nowimir.ru - Новый энергетический порядок Солнечной системы

nowimir.ru - Saules sistēmas jaunā enerģētiskā kārtība

18 02 02 01

Avots: http://nowimir.ru/DATA/070301.htm

Aizrāvušies tieši ar mūsu sistēmas planētu ķermeņu pētīšanu, zinātnieki gandrīz piemirsa, ka šo ķermeņu stāvoklis ir tieši atkarīgs no tos aptverošās starpzvaigžņu telpas kvalitātes. Lielā mērā Saules sistēmas planētu stāvokli nosaka tieši enerģētikas, vielas un informācijas stāvoklis tajā telpā, pa kuru lido mūsu Saules sistēma. Kā ir noskaidrots, tā virzās Herkulesa zvaigznāja virzienā. Kā tad starpzvaigžņu telpu ir raksturojuši dati, kuri iegūtu ar zonžu palīdzību?

Mūsu Saules sistēma, virzoties uz Herkulesa zvaigznāju, apmēram kopš pagājušā gadsimta 50. gadu vidus un līdz šim laikam šķērso magnētisku galaktisku strūklu, par kuru man pirmoreiz gadījās dzirdēt no akadēmiķa V.A. Ambmarcumjana (В.А. Амбарцумян) jau 1958. gadā. Jau tad tika teikts, ka, saskaņā ar radioteleskopu datiem, Saules sistēmas kustības trajektorijā ir koncentrēti vielas sakopojumi (ūdeņraža, hēlija, hidroksilu, skābekļa joni). Šis telpas vielas un enerģijas neviendabīgums rada jaunas parādības Saules sistēmā.

Mašīnas, lodes vai raķetes kustība fiziskā vidē priekšā rada tā saukto triecienvilni. Starpzvaigžņu telpa, stingri runājot, ir piepildīta ar stipri retinātu vielu. Vielas relatīvajam retinājumam kosmosa telpā bija tādas sekas, ka triecienviļņa fona biezums Saules sistēmas priekšā līdz pagājušā gadsimta 60. gadiem bija vienāds ar 3-4 astronomiskajām vienībām (1 ua ir vienāda Zemes attālumam līdz Saulei jeb 150 milj. km). Pagājušā gadsimta 70. gados tā izmēri sāka strauji pieaugt, un 80. gadu vidū triecienvilnis sasniedza 43 astronomiskās vienības!

18 02 02 02

Vecais foto                                             Jaunais foto

Magnētiskā barjera Saules sistēmas galā sastāv no daudziem gigantiskiem burbuļiem (d~160 milj. km), sarkanās un zilās spirāles – magnētiskā lauka līnijas.

(Foto: NASA)

Pa Saules sistēmas lidojuma un heliosfēras mijiedarbības ar starpzvaigžņu vidi kontūru izveidojās vielas un enerģijas sabiezējumi. Izkliedēta plazma arvien lielākā mērā sāka koncentrēties Saules sistēmas kustības frontes priekšā. Krasi pieauga lādēto daļiņu elektromagnētisko mijiedarbību intensitāte triecienviļņa plazmā, un magnetizētas plazmas plūsmas sāka ienākt Saules sistēmā. Lielas vielas un enerģijas dotācijas Saules sistēmā noveda pie “jaunas enerģētiskas kārtības” nodibināšanās, un traucējumiem planētas un mūsu sistēmas centrālā ķermeņa – Saules – līdzsvarā.

Mūsu spīdekļa – Saules – izšķirošā loma dzīvības izpausmē uz Zemes ir acīmredzama. Taču maz ir to, kas stādās priekšā, ka arī pati Saule, cilvēku vēstures mērogā, maina savas īpašības atbilstoši savas attīstības etapiem. Piemēram, saskaņā ar jaunākajiem zinātniskajiem datiem …V.I. Makarovs (В.И. Макаров) un A.G. Platovs) (А.Г.Платов) noskaidroja, ka norādītajā laika intervālā ir notikusi Saules polārās zonas, magnēta vienas polaritātes, divkāršošanās. Šis noskaidrotais fakts atklājuma autoriem ļauj formulēt secinājumu, ka ģeomagnētiskā aa-indeksa uzvedība, klimatiskie pārveidojumi un pašas Saules iekšējās struktūras pārkārtošanās ir saistīta ar milzīgu magnētisku polāro apgabalu un magnētisko plūsmu aktivizāciju. Šis secinājums ir ne tikai pilnīgi pieļaujams – tas tieši saskaņojas ar virkni vēstījumu, ietvertu “Mahatmu vēstulēs[1](“Письма Махатм”) (92. Vēstule).

Parādījās ātrdarbības efekts starp Zemi un Sauli. Tieši tad sākās arī 23. Saules cikls, kura maksimums bija sagaidāms 2000.-2001. gadā. Jau pašā šī cikla sākumā tika paziņots, ka nepieciešams pētīt ātrdarbības efekta starp Zemi un Sauli procesu augšanu. Šiem pētījumiem 1998. gadā ASV palaida speciālu pavadoni ar ļoti garu orbītu, kurš lidojuma trajektorijā pētīja starpzvaigžņu telpas daļiņu enerģētisko un kvantitatīvo raksturojumu. Zonde fiksēja ievērojamu vielas sabiezējumu starp Sauli un Zemi. Šis sabiezējums tad arī ir tiešā saikne, kura nodrošina ātrdarbību starpplanētu telpā. Turklāt ātrdarbība ir enerģētiski ietilpīga un piesātināta ar vielu. Tamlīdzīgi procesi pirms 23. Saules cikla nebija reģistrēti.

18 02 02 03

Tornado uz Saules

Vienlaicīgi ar to uz Saules virsmas sāka attīstīties neparasti procesi, kuri tika nosaukti par “tornado uz Saules”, sākās hēlio-seismisko parādību novērojumi un pētījumi. Un beidzot 1999. gada 11.-12. maijā Saule pārtrauca korpuskulāro plūsmu no savas virsmas, un Saules vējš samazinājās par 98% (!). Tas izraisīja virkni jaunu Zemes magnetosfēras stāvokļu: izzuda radiācijas slānis, jo magnetosfēras robeža “atlēca” no Zemes par 380 tūkst. km (50-60 tūkst. km vietā); elektronu plūsma no Saules puses Ziemeļu puslodē izraisīja ne tikai milzīgu polārblāzmu, bet arī spēcīgu rentgena starojumu. Daudziem hēlio-fiziķiem rodas bažas, ka Saule var realizēt super-uzliesmojumu (ar enerģiju līdz 1044 erg), kas vedīs pie visas atmosfēras jonizācijas un magnetosfēras pārradīšanas.

NOTIKUMI UZ CITĀM PLANĒTĀM

Zinātnieki ne pirmo gadu fiksē ievērojamu izmaiņu attīstību ne tikai uz mūsu planētas, bet arī visā Saules sistēmā… Ignorējot savu vienpadsmit gadu aktivitātes ciklu, Saule pamira plankumu veidošanas procesā, kuru mēs gaidījām, Venēra gandrīz pilnīgi maina atmosfēru un spīduma spektru, bet Jupiters, mijiedarbojoties ar savu pavadoni Io, uzkrāj plazmu un, pilnīgi iespējams, drīz iemirdzēsies kā otra saule. Bet Saturns, gluži otrādi, “samazina apgriezienus” un zaudē ārējos gredzenus, kuri birst uz šīs planētas virsmas. Urāns desmitiem reižu ir palielinājis elektro-ražīgumu un temperatūru. Savu pārveidošanos ir sākusi arī Zeme – kā Saules sistēmas struktūrvienība, kura pakļaujas kosmosa evolūcijas procesa likumiem un prasībām. Pašlaik notiekošo mēs varam saukt par plānveida reorganizācijas darbiem, kuru evolucionāro gaitu un rezultātus mums nav iespējas ne saprast, ne atcelt.

90. gadu beigās apstiprinājās paziņojumi, ka Urāns savu elektromagnētisko ražīgumu ir pacēlis vairāk nekā 30 reizes. 92.-93. gados amerikāņu zonde “Uliss” (“Ulysses”) tika nosūtīta uz Sauli, lai pētītu magnētisko lauku, tā saukto Saules dipolu. Skaidri konstatējams dipols vispār netika atrasts, izrādījās, ka Saule ir savdabīgs “magnētisks monopols”.

Tika konstatēts arī kas cits. Kad “Uliss” pārlidoja Jupitera orbītu, tika fiksēts spējš elektromagnētiskā starojuma pieaugums (divkāršs!). Ir jāņem vērā, ka Jupiters – tā ir gigantiska planēta, kuras masa ir 318 reizes lielāka par Zemes masu. Jupiters un viņa 39 pavadoņi (saskaņā ar 2002. g. datiem) paši veido kaut ko līdzīgu Saules sistēmai. Piebildīsim, ka Jupiteram ir spēcīgs magneto-disks, 2,5 milj. km lielumā. Saite Saule-Jupiters veido visas Saules sistēmas karkasu. Un, lūk, izrādās, ka šis gigantiskās sistēmas energoietilpība ir palielinājusies divkārt tikai pēdējo desmitu gadu laikā. Dabiski, ka zinātnieki ar milzīgu uzmanību sāka pētīt šīs parādības reālās un prognozējamās sekas.

18 02 02 04

Zemes ģeomagnētiskais lauks Saules vēja triecienvilnī

Pirmās noskaidrotās sekas tam, ka ir palielinājusies Saules sistēmas energoietilpība, izrādījās nozīmīgāko meteoroloģisko katastrofu skaita pieaugums uz Zemes. No 1963. līdz 1990. gadam to skaits ir pieaudzis 4,3 reizes. Katras tamlīdzīgas katastrofas patērētā enerģija ir ne mazāka par 1023 džouliem. No kurienes tamlīdzīga enerģija tiek smelta? Pēc visa teiktā ir skaidrs, ka šī enerģija ienāk tieši no starpzvaigžņu telpas. Šis fakts tad arī ir fundamentāls visiem mūsu turpmākajiem spriedumiem.

1999. gada jūnijā NASA centrs Internetā publicēja informāciju, kura līdz tam bija pieejama tikai šauram speciālistu lokam. Saskaņā ar šo informāciju, Saules sistēma pašreizējā laikā papildus ir “iegremdējusies”, kā izteicās NASA pētnieki, ūdeņraža “burbulī” jeb ūdeņraža lodē. Būtiski ir pieaudzis ūdeņraža saturs starpplanētu telpā visā Saules sistēmā.

Kādas tad ir sekas tam, ka Saules sistēmā ienāk viela un enerģija?

Procesi, kuri pašlaik notiek uz Saules un Saules sistēmas planētām, ir reakcija uz izmainījušos telpas stāvokli un tajā skaitā uz atomārā ūdeņraža saturu tajā. Ūdeņraža apgabalu sabiezējumu un retinājumu sadalījums telpā ir nevienmērīgs.

Palielinoties starpplanētu telpas neviendabīgumam, mainās arī tās pārvades īpašības, kuras savukārt uzreiz ietekmē komunikatīvos procesus, tas ir, saistīto mijiedarbību starp planētām un katras no tām ar Sauli. Tas nozīmē, ka krasi ir pieaugusi planētu un Saules apmaiņa ar vielu, enerģiju un informāciju savā starpā. Tās ir notiekošo procesu pirmās sekas.

Bez tā, ka ir pieaudzis pats informācijas apmaiņas ātrums, ir pieaugusi arī informācijas energoietilpība, tas ir, pieaudzis ir arī pārraidāmās informācijas kopējais apjoms. Tās ir otras, ļoti svarīgas sekas.

Trešās sekas tam, ka Saules sistēmā ienāk viela un enerģija, ir tas, ka šiem procesiem faktiski ir nevis pagaidu, bet neatgriezenisks raksturs. Telpas magnētisko slāņu struktūrai un ūdeņraža lodei ir astronomiski izmēri. Citādi sakot, Saules sistēmas trajektorijā kā minimums tuvākajās tūkstošgadēs telpas jaunie iestājušies raksturojumu būs praktiski nemainīgi. Tādi “pagaidu” periodi ir pietiekami, lai globāli izmainītos visas Saules sistēmas, mūsu dzimtās planētas, viņas biosfēras un, protams, cilvēka īpašības.

 

Pievienots 02.02.2018

http://www.sanatkumara.ru/stati-2018/noviy-energeticheskiy-poryadok-solnechnoy-sistemi

Tulkoja Jānis Oppe


[1] Skat. Austrumu kauss. Mahātmu vēstules https://www.janisroze.lv/lv/gramatas/filozofija-psihologija-reigija/ezoterika-austrumu-filozofija/austrumu-kauss-mahatmu-vestules.html (Tuk. Piezīme)