Евгения Шустикова – Делаем жизнь!

Jevgēnija Šustikova - Taisām dzīvi!

 

“Kā izraēlieši pavada brīvo laiku?”

16 02 21 01

Man bija nedaudz vairāk par četrdesmit, kad es uzzināju, ka uz pierasto jautājumu “Ar ko tu pašlaik nodarbojies?” var atbildēt: “Osim haim”. “Baudām dzīvi”. Pirmoreiz šo teicienu es izdzirdēju šeit, Izraēlā. Tā burtisks tulkojums: “taisām dzīvi”.

Pilsētas kafejnīca. Pusdienlaiks. Pie blakus galdiņa sēž padzīvojis pāris. Viņš un viņa. Ne vīrs un sieva, nē. Drīzāk veci paziņas vai draugi. Viņi nepiespiesti pļāpā, nedaudz filtrē, dzer kafiju. Pēkšņi atskan telefona zvans. Kāds vada tajā galā viņam jautā: “Ko tu dari?” Bet viņš: “Osim haim”. Baudu dzīvi. Nerisinu problēmas, nepelnu naudu, nemeklēju atbildes uz jautājumiem, neuzstādu mērķus un nesniedzos pēc tiem, nevājēju galu galā, nē! Vienkārši baudu dzīvi.

16 02 21 02Šī vārdu spēle mani burtiski nobūra, un es sapratu, ka arī gribu iemācīties šo “osimu”.
Pirmo mācību man sniedza zooveikala īpašnieks, kad agrā rītā es ieskrēju pie viņa pēc barības sunim. Viņš jau bija atvēris savu bodīti, bet vēl nebija paspējis pamosties, tāpēc lēnām kārtoja savu preci. Es pēc gadiem atstrādāta maskavietes ieraduma sāku skaidrot, ka man vajag ātri un steidzīgi. Uz to bodītes saimnieks no būra izņēma mazu trusīti un ielika man rokās. Tajā momentā es sapratu: tad, lūk, kāds tu esi – osim haim! Laiks man apstājās. Glaudīt pūkaino silto pinkulīti gribējās stundām. Un skatīties, un apburti skatītes uz pārdevēja nesteidzīgo darbu.

Pēc tam bija daudz citu mācību, no kurām katra nesa man laimi. Piemēram, šodien es skaidri zinu, kur gatavo pašu garšīgāko kafiju Telavivā. Pati garšīgākā tā nav garšas dēļ, nē. Vienkārši tajā vietā pulcējas tik spilgta publika ar tik satriecošiem suņiem! Vērot šo pasauli, nesteidzīgi malkojot kafiju, – tas man ir osim haim.

Vai. Es nekad nebiju zinājusi, ka barot zirgu – tas ir kaifs. Taktils, dvēselisks. Es kopš bērnības baidījos pieiet viņiem. Bet Izraēlā stallī brīnišķīgu zirgu saimniece smaidot lika man priekšā pamēģināt bailes pārvarēt, pastiepjot zirgam ābolu.

16 02 21 03Un, lūk, plaši atverot savu milzīgo muti ar lieliskiem zobiem, viņš vai viņa pastiepa purnu pie manas drebošās rokas un ļoti maigi, tikai ar mitrām lūpām un siltu raupju mēli nolaizīja no plaukstas ābolu. Šajā vietā man vārdi beidzas.

Taču pašu galveno osim haim mācību es apguvu pirms diviem gadiem uz ceļa. Tas notika tajā pašā momentā, kad es meitu apklāju ar savu ķermeni. Mēs ar Soņu braucām mājās mašīnā un izdzirdējām sirēnas kaukšanu. Tas notika 2014. gada vasarā, noritēja operācija “Nesatricināmā klints”, un mēs nokļuvām zem raķešu apšaudes. Sekojot instrukcijām, es noslāpēju mašīnu, izņēmu bērnu no autokrēsla, noliku viņu uz ceļa un apklāju ar sevi. Es līdz šim laikam labi atceros sprādziena vilni no notriektas raķetes, kurš pārplūda pāri manam ķermenim, un meitas čukstus: “Māmiņ, tu tūlīt mani nospiedīsi.” Tik stipri es viņu biju “apklājusi”.

Pēc šī gadījuma pasaule ap mani iemirdzējās pilnīgi jaunās krāsās. Un es beidzot pa īstam sapratu, ko nozīmē osim haim: baudīt dzīvi šeit un tagad.

Foto no autores arhīva

 

Pievienots 21.02.2016

http://www.shakshuka.ru/osim-haim/1600

Pievienots 17.01.2018

Sanata Kumaras vietnes vēstkopa

Izsūta Natālija Koteļņikova

e-pasts This email address is being protected from spambots. You need JavaScript enabled to view it.

Tulkoja Jānis Oppe