Действительно ли Христос воскрес из мертвых?

Vai Kristus patiešām augšāmcēlās no miroņiem?

Mēs visi domājam par to, kas būs pēc nāves. Kad nomirst mīļotais cilvēks, mēs skumstam pēc viņa un ceram uz tikšanos, kad pienāks arī mūsu kārta. Vai būs jauka atkalapvienošanās ar tiem, kurus mēs mīlam, vai arī nāve nes beigas mūsu pašapzināšanai?

Jēzus mācīja, ka dzīve pēc fiziskās nāves nebeidzas. Viņš izteica apbrīnojamu pavēstījumu: "ES ESMU augšāmcelšanās un dzīvība; kas Man tic, dzīvos, arī ja tas mirs...” (Jāņa evaņģēlijs 11:25 – tulk. piezīme) Saskaņā ar pašiem tuvākajiem aculieciniekiem Jēzus Kristus parādīja savu varu pār nāvi, augšāmcēlies pēc 3 dienām pēc krustā sišanas un apglabāšanas. Tieši šī ticība augšāmcelšanai sniedz kristiešiem cerību gandrīz 2000 gadu garumā.

Taču daži necer uz dzīvi pēc nāves. Filozofs-ateists Bērtrands Rasels rakstīja – “Es uzskatu, ka pēc nāves mans ķermenis pūs, bet no mana “es” nekas pāri nepaliks.”[1] Acīmredzot Rasels Jēzus Kristus vārdiem neticēja.

Kristus mācekļi rakstīja, ka viņš parādījies viņiem dzīvs pēc krustā sišanas un apglabāšanas. Viņi apgalvo, ka ne tikai redzēja viņu, bet arī dalīja ar viņu azaidu, pieskārās viņam un pavadīja ar viņu kopā 40 dienas.

Vai tas varētu būt stāsts, kurš ar laiku apauga ar izdomājumiem, vai arī tā pamatā ir uzticību pelnoši pierādījumi? No atbildes uz šo jautājumu ir atkarīgs kristietības pamatu stiprums. Ja Jēzus Kristus patiešām augšāmcēlās, tad tas apstiprina visu to, ko viņš par sevi teica, par dzīves jēgu un par to, kas mums ir lemts pēc nāves.

Ja Jēzus Kristus patiešām augšāmcēlās, tad tikai vienīgi viņš var zināt atbildi uz jautājumiem par to, kam paredzēta dzīve, un par to, kas mūs gaida pēc nāves. No otras puses, ja stāsts par Jēzus Kristus augšāmcelšanos ir izdomāts, tad kristietība ir būvēta uz meliem. Teologs R. S. Sprauls (R. C. Sproul) atzīmē:

“Apgalvojums par Kristus augšāmcelšanos kristietībai ir ārkārtīgi svarīgs. Ja Jēzus Kristus tika Dieva augšāmcelts, tad tādā gadījumā Viņam ir tādas pilnvaras un tāda “akreditācijas vēstule”, kādu nav nevienam citam reliģiskam līderim. Buda ir miris. Muhameds ir miris. Mozus ir miris. Konfūcijs ir miris. Bet saskaņā... ar kristietību Kristus ir dzīvs.”[2]

Daudzi skeptiķi ir mēģinājuši apgāzt augšāmcelšanos. Džošs Makdovels (Josh McDowell) bija viens no tādiem skeptiķiem. Viņš patērēja vairāk nekā 700 stundu augšāmcelšanās pierādījumu pētījumam. Par augšāmcelšanās svarīgumu Makdovels paziņoja sekojošo.

“Esmu nonācis pie secinājuma, ka Jēzus Kristus augšāmcelšanās ir viena no pašām ļaunprātīgākajām, kaitīgākajām un bezsirdīgākajām cilvēcei uzspiestajām krāpšanām, VAI arī pats fantastiskākais fakts visā viņas vēsturē.”[3]

Tātad, kas tad ir Jēzus Kristus augšāmcelšanās – fantastisks fakts vai kaitīgs mīts? Lai uzzinātu, mums vajag aplūkot vēsturiskus pierādījumus un izdarīt savus secinājumus. Palūkosimies, ko konstatēja un pie kādiem secinājumiem nonāca skeptiķi, kuri pētīja augšāmcelšanās jautājumu.

 

Ciniķi un skeptiķi

Bet ne visi ir gatavi objektīvi aplūkot pierādījumus. Bērtrands Rasels atzīst, ka savā viedoklī par Jēzu Kristu viņš “neņem vērā” vēsturiskus faktus.[4] Vēsturnieks Džozefs Kempbels (Joseph Campbell), nesniedzot nekādus argumentus, telekanāla PBS auditorijai mierīgi paziņo, ka Kristus augšāmcelšanās nav reāls notikums.[5] Citi zinātnieki, piemēram, Džons Dominiks Kruasāns (John Dominic Crossan) no grupas “Jesus Seminar”, piekrīt viņam.[6] Un neviens no šiem skeptiķiem nesniedz nekādus pierādījumus sava redzes viedokļa apstiprināšanai.

Īsti skeptiķi, atšķirībā no ciniķiem, ir ieinteresēti sniegt pierādījumus. Žurnāla Skeptic redakcijas rakstā, kurš saucas “Kas tas tāds skeptiķis?”, dota sekojoša definīcija: “Skepticisms ir... saprātīgu argumentu pielietošana bez izņēmuma pret visiem jautājumiem – tajā skaitā arī pret “svētajām govīm”. Citiem vārdiem... skeptiķi nesāk pētīt jautājumu, iepriekš noraidot to, ka pētāmais fenomens var būt reāls notikums vai ka apgalvojums ir patiess. Kad mēs sakām, ka mēs esam “noskaņoti skeptiski”, mēs ar to domājam to, ka mums ir vajadzīgi pārliecinoši pierādījumi, lai noticētu.”[7]

Atšķirībā no Rasela un Kruasāna daudzi īsti skeptiķi ir pētījuši Jēzus Kristus augšāmcelšanās pierādījumus. Šajā rakstā mēs dosim vārdu dažiem no viņiem un paskatīsimies, kā viņi analizēja pierādījumus laikam gan pašā svarīgākajā jautājumā cilvēces vēsturē. Vai Kristus tiešām augšāmcēlās no miroņiem?

 

Pareģojums par sevi

Bībeles pētnieks Vilburs Smits (Wilbur M. Smith) izsaka tādu piezīmi par Jēzu Kristu:

“Kad viņš teica, ka Viņš pats augšāmcelsies no miroņiem, trešajā dienā pēc Viņa krustā sišanas, Viņš pateica ko tādu, ko varēja uzdrošināties pateikt tikai muļķis, kurš cerēja, ka kāds no viņa mācekļiem vēl turpinās sekot Viņam, vai arī – Tas, kurš bija pārliecināts, ka Viņš augšāmcelsies. Neviens nevienas cilvēcei zināmas pasaules religijas dibinātājs neuzdrošinājās pateikt ko tamlīdzīgu.”[8]

Citiem vārdiem, tā kā Kristus saviem mācekļiem viennozīmīgi paziņoja, ka viņš augšāmcelsies, šī solījuma nepildīšana uzreiz atklātu viņa krāpšanu. Taču mēs šeit aizskrienam uz priekšu. Kādā veidā Jēzus nomira, pirms viņš augšāmcēlās (ja viņš augšāmcēlās)?

 

Šausmīga nāve, bet pēc tam...?

Jūs zināt, kādas bija Jēzus Kristus zemes dzīves pēdējās stundas, ja skatījāties Mela Gibsona uzņemto filmu. Ja palaidāt garām kādus filmas “Kristus ciešanas” (The Passion of the Christ) kadrus tāpēc, ka aizvērāt acis (šo filmu būtu bijis vieglāk uzņemt, izmantojot kamerā sarkanu gaismas filtru), varat ieskatīties jebkura Evaņģēlija pēdējās lappusēs, lai uzzinātu, kas notika.

Kā Kristus arī paredzēja, viņš tika viena sava mācekļa – Jūdas Iskariota – nodots un arestēts. Romas prokuratora Pontija Pilāta inscenētā tiesa notiesāja viņu par nodevību un piesprieda piesišanu pie koka krusta. Līdz piesišanai pie krusta Jēzus tika nežēlīgi šaustīts ar deviņu siksnu pletni, kurā bija ievīti kaula un metāla gabaliņi, kuri pāršķēla ādu līdz kaulam. Viņu sita ar dūrēm, kājām un apspļaudīja.

Pēc tam romiešu bendes ar smagām dzelzs naglām Jēzus rokas un kājas piesita pie krusta. Un visbeidzot nolika krustu starp diviem citiem krustiem, pie kuriem bija pienagloti noziedznieki.

Jēzus tā karājās apmēram sešas stundas. Pēc tam pulksten 3 pēcpusdienā, tas ir, tieši tajā pašā laikā, kad tika atnests jērs upurēšanai par grēkiem jūdu svētkiem Pashā (nedaudz simboliski, vai nav tiesa?), Jēzus izrunāja “Viss piepildīts” (aramiešu valodā) un nomira. Pēkšņi debesis satumsa un notika zemestrīce.[9]

Pilāts pieprasīja apstiprinājumu, ka Jēzus patiešām ir miris, pirms ļaut apglabāt viņa krustā sisto ķermeni. Tāpēc romiešu karavīrs caurdūra Jēzus ribas ar šķēpu. No brūces iztecēja asinis un ūdens, kas apstiprināja, ka Jēzus ir miris. Jēzus ķermenis tika noņemts no krusta un apglabāts Arimatejas Jāzepa (Joseph of Arimathea) kapenēs. Pēc tam romiešu karavīri kapenes aizvēra un apsargāja tās dienu un nakti.

Tajā pašā laikā Kristus mācekļi bija šokēti. Profesors Dž. P. Morelands (James Porter Moreland) izskaidro, cik viņi bija nospiesti un apjukuši par Kristus nāvi pie krusta. “Viņi vairs nebija pārliecināti, ka Jēzu atsūtīja Dievs. Viņiem bija arī mācīts, ka Dievs nepieļaus sava Mesijas mokpilnu nāvi. Un viņi devās uz dažādām pusēm. Kristus mācības kustība gandrīz izbeidzās.”[10]

Visas cerības bija zudušas. Roma un jūdu virspriesteri, šķiet, bija ņēmuši virsroku.

 

Kaut kas bija noticis

Taču tās nebija beigas. Kristus mācības kustība neizbeidzās (tagad tas ir acīmredzams), un faktiski šodien kristietība ir pati populārākā reliģija pasaulē. Tāpēc mums ir jāuzzina, kas notika pēc Jēzus ķermeņa noņemšanas no krusta un apglabāšanās kapenēs.

Savā rakstā laikrakstā New York Times Pīters Stainfelss (Peter Steinfels) apraksta apbrīnojamos notikumus, kuri notika trīs dienas pēc Kristus nāves: “Drīz pēc Jēzus Kristus nāves viņa pārsteigtie un izbiedētie mācekļi negaidīti saliedējās uzticamu sekotāju grupā; viņi, riskējot ar savu dzīvību, sludināja viņa vārdu un dzīvi, un nākotnes valstību, kas galu galā izmainīja arī pašu Romas impēriju. Kaut kas bija noticis. ...Bet kas tieši?”[11] Uz šo jautājumu mums ir jādod atbilde, izpētot esošos faktus.

Kā aprakstīts Jaunajā Derībā, ir tikai pieci ticami izskaidrojumi tam, ka Jēzus Kristus it kā ir augšāmcēlies:

  1. Jēzus Kristus patiesībā pie krusta nemira.
  2. “Augšāmcelšanās” bija sazvērestība.
  3. Kristus mācekļiem bija halucinācijas.
  4. Stāsts par Augšāmcelšanos – tā ir leģenda.
  5. Augšāmcelšanās patiešām notika.

Aplūkosim detalizēti katru no šiem varantiem, lai noskaidrotu, kurš no tiem vislabāk atbilst faktiem.

“Mārlijs bija mirušāks par mirušu, par to nebija nekādu šaubu.” Tā sākas Čārlza Dikensa novele “Ziemassvētku dziesma” (A Christmas Carol), kuras autors negribēja atstāt ne mazākās šaubas attiecībā uz pārdabisko raksturu tam, kam drīzumā bija jānotiek. Tādā pašā veidā, pirms uzņemties kriminālizmeklētāja lomu un savākt augšāmcelšanās liecības, mums sākumā ir jāapstiprina līķa esamība. Jo galu galā taču mēdz būt gadījumi, kad laikraksti ziņo, ka kāds “līķis” morgā ir sācis kustēties un izrādījies dzīvs cilvēks. Vai kas tāds varēja notikt ar Jēzu Kristu?

Daži izsaka minējumu, ka Kristus pie krusta ir izdzīvojis un kapeņu vēsais, mitrais gaiss ir veicinājis viņa atdzīvošanos – “Ak, cik gan ilgi es esmu gulējis?” Taču šī teorija ir pretrunā ar medicīnas liecībām. Rakts žurnālā Journal of the American Medical Association izskaidro, kāpēc tā saucamā “samaņas zaudēšanas teorija” ir nepamatota: “Vēstures un medicīnas dati skaidri apstiprina Kristus nāvi. ...Šķēps, kurš caurdūra Viņa ribas, droši vien caurdūra ne tikai labo plaušu, bet arī perikardu un sirdi un tādā veidā garantēja Viņa nāvi.”[12] Taču skepticisms attiecībā pret tādu slēdzienu var būt attaisnots, jo pie šīs lietas neviens nav ķēries 2000 gadus ilgi. Mums, kā minimums, būs vajadzīgs vēl viena eksperta viedoklis.

Tādus Viņa nāves apstiprinājumus var atrast pie vēsturniekiem, kuri nebija kristieši un dzīvoja vienā laikā ar Jēzu Kristu. Trīs vēsturnieki ir minējuši Kristus nāvi.

  • Lukiāns (apm. 120.–pēc 180. g.) Kristu ir pieminējis kā krustā sistu sofistu (filozofu).[13]
  • Josefs Flāvijs (apm. 37.–apm.100. g.) rakstīja: “Šajā laikā parādījās Kristus, viņš bija vieds un veica apbrīnojamas lietas. Kad Pilāts viņam piesprieda krustā sišanu pēc mūsu virspriesteru apsūdzības, tie, kas viņu mīlēja, turpināja mīlēt.”[14]
  • Tacits (apm. 56.–apm. 120. g.) rakstīja: “Kristu, no kura vārda ceļas šis nosaukums, cietsirdīgam nāvessodam pakļāva ...mūsu prokurators Poncijs Pilāts.”[15]

Tas ir nedaudz līdzīgi tam, it kā jūs būtu devušies uz vēstures arhīvu un konstatējuši, ka pavasara dienā pirmajā gadsimtā laikraksts The Jerusalem Post pirmajā lappusē ir publicējis rakstu, ka Jēzus tika sists krustā un nomira. Pavisam neslikta un diezgan pārliecinoša izmeklēšana.

Patiesībā ne kristiešiem, ne romiešiem, ne jūdiem nav vēsturisku pieminējumu, kuri apstrīdētu Kristus nāvi un viņa apglabāšanu. Pat Kruasāns, skeptiski noskaņots attiecībā uz augšāmcelšanos, piekrīt, ka Kristus patiešām dzīvoja un nomira. “Tas, ka viņš bija krustā sists, ir tāds pats vēsturisks fakts kā citi fakti.”[16] Ņemot vērā tādus pierādījumus, mums ir pārliecinoši iemesli atmest pirmo no mūsu pieciem variantiem. Jēzus skaidri bija miris, “par to nav nekādu šaubu”.

 

Tukšo kapeņu jautājums

Neviens nopietns vēsturnieks nešaubās, ka Jēzus Kristus bija miris, kad viņu noņēma no krusta. Taču daudzi šaubās par Kristus ķermeņa pazušanu no kapenēm. Angļu žurnālists Frenks Morisons (Frank Morison) sākumā domāja, ka augšāmcelšanās ir bijis mīts vai krāpšana, un sāka izmeklēšanu, lai uzrakstītu grāmatu – atspēkojumu.[17] Viņa grāmata kļuva plaši pazīstama, taču dēļ iemesliem, atšķirīgiem no autora sākotnējā nodoma, un mēs redzēsim, kādiem.

Morisons sāka ar mēģinājumu atrisināt tukšo kapeņu jautājumu. Kapenes piederēja Sinedriona (augstākās reliģiskās sapulces) loceklim Jāzepam no Arimatejas. Tajā laikā Senajā Jūdejā šīs sapulces locekļi baudīja lielu popularitāti. Visi pazina Sinedriona locekļus. Jāzepam droši vien bija jābūt reālai personai. Pretējā gadījumā jūdu līderi šo stāstu atmaskotu kā krāpšanu, lai atspēkotu augšāmcelšanos. Turklāt Jāzepa kapenēm bija jābūt pazīstamai vietai, kuru nebija grūti atrast, tāpēc jebkurus pieļāvumus, ka Jēzu “pazaudēja kapsētā”, vajag izslēgt.

Morisons turpināja prātot, kāpēc Jēzus Kristus pretinieki varēja atbalstīt “mītu par tukšajām kapenēm”, ja tā bija nepatiesība. Jo Kristus ķermeņa atrašana uzreiz sagrautu visu sazvērestību.

No vēsturiskām ziņām pat Kristus pretiniekiem ir zināms, ka viņi Kristus mācekļus apsūdzēja par to, ka tie ir izzaguši Kristus ķermeni – apsūdzība skaidri balstās uz vispārpieņemto pārliecību, ka kapenes bija tukšas.

Pols L. Maiers (Paul L. Maier), Rietumumičiganas Universitātes seno laiku vēstures profesors, arī paziņo: “Ja rūpīgi un objektīvi aplūkojam visus pierādījumus, tad patiešām būs attaisnojams... slēdziens, ka kapenes, kurās bija apglabāts Jēzus, patiešām izrādījās tukšas pirmo Lieldienu rītā. Un līdz šim nav ne mazākās liecības,... kura apgāztu šo apgalvojumu.”[18]

Jūdejas līderi bija pārsteigti un apsūdzēja Kristus mācekļus viņa ķermeņa izzagšanā. Bet kapenes taču dienu un nakti apsargāja romiešu karavīri no pieredzējušu sargu vidus (no 4 līdz 12 karavīriem). Morisons jautā: “Kā tik pieredzējuši profesionāļi varēja pieļaut vandālisma aktu attiecībā pret Kristu?” Aizzagties garām sardzei un atbīdīt divas tonnas smagu akmeni bija praktiski neiespējami. Un tomēr akmens bija atbīdīts, un Kristus ķermeņa nebija.

Ja Kristus ķermenis būtu atrasts kādā citā vietā, viņa pretinieki ātri atmaskotu augšāmcelšanos kā krāpšanu. Toms Andersons (Thomas Anderson), Kalifornijas advokātu asociācijas bijušais prezidents, tādā veidā rezumē šī argumenta spēku:

“Ņemot vērā, ka šis notikums ieguva tādu publicitāti, būtu saprātīgi domāt, ka atradīsies kaut viens vēsturnieks, viens aculiecinieks vai viens pretinieks, kurš uz visiem laikiem apstiprinātu, ka viņš ir redzējis Kristus ķermeni. ...Vēsture apdullinoši klusē attiecībā uz liecībām pret augšāmcelšanos.”[19]

Tāpēc bez jebkādām liecībām par ķermeņa izzagšanu Morisons pieņēma pierādījumu par Kristus ķermeņa pazušanu no kapenēm kā pārliecinošu.

 

Kapa izlaupīšana?

Turpinot savu izmeklēšanu, Morisons sāka pētīt Kristus mācekļu rīcības motīvus. Varbūt tā sauktā augšāmcelšanās bija ķermeņa izzagšanas rezultāts. Bet, ja tas ir tā, tad kā izskaidrot visu aprakstīto Kristus parādīšanos pēc augšāmcelšanās? Vēsturnieks Pols Džonsons (Paul Johnson) savā darbā History of the Jews rakstīja: “Svarīgi ir nevis viņa nāves apstākļi, bet tas fakts, ka daudzi stūrgalvīgi ticēja augšāmcelšanai un tādu ticošo loks kļuva arvien lielāks.”[20]

Kapenes patiešām bija tukšas. Taču Kristus mācekļus visticamāk saliedēja ne vienkārši tas, ka ķermeņa nebija (kā viņi varētu noticēt, ja paši būtu to izzaguši). Lai Kristus mācekļi pārstātu sērot, pārstātu slēpties un sāktu bezbailīgi sludināt, ka viņi ir redzējuši dzīvu Kristu, bija jānotiek kaut kam neparastam.

Visi aculiecinieki apraksta Jēzus Kristus parādīšanos miesā saviem mācekļiem, pirmkārt sievietēm. Morisons intensīvi domāja, kāpēc sazvērniekiem vajadzēja padarīt sievietes par savas sazvērestības centrālajām figūrām. Pirmajā gadsimtā sievietēm praktiski nebija nekādu tiesību un nekāda sociālā statusa. Ja sazvērnieki cerēja uz savas sazvērestības sekmēm, argumentēja Morisons, tad par centrālajām personām bija jāpadara vīrieši, kuri ieraudzījušu dzīvu Kristu. Un tomēr rakstos teikts, ka tieši sievietes pirmās viņam pieskārās, runāja ar viņu un pirmās konstatēja, ka kapenes ir tukšas.

Vēlāk, pēc aculiecinieku liecībām, visi Kristus mācekļi redzēja viņu dažādos apstākļos vairāk nekā desmit reižu. Viņi rakstīja, ka viņš parādīja viņiem savas rokas un kājas un lūdza pieskarties tām. Turklāt viņš, redzams, kopā ar viņiem ieturēja maltīti un pēc tam reiz parādījās dzīvs vairāk nekā 500 sekotāju grupai.

Pētnieks, jurisprudences profesors Džons Vorviks Montgomerijs (John Warwick Montgomery) ir teicis: “56. gadā apustulis Pāvels rakstīja, ka vairāk nekā 500 cilvēku redzēja augšāmcēlušos Kristu un ka daudzi no viņiem vēl ir dzīvi (1. Korintiešiem 15:6). Būtu pilnīgi neticami, ja agrīnie kristieši būtu izdomājuši tādu leģendu un pēc tam sludinātu to starp tiem, kas to viegli varētu apgāzt, parādot Jēzus Kristus ķermeni.”[21]

Viņam piekrīt Bībeles pētnieki Geislers (Norman L. Geisler) un Tureks (Frank Turek). “Ja Augšāmcelšanās nebija, kādēļ apustulim Pāvelam ievajadzējās parādīt tādu sarakstu ar cilvēkiem, kuri it kā ir bijuši aculiecinieki? Viņš uzreiz zaudētu jebkuru cieņu Korintiešu acīs pēc tik atklātiem meliem.”[22]

Apustulis Pēteris paskaidroja tiem, kas bija pulcējušies Kesārijā, kāpēc viņš un citi mācekļi bija tik pārliecināti par to, ka Kristus ir dzīvs.

“Mēs esam liecinieki visam, ko Viņš darījis jūdu zemē un Jeruzālemē. Viņu tie nonāvējuši, pakārdami pie krusta. Dievs Viņu uzmodinājis trešajā dienā… mums, kas ar Viņu esam ēduši un dzēruši pēc Viņa augšāmcelšanās no mirušiem.” (Apustuļu darbi 10:39-41)

Britu Bībeles pētnieks Maikls Grīns (Michael Green) piezīmē: “Jēzus Kristus parādīšanās ir apstiprinātas tikpat labi, kā citi senatnes notikumi. …Nekādu saprātīgu šaubu, ka tās nav bijušas, nevar būt.”[23]

 

Konsekventi līdz beigām

Ja ar aculiecinieku liecībām nepietika, lai izkliedētu Morisona skepticismu, tad Kristus mācekļu uzvedība viņu pilnīgi mulsināja. Tas vēsturiskais fakts, ka 11 bijušie gļēvuļi tagad pēkšņi ir gatavi ciest pazemojumu, spīdzināšanu un nāvi, vienādā mērā iedzina strupceļā gan vēsturniekus, gan psihologus, gan skeptiķus. Visi Jēzus Kristus mācekļi, izņemot vienu, pieņēma mocekļa nāvi. Kā viņi varēja iet uz mokām melu dēļ, ja zināja, ka paši vien ir nozaguši viņa ķermeni?

Islāma teroristi 11. septembrī pierādīja, ka ir cilvēki, kuri gatavi mirt melu dēļ, kuriem ticēja. Un tomēr, būt gataviem uz mokām par zināmiem meliem – tas ir vājprāts. Kā rakstīja Pols Litls (Paul Little), “cilvēki ies nāvē par to, ko uzskata par patiesību, kaut arī tā var izrādīties meli. Taču viņi neies nāvē par viņiem zināmiem meliem.”[24] Kristus mācekļu uzvedība atbilst patiesai ticībai tam, ka viņu skolotājs ir dzīvs.

Neviens nespēja sniegt pienācīgu izskaidrojumu, kāpēc mācekļi bija gatavi mirt par zināmiem meliem. Bet, pat ja viņi vienojās melot par Kristus augšāmcelšanos, tad kā viņi spēja desmitiem gadu glabāt šo noslēpumu, turklāt neviens no viņiem nav pārdevis to par naudu vai par izdevīgu amatu? Morlands šajā ziņā ir rakstījis: “Tie, kas melo personīga izdevīguma dēļ, ilgi kopā nenoturēsies, īpaši, ja vajadzība samazina labumu no tādiem meliem.”

Čaks Kolsons (Charles Colson), “rokaspuisis” prezidenta Niksona administrācijā, pieķerts Votergeitas skandālā, pievērsa uzmanību tam, cik grūti ir vairākiem cilvēkiem uzturēt vienus un tos pašus melus ilgāku laiku.

“Es zinu, ka Kristus augšāmcelšanās – tas ir fakts, kuru man pierādīja Votergeita. Ar ko pierādīja? Ar to, ka 12 cilvēki liecināja, ka ir redzējuši Kristu augšāmcēlušos un pēc tam 40 gadu laikā, ne reizi nenoliedzot, sludināja, ka tā ir taisnība. Viņus visus sita, mocīja, nomētāja ar akmeņiem un meta cietumos. Viņi to neizturētu, ja tā nebūtu patiesība. Votergeitā bija iejauktas 12 visietekmīgākās personas pasaulē, kuras savos melos nenoturējās pat trīs nedēļas. Un jūs man sakāt, ka 12 apustuļi turpināja melot 40 gadus ilgi? Tas ir pilnīgi neiespējami.”[25]

Notika kaut kas tāds, kas kardināli izmainīja visu šo vīriešu un sieviešu dzīvē. Morisons apstiprina: “Jebkurš cilvēks, kurš nodarbojas ar šo jautājumu, agri vai vēlu saduras ar faktu, kuru nav iespējams izskaidrot citādi… Šī fakta būtība ir tāda, ka… nelielu cilvēku grupu ir pārņēmusi dziļa pārliecība – tieši šī pārmaiņa cilvēku apziņā tad arī apstiprina to faktu, ka Jēzus Kristus augšāmcēlās.”[26]

 

Vai mācekļiem bija halucinācijas?

Dažiem līdz šim laikam liekas, ka viņi ir redzējuši, ka resns kļuvušais sirmais Elvis Preslijs ieskrien kafejnīcā Dunkin Donuts. Citi tic, ka pagājušo nakti ir pavadījuši uz citplanētiešu kosmosa kuģa, kur viņi tikuši pakļauti neaprakstāmiem eksperimentiem. Dažreiz daži spēj “redzēt” to, ko viņiem gribas, to, kā īstenībā nav. Un tāpēc daži apgalvo, ka mācekļi pēc Jēzus nāves pie krusta bija palikuši kā bez prāta un viņu vēlēšanās redzēt Kristu dzīvu izraisīja masveida halucināciju. Izklausās ticami?

Psihologam Gerijam Kolinsam (Gary R. Collins), bijušajam Amerikas psihologu-kristiešu asociācijas prezidentam, tika jautāts, vai ir iespējams, ka mācekļu uzvedības kraso izmaiņu cēlonis bija halucinācijas. Kolinss atbildēja, ka “halucinācijas ir individuāla parādība. Pēc savas dabas jebkura halucinācija piemīt tikai vienam konkrētam cilvēkam. Grupveida halucinācijas vienkārši nevar būt.”[27]

Kā saka psihologs Tomass Dž. Torberns (Thomas James Thorburn), no halucinācijas šeit nav ne vēsts. “Absolūti neaptverami, ka... piecsimt cilvēku, skaidrā prātā... justu visāda veida iedarbības uz maņu orgāniem – redzes, dzirdes un taustes orgāniem – un lai visas šīs... iedarbības pilnīgi būtu rezultāts... halucinācijai.”[28]

Vēl vairāk, halucināciju psiholoģija paredz, ka halucinējošajam ir jāatrodas īpašā psiholoģiskā noskaņā, kad smadzenes rada tēlus, kurus grib redzēt halucinējošais. Divi galvenie agrīnās baznīcas līderi, apustuļi Jēkabs un Pāvels, satika augšāmcēlušos Kristu, turklāt neviens no viņiem no šīs tikšanās negaidīja neko labu. Apustulis Pāvels faktiski vadīja kristiešu agrīno vajāšanu, un viņa pievēršanās kristietībai joprojām nav izskaidrojama, izņemot viņa paša liecību, ka Kristus viņam parādījās augšāmcēlies.

 

No meliem pie leģendas

Daži nepārliecināti skeptiķi stāstu par augšāmcelšanos piedēvē leģendai, kuru uzsāka viens vai vairāki cilvēki, kuri meloja vai domāja, ka viņi redzēja augšāmcēlušos Kristu. Ar laiku leģenda bija izaugusi un izpušķota. Pēc šīs teorijas Jēzus Kristus augšāmcelšanās nostājas tādā pašā līmeni, kā Apaļā galda bruņinieki Karaļa Artura galmā vai Džordža Vašingtona nespēja melot bērna vecumā, vai solījums, ka sociālā nodrošinājuma programma būs maksātspējīga, kad tā mums būs vajadzīga.

Taču šai teorija ir trīs lielas problēmas.

  1. Leģendas reti attīstās, kad ir daudz dzīvu aculiecinieku, kuri gatavi to apgāzt. N. Šervins-Vaits (A. N. Sherwin-White), Senās Romas un Senās Grieķijas vēsturnieks, ir atzīmējis, ka ziņas par augšāmcelšanos izplatījās pārāk ātri, kā tas ar leģendām nemēdz būt.[29]
  2. Leģendas attīstās mutvārdu tradīciju rezultātā, nevis tiek nodotas ar tā laika vēsturiskiem dokumentiem, kurus var pārbaudīt. Turklāt Evaņģēliji tika sarakstīti trīs desmitgažu laikā pēc augšāmcelšanās.[30]
  3. Leģendas teorija nevar adekvāti izskaidrot ne tukšo kapeņu faktu, ne vēsturiski apstiprināto apustuļu pārliecību, ka Jēzus Kristus bija dzīvs.[31]

 

Kāpēc kristietība uzvarēja?

Morisonu mulsināja tas fakts, ka “tāda sīka, nenozīmīga kustība spēja ņemt virsroku pār jūdu virspriesteru izveicīgo viltu un Romas varenību”. Kāpēc tā uzvarēja tik daudzu nepārvaramu šķēršļu priekšā?

Viņš rakstīja: “Divdesmit gadu laikā šo Galilejas zemnieku apgalvojumi iedragāja Jūdejas Baznīcas pamatus. ...Mazāk nekā pēc piecdesmit gadiem šie apgalvojumi sāka kļūt par draudu Romas impērijas eksistencei. Pēc tam, kad viss, ko varēja pateikt, ir pateikts ...mēs saduramies ar vislielāko noslēpumu. Kāpēc viņi uzvarēja?”[32]

Pēc visiem likumiem kristietībai bija jāmirst pie krusta tajā momentā, kad Kristus mācekļi metās sevi glābt. Taču apustuļi tomēr izrādījās uzticīgi mācībai un nodibināja augošo kristietības kustību.

Dž. N. D. Andersons (J. N. D. Anderson) rakstīja: “Stādieties priekšā, cik psiholoģiski absurda ir tāda aina, kad grupiņa sakautu gļēvuļu ir aiz bailēm ierāvusies vistālākajā istabā un pēc tikai vien dažām dienām pārvēršas saliedētā kustībā, kura nebīstas ne no kādām vajāšanām, bet pēc tam tādu dramatisku pārmaiņu mēģina izskaidrot ar nožēlojamu viltojumu. ...Tam vienkārši zūd jebkāda jēga.”[33]

Daudzi pētnieki uzskata (pēc sena komentatora vārdiem), ka “mocekļu asinis bija baznīcas graudi”. Vēsturnieks Vils Durants (Will Durant) ir piezīmējis, ka “Cēzars un Kristus tikās arēnā, un Kristus uzvarēja”.[34]

 

Negaidīts secinājums

Izslēdzis mītu, halucinācijas un kapeņu atvēršanas mazo varbūtību, ar neapgāžamiem pierādījumiem par tukšajām kapenēm, ņemot vērā ievērojami daudzos Kristus parādīšanās pēc nāves aculieciniekus un neizskaidrojamo transformāciju, kāda notika ar tiem, kas viņu redzēja, un viņu ietekmi uz pasauli, Morisons nonāca pie pārliecības, ka viņam nav bijusi taisnība savos aizspriedumos attiecībā pret Jēzus Kristus augšāmcelšanos. Viņš sāka rakstīt citu grāmatu ar nosaukumu “Kurš atbīdīja akmeni?” (Who Moved the Stone?), lai aprakstītu savus jaunos secinājumus. Morisons vienkārši sekoja pierādījumu virknei, pavedienu pēc pavediena, līdz tam brīdim, kamēr viņa priekšā neatklājās visa patiesība. Negaidīti viņam bija tas, ka pierādījumi ir noveduši pie ticības augšāmcelšanai.

Pirmajā nodaļā, kura nosaukta “Grāmata, kura nevēlējās būt uzrakstīta”, šis bijušais skeptiķis izskaidro, kā pierādījumi viņu pārliecināja par to, ka Jēzus Kristus augšāmcelšanās ir bijis reāls vēsturisks notikums. “Tas bija līdzīgi tam, kad cilvēks caur mežu dodas pa pazīstamu un iemītu taku, kura izved viņu tur, kur viņš nebija domājis.”[35]

Morisons nav vientuļš savos secinājumos. Daudzi citi skeptiķi pēc Kristus augšāmcelšanās pierādījumu izpētes pieņēma augšāmcelšanos kā pašu apbrīnojamāko faktu visā cilvēces vēsturē. Taču Jēzus Kristus augšāmcelšanās izvirza tādu jautājumu: Kāds sakars ar dzīvi ir tam faktam, ka Jēzus uzvarēja nāvi? Atbilde uz šo jautājumu ir Jaunās Derības kristietībā.

 

Vai Kristus runāja par to, kas būs pēc nāves?

Ja Kristus patiešām augšāmcēlās no miroņiem, tad tikai viņš var zināt, kas mūs gaida pēc nāves. Ko Kristus ir teicis par dzīves jēgu un par mūsu nākotni? Vai eksistē daudz ceļu pie Dieva, vai arī, kā apgalvoja Kristus, viņš ir vienīgais ceļš? Lasiet apbrīnojamas atbildes rakstā “Kāpēc Jēzus Kristus?”.

Klikšķiniet šeit, lai lasītu “Kāpēc Jēzus Kristus?”, un uzziniet, ko Kristus ir teicis par dzīvi pēc nāves.

 

Vai var atrast dzīves jēgu, pateicoties Jēzum Kristum?

“Kāpēc Jēzus Kristus?” – šajā rakstā tiek aplūkots jautājums, vai Kristus ir aktuāls šodien. Vai Kristus var atbildēt uz galvenajiem dzīves jautājumiem: “Kas es esmu?” un “Kurp es virzos?” Tukši kļuvušie dievnami un mēmie krucifiksi dažus ir veduši pie domas, ka Kristus nevar atbildēt uz šiem jautājumiem un ka viņš mūs ir atstājis likteņa varā kopā ar nevadāmu pasauli. Taču Kristus ir izteicies par dzīvi un par mūsu mērķi šeit uz zemes, kuru vajag labi vērīgi aplūkot, pirms apsūdzam viņu vienaldzībā un bezspēcībā. Šajā rakstā tiek aplūkots Kristus atnākšanas uz zemi noslēpums.

Klikšķiniet šeit, lai uzzinātu, kā Kristus var dot dzīves jēgu.

 

Atļauja pavairot un izplatīt šo rakstu: Izdevējs dod atļauju pavairot un izplatīt šo materiālu bez rakstiskas atļaujas nekomerciālas izmantošanas nolūkā. Aizliegta raksta jebkuru daļu izmainīšana un izmantošana ārpus konteksta bez rakstiskas atļaujas. Žurnālu Y-Origins un Y-Jesus drukātus eksemplārus jūs varat pasūtīt pēc norādes: http://jesusonlineministries.org/resources/products/

© 2010 JesusOnline Ministries. Šis raksts ir papildinājums žurnālam Y-Jesus, kuru publicē izdevniecība Bright Media Foundation & B&L Publications: Larijs Čepmens (Larry Chapman), galvenais redaktors. Citus rakstus par Jēzus Kristus eksistēšanas pierādījumiem sk. vietnē http://y-jesus.com/.

 

http://y-jesus.com/wwrj/6-jesus-rise-dead/

http://y-jesus.org/russian/wwrj/6-jesus-rise-from-dead/

Tulkoja Jānis Oppe


[1] Paul Edwards, “Great Minds: Bertrand Russell,” Free Inquiry, December 2004/January 2005, 46.

[2] R. C. Sproul, Reason to Believe (Grand Rapids, MI: Lamplighter, 1982), 44.

[3] Josh McDowell, The New Evidence That Demands a Verdict (San Bernardino, CA: Here’s Life, 1999), 203.

[4] Bertrand Russell, Why I Am Not a Christian (New York: Simon & Schuster, 1957), 16.

[5] Joseph Campbell, an interview with Bill Moyers, Joseph Campbell and the Power of Myth, PBS TV special, 1988.

[6] Michael J. Wilkins and J. P. Moreland, eds, Jesus Under Fire (Grand Rapids, MI: Zondervan, 1995), 2.

[7] “What Is a Skeptic?” editorial in Skeptic, vol 11, no. 2), 5.

[8] Wilbur M. Smith, A Great Certainty in This Hour of World Crises (Wheaton, ILL: Van Kampen Press, 1951), 10, 11.

[9] Historian Will Durant reported, “About the middle of this first century a pagan named Thallus … argued that the abnormal darkness alleged to have accompanied the death of Christ was a purely natural phenomenon and coincidence; the argument took the existence of Christ for granted. The denial of that existence never seems to have occurred even to the bitterest gentile or Jewish opponents of nascent Christianity.” Will Durant, Caesar and Christ, vol. 3 of The Story of Civilization (New York: Simon & Schuster, 1972), 555.

[10] Quoted in J. P. Moreland interview, Lee Strobel, The Case for Christ (Grand Rapids, MI: Zondervan, 1998), 246.

[11] Peter Steinfels, “Jesus Died—And Then What Happened?” New York Times, April 3, 1988, E9.

[12] William D. Edwards, M.D., et al., “On the Physical Death of Jesus Christ,” Journal of the American Medical Association 255:11, March 21, 1986.

[13] Lucian, Peregrinus Proteus.

[14] Josephus, Flavius, Antiquities of the Jews, 18. 63, 64. [Although portions of Josephus’ comments about Jesus have been disputed, this reference to Pilate condemning him to the cross is deemed authentic by most scholars.]

[15] Tacitus, Annals, 15, 44. In Great Books of the Western World, ed. By Robert Maynard Hutchins, Vol. 15, The Annals and The Histories by Cornelius Tacitus (Chicago: William Benton, 1952).

[16] Gary R. Habermas and Michael R. Licona, The Case for the Resurrection of Jesus (Grand Rapids, MI: Kregel, 2004), 49.

[17] Frank Morison, Who Moved the Stone? (Grand Rapids, MI: Lamplighter, 1958), 9.

[18] Paul L. Maier, Independent Press Telegram, Long Beach, CA: April 21, 1973.

[19] Quoted in Josh McDowell, The Resurrection Factor (San Bernardino, CA: Here’s Life, 1981), 66.

[20] 20.  Paul Johnson, A History of the Jews (New York: Harper & Row, 1988), 130.

[21] John W. Montgomery, History and Christianity (Downers Grove, ILL: InterVarsity Press, 1971), 78.

[22] Norman L. Geisler and Frank Turek, I Don’t Have Enough Faith to Be an Atheist (Wheaton, IL: Crossway, 2004), 243.

[23] Michael Green, The Empty Cross of Jesus (Downers Grove, IL: InterVarsity, 1984), 97, quoted in John Ankerberg and John Weldon, Knowing the Truth about the Resurrection (Eugene, OR: Harvest House), 22.

[24] J. P. Moreland, Scaling the Secular City, (Grand Rapids, MI: Baker Book House, 2000), 172.

[25] Charles Colson, “The Paradox of Power,” Power to Change, www.powertochange.ie/changed/index_Leaders.

[26] Morison, 104.

[27] Gary Collins quoted in Strobel, 238.

[28] Thomas James Thorburn, The Resurrection Narratives and Modern Criticism (London: Kegan Paul, Trench, Trubner & Co., Ltd., 1910.), 158, 159.

[29] Sherwin-White, Roman Society, 190.

[30] Habermas and Licona, 85.

[31] Habermas and Licona, 87.

[32] Morison, 115.

[33] J. N. D. Anderson, “The Resurrection of Jesus Christ,” Christianity Today, 12. April, 1968.

[34] Durant, Caesar and Christ, 652.

[35] Morison, 9.