Как вырастить ребенка уверенным в себе

Kā izaudzināt bērnu, pārliecinātu par sevi

Sveicināti, dārgais draugs!

Gribu pastāstīt jums kādu gadījumu, kurš, iespējams, uz visiem laikiem izmanīs jūsu attieksmi pret skolu. Es gribu, lai jūs, to izlasījuši, aizdomātos. Par ko ļoti svarīgu – par jūsu bērna likteni, kurš atrodas skolotāju rokās. Par to, kā jūsu bērnu ietekmē viņu atzīmes, viņu viedoklis, viņu... vienaldzība un domāšanas kūtrums.

Varat uzreiz paņemt grāmatas, vai lasiet tālāk.

Reiz jaunais Tomass Edisons pārnāca mājās un ieraudzīju māti asarās. Tā ātri noslaucīja seju mutautā un teica, ka raud no laimes. Viņa parādīja dēlam vēstuli un nolasīja to skaļi. Tur bija rakstīts: “Jūsu bērns ir ģēnijs. Šī skola ir pārāk maza, un šeit nav skolotāju, kuri spētu viņam kaut ko iemācīt. Lūdzu, māciet viņu paši.”

Pagāja daudz gadu, Edisona māte nomira, bet pats Tomass kļuva par lielu izgudrotāju, inženieri un zinātnieku, viņa vārds uz visiem laikiem tika ierakstīts zinātnes un tehnikas vēsturē. Un reiz, šķirojot vecas vēstules un ģimenes arhīvus, viņš atrada to pašu vēstuli, kuru atsūtīja viņa mātei no skolas. Tur bija rakstīts: “Jūsu dēls ir garīgi atpalicis. Mūs nevaram vairs mācīt viņu skolā kopā ar visiem. Tāpēc rekomendējam jums mācīt viņu patstāvīgi mājās.”

Edisons gauži raudāja vairākas stundas pēc kārtas, nespēdams apstāties. Un atstāja savā dienasgrāmatā ierakstu: “Tomass Alva Edisons bija garīgi atpalicis bērns. Pateicoties savai varonīgajai mātei, viņš kļuva par vienu no lielākajiem sava gadsimta ģēnijiem.”

Skola kropļo ģēnijus

Skolotājiem pats nīstamākais kontingents – tie ir bērni-ģēniji, nākamie veiksmīgie izgudrotāji, vadītāji, līderi un radošās personības, gatavas uzlidot debesīs. Skolā viņu skaidrais pārākums pār skolotāju – bieži vien diezgan aprobežotu nejēgu, kurš nav spējis sev atrast citu pielietojumu dzīvē – kļūst pārāk pamanāms.

Spilgtās personības priekšā dziest pedagoga imidžs, līderība izlaižas no rokām, zināšanas, kuras nav mainījušās gadiem (es taču ar viņiem nogurstu, un vēl burtnīcas jābauda!) paspēj iesūnot līdz akmens galvas stāvoklim, un tāds bērns ir biedējošs: viņš “pats nemācās un var visu klasi uz ausīm nolikt”. Un nemācās, tāpēc ka viņam ir garlaicīgi. Tāpēc ka viņš nesaprot bezcerīgi novecojušās skolas darba metodes, tāpēc viņš tiecas pildīt sarežģītākus uzdevumus.

Skolotāji, pārbijušies un nezinot, ko darīt ar bērnu-ģēniju, faktiski sāk lauzt bērna psihi. Lauž bez žēlastības, izgāžot visu aizvainojumu par neizdevušos dzīvi, par naudas trūkumu, par nespēju pēc Medvedeva padoma aiziet biznesā[1]. Izgāž savus aizvainojumus un apglabātās ambīcijas, turklāt visbiežāk ne ar savām rokām, bet uzrīdot citus bērnus “dikti gudrajam”. Izmanto psiholoģiskas metodes, lai uzkurinātu klases naidu pret “dižmani”. Un vecākiem nav, pie kā piesieties, skolotāji plāta rokas – tas ir jūsu bērns, kurš ir nesaticīgs, tas ir viņš, kurš konfliktē ar visu klasi.

Pajautājiet sev, vai tiešām visa klase tik vienprātīgi neieredz jūsu dēlu vai jūsu meitu? Vai tiešām tam ir cēloņi, izņemot to, kurš izskaidrojams ar spiedienu no augšas un šī paša kolektīvā naida uzspiešanu.

Iedomājieties, ka desmit gadu jūsu bērnam nāksies pavadīt šajā šausminošajā situācijā. Katru dienu sešas līdz astoņas stundas atrasties tādu cilvēku vidē, kuri viņu nicina un mīda ar kājām viņa nākamo sekmīgumu, viņa vai viņas talantus un tiekšanos uz augstiem mērķiem. Pēc tam jūs sagaidāt, ka bērns pārvērtīsies veiksmīgā pieaugušajā?

Ko darīt, ja skola nemāca, bet kropļo

“Es nevaru nodarboties ar bērna izglītību, man ir jāstrādā! Repetitorus algot? Jūs esat jucis, kādu naudu tas maksā!” – vecāki ir sašutuši. Es arī biju sašutusi. Bet, velns parāvis, sevi taču nepiemānīsi. Skola – tā ir glabāšanas kamera bērnam, kur “pieskatīs”, un izdarīs to bez maksas. Taču patiesībā maksa par šo pakalpojumu ir ļoti augsta: bērni maksā ar savu psihi, kura pēc desmit gadiem izrādās bezcerīgi izkropļota. Turklāt bez visa cita, vecākiem tiek uzspiests baiļu zīmogs – bez skolas nebūs institūta, neiestāsies, aizies armijā, karstajā punktā, nodzersies, nespēs atrast labu darbu...

Visas šīs drudžainās domas katru dienu ieskrien galvā vecākiem, kurus rauj pušu vēlēšanās vairs nelaist bērnu uz šo trīskārt nolādēto skolu – un nepieciešamība viņu turpat arī iebāzt, lai ko tas maksātu. Man arī nācās domās rauties pušu, kā rīkoties – skola tuvāk mājām, lai nevadātu bērnu un netērētu lieku laiku un naudu, vai labāka, bet tālu no mājām? Bet šis pats “labāka” ir visai nosacīts: man gadījās mācīties tādā pirmrindas skolā, bet pēc tam krīzes dēļ pāriet uz vispārizglītojošo. Tad otrajā man patika daudz labāk nekā spicajā maksas ģimnāzijā.

Bet patiesībā nav jāizvēlas no diviem ļaunumiem, bet vispār jātiek vaļā no pierastās koncepcijas mocīt savu bērnu. Ideju, kā to īstenot praktiski, padeva psiholoģe un daudzbērnu māmiņa Olga Jurkovska (Ольга Юрковская). Viņas spalvai pieder iznākusī mini-grāmata “Izglītība, kura noderēs dzīvē (Образование, которое пригодится в жизни)”. Opusa, kuru es izlasīju vienā elpas vilcienā, vispārējā jēga – bērnu apmācība bez skolas, kura nodara nelabojumu kaitējumu apziņai un nākotnei. Turklāt tā tikai liekas, ka uzdevums strādājošiem vecākiem nav pa spēkam. Praksē to īstenot ir daudz vienkāršāk – vienkārši gan vecāku, gan bērnu dzīve ir jāorganizē tā, lai vairs nebūtu ne mazākās vajadzības pēc šausmīgās izvēles. Strādājat? Turpiniet strādāt. Gribat, lai bērns iestātos Hārvardā? Vēlēsies – iestāsies. Es, lūk, uz Kārļa universitāti[2] raugos, taču tās ir manis kā vecāka ambīcijas, bet bērns, pēc visa spriežot, grib uz mākslas akadēmiju. Starp citu, kāda starpība, ja viss nepieciešamais, lai iestātos, viņam būs, ieskaitot labu atestātu un apskaužamas atzīmes.

Es nekad nebiju ticējusi, ka bērns var mācīties ar labpatiku, aprīt zināšanas tā, it kā tie būtu garšīgi vecmāmiņas pīrādziņi. Tāpēc ka man skola bija mokoša spīdzināšana, katru dienu un neatvairāma. Bet, kad runa gāja par manām iemīļotajām nodarbībām – viss uzreiz pārvērtās, man nebija ne slinkums, ne par grūtu.

Kā raksta Olga, viss slēpjas motivācijā. Ja jūs spējat atrast bērnam motivāciju un organizēt efektīvu apmācības programmu – viss, bingo, vairs nekādu ciešanu pilnu iešanu uz neieredzamo alma mater. Mini grāmatā “Izglītība, kura noderēs dzīvē (Образование, которое пригодится в жизни)” ir ļoti labi pateikts, kā tieši bērniem pazūd vēlme mācīties. Un kā šo pašu vēlmi atjaunot. Ārkārtīgi rekomendēju izlasīt.

Veiksmi!

Izsūtīts 17.11.2017

Sanata Kumaras vietnes vēstkopa

Izsūta Natālija Koteļņikova

e-pasts This email address is being protected from spambots. You need JavaScript enabled to view it.

Tulkoja Jānis Oppe

[1] Skat. “Krievijas skolotāji nikni par Medvedeva repliku: ja gribas pelnīt naudu, ejiet biznesā” https://skaties.lv/zinas/arvalstis/krievijas-skolotaji-nikni-par-medvedeva-repliku-ja-gribas-pelnit-naudu-ejiet-biznesa/ (Tulk. piezīme)

[2] “Charles University in Prague” (Tulk piezīme)