ВАСИЛИЙ ПЕТРОВ – ЕДИНСТВЕННЫЙ В МИРЕ ОФИЦЕР, ВОЕВАВШИЙ БЕЗ ОБЕИХ РУК

VASĪLIJS PETROVS – PASAULĒ VIENĪGAIS VIRSNIEKS, KURŠ KAROJA BEZ ABĀM ROKĀM

Viņš izgāja visu Lielo Tēvijas karu, pārsteidzot ar drosmi gan dienesta biedrus, gan ienaidniekus. Viņš nepadevās, pat palicis bez rokām… Leģendāras vīrišķības cilvēks, divkārtējs Padomju Savienības Varonis Vasīlijs Stepanovičs Petrovs.

17 06 20 01

Dzimis 1922. gada 5. martā (pēc citiem datiem – 22. jūnijā; viņš pats savu dzimšanas dienu atzīmēja 22. jūnijā) pašlaik Zaporožjes apgabala Pieazovas rajona Dmitrijevkas ciemā zemnieku ģimenē. Krievs. Beidzis vidusskolu. Sarkanajā Armijā tika iesaukts 1939. gadā. 1941. gadā beidzis Sumu artilērijas skolu. Karojis no 1941. jūnija. 1850. prettanku iznīcinātāju artilērijas pulka komandiera vietnieks kapteinis Petrovs izcēlās kaujās Kreisā krasta Ukrainā, forsējot Dņepru un aizsargājot placdarmu tās labajā krastā.

17 06 20 02

1943. gada 14. septembrī Čeberjaki ciema rajonā (pašlaik Sumu apgabala Romenskas rajons) kapteinis Petrovs zem bombardēšanas un artilērijas uguns bez zaudējumiem organizēja trīs bateriju pārcelšanos pār Sulas upi. Divas stundas pēc pārcelšanās baterijas sadūrās ar negaidītu vācu tanku un kājnieku bataljona pretuzbrukumu. Petrovs, ātri novērtējis situāciju un pielaidis tankus līdz 500-600 metru distancei, atklāja uguni no visiem lielgabaliem, iznīcinot 7 tankus no trīspadsmit un līdz divām kājnieku rotām. Hitleriešu uzbrukums aizrijās. Bet pa to laiku līdz 150 vācu automātistiem aizgāja bateriju aizmugurē, apejot to kaujas pozīcijas aiz meža labajā pusē, un atklāja spēcīgu automātu uguni, cenšoties ielenkt baterijas un saņemt gūstā personālsastāvu. Petrovs pagrieza 6 lielgabalus uz viņu pusi un atklāja uguni ar lielkalibra lodēm. Vienlaikus kapteinis Petrovs uz vadības vadu un no lielgabaliem visu brīvo cilvēku rēķina izveidoja automātistu grupu un tās vadībā ar saucieniem “Iznīcinātāji gūstā nepadodas”, “Aiz manis, par biedru Staļinu, uz priekšu! Iznīcināsim vācu fašistus!” devās uzbrukumā pret ienaidnieka automātistiem. Pēc divu stundu kaujas Petrovs atvairīja arī šo uzbrukumu, izveda bateriju no aplenkuma, turklāt iznīcinot līdz 90 pretinieka kareivjiem un virsniekiem, septiņi tika saņemti gūstā, pārējie aizbēga. Šajā kaujā kapteinis Petrovs tika ievainots plecā, taču palika ierindā.

17 06 20 03

1943. gada 23. septembrī, aizvietojot no ierindas izgājušo pulka komandieri, Petrovs ar sava pulka spēkiem un līdzekļiem vienas nakts laikā prasmīgi un ātri forsēja Dņepru un pārcēla materiālo daļu, munīciju un cilvēkus uz labo krastu, ieņēma kaujas pozīcijas un stingri aizsargāja placdarmu, atvairot pretinieka pretuzbrukumu. 1. novembrī vācu tanku pretuzbrukuma laikā Petrovs, atrodoties 1. un 2. baterijas kaujas pozīcijās, personīgi koriģēja uguni, iznīcinot 4 tankus un 2 sešstobru mīnmetējus. Kad 1. baterijas trešajā apkalpē vācu tanki izveda no ierindas visu apkalpi, Petrovs un viņa ziņnesis metās pie lielgabala un divatā turpināja šaut, iznīcinot pašgājēju lielgabalu “Ferdinands”. Šeit Petrovs no ienaidnieka lādiņa tieša trāpījuma pa lielgabalu guva ļoti smagu abu roku ievainojumu, taču kaujas lauku nepameta un tikai pēc vācu pretuzbrukuma atvairīšanas atļāva sevi evakuēt uz sanitāro bataljonu. Pateicoties kapteiņa Vasīlija Petrova, kurš spēja iedvesmot baterijas personālsastāvu, vīrišķībai, tajā dienā tika atvairīti 4 pretinieka pretuzbrukumi, placdarms tika noturēts.

17 06 20 04

Smagi ievainotajam Vasīlijam Petrovam tika amputētas abas rokas.

17 06 20 05

No Vasīlija Petrova intervijas laikrakstam “Факты” (2002.07.24): “– Pārvarot trīs kilometru attālumu, mani, smagi ievainotu, biedri nogādāja Kovalinā, kur toreiz atradās mūsu sanitārais bataljons. Taču tas bija pārpildīts ar ievainotajiem, un mani kā bezcerīgu nolēma neoperēt… No ievainojumiem mirušu bija ļoti daudz. Apbedīšanas komanda, nepaspējot atdot ķermeņus zemei, krāva tos grēdās blakus sagrautu māju drupām, šķūņos… Vienā no tādiem šķūņiem noguldīja arī mani. Kad brigādes komandierim tika ziņots, ka Petrovs ir nosūtīts uz morgu, pulkvedis Kupins kapteinim Zapoļskim un intendantūras dienesta majoram Galuško pavēlēja nekavējoties doties uz Kovalinu, atrast manu ķermeni un nogādāt Staroje ciemā, lai apglabātu. …Vispār starp mirušajiem viņiem galu galā izdevās mani sameklēt. Konstatējuši, ka esmu dzīvs, Galuško un Zapoļskis atkal mani pārnesa uz sanitāro bataljonu, un, pieliekot pistoli ķirurgam pie galvas, pieprasīja izdarīt visu, lai glābtu man dzīvību. Pārdomām deva vienu minūti. Un tas riskēja veikt operāciju, kaut gan godīgi brīdināja manus biedrus: izredzes izdzīvot ievainotajam ir minimālas. Taču operācija noritēja sekmīgi. Un pēc dažām nedēļām, apmēram 43. gada novembra beigās – decembra sākumā, lidmašīnā U-2 mani nogādāja Maskavas ortopēdijas un protezēšanas institūtā.” Kā atzinās pats Vasīlijs Stepanovičs, atjēdzies hospitāļa gultā, viņš izjutis tik neizturamas sāpes, ka kliedzis tik ilgi, kamēr spēki nav viņu pametuši… Ar PSRS Augstākās Padomes Prezidija lēmumu no 1943.12.24 par sekmīgu Dņepras forsēšanu, placdarma aizsardzību un turklāt izpausto vīrišķību un izturību kapteinim Petrovam Vasīlijam Stepanovičam tika piešķirts Padomju Savienības Varoņa nosaukums. Kad atnāca apsveikt viņu ar Varoņa nosaukuma piešķiršanu, viņš sakliedza uz apmeklētājiem: “Kādēļ man šis nosaukums? Man nav roku, es tagad nedzīvoju, bet eksistēju, labāk būtu noķēris lodi sirdī un nomiris kā varonis!” Bet reiz pie viņa palātā ienāca bijušie draugi virsnieki. – Nu, Vasīlij Stepanovič, vai nebūtu laiks atgriezties mājās? Jūs viss pulks gaida! – Mani? Vai tad es spēšu atkal karot? – Nu, ne taču vienīgi ar rokām karo! Gaidām jūs ierindā! Petrovs vienkārši gandrīz gaisā uzlidoja no laimes. Viņš aizgāja pie ārsta un pieprasīja, lai izraksta no hospitāļa. Izrakstu viņam piešķīra, komisija viņam piedāvāja amatus štābā, bet Vasīlijs Stepanovičs atteicās: “Tikai uz frontes līniju, uz dzimto pulku!” Majors Petrovs atkal tika ieskaitīts aktīvajā armijā ar Augstākā virspavēlnieka J.V. Staļina atļauju. Tiesa, to Vasīlijs Stepanovičs uzzināja tikai 1982. gadā, savā sešdesmitajā dzimšanas dienā.

17 06 20 06

Tālāk 248. gvardes prettanku iznīcinātāju artilērijas pulka (11. gvardes prettanku iznīcinātāju artilērijas brigāde, 52. armija, 1. Ukrainas fronte) komandieris gvardes majors Petrovs izcēlās kaujās Oderas placdarmā. 1945. gada 27. aprīlī viņa cīnītāji atsita 16 tanku un kājnieku uzbrukumu. Personālsastāvs cieta lielus zaudējumus. Pa rāciju Petrovam pavēlēja gaidīt pastiprinājumu, lai pārietu pretuzbrukumā. “Mēs nevaram gaidīt pastiprinājumu! Vācieši pašlaik ir panikā un apjukuši, eju pretuzbrukumā, uzņemos visu atbildību!” – pa rāciju atbildēja Petrovs. Viņš pieaicināja pie sevis atlikušos kareivjus un sašauto kaujas mašīnu tankistus un veda viņus uzbrukumā. Cilvēks bez rokām skrēja uzbrukumā kopā ar biedriem, nebaidoties par savu dzīvību. Petrovam trāpīja lode, bet viņš turpināt komandēt cīnītājus. Augstiene tika noturēta līdz pastiprinājuma ierašanās, un pēc tam kopā ar to tika iets tajā dienā pēdējā uzbrukumā. Ar PSRS Augstākās Padomes Prezidija lēmumu no 1945.06.27 par Oderas placdarma noturēšanu gvardes majors Petrovs V.S. tika apbalvots ar otro medaļu “Zelta Zvaigzne”. No Petrova intervijas laikrakstam “Факты” (2002.07.24): “– Vasīlij Stepanovič, bet jūs taču, tāpat kā jūsu tēvs, izglābāt dzīvību cilvēkam, kurš uz jums šāva… – Jā, tas gadījās Vācijā, dažas dienas pirms tam, kad mūsējie pacēla Uzvaras karogu virs Reihstāga. Es biju ievainots, no stipra asiņu zaudējuma sāku zaudēt samaņu, taču pavēli – aplenkt rajonu un aizturēt šāvēju – dot paspēju. Kad gūstekņiem pajautāja, kurš šāva, no ierindas iznāca apakšvirsnieks. Viņu sauca (līdz šim atceros) Pauls Imlers. Visi mani padotie bija vienādās domās, ka žēlastības un piedošanas viņam būt nevar. Pēdējais vārds piederēja man. Es piesaucu majoru Aleksejevu un pateicu: “Nekādu nošaušanu! Pavēlu jums tūlīt pat iesēdināt šo cilvēku bruņutransportierī, izvest aiz karaspēku saskares līnijas un atlaist ar mieru.” – Kā jūs toreiz motivējāt savu lēmumu? – Kara rezultāts jau bija izlemts, un šī puiša nāve vairs neko nemainīja. Pēc sarkani baltās lentītes uz viņa frenča starp otro un trešo pogu varēja secināt, ka karā viņš nav pirmo gadu. Tādas uzšuves tika izsniegtas visiem Vērmahta kareivjiem, kuri piedalījušies 41. gada ziemas kampaņā. Guļot uz nestuvēm, es raudzījos šajā puisī un domāju: “Šis cilvēks ir izgājis visu karu. Un tagad, kad līdz tā beigām ir palikušas tikai dažas dienas, viņam ir jāiet bojā? Netaisnīgi!” Tā bija atbilde uz jautājumu, kas patiesībā bija padomju Kareivis Atbrīvotājs.”

17 06 20 07

Pēc kara Petrovs turpināja dienestu Bruņotajos Spēkos. VK(b)P/PSKP (Vissavienības Komunistiskās (boļševiku) Partijas/Padomju Savienības Komunistiskās Partijas) biedrs kopš 1945. gada. 1954. gadā pabeidza Ļvovas valsts universitāti. 1963. gadā kalpoja Ņesterovas pilsētā Ļvovas apkaimē 35. operatīvi taktisko raķešu brigādes komandiera vietnieka amatā. Atradās tādi dienesta biedri, kuri varoni apsūdzēja ļaunprātīgā partijas biedru naudas nemaksāšanā, argumentējot ar to, ka nav cilvēka bez rokām parakstu pārskatā par biedru naudas iemaksām! Jau bija uz balsošanu nolikts jautājums par biedra Petrova izslēgšanu no partijas, kad pie aktu zāles, kurā notika partijas sapulce, durvīm pieklauvēja operatīvais dežurants. “Biedri pulkvedi! – viņš vērsās pie brigādes komandiera. – Steidzama telefonogramma no PSRS Bruņoto Spēku artilērijas komandiera!” Iepazinies ar telefonogrammu, brigādes komandieris teica: “Biedri, ar PSRS ministru Padomes lēmumu pulkvedim Petrovam Vasīlijam Stepanovičam ir piešķirta kārtējā dienesta pakāpe – ģenerālmajors.”

17 06 20 08

Pēc PSRS izjukšanas Petrovs dienestu turpināja Ukrainas armijā. 1994. gada martā ar Ukrainas Prezidenta lēmumu ģenerālpulkvedis V.S. Petrovs tika līdz mūža beigām atstāts Ukrainas BS dienestā. Ieņēma Ukrainas BS Sauszemes karaspēka Galvenās pavēlniecības Raķešu karaspēka un artilērijas komandiera vietnieka posteni. Dzīves pēdējos gadu dzīvoja Kijevā. Reiz viņam kārtējo reizi nācās doties uz hospitāli. Kamēr Petrovs tur atradās, māja Baseina ielā, kur viņš dzīvoja, tika pārdota privātpersonām, kaujas komandiera personīgās mantas un arhīvs tika izmesti atkritumos – lai ģenerāļa dzīvokli pārtaisītu par Izraēlas bijušās premjerministres Goldas Meiras, kura jaunībā bija dzīvojusi šajā mājā, muzeju… Pēc tam Vasīlijs Stepanovičs dzīvoja ārpilsētas vasarnīcā. Nomira 2003. gada 15. aprīlī. Apglabāts Kijevas Baikove kapsētā. Naudu piemineklim savāca dēli.

17 06 20 09

Lūk, tā skumji un netaisnīgi beidzās lielā nesalaužamā cilvēka, divkārtējā Padomju Savienības Varoņa Vasīlija Stepanoviča Petrova dzīve.

17 06 20 10

V.S. Petrova apbalvojumi:

Padomju Savienības Varonis (divkārt)

Ļeņina Ordenis

Sarkanā Karoga Ordenis

Tēvijas kara Ordenis (1. un 2. pakāpe)

Sarkanās Zvaigznes Ordenis (trīs ordeņi)

Bogdana Hmeļņicka Ordenis

Oktobra revolūcijas Ordenis

Kara krusts (Čehoslovākija)

Kara varonības Ordenis (Polija)

Medaļa “Par Odru, Nisu un Baltiju” (Polija)

Avots: http://back-in-ussr.com/2017/06/vasiliy-petrov-edinstvennyy-v-mire-oficer-voevavshiy-bez-obeih-ruk.html

 

Izsūtīts 20.06.2017

Sanata Kumaras vietnes vēstkopa

Izsūta Natālija Koteļņikova

e-pasts This email address is being protected from spambots. You need JavaScript enabled to view it.

Tulkoja Jānis Oppe