Print

Шинзен Янг – Наука просветления

Šinzens Jangs - Apskaidrības prasme

Mans pienākums – izvēlēties savu pozīciju un pasniegt no noteiktas perspektīvas. Katram redzes viedoklim ir savas raksturīgās īpatnības un problēmas. Es izvēlējos tādu pozīciju, kuras ietvaros varu atklāti pastāstīt par apskaidrību un rādīt to kā saprotamu sasniedzamu mērķi parastiem cilvēkiem.

FRAGMENTS NO ŠINZENA JANGA GRĀMATAS “APSKAIDRĪBAS PRASME”

SHINZEN YOUNG “THE SCIENCE OF ENLIGHTENMENT”

 

17 11 15 01

Nu jau gandrīz piecdesmit gadu es praktizēju, pētu un mācu meditāciju. Ja jūs man jautāsiet, kādas pēdas šis process ir atstājis manā dvēselē, es teiktu, ka šis ceļš ir bijis rūgti salds. Nesaprotiet mani ačgārni: saldā daļa ir daudz lielāka par rūgto. Meditācija pret mani bija ļoti laba. Tā neticamā veidā padziļināja manu sajūtu apmierinātību un ļāva uzzināt, ka laime var būt neatkarīga no jebkādiem apstākļiem. Tā deva man jaunu pašuztveres paņēmienu un piešķīra instrumentu komplektu, lai precizētu manu uzvedību un uzlabotu attiecības. Jā, jau tas ir neslikti. Bet pats saldākais tajā visā ir tas, ka man katru dienu ir iespēja redzēt, kā cilvēku dzīves mainās uz labo pusi to lietu rezultātā, kurās es ar viņiem dalos.

Bieži tās ir patiešām radikālas izmaiņas. Cilvēkiem atklājas iespēja dzīvot divkāršā vai trīskāršā apjomā attiecībā pret to, kā viņi dzīvotu bez tā. Es saprotu, ka tas skan kā strīdīgs apgalvojums, bet aiz tā stāv diezgan vienkāršs mehānisms: meditācija paceļ jūsu koncentrēšanās spēka bāzes līmeni. Ar koncentrēšanos es saprotu spēju vērst un noturēt uzmanību uz to, kam ir nozīmē konkrētajā situācijā. Ar bāzes līmeni es saprotu to, cik jūs automātiski esat koncentrēti ikdienas dzīvē, nepieliekot tam papildus pūles. Un, ja jūs konsekventi un nemainīgi izrādāties divkārt vai trīskārt koncentrētāki katrā jaunā mirklī, tad jūs dzīvojat divkāršā vai trīskāršā apjomā, tas ir, bagātāku un piepildītāku dzīvi. Pirms piecdesmit gadiem labi cilvēki Japānā atklāja man kādu noslēpumu: jūs radikālā veidā varat pagarināt savu dzīvi, nevis pagarinot to gados, bet caur tās mirkļu pilnības paplašināšanu. Zināšana, ka es esmu dzīvojis tik pilnīgi un piesātināti, padara manas neizbēgamās nāves perspektīvu daudz mazāk skumju. Un tā ir saldā daļa.

Un kur gan ir rūgtums? Tas ir par to, ka vairums cilvēku gala rezultātā neveltīs tam visu to nelielo laika un enerģijas daudzumu, kāds nepieciešams. Es dzīvoju apzinoties, ka vairumam cilvēku nekad nebūs visa tā, ko viņi tik viegli varētu dabūt. Es apzinos arī, ka ikdienas dzīves uzdevumi pārliecinās cilvēkus, ka viņiem nav laika patērēt dažas minūtes, lai attīstītu to pašu prasmi, pateicoties kurai, viņi varētu optimāli šos uzdevumus atrisināt. Galvā riņķo doma: “Šeit kaut kas nav tā!” Bet atkal taču, nesaprotiet mani ačgārni. Es neskumstu. Gluži otrādi, es diezgan optimistiski raugos nākotnē. Šī grāmatas pēdējā nodaļā es pastāstīšu, kāpēc.

Kaut arī mēs, pilnīgi iespējams, nekad neesam tikušies personīgi, es jūtu smalku saikni ar jums caur visām šīm rindām. Neatkarīgi no tā, vai jūs regulāri praktizējat meditāciju, vai nē, pats fakts, ka jūs interesē grāmata, līdzīga šai, nozīmē, ka jūs esat nogājuši ilgu ceļu. Laipni lūdzu,

***

To, par ko šeit stāstīšu, es saucu par “apskaidrības prasmi”. Ar prasmi es saprotu eksperimentu, kuru var atkārtot jebkurš cilvēks. Meditācija – tas ir tas, ko ilgus laikus ir praktizējuši cilvēki visos zemeslodes stūrīšos. Ja to pilda, kā pienākas, kvalificēta skolotāja vadībā, tad tās rezultāti – līdz zināmai pakāpei – ir pareģojami. Prasme nozīmē arī strukturētu zināšanu korpusu, un meditācijas ceļš neapšaubāmi tāds ir.

Otrs lietvārds šajā vārdu salikumā – “apskaidrība”. Definēt, ko tas nozīmē, ir neticami grūti. Gandrīz viss, ko jūs par to varat pateikt, neatkarīgi no tā, cik tas ir patiesi, var tik saprasts ačgārni. Tomēr sāksim, lūk, no kurienes:

Ar apskaidrību var saprast sava veida uztveres pārbīdi, kura notiek, tieši realizējoties tam, ka jūsos nav nekādas tādas lietas, kuru var nosaukt par “es”.

Tā ir ļoti rupja definīcija. To var saukt pat par mazu rezumē. Ievērojiet, ka es nesaku, ka nekāds “es” neeksistē, bet, ka nav nekādas lietas, kuru var nosaukt par sevi. Protams, mūsu iekšienē eksistē aktivitāte, kuru var saukt par personību, zināma “es” aktivitāte. Taču tas ļoti atšķiras no sevis uztveršanas par kādu būtību, lietu. Meditācija maina jūsu attieksmi pret sensoro pieredzi, ieskaitot domas un ķermeniskās sajūtas. Tā ļauj domas un ķermeniskās sajūtas pieredzēt skaidrā un brīvā veidā. Kad ķermeņa-prāta sensorā pieredze kļūst pietiekami skaidra un brīva, tā pārstāj būt uztverta kā kāda cieta lieta, kurā ir ieslodzīta jūs pašidentifikācija. Sensorā patība kļūst par komfortablu māju, nevis cietumu. Tāpēc apskaidrību dažreiz sauc arī par atbrīvošanos. Jūs sākat redzēt, ka “es” lietiskuma sajūta – tās vienkārši ir sekas pierasti aizmiglotajai attieksmei pret mūsu ķermeniskajiem un mentālajiem pārdzīvojumiem, kā arī šīs attieksmes “viskozitātei”.

“Es” lietiskuma neesamības uztveri dažreiz mēdz aprakstīt arī kā “īstenā Es” vai “dziļās dvēseles” pieredzēšanu, kas var izraisīt jucekli. Jūs varat šo pieredzējumu saukt par “ne es”, Īsteno Es, Lielo Es, elastīgo es, atbrīvošanos, dabu, īsteno mīlestību – to var saukt, kā vēlies. Svarīgi ir ne tas, kā jūs to saucat, bet tas, kāpēc šai realizācijai ir nozīme jūsu dzīvei un kā tur var nokļūt. Tas ir šīs grāmatas uzdevums.

Dažreiz tāda realizācija var notikt pēkšņi. Tādu pēkšņu atklāsmju aprakstus var izlasīt Filipa Kaplo (Philip Kapleau) klasiskajā grāmatā “Trīs dzena pīlāri” (“The Three Pillars of Zen”) (“Три столпа дзэн[1]”), kur ir ietvertas daudzas atskaites par to, kā cilvēki ir pārdzīvojuši spontānu apskaidrību. Taču manā skolotāja pieredzē apskaidrība bieži piezogas mums nemanot. Cilvēki bieži neapzinās, cik apskaidrotāki viņi ar laiku ir kļuvuši dēļ pakāpeniskās aklimatizācijas pie tā.

Kopumā sevis uztvere – kas tas ir – “es”, un kā “es” parādos – ir apskaidrības prasmes centrālā tēma, un šajā grāmatā mēs sīki visu aplūkosim. Bet tagad es gribu izteikt dažus svarīgus komentārus sakarā ar savu definīciju – kas ir apskaidrība.

17 11 15 02

Pirmkārt, tā ir pati bāzes definīcija. Tā apraksta minimālās izmaiņas, kurām ir jānotiek, lai to varētu saukt par apskaidrību. Taču tas nenozīmē, ka tālāk ceļa nav. Gluži otrādi, tas ir pats sākums, kad jūsos sāk izvērsties “vieduma funkcija”.

Otrkārt, ir cilvēki, kuri apskaidrību uzskata par māksliniecisku izdomu, pārspīlējumu vai par kaut ko no debesīm un parastiem mirstīgiem nesasniedzamu. Tā kā atļaujiet man teikt absolūti tieši: apskaidrība ir reāla. Un ne vienkārši reāla, bet sasniedzama parastiem cilvēkiem meditācijas sistemātiskas praktizēšanas rezultātā. Vai to var sasniegt nemeditējot? Var, bet meditācija šo notikumu padara varbūtīgāku. Turklāt meditācija padara daudz varbūtīgāku arī to, ka jūs turpināsiet optimāli augt un attīstīties pēc apgaismības sākotnējās pieredzes.

Šajā grāmatā mēs apspriedīsim dažus šī ceļa atbalsta punktus, dažus iespējamos slazdus un to, kā no tiem izvairīties. Es ceru, ka man izdosies padarīt jūs uzmanīgākus pret tiem jautājumiem, kuri var rasties samērā ar praksi, un iedot jums taustāmu izpratni, kā šos jautājums var atrisināt. Protams, nekas neaizstās personīgas instrukcijas no kvalificēta skolotāja, taču ceru, ka šis teksts var iedot iedvesmu, atbalstu un vadību.

Treškārt es apzinos, ka vārds “apskaidrība” vat izraisīt nepilnīgu izpratni un pat domstarpības. Garīgajās aprindās eksistē sens strīds par to, vai skolotājam būtu atklāti jārunā par apskaidrību. Ir arī dažādi uzskati par to, vai apskaidrība ir kaut kas, ko var sasniegt, vai kaut kas, kas jau tāpat mūsos ir klātesošs, vai gan viens, gan otrs.

Es pazīstu visus šos atšķirīgos redzes viedokļus, un esmu uzmanīgs pret tiem spriedumiem, kuri tos pārstāv. Filozofiskā nozīmē es esmu gatavs aizsargāt jebkuru no šiem redzes viedokļiem. Bet kā skolotājs es uzskatu, ka mans pienākums – izvēlēties savu pozīciju un pasniegt no noteiktas perspektīvas. Katram redzes viedoklim ir savas raksturīgās īpatnības un problēmas. Es izvēlējos tādu pozīciju, kuras ietvaros varu atklāti pastāstīt par apskaidrību un rādīt to kā saprotamu sasniedzamu mērķi parastiem cilvēkiem.

Garīgu praksi bieži apraksta kā ceļu ar noteiktām stadijām. Taču tāda prakses-kā-ceļa paradigma var ietvert sevī vairākus slazdus. Izmantojot ikdienā, ar vārdu “ceļš” tiek saprasts sākuma punkts, beigu punkts un zināma distance, kura tos atdala. Taču, ja ar apskaidrību tiek saprasta realizācija tam, kas mēs vienmēr arī tāpat esam, tad distancei starp sākuma un beigu punktam ir jālīdzinās nullei, kas ir pretrunā ar pašu ceļa ideju.

Vēl vairāk, kad mēs garīgumu aprakstām kā ceļu, tas tajā pašā mirklī rada visdažādākās kaislības un vēlmi sasniegt, riebumu, jucekli un kaitīgus salīdzinājumus. Cilvēki grib būt kādā citā ceļa punktā un cīnās par to, lai tur nonāktu. Kad mēs garīgumu uzskatām par ceļu, mēs radām ideju par apskaidrību kā kādu objektu tur, nākotnē, atsevišķi no mums pašreizējiem.

Kā skolotāji mēs jebkurā gadījumā esam nolemti. Ja mēs sakām, ka ir ceļš uz apskaidrību, tas noved pie augstāk uzskaitītajām problēmām. Bet ja mums neizdodas aprakstīt šo ceļu, tad cilvēkiem nebūs ne motivācijas, ne virziena praksē, un viņi nepamanīs noderīgus orientierus ceļā. Viņi nespēs izmantot virzības pazīmes praksē optimālā veidā. Un viņi neuzzinās, kā atpazīt tos momentus, kad daba viņu priekšā atver iespēju logus.

Tā kā mācīt apskaidrību – nozīmē vest ne uz turieni. Bet no otras puses, nemācīt apskaidrību – arī nozīmē vest ne uz turieni. Var teikt, ka būt skolotājam – nozīmē piekrist uzņemties nedaudz sliktas karmas, lai kalpotu labai karmai.

Vienā dzena gadījumā tiek stāstīts par apskaidrotu skolotāju, kurš kāpa kokā, bet paklupa un, kad sāka krist lejā, paspēja pieķerties ar zobiem zaram. Turklāt ne ar rokām, ne kājām līdz zariem viņš aizsniegties nespēja un vārda tiešā nozīmē karājās tikai zobos. Šajā brīdī māceklis, kurš stāvēja zem koka, viņam pajautāja: “Kāda ir apskaidrības būtība?” Skolotājs zināja atbildi uz šo jautājumu, bet, lūk, problēma: ja viņš atvērs muti, tad nokritīs lejā un sasitīsies līdz nāvei. Bet ja viņš nedos atbildi māceklim, tad nodos savus pienākumu – palīdzēt cilvēkiem.

Šis gadījums ir pamatā koanam jeb dzena jautājumam: “Ja jūs karātos tajā kokā, kā rīkotos jūs?” Šis koans tiek uzdots tiem mācekļiem, kuri jau paši atrodas skolotāja pozīcijā. Tas palīdz atrisināt pamata paradoksu, kurš rodas ikreiz, kad mēs mēģinām aprakstīt ceļu uz apskaidrību. Ja jūs mācāt, ka tāds ceļš ir, tad zināmā mērā vedat cilvēkus ne uz turieni, un tātad – ejat bojā. Ja jūs nemācāt to, ka ceļš ir, tad nevarat nevienu informēt un iedvesmot, un tātad – ejat bojā. Jūs ejat bojā jebkurā gadījumā. Kā jūs rīkotos?

Tā kā uzrakstīt tādu grāmatu – tā ir izvēle no manas puses, izvēle mirt, pildot dienestu. Bet kā es vispār izrādījos ar to visu saistīts?

 

Pievienots 15.11.2017

http://sanatkumara.ru/stati-2017/nauka-prosvetleniya

Tulkoja Jānis Oppe


[1] Skat. http://www.koob.ru/rosi_filip_kaplo/tri_stolpa_dzyen (Tulk piezīme)