēl nav pats prieks, bet tā paredzējums. Nevis gaidas, bet tieši paredzējums. Mazs prieka stariņš – liela prieka paredzējums. Un tas nes ne tikai mieru... Ceļš uz Mājām ar mīļumu ienāk dvēselē. Spēki pieaug.

Gandrīz nedzirdi vārdus, kuri par tevi ņirgājas. Laiks jau skrien ātri. Tavs laiks tagad ir ātrāks, nekā visiem, kas ir tev apkārt. Tāpēc gan cilvēku teikto grūti uztvert, gan ko saskatīt. Ātri tevi nolika, ātri dzelzs miesā iegāja. Sāpes iezibējās kā zibens, un izšķīda ķermenī kā simtiem nokaitētu adatu... Pacēla. Neilgi tu atver acis. Vēlreiz aplūko šurp atnākušos. Raudas un vaimanas pastiprinās. Tu aizver acis. Tā vieglāk pārciest ciešanas un pārdzīvot atlikušo termiņu...

Gribas atcerēties kaut ko labu, aiziet uz gaišo pasauli. Taču adatas ķermenī neļauj izbaudīt atmiņu. Tu atgriezies realitātē, no kuras gribas aizbēgt, aizlidot.

Ja varētu parunāt ar Tēvu...

Tu jūti, ka ar tevi sazinās no augšas, kaut ko runā Debesu Eņģeļi. Bet saprast nevari. Sāpju un ciešanu dēļ, trokšņa dēļ. Jūti, ka sāp arī tam, kurš ir pa kreisi, un tam, kurš ir pa labi. “Mans Dievs! Palīdzi viņiem, kuri cieš blakus man! Nenoliec savas rūpes!” Gribas arī paskatīties uz viņiem, bet galvu pagriezt nav iespējams.

“Laiks! Laiks! Stundas un minūtes! Skrieniet ātrāk! Tēvs, lai taču tas viss beidzas! Sāpīgi un karsti... Ak, cik karsti! Ķermenis sāk degt kā ugunī. Un ne tikai tāpēc, ka Saule ir karsta, bet arī tāpēc, ka iekšējā Uguns iedegas, deg arvien stiprāk. Dievišķā Gaisma izdedzina to, kas nav vajadzīgs tagad. Ķermenis sāk kļūt līdzīgs dzelzij, smēdē izkausētai. Šis izkausētais – te saplūst vienoti, te sasprāgst pa daļām. Un daļas sāk kļūt atsevišķas no veselā. Arī par to brīdināts tiki. Augstumu Uguns un Gaisma sāk miesā ienākt un mainīt viņu, padarīt pavisam citādu – ne tādu, kāda zemes dzīvē bija. Un jūti: it kā tas nemaz neesi tu, ne ar tevi tas notiek...

Un te pēkšņi ķermenis atkal par zemes ķermeni pārvēršas. Gluži kā nebūtu Debesu Gaismas un Uguns. Un tad sāpes, uz brīdi rimstošas, atkal ietērpjas miesiskās ciešanās. Un sāk mocīt slāpes...

 

Atmiņas tomēr dzimst – pašas no sevis...

Tu atceries, ka reiz kopā ar Mācekļiem peldējies upītē pēc vakara guļas. Ūdens nebija ne silts, ne auksts. Ķermenim patīkams. Vasaras mēness smaidīja no debesīm. Un noslēpumaini mirkšķināja zvaigznes. Jūs ūdenī spēlējāties, draiskojāties. Baudījāt vasaras nakti, mieru un negaidītās atpūtas kluso prieku. Sievietes stāvēja attālāk ar tīriem palagiem, gaidīja, ka tu ar mācekļiem iznāksi no ūdens. Tāds zemes prieks. Kluss laimes stūrītis.

Atmiņas piedzima kā vīzija. Un ātri aizspurdza. Atgriezās sāpju, zemes plāna sajūtas... Ak, kaut saule savu kvēli apvaldītu! “Saulīt, necepini tik karsti un nežēlīgi!”

Protams, ka lūgšanas ir izdzirdētas! Un Saule pakļaujas Debesu Tēvam. Paslēpās saulīte. Viņas vietā – tumsa. Tumsa... Nedaudz vieglāk. Bet tikai pavisam nedaudz. Turpina mocīt slāpes. Šķiet, ka arī ar pacietību drīz būs cauri. Pirmoreiz tu zaudē cilvēcisko samaņu. Un – neko neredzi, neko nejūti. It kā tava ķermeņa nemaz nebūtu. Bet nav arī dvēseles. Vispār nekā nav Visumā. It kā arī Debesu Tēva nebūtu. Vientulība un sāpes... Sāpes un vientulība...

 

“Eloi! Eloi! Lamma savahfani!?” – tu izrunā, kad samaņa atgriežas.

 

Bet atbildes nav... Klusēšana...

 

Sargs sūkli, ar valgmi piesūcinātu, pieliek pie tavas mutes. Bet dzert vai nav spēka.

 

“Eloi! Eloi! Lamma savahfani!?” – tu čuksti tā, ka vairs neviens nedzird.

Un pēc tam pietiek spēka tikai domās lūgt:

“Mans Debesu Tēvs! Kādēļ mani atstāji?”

 

Un tikai tagad dzirdi atbildi:

 

“ES ESMU TE! SEKO MAN!”

 

Un šajā momentā liela asa dzelzs ieiet tavā ķermenī. Tavas krūtis caurdur nāvējošs ierocis, kurš par jaunas dzīves instrumentu pārvēršas...

 

Spēku pietiek, lai savu Uguni un Gaismu iedegtu. Un aiztraukt tās pretim Ugunīgajai Gaismai, kura tuvojas no visām pusēm. Vibrācijas pastiprinās. Viļņi cits pēc cita uzbrāžas. Un pēkšņi – tu sāc virzīties uz priekšu un augšup. Pārslīdi pāri cilvēku galvām. Redzi viņus un zemi zem sevis. Bet vairs ne tā, kā redzēji ar zemes acīm. Sajūti pavisam ar citādu redzi. Uz visu lūkojies tā, it kā krāsas būtu pārmainījušās. Krāsas ir citādas. Cilvēku tumšie apģērbi zaigo zilā un sarkanā krāsā. Bet dažu karavīru sarkanie apmetņi pēkšņi kļuvuši balti. Zāles un krūmāju zaļums ir iekrāsojies ceriņkrāsā. Brīnīties tu nepaspēj. Ieelpo ar milzīgu atvieglojumu: sāpju vairs nav! Nokaitētās adatas ķermeni nededzina. Bet vai ko dzirdi? Zemes pasaules skaņas eksistēt ir pārstājušas. Tikai Eņģeļu balsis skan – maigi, aizkustinoši. Un, lūk, arī viņi... Tuvojas – cilvēkiem līdzīgi. Tikai ļoti lieli, augsti. Sudraboti apģērbi. Apkārt – varavīkšņaini mirdzumi. Maiga enerģija no viņiem. Mīlestības viļņi. Neizsakāmas jūtas.

Viens ir attālāk. Arī tuvojas. Gan mīlestība, gan maigums, gan dzimto Māju sajūta uzreiz daudzkārt pastiprinās. Viņa balss skan klusi:

– Tūlīt iemigsi! Atpūties! Viss būs pēc tam...

Un patiesi, tu iemiedz. Kā bērnībā, šūpļa dziesmai skanot, māmiņas Marijas maigajai balsij skanot. Debesu Tēvs! Cik labi! Cik burvīgi! Paldies... Paldies... Paldies...

 

Tu atver acis. Sajūtas burvīgas. Jauns ķermenis, par kuru Tēvs stāstīja – lūk, viņš! Tu neguli kaut kādā gultā. Tu planē telpā. Lēni pārvietojies. Ar rokām pieskaries rumpim, galvai. Viss ir reāli! Viss ir sajūtams! Kāds tu tagad esi? Interesanti! Tu zini: nekādu atspulgu nevajag, lai ieraudzītu savu ķermeni. Ar domas spēku garīgo skatienu tu pārvieto aiz sava smalkmateriālā ķermeņa robežām un redzi visu. Jā, šeit tu esi pavisam citāds. Sejas vaibsti ir citādi, augums garš. Lielas acis. Matu uz galvas gandrīz nav. Tēls ir pazīstams! Tāds es biju, pirms devos uz zemes pasauli! Tu zini: drīz ir svinīgā sagaidīšanas ceremonija Daudzi gaida, lai apsveiktu, papriecātos par atgriešanos. Bet pirms tam – svarīga tikšanās. Tu zini, ka Viņš atnāks Cilvēka Izskatā. Skolotāju Skolotājs. Tu gaidi šo tikšanos, sirds priekā trīs, to gaidot.

Tu izpeldi no telpas, kura piepildīta ar debesu augu aromātiem, debesu ēteru smaržām, klusumu un Dievišķo mieru. Traucies pretī Tam, kuru dvēsele tā gaida.

Lūk, viņš – Skolotāju Skolotājs Cilvēka izskatā. Tavās acīs ir asaras. Dvēsele ir atvērta kā paradīzes vārti visiem lielajiem taisnajiem. Maigi apskāvieni. Aizkustinoša tikšanās. Un pēc tam ar iekšējo dzirdi klausies Viņa runu:

– Uz zemes pasauli atgriezīsies ne tik drīz. Gaida atpūta, bet pēc tam – gatavosies. Atgriezīsies un nodzīvosi vēl vienu dzīvi – ar jaunu misiju. Par to savā laikā uzzināsi...

 

Tu šķiries no Skolotāju Skolotāja... Dodies turp, kur gaida. Un, lūk, arī Sagaidīšanas Ceremonija. Simtiem to, ar ko kopā dzīvoji un radīji, kas palīdzēja gatavoties misijai un dzīvot zemes pasaulē. Lūk, tu esi lielā sudrabotā zālē-sfērā, piepildītā ar burvīgām enerģijām. Ielido tur un planē Mīlestības un Pateicības plūsmās. Mīlestība plūsma no katras Pieres sirds skar tavu sirdi, ienāk iekšienē. Glāsta dvēseli. Kas var būt patīkamāks par tādiem brīžiem? Tu esi Mājās! Starp tuviniekiem un draugiem! Liela Gaismas Kolektīva iekšienē; šo Kolektīvu veido Kopradītāji, kuri tūkstošiem gadu rada Zemes un cilvēces evolūciju. Jūti Kopradītāju Lielo Mīlestību, kura plūst no Dieva-Radītāja Vienotās Dvēseles. Jūti Vienotību... Iedzer no Lielā Radošuma avota, kurš vienlaikus ir Dievišķās Mīlestības Avots! Nav nekā saldāka par šī Avota enerģiju! Nav nekā noderīgāka! Nav nekā labestīgāka...

Ilga saziņa. Visiem stāsti par savām jūtām, domām, sajūtām... Dvēselē vēl ir dzīvas sāpes. Jo daudz taču ir sāpju zemes pasaulē! Un, kad no turienes atnāc – tās atnāk tev līdzi. Un, kaut arī to nav tavā debesu ķermenī, tās paliek tavā dvēselē... Jā, sāpes vēl ir dzīvas, bet atdzīvojas arī prieks par dzīvi augstumu pasaulē, par saziņu, par tuvinieku un draugu tuvību. Un pakāpeniski sākas līksmība, smiekli, joki... Daudz aizmirst cilvēks, pat mesija, kad nolaižas blīvajā pasaulē. Bet tie, kas palīdz viņam no smalkās pasaules, paliek tādi paši – daudz ko saprotoši un daudz ko protoši. Bieži viņus uzjautrina, ka tas, kurš ar viņiem kopā dzīvo un rada, pat neatceras viņus. Ka neprot pat mazumu no tā, ko spēj radīt smalkajās telpās...

Daudz, ko plānoja jūsu lielais Kolektīvs, ir izdevies. Tas iepriecina. Bet ir arī tas, kas neizdevās. Kopā apspriežat panākumus un līdz galam nepadarīto. Apmaināties ar viedokļiem. Kāds jau būvē plānus nākotnei. Jo būs taču jauni Radīšanas Viļņi. Priekšā ir jauna jaunrade. Un vienmēr notikumus var saharmonizēt labāk. Soli pa solim, soli pa solim tuvinot pasauli Dievišķajai Harmonijai.

Un pēc tam – atpūta. Tu ilgi baudi augšējo dzīvi vienā no savām pašām vismīļākajām vietām. Šis mežs, kuru patiesi var saukt par burvju mežu, vienmēr ir vilinājis, pievilcis. Šeit ir daudz to, kas blīvajā pasaulē ir izpausti kā dzīvnieki. Augšējā pasaulē viņi ir saprātīgi. Neparastajā mežā dzīvo daudz tavu draugu, ar kuriem sazinies kā ar cilvēkiem: brieži, vilki, tīģeri, lāči. Visiemīļotākie tev ir ugunīgo krēpju lauvas, kuri dzīvo šī meža pašā centrā. Viņu maigums debesu mežā ir tikpat liels, cik liela ir viņu varenība zemes zvēru vidū. Tev patīk ar viņiem rotaļāties, skrieties, un pēc tam – kopā peldēties meža upē, kuru jūs saucat par Balto Strautu. Pēc tam, pēc peldes, tu kopā ar ugunīgo krēpju lauvām guli saulītē Sudrabainajā Zālē, kura… arī ir saprātīga. Viņa, šī Sudrabainā Zāle, no saskarsmes ar jūsu ķermeņiem neburzās, neliecas, bet gluži otrādi, kļūst lielāka, aug garumā. Sudrabainā Zāle ievīsta jūsu ķermeņus burvīgos kokonos un piesūcina viņus ar augšējās pasaules Dievišķajām enerģijām. Ak, šī Sudrabainā Zāle! Viņa nekad neklusē. Runā un runā! Un ļoti mīl filozofiskas sarunas. Sudrabainā Zāle, kā dzīvības forma, ir atnākusi no Venēras. Un vienmēr visus savus sarunu biedrus aicina paviesoties uz dzimtās planētas. Tu pieņem uzaicinājumu. Un zini, ka noteikti paviesosies vienā no tām brīnišķīgajām pasaulēm, par kurām tā patīk stāstīt Sudrabainajai Zālei.

Šeit ir labi… Dievišķi skaisti. Taču ir laiks atgriezties uz turieni, kur gaida…

 

Tu atgriezies sakrālajā telpā, kur izgāji sagatavošanos pirms šī svarīgā iemiesojuma. Sākas darbs ar tavu Daudzdimensionālo Ķermeņu Kompleksu.

Lūk, skaties… Kopradītāji patiešām rada brīnumus. Tavos smalkajos fiziskajos ķermeņos tiek ielikts ģenētisks Dievišķais Kods, kura vēl pagaidām nav blīvās Zemes cilvēkiem. Vēl vairāk, kādu laiku šis Kods vēl nevarēs izpausties cilvēka ģenētikā. Cilvēka vēstures intervālā, kad matērijas blīvums sasniedza maksimāli iespējamo lielumu, vēl neviens nav pašaugšāmcēlis ķermeni, kuru pametusi dvēsele. Visu laiku pēc Pārejas tu nejuti saikni ar blīvo ķermeni, kuru atstāji zemes pasaulē, uz tā paša kalna… Taču tavi draugi nepieciešamo saikni uzturēja. Pa kanāliem, kuri sasaista dažādas pasaules un dimensijas, plūda un plūda enerģija, kura veica nepieciešamos fiziskos procesus. Tavs ķermenis neelpoja, taču dzīvoja tava matērija. Viņa nevarēja nomirt, tāpēc ka gaidīja tavu atgriešanos.

Skolotāju Skolotājs paskaidroja: Dievišķās Ģenētikas jaunais kods jau tagad, Zivs Ēras rītausmā, ir jāatnes uz zemes pasauli, lai tas sāktu attīstīties jaunajā enerģētiskās informācijas laukā. Paies vairāk nekā divi ar pusi tūkstoši gadu kopš lielo notikumu momenta, kopš Tavas Pārejas un atgriešanās momenta. Un tad Dievišķais Ģenētiskais Kods, kuru aiznesīsi uz Zemi un kuru tavi mācekļi, sekotāji palīdzēs izplatīt pasaulē, kļūs ārkārtīgi nepieciešams. Cilvēka ķermeņa augšāmcelšana - tā nav vienkārši atgriešanās pie dzīves miesā, kura ieguvusi bojājumus un ar tālāku esību ir nesavienojama. Augšāmcelšana – tas ir atrisinājums (ВоскРЕШЕНИЕ – это РЕШЕНИЕ) uzdevumam, kā pastiprināt fiziskā ķermeņa saikni ar Debesu Visumu – ar visām pasaulēm, kuras pašlaik saucat par piekto dimensiju. Tāda saikne kļūs nepieciešama jaunajā evolūcijas ciklā, kad visa fiziskā matērija sāks mainīties, transformēties, pārkārtoties jaunai dzīvei.

Tagad, kad gatavojies augšāmcelšanas procesam, zini: atgriezīsies ne tikai tādēļ, lai radītu Jauno Mācību cilvēku pasaulei. Visi tavi smalkie ķermeņi ienesīs pasaulē programmas, kurām lemta ilga attīstība. Ģenētiskā smalkmateriālā sēklu iesēsi blīvās pasaules druvā. Un augs tā ilgāk par divām ar pusi tūkstošgadēm. Lai savā laikā izaugtu par Ziedu, kurš spēj ķermeni ne tikai augšāmcelt, bet arī viņu dievišķi pārveidot. Augšāmceltie nevis vienkārši sāks atgriezties dzīvē. Viņi atnāks ķermeņos, kuri ir cieši saistīti ar Augstāko Dvēseli. Atgriezīsies ķermeņos, kuri veidosies no pavisam citas matērijas, kura nes harmoniju visai pasaulei. Gan cilvēka dzīve paildzināsies. Gan zemes slimības tādu ķermeni neskars. Gan ļaunas, neharmoniskas enerģijas nespēs ienākt tādos ķermeņos, kā caur adatas aci neies cauri resna cilpa. Taču caur šo atvērumu izies smalks burvju pavediens. Un kopā ar burvju adatu viņš sāks aust audumus, kurus saplēst ir grūti. Un, ja arī saplēsīsi – šie audumi spēs atjaunoties, reģenerēties. Cilvēka matērija kļūs tāda, ka viņa spēs audzēt jaunas savas daļas, radīt tos procesus, kurus cilvēki pagaidām uzskata par brīnumainiem.

 

Lūk, apkārt tavam burvīgajam, smalkmateriālajam ķermenim ir sapulcējušies tavi draugi, kolēģi-koprādītāji. Tu esi centrā. Gluži kā daudzslāņainā kokonā ievīstīts. No šiem slāņiem pakāpeniski, soli pa solim, tavā ķermenī ienāk jaunas programmas, jaunas enerģijas. Lūk – patīkams siltums visā ķermenī, bet, lūk – gluži kā ziemā āliņģī esi iegremdējies. Auksti! Debesu Uguns savas evolucionārās matricas kā velti pasniedz. Tu šo velti aiznesīsi zemes pasaulei…

Šobrīd gluži kā katrs tava ķermeņa atoms ir paaugstinājis vibrācijas. Viss viļņojas, zaigo enerģijās. Koprādītāju sejas ir svinīgas. Tavā Daudzdimensionālo Ķermeņu Kompleksā tiek ienests Augšupcelšanās kopā ar fizisko ķermeni ģenētiskais Kods. Augšupcelt uz augšējo pasauli varēsi to pašu ķermeni, kura miesa bija dzelzs bojāta. Tagad tu spēj savu blīvo ķermeni izdziedināt un augšāmcelt. Bet galvenais – Augšupcelšanās kopā ar fizisko ķermeni programmas Sēklas iesēsi zemes pasaules druvā. Viņas ieies enerģētiskās informācijas programmu laukā un sāks augt. Augi parasti aug dienas un mēnešus. Daudzdimensionālās Ģenētiskās Sēklas var augt simtgades un tūkstošgades.

Tu pieņem, pieņem arvien jaunus enerģiju, jaunu programmu viļņus…

Tu jūti, kā ieplūst Dievišķais spēks, spēki un iespējas pieaug daudzkārtīgi. Savā ķermenī atgriezīsies jau vairs ne tāds kā agrāk. Pavisam ne tāds. Taču viss, kas agrāk ar tevi bija, tas paliks. Un jaunais ierunāsies citu iespēju, citu spēju balsī…

Zemes pasaulē ir pagājusi diena un nakts, diena un nakts… Sākusies trešā diena – pēc tam, kad tu pāriešanu veici. Bet augšējā pasaulē ievērojami vairāk laika ir pagājis. Laiks dažādi plūst dažādās pasaulēs.

 

Pirms atgriezties zemes pasaulē, atkal tiecies ar Skolotāju Skolotāju, kurš atnācis Cilvēka Izskatā. Šī tikšanās notiek īpašā sakrālā telpā. Te nav piektās dimensijas pasaule. Skolotāju Skolotājs tavu „Es” paceļ līdz augstākām pasaulēm, no kurienes redzi Dievišķo Plānu. Sirds no tā gavilē un priecājas. Tu redzi nākotni, daudzdimensionālo Zemi visu pasauļu un dimensiju vienotībā. Visas dzīvības formas savā starpā ir harmoniski savijušās, un nekur nav neharmonijas. Kur cīņa visu pārvaldīja, tur – liela kopīga korpradīšana. Kur kari trakoja – valda labestīgs miers. Un mirdz Zeme Burvīga Pērle Kosmosa okeānā, palīdzot daudzām citām zvaigznēm un planētām nostāties uz Lielās Vienotības un Dievišķās Harmonijas ceļa.

Tikšanās iedvesmo. Visa misija zemes pasaulei – pieņemta Sakrālajā Sirdī. Skolotāju Skolotājs no tevis neatvadās. “Esmu ar tevi vienmēr, – viņš pavēsta. – Kopīgi jaunu zemes ceļu iziesim. Visus uzdevumus izpildīsim.”

 

Draugi silti atvadās. Daudz smieklu, joku. Laba vēlējumu… Tu viss esi savācies. Gatavs priekšā stāvošajam. Ne pirmo reizi no iekšējās pasaules uz ārējo pārej. Ne pirmo reizi jāblīvē smalkie ķermeņi, jātransformē tie zemes formā. Skaties… Tava priekšā – varavīkšņains portāls… Centrā tirkīza gaisma arvien pieaug, palielinās… Tevi ievelk portālā gluži kā ar magnētu. Viss, atpakaļ atskatīties vairs nevar. Tikai uz priekšu… Sākas ne pārāk patīkams process. Sākumā ķermeni plēš gluži pa daļām. Un tas ilgst diezgan ilgi… Pēc tam ātra rotācija. Iekšējā redze izzūd. Taču acu priekšā ir nevis tumsa, bet tā pati tirkīza krāsa, kādu redzēji Pārejas Portāla centrā. Savākšanās vienoti notiek ne uzreiz. Process ir pakāpenisks, pa etapiem. Viņš ir pazīstams, tāpēc tu ej mierīgi, pārliecināti. Lūk, tagad… Saspiešana… Ķermenis ir gluži kā spīlēs. Tās nav sāpes, bet kaut kas sāpēm līdzīgs… Tagad – atmīkstināšanās… Gluži kā māliem ir pieliets ūdens, un tiek veidota māla krūze – tieši tāda pati krūze, kādu veido vectētiņš Asaīls… Ak, kā tev patika būt viņa darbnīcā, vērot, kā no māla dzimst brīnišķīgas formas! Dažreiz pats veidoji podus. Vectētiņš Asaīls pēc tam pa jokam rūca, izsakot piezīmes. Teica, ka tādi podi nekam neder. Taču katru tevis radīto spieda pie sirds un glabāja mājā, sev zināmā stūrītī…

Tik nepamanāmi pie zemes domām esi atgriezies… Un ko tas nozīmē? Pāreja ir pabeigta. Nav bail gulēt akmens gultā, kuru Jāzeps uzdāvināja tavam ķermenim. Ak, Jāzep, Jāzep… Kā gribas tevi satikt, maigi apkampt. Tas arī notiks. Tu zini… Bet ne tik ātri, kā gribas. Ne tik ātri…

Var jau celties augšā, Kopradītāji izdarīja visu, lai tavs ķermenis iegūtu lielus dzīvības spēkus. Taču celties augšā tu nesteidzies. Sakopo domas. Spēkus savāc vienkopus.

Vai gribas uz turieni, kur cietsirdīgi apvainoja un sodīja ar nāvi, kur ņirgājās un izsmēja?

Jā, gribas! Mīlestība joprojām ir dzīva pašlaik pret visiem cilvēkiem, jo vienmēr esi zinājis, kas viņi ir. Visi ir Eņģeļi. Katrs cilvēks ir Lielais Eņģelis, no visas savas eņģeļa būtības uz laiku šķīries. Dievišķo Dabu nolicis uz aizmirstības altāra, lai apgūtu zemes neharmonisko pasauli un ar laiku radītu no Viņas Dievišķo Pasauli. Tu atceries visu daudzdimensionālās Zemes diženumu, kuru Skolotāju Skolotājs rādīja no Dievišķajiem Augstumiem.

 

Piecelties ir viegli. Lielisks ķermenis! Dzīvības un enerģijas pilns. Smagā plāksne ir atvilkta sāņus. Arī par to parūpējās Līdzradītāji. Lūk, arī tīras drānas guļ. Tu pārģērbies… Izej ārā. Nakts jau savas tiesības atdod dzimstošajam rītam. Debesis ir tādā pašā tirkīza krāsā kā Portāls, caur kuru izgāji. Mēness pie debesīm nav redzams… Peld mākoņi, kurus dzen viegls vējš – gluži kā kuģus tālā kuģojumā. Gaiss ir tīrs un svaigs. Tu ieelpo zemes augu smaržu. Tā ir neatkārtojama, kā neatkārtojama ir šī pasaule, kurā esi atgriezies ne pirmo reizi. Pasaule, kura ir tik dārga un mīļa. Pasaule, kurā stāv priekšā veikt daudz ko…

Tu sper pirmo soli, otro, trešo…

– Debesu Tēvs! Tu esi ar mani?!

– Ar Tevi, Mans Dēls! Seko man…

 

***

 

Mani Bērni! Valdnieks Maitreija, Plaentārais Kristus, ienesa jums Dvēselē šī vēstījuma Gaismu, lai jūs kļūtu par liela notikuma kop-radītājiem. Jūsu dvēselei tagad ir nodots Augšāmcelšanas Veltes Sakraments. Jūs paši saņēmāt daudzdimensionālās ģenētiskās Augšāmcelšanas Sēklas, kuras jums jāaudzē šīs pasaules druvās - no iemiesojuma uz iemiesojumu. Šī velte ir lielas tiesības piedalīties pasauļu savienošanas, dažādu pasauļu matērijas vienotības radīšanas procesā. Tie, kuri Garā augšāmceļas blīvajā ķermenī, iekšienē nes neparastu matēriju, paredzētu dzīvei Cilvēces Jaunajā Ērā.

Dievišķais mesija dzīvo katra no jums dvēselē. Katrā no jums pukst Kristus sirds. Katrs no jums, Gaismas meistariem, cilvēkiem, garīgo ceļu ejošajiem,

AICINĀTS IZIET CEĻU,

KURŠ VED VISUS

UZ AUGŠĀMCELŠANĀS TEMPLI

VIENOTAJĀ DIEVĀ RADĪTĀJĀ.

 

UN TAS PATIESI IR TĀ,

 

VALDNIEKS MAITREIJA, PLANETĀRAIS KRISTUS,

kurš dzīvo katra Zemes cilvēka sirdī.

2017.12.27.–12.22.

 

No žurnāla “МИРОВОЙ ЧЕННЕЛИНГ: духовные сообщения”, 2018., 1. numurs.

Žurnāla Interneta veikala adrese: http://world-channeling.com/

Žurnāla e-pasta adrese: This email address is being protected from spambots. You need JavaScript enabled to view it.

Tulkoja Jānis Oppe