Татьяна Бегляк - История Барбро Карлен как доказательство, что она реинкарнация Анны Франк

Tatjana Begļaka - Barbro Karlēnas gadījums kā pierādījums, ka viņa ir Annas Frankas reinkarnācija

17 04 06 01

Mūs piesaistīja reinkarnācijas gadījums. Vēl interesantāki ir bērnu neviltotie stāsti par apbrīnojamām viņu pagājušo dzīvju detaļām.

Vairums cilvēku dod priekšroku bremzēt sava bērna iztēli. Kā viņš var patiešām atcerēties pagājušo dzīvi? Vai tas ir iespējams?

Protams, kad mēs dzimstam, mēs pirmoreiz ienākam šajā pasaulē un pārdzīvojam atmiņas tikai par tiem notikumiem, kuri ir notikuši pēc dzimšanas, bērnībā, un pēc tam pieaugušā dzīvē.

Lai noticētu reinkarnācijai, dažreiz mums ir pilnīgi jāizmana mūsu prāta raksturs un mūsu pārliecības.

Un kas notiks ar mūsu reliģiskajiem uzskatiem, ja vienā dzīvē mēs esam bijuši ebreji, bet, kad dzimsim atkal, iespējams, būsim katoļi vai protestanti? Kā tas būs izjūtams? Jautājumu ir tik daudz.

Nav viegli arī vecākiem. Kā viņi var justies, kad viņu bērns sauc: “Es gribu savu īsto māmiņu!”? Vairumā gadījumu vienkāršāk ir nepiešķirt viņa vārdiem nozīmi, pieņemot to kā bērna iztēles spēli. Taču dažreiz no tādiem vārdiem nav tik viegli tikt vaļā.

Piemēram, gadījums ar Barbro Karlēnu (Barbro Karlén). Viņa apgalvo, ka iepriekšējā dzīvē viņa ir bijusi Anna Franka (Anne Frank).

17 04 06 02

 

Kas ir Barbro Karlēna?

Barbro Karlēna ir dzimusi Zviedrijā 1954. gadā. Viņas pirmā grāmata tika izdota diezgan maigā vecumā, viņa tad bija tikai 12 gadu. Tā bija dzejas grāmata. Tā kļuva par vienu no populārākajām grāmatām Zviedrijā.

Kopš tā laika viņa ir uzrakstījusi un publicējusi vēl deviņus poēzijas un prozas sējumus. Turklāt viņa ir strādājusi kā policists zirgu policijā un nodarbojusies ar zirgu sportu.

Taču viņas bērnībā bija daudz neparasta. Kopš agras bērnības viņai rādījās cita dzīve. Viņu pārņēma bailes, kad viņa modās, dreboša un izbijusies. Cik viņa sevi atceras, viņai pastāvīgi bijuši šausmīgi sapņi.

Pats briesmīgākais sākās, kad viņai bija ap diviem gadiem. Vienā jaukā dienā viņa māmiņai un tēvam pavēstīja, ka viņu sauc nevis Barbro, bet Anna.

Sākumā viņas māte attiecās pret to kā pret bērna fantāziju. Taču šausmīgie sapņi turpinājās, un viņa nevarēja saprast, kāpēc viņai ir sajūta, ka viņa dzīvo divās pasaulēs.

Toreiz viņa zināja, ka viņu sauc Anna Franka, un nevarēja saprast, kāpēc viņu uzrunā kā Barbro. Viņa arī uzskatīja, ka viņai nav dzimtie vecāki, kaut gan vecāki apgalvoja pretējo.

Barbro nepazina nevienu, izņemot savus vecākus, tas ir, neviens cits nevarēja izdomāt un izstāstīt viņai tādu stāstu. Bet viņa turpināja uzstāt, ka viņa nav tā, kura, pēc viņu vārdiem, viņa bija.

Tajā laikā Annas Frankas Dienasgrāmata jau bija pārtulkota vairākās valodās, taču tulkojums zviedriski – Barbro dzimtajā valodā – pilnīgi noteikti vēl neeksistēja, un viņa nekādi nevarēja uzzināt jebkādu informāciju no šī avota.

Faktiskā datuma, kad dienasgrāmata tika publicēta Zviedrijā, nav, taču tiek uzskatīts, ka tas notika 1950-to gadu beigās.

Sk. arī: Bērni atceras savas pagājušās dzīves savas iepriekšējās ģimenes.

17 04 06 03

 

Annas Frankas esība

Viņas agrīnajos gados divas dzīves saplūda kopā, un Barbro uzstāja, ka viņas īstais tēvs taisās atnākt un paņemt viņu.

Uz to laiku, kad viņai palika seši gadi, viņas vecāki bija tā norūpējušies par to, ka viņu meita ir “jukusi’, ka nolēma aizvest viņu pie psihiatra.

Barbro, no savas puses, arī jau skaidri saprata, ka neviens viņai netic. Psihiatra apmeklējuma laikā viņa nepastāstīja savu gadījumu. Viņa baidījās, ka viņu paņems no vecākiem, un tāpēc viņa klusēja.

Psihiatrs vecākiem pavēstīja, ka Barbro ir normāla meitene, un viņiem ne par ko nav vērts uztraukties. Viņa ir laimīga un dzīvo sapņa pasaulē.

Tāpat kā daudzi citi bērni, viņa droši vien sarunājas ar savu iedomātu draugu. Viņa drīz izaugs no tā un aizmirsīs. Taču nekas tamlīdzīgs nenotika. Viņa neaizmirsa.

Viņa kļuva noslēgta un nolēma nevienam nestāstīt par savām vīzijām. Taču dīvainās atmiņas neizzuda.

Septiņu gadu vecumā viņa sāka iet skolā. Viņai bija patīkami apzināties, ka tagad viņa prot lasīt un rakstīt. Tāpēc viņa slepus sāka pierakstīt savas atmiņas, bet pēc tam it kā izbijusies, dienasgrāmatu izmeta, lai citi to neatrastu.

17 04 06 04

Annas Frankas dienasgrāmata

 

Cilvēks uz Zemes

Barbro turpināja rakstīt. Uz to laiku, kad viņai palika 11 gadu, viņa jau bija uzrakstījusi diezgan daudz dzejoļu un sāka interesēties par reinkarnācijas jautājumiem, no kurienes mēs atnākam un kurp dodamies.

Reiz viens no ģimenes draugiem ieraudzīja dažus no viņas dzejoļiem, kurus viņa glabāja, un pajautāja viņas vecākiem, vai var tos parādīt izdevējam ar publicēšanas mērķi.

Tā iznāca viņas pirmā grāmata ar nosaukumu “Cilvēks uz Zemes (Man on Earth)”. Viņa bija tikai divpadsmit gadu.

Barbro neko nerakstīja par to, ka viņa bija Annas Frankas reinkarnācija, vienkārši tāpēc, ka viņa jutās kā muļķe un viņai bija nedaudz kauns domāt, ka viņa visiem teiks, ka viņa ir bijusi vēls kāds.

Taču viss izmainījās, kad, sākusi mācīties, Barbro saprta, ka Anna Franka ir bijusi reāli eksistējošs cilvēks! Viņas grāmata tika publicēta 1947. gadā, un tā bija populāra. Tagad jau pavisam nesaprātīgi bija teikt, ka viņa ir Annas Frankas reinkarnācija.

17 04 06 05

Annas Frankas māja un guļamistaba

 

Annas Frankas guļamistaba

Desmit gadu vecumā Barbro kopā ar vecākiem devās ceļojumā pa Eiropu. Viņi iebrauca Amsterdamā, un viņas vecāki nolēma aplūkot visas ievērojamās vietas un, protams, ka viena no tām bija Annas Frankas māja.

Tika nolemts izsaukt taksometru, bet Barbro negaidīti teica: “Mums nevajag taksometru, tas ir netālu, un es precīzi zinu, kur mēs esam un kā tikt līdz mājai.” Viņas vecāki bija satriekti un atbildēja: “No kurienes tu to zini? Mēs taču nekad šeit agrāk neesam bijuši.”

Bet Barbro vienkārši pagriezās pret viņiem un klusi atbildēja: “Ļaujiet man parādīt jums ceļu.” Viņas vecāki nezināja pat, ko domāt, bet piekrita, un viņi visi kopā sāka ceļu uz māju.

Ceļš bija neilgs, viņi vairākas reizes šķērsoja ielu un iegriezās šķērsielās tikmēr, kamēr Barbro nepateica: “Tas ir tieši aiz nākamā pagrieziena.”

Viņas vecāki nezināja, ko teikt, bet, kad viņi iegāja mājā, kļuva vēl sliktāk. Barbro savu sapni ieraudzīja nomodā. Viņa nezināja, kā izskaidrot to, ka viņa juta kaut kādu spiedienu krūtīs un pilnīgi skaidras bailes.

Sapņi pēkšņi bija kļuvuši par realitāti un nostājušies tieši viņas priekšā. Viņi iegāja istabā, kur dzīvoja Anna Franka. Barbro sejā bija lasāmas šausmas, viņas rokas kļuva aukstas un lipīgas, un māmiņa nodomāja, ka viņa ir slima. Viņa gribēja izvest viņu ārā, bet Barbro atteicās.

Viņa gribēja to ieraudzīt, lai pārliecinātos, kas viss ir tā, kā viņa atcerējās, taču viņas pašsajūta kļuva arvien sliktāka.

Viņa ievēroja, ka Annas Frankas bildītes vēl arvien ir pie sienas, un viņa satraukti teica vecākiem: “Skatieties, manas bildītes vēl arvien ir tur! Bet nav fotogrāfiju.” “Par ko tu runā?” – jautāja māte. “Fotogrāfijas bija tur, es zinu, ka tās bija,” – atbildēja Barbro.

Tāpēc viņas māte piegāja pie viena no vīriešiem, kuri tur strādāja, un pajautāja, vai pie sienas ir bijušas fotogrāfijas. Vīrietis atbildēja: “Jā. Tās noņēma, lai cilvēki tās nepaņemtu līdzi.”

Tad viņas māte saprata, ka visi Barbro stāsti ir bijuši patiesi. Viņa apkampa meitu un pateica to viņai. “Tu vairs neesi vientuļa,” – viņa piebilda.

Barbro nolēma pagaidīt ārpusē. Pa ceļam uz ieejas durvīm viņa pēkšņi ieraudzīja vīrieša siluetu zaļā formā, kurš stāv pār viņu. Viņa iekliedzās un sāka skriet, bet uz pakāpiena paklupa un nokrita.

Kad viņa apgriezās, viņa vairs nebija. Patiesībā viņa vispār tur nebija. Tas bija tikai atmiņu uzliesmojums.

Pēc šiem notikumiem Barbro māte sāka apmeklēt baznīcu. Bet viņas tēvs pasteidzās to visu aizmirst tādēļ, ka negribēja, ka kaut kas satricinātu viņa drošo pasauli.

Sk. arī: Reinkarnācijas pierādījumi: zinātnieku viedokļi.

 17 04 06 06

 

Stāsts par Annu Franku

Mēs visi zinām stāstu par Annu Franku. Vācu ebrejiete, iemesta kara šausmās jaunībā, bija spiesta slēpties slēptuvē, kura atradās viņas tēva darba kantorī Amsterdamā.

Kopā ar savu ģimeni kopš 1942. gada 6. jūlija Anna Franka dzīvoja nelielā dažu šauru istabu telpā. Dzīvojot tādos šausmīgos apstākļos, Anna savu brīvību atrada, rakstot dienasgrāmatu, kuru tēvs viņai uzdāvināja 13. dzimšanas dienā.

Vairāku gadu laikā, kad viņai nācās slēpties, viņa aprakstīja katru savu emociju, meitenīgās domas un bailes. Anna to rakstīja vienīgi tādēļ, lai vismaz kaut kā nodarbinātu sevi.

4. augusta rītā viņa tika arestēta un kopā ar savu māsu Margo nosūtīta uz Bergeni-Belzeni (Bergen Belsen). Kā gan viņa varēja zināt, ka daudzus gadus pēc viņas nāves koncentrācijas nometnē viņas dienasgrāmata kļūs par bestselleru?

Otto Franks, viņas tēvs, bija vienīgais ģimenes loceklis, kurš izdzīvoja. Dažus gadus pēc kara viņš atgriezās Amsterdamā un satikās ar Mijepu Gisu (Miep Gies), vienu no tiem, kas palīdzēja paslēpt ģimeni un kurš bēniņos bija atradis dienasgrāmatu.

Vairākus mēnešus pārdomājuši, viņi nolēma to publicēt, lai cilvēki varētu izlasīt patiesu stāstu par ebrejiem, kuri cietuši no nacistiem. Viņi nevarēja iedomāties, cik populāra kļūs grāmata.

Anna Franka nomira burtiski dažas nedēļas pirms Bergenes-Belzenes atbrīvošanas, aptuveni 1945. gada 15. aprīlī, iespējams, no tīfa, taču īstais cēlonis tā arī palika nezināms. Viņa nometnē bija mazāk nekā gadu.

Sk. arī: Reinkarnācija un zēna fobijas pēc Holokausta.

“Annas Frankas dienasgrāmatas” pirmā publikācija notika 1947. gada 25. jūnijā. Grāmatas nosaukums: Jaunas meitenes dienasgrāmata.

17 04 06 07

Badijs Eliass (Buddy Elias) – pēdējais no Annas Frankas dzīvajiem radiniekiem. Anna un Barbro.

Par pašu pārliecinošāko pierādījumu ir jākalpo tam faktam, ka Barbro tikās un sarunājās ar Annas Frankas brālēnu Franku Eliasu.

Badijs Eliass ir aktieris, kurš filmējies “Mīlestības laivā (The Love Boat)” (1977.), “Criminal scene” un “Burvju kalnā (The Magic Mountain)” (1982.). Viņš ir arī Annas Frankas pēdējais radinieks.

Viņš par Barbro izdzirdēja no viņas izdevēja, kaut arī tajā laikā viņa vēl nebija uzrakstījusi savu stāstu. Badijs bija ieintriģēts un palūdza tikšanos ar viņu.

Viņš neticēja reinkarnācijai, taču viņam bija interesanti uzzināt, kas ir šī sieviete, kura visiem stāsta, ka pagājušajā dzīvē viņa ir bijusi Anna Franka.

Viņš uzaicināja viņu vakariņās. Kad Barbro pieklauvēja pie durvīm, Badijs iznāca, un viņi paskatījās viens uz otru. Pēc tam viņi apkampās un apraudājās.

Tajā dienā viņi nosēdēja un sarunājās divas stundas. Viņa uzzināja, ka Badijs ir Annas Frankas Fonda prezidents. Tas Badiju nostādīja neveiklā stāvoklī, jo viņš nebija pārliecināts, kā citi dalībnieki reaģēs uz šo stāstu.

Kad laikraksti viņam pajautāja: “Jūs ticat, ka Barbro ir Annas Frankas reinkarnācija?”, – viņš atbildēja: “Jā”. Kopš tā laika prese nedeva Badijam mieru tādā mērā, ka viņš pārstāja sniegt intervijas.

Taču viņš uztur sakarus ar Barbro: reizi nedēļā pa telefonu, un viņa apmetas pie viņa, kad apmeklē Zviedriju.

 

Domas

Jo vairāk es pētu šos reinkarnācijas gadījumus, jo vairāk es ticu to patiesīgumam. Ja tikai Barbro māte vai tēvs nepaņēma rokās “Annas Frankas dienasgrāmatas” kopiju un neizlasīja priekšā viņai visu grāmatu līdz divu gadu vecumam. Cita izskaidrojuma būt nevar.

Barbro to nevarēja redzēt arī televizorā. Toreiz televīzijas stacijas tikai sāka savu apraidi. Ja pat tas būtu noticis, vai divus gadus vecs bērns spēj reāli uztvert tādu informāciju? Es par to šaubos. Tātad, vai es ticu viņai? Jā.

© 2014 Nell Rose

Avots: https://exemplore.com/paranormal/The-Reincarnation-Of-Anne-Frank-Barbro-Karlen-The-Amazing-Story-Of-Past-Life-Memories

 

P.S. Vai jūs ticat reinkarnācijas gadījumam?

 T Beglak

Tatjana Begļaka

Tulkotāja, angļu valodas skolotāja, reinkarnacionikas konsultante.

http://tatbegliak.ru/

 

Pievienots 06.04.2017

https://journal.reincarnationics.com/reinkarnatsiya-anny-frank/

Tulkots ar lapas administrācijas atļauju

Tulkoja Jānis Oppe